Kāds bijis šis gājums? Līdz 2009. gada vasarai varētu teikt: gana mierīgs. Ar prieku par 2008. gada Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem un to iekļaušanu UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā. Ar vairākiem jautājumiem un nelielu saviļņošanos drīz pēc 2008. gada svētkiem, kad, izmaksas apkopojot, tapa zināms, cik nepamatoti dāsns bijis dažu Dziesmu svētku biroja darbinieku atalgojums. Ar pieņēmumu, ka "viss notiek" un "latvieši allaž dziedājuši un dejojuši".
Tomēr, ekonomiskajai situācijai pēkšņi mainoties, šī neiedragājamā ticība tikusi smagi pārbaudīta. Un kāds tur brīnums, ja dažs par šo tematu vairs neko negrib dzirdēt. "Dziesmu svētki? Tikko jau bija... Būs 2013. gadā? Tas vēl tālu..." ar roku atmet viens. "Cilvēkiem nav darba, nav ko ēst, par dzīvokli samaksāt, bet jūs te par dziedāšanu un dejošanu interesējaties..." pikts kļūst cits. "Daudzi aizbrauc, vai maz pēc pāris gadiem kāds dziedātvarošs vai dejotspējīgs laukos būs palicis?" domīgs top vēl kāds. "Svētki? "Titānikam" grimstot, arī spēlēja orķestris..." lakonisks ir skeptiķis.
Tiesa, neierasti dziļo sniegu atnesušās ziemas un budžeta konsolidācijas drudža mocītajā Latvijā jēdziens "Dziesmu svētki" raisa arī citas domas. "Ne jau paši grūtākie laiki, dziesmai vēl spēka pietiek," nešaubās viens. "Kā tad izdzīvosim, ja nedziedāsim!" optimismu nezaudē vēl kāds. Ar viņu vienisprātis arī tie, kuru ikdiena joprojām par spīti grūtiem laikiem, krīzei utt. ir gan dziesmu, gan deju pilna. Tomēr nākamo Dziesmu un deju svētku kontekstā arī viņi kļūst domīgāki. No vienas puses, kori tik tiešām dzied un dejotāji dejo, arī laika vēl pietiek, lai labi sagatavotos. No otras, pēdējo gadu ekonomiskā situācija un sabalansēta valsts budžeta atrašanas iespēja, izdzīvošanas režīmam pakļaujot visas kultūras nozares, arī šo paļāvību – process normāli turpinās – sagrāvusi.
Pirmais trauksmes zvans
Visuzskatāmāk to liecina 2009. gada 9. jūnija Ministru kabineta sēdē pieņemtais lēmums par valsts budžeta izdevumu samazinājumu, kas no 1. jūlija vairs neparedz finansējumu mērķdotācijai pašvaldību amatiermākslas kolektīvu vadītāju atalgojumam.
Pēc mēneša, lāgā no šā šoka neatguvušies, Dziesmu svētku virsdiriģenti sanāca kopā un pirmie cēla trauksmi, brīdinot par šīs kustības apdraudētību. Tapa vēstule valsts augstākajām amatpersonām, kultūras ministram, atbildīgo iestāžu vadītājiem, Saeimas Izglītības un zinātnes komisijai, deputātiem, prasot atjaunot valstisku atbildību par Dziesmu svētku procesu, Dziesmu un deju svētku likumā atceļot grozījumu, kas likvidē gadskārtējās valsts mērķdotācijas.
"Svētki? "Titānikam" grimstot, arī spēlēja orķestris..."
Tika ierosināts izveidot jaunajiem apstākļiem atbilstošu Dziesmu svētku sagatavošanas darba sistēmu. (Atgādinājumam: tovasar, finišējot reģionālajai reformai, darbu pārtrauca visu rajonu un valsts nozīmes pilsētu kultūras inspektori, kuri koordinēja vietējo amatiermākslas procesu.)
Diriģenti arī bija vienisprātis, ka solījums atjaunot mērķdotācijas 2013. gadā – pusgadu pirms svētkiem! – liecina par pilnīgu neizpratni, cik lielu un nepārtrauktu darbu šie svētki prasa. Bet Dziesmu svētku virsdiriģents Ivars Cinkuss presē atgādināja: "Mēs nerunājam par daudziem miljoniem, bet gan tikai par vienu miljonu latu, kas saglabātu mūsu unikālo kultūru."
Par sāpīgāko - vēstulēs
Savukārt 2009. gada oktobrī reģistrētās Dziesmu svētku biedrības atklātā vēstule tapa 2010. gada februārī. Cita starpā tajā rakstīts: "Šī radošā tautas daļa [dziedātāji, dejotāji, virsdiriģenti, diriģenti, deju virsvadītāji, pūtēju orķestru vadītāji] sanāk kopā, lai atgādinātu mūsu valsts pārvaldītājiem, ka Dziesmu svētki nav pasākums reizi piecos gados. Tā ir mūsu kultūras neatņemama sastāvdaļa (..). Valstij par Dziesmu svētkiem ir jārūpējas. Daudzi to nevēlas saprast. Labākajā gadījumā atbildīgās amatpersonas nedara neko. Sliktākajā gadījumā – kaitē ar neprofesionālismu."
Vēstule vēlreiz aktualizēja faktu, ka iepriekš reāla svira regulāra un mērķtiecīga Dziesmu svētku procesa nodrošināšanai bijusi valsts mērķdotācija, ar kuras atbalstu atlīdzību saņēma koru diriģenti un deju kolektīvu vadītāji. Savukārt tagad liela daļa pašvaldību zaudējusi ievērojamu atbalstu tieši kolektīvu vadītāju atalgojumiem. Reizē arī Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras (NKMVA) vadībai jautāts: "Kādas konkrētas darbības veiktas, lai likvidētu haosu lielākajā daļā novadu pie jaunā reģionālā sadalījuma, kad likvidēts tik svarīgais amats - kultūras inspektors, kas vistiešākajā veidā nodrošināja koordinēšanas funkciju starp valsti, pašvaldību, virsdiriģentu un amatierkolektīviem?"
"Runājam tikai par vienu miljonu latu, lai saglabātu Latvijas unikālo kultūru."
Atklāto vēstuli tajā pašā laikā rakstīja arī toreizējais NKMVA direktors Juris Karlsons, uz kuru vistiešāk attiecās biedrības vēstulē minētā norāde par atbildīgo amatpersonu neieinteresētību un pasivitāti. Pievienojoties tiem, kuri nešaubās, ka "Dziesmu un deju svētki ir mūsu tautas atpazīstamības zīme", viņš arī akcentēja domu, ka "tie nav tikai dažu dienu svētki, tas ir garš ceļš, kas prasa nepārtrauktu, rūpīgu, sūru ikdienas darbu".
Bet kā apliecinājums tam, ka vismaz daži kilometri šajā ceļā jau aiz muguras, kalpoja svarīgāko paveikto darbu uzskaite. Tostarp: "Jau 2009. gada maijā notikusi preses konference, lai iepazīstinātu ar koru, deju un pūtēju orķestru nozaru virsdiriģentu un virsvadītāju sanāksmēs izveidoto un apstiprināto plānu ceļā uz Dziesmu un deju svētkiem 2013. gadā...", "Veicinot amatieru kolektīvu darbību laikā starp Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, Aģentūra koru nozarē (arī deju un pūtēju orķestru nozarē – I.K.) rīkojusi virkni pasākumu... (tie arī minēti – I.K.)". Tāpat uzzinām, ka "kopā ar jaunizveidotajām pašvaldībām un plānošanas reģioniem Aģentūra meklē jaunas sadarbības iespējas, lai izveidotu efektīvu Dziesmu un deju svētku procesa koordinācijas sistēmu".
"Jauns gads gan atnācis, bet..."
Kā gada laikā veicies ar šo ieceru īstenošanu, toreizējam rakstītājam var nejautāt, jo kopš novembra aģentūras vadītāja vieta ir vakanta. Ieilgusī direktora meklēšana gan mulsina, tomēr gribas to skaidrot ar atbildīgo institūciju vēlmi atrast amatiermākslu zinošu, cienošu un saprotošu lietpratēju. Turklāt pagājušā gada 14. decembrī valdības sēdē tika pieņemti grozījumi Kultūras ministrijas (KM) nolikumā. Atbilstoši tam iepriekš KM veiktās kultūrizglītības politikas ieviešanas funkcijas no 2011. gada 1. janvāra tika noteiktas Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centram (KNMC), agrākajai NKMVA.
"Kultūras inspektoru neesamība novados virsdiriģentu slodzi ievērojami palielinājusi."
Informējot par šīm pārmaiņām, KM skaidroja: "Tādējādi būs iespējams gan efektīvāk pārraudzīt un kontrolēt kultūras un radošās industrijas izglītības satura kvalitāti visos izglītības līmeņos, gan elastīgāk koordinēt nemateriālā kultūras mantojuma, tai skaitā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku, sagatavošanas procesu un kvalitāti un pilnvērtīgi izmantot mūzikas un mākslas skolu kapacitāti, kā arī mērķtiecīgāk organizēt kultūras nozares darbinieku tālākizglītību un profesionālo pilnveidi."
Vismaz vārdisks atbalsts Dziesmu un deju svētkiem pausts arī skanīgu solījumu pilnajā un 15. februārī apstiprinātajā valdības Rīcības plānā. Piemēram: "Stiprināsim Dziesmu un deju svētku tradīcijas nepārtrauktību, atjaunojot mērķdotācijas pašvaldību amatiermākslas kolektīvu vadītāju darba samaksai valsts budžeta ietvaros, kas paredzēts Dziesmu un deju svētku procesa nodrošināšanai." Taču šī plāna punkta izpildes termiņš - 01.01.2013. – ir tas pats vecais un nesaprotamais, uz ko jau vairāk nekā pirms pusotra gada norādīja virsdiriģenti. Turklāt mūsu pieredze pat rakstītu solījumu (vienošanos, apņemšanos utt.) klajā ignorēšanā kļūst arvien sāpīgāka. Tāpēc nākamais jautājums ir tikai retorisks: kur patiešām ņemsim svētku norisei nepieciešamo finansējumu, ja krietni mazākas summas nespējam atrast to sagatavošanas posmā? Mērķdotācijās ietaupīto pasniegsim kā īpaši meklētu un beidzot atrastu?
Tomēr svētki top
Jā, top. Pat paturot prātā visus iepriekš minētos iemeslus, kāpēc ceļš uz 2013. gada svētkiem ir īpaši sarežģīts. Top ikdienas mēģinājumos, koncertos pašu mājās un kaimiņos, Dziesmu dienās, novadu jeb reģionu Dziesmu svētkos, kokļu dienās, tautas mūzikas svētkos... Arī jaunrades konkursos, izstādēs, folkloras kopu sarīkojumos... Savukārt jau šopavasar tam visam klāt nāk koru un deju kolektīvu skates. Būs arī virsdiriģentu svētki Alojā, senioru koru svētki Bauskā, Kurzemes Dziesmu diena Dundagā, mazpilsētu un lauku koru konkurss - festivāls Mazsalacā, Vidzemes un Latgales Koru diena Alūksnē, Rīgas 810. dzimšanas dienas lielkoncerts Mežaparkā...
Tā ir tikai maza daļa no apjomīgā šā gada darba plāna, ar ko iepazīstina KNMC Dziesmu svētku nodaļas vadītājs Jānis Puriņš. Viņš arī papildina: "Strādājam. Cilvēki ir darbojušies un darbojas visu laiku, nekādu "tukšo gadu" nav." Taču apstākļus, kādos jāstrādā, nodrošinot Dziesmu svētku tradīcijas saglabāšanu un turpināšanu, viņš raksturo kā ļoti smagus: "Realitāte ir skarba, jo ievērojamais finanšu samazinājums jūtams ik uz soļa. Mums ir 64 virsvadītāji (tajos žanros, kur ir koprepertuārs): 25 koru virsdiriģenti, 29 deju kolektīvu virsvadītāji, 4 reģionālie kokļu virsvadītāji un 6 pūtēju orķestru virsvadītāji. Cik reižu mēnesī katrs no viņiem var aizbraukt uz kādu no kopmēģinājumiem, apmeklēt kori, deju kolektīvu vai orķestri, sniedzot metodisko profesionālo palīdzību, ja pēc nodokļu nomaksas tiek saņemts 60 vai 70 latu? Arī pašvaldībām trūkst līdzekļu, lai piemaksātu. Taču virsvadītāji apzinās atbildību un sev uzticētos pienākumus veic nesavtīgi."
"Kāpēc Dziesmu svētku kustībā šobrīd notiekošais ir tik krasā pretstatā Dziesmu svētku likumā ierakstītajam?"
Turklāt KNMC ne vien meklējis (kā apņēmās iepriekšējais direktors), bet arī atradis veidu, kā jaunajos reģionos un jaunajos apstākļos koordinēt amatiermākslas norises. Jānis Puriņš turpina: "Lai būtu vieglāk strādāt, esam izveidojuši savus koru un deju apriņķus. Mūsu izpratnē tā ir teritoriālā vienība, kas atrodas konkrētā virsdiriģenta vai virsvadītāja pārraudzībā. Tādējādi deju apriņķis ir tuvāks agrākā rajona robežām, un virsvadītāja atbildībā ir pieci, trīs vai arī tikai viens novads. Bet koru apriņķi ir lielāki, un virsdiriģenta pārraudzības lauks arī plašāks. Savukārt pūtēju orķestriem saglabājies vēsturiskais novadu dalījums: Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale un Rīga."
Jānis Puriņš arī neslēpj, ka šā gada plānā ietverto pasākumu īstenošanai (tostarp koru un deju kolektīvu skatēm) atvēlētā summa ir neliela - ap 60 tūkst. latu. Vēl arī nav atrasts finansējums rudenī paredzētajiem semināriem XV Deju svētku repertuāra apgūšanai. "Šie līdzekļi noteikti jāatrod," viņš uzsver, "jo vienmēr tā bijis, ka divus gadus pirms svētkiem, rudenī, sākas deju mācīšana. Tas ir milzīgs darbs, ne pusgadā vai gadā padarāms. Turklāt deju lieluzveduma koncepcija jau arī ir skaidra."
Runājot par nākamo svētku koru koncertiem, šobrīd visreālākos metus ieguvis Noslēguma koncerts, un jau pērnā gada oktobrī, Latvijas kordiriģentu saietā, tika prezentētas visas tam paredzētās dziesmas. Bet kopš oktobra vidus izdevniecības "Musica Baltica" mājaslapas sadaļā "Dziesmu svētki 2013" atrodama un bez maksas lejupielādējama nu jau divdesmit viena repertuārā iekļauta jaundziesma (apgūstama, vērtējama).
KNMC Dziesmu svētku nodaļas vadītājs arī secina: "Domāju, ka pašlaik uz nākamajiem svētkiem ejam normālā solī un neko nekavējam."
Soli pa solim
Līdzīgu viedokli pauž arī Dziesmu svētku virsdiriģente Aira Birziņa, sakot, ka nekas būtisks vēl nav iekavēts. Turklāt viņa arī ievērojusi interesantu likumsakarību: ejot no svētkiem gadā, kas beidzas ar astotnieku, uz svētkiem gadā, kas beidzas ar skaitli "trīs" (1998. un 2003., 2008. un 2013.), vidū vienmēr ir kāds lielāks muzikāls pasākums nekā iepriekšējā posmā (piemēram, starp 2003. gadu un 2008. gadu). Šovasar tādi solās būt Rīgas svētki. Arī tie, diriģentesprāt, mobilizēs daudzus Latvijas dziedātājus un dejotājus un kļūs par vēl vienu svarīgu posmu ceļā uz Vispārējiem dziesmu svētkiem.
"Taču," turpina Aira Birziņa, "lai svētki izdotos, koriem ļoti svarīga ir tā dēvētā vidējā termiņa plānošana - skaidra rīcība trim gadiem. Nedrīkst būt tā, ka tikai pēdējā pusgadā top zināms, cik dienas ilgs svētki (trīs vai piecas) un cik programmu (viena vai trīs) jāapgūst dziedātājiem."
Tāpat kā viņas kolēģi, arī Aira Birziņa pārliecinājusies, ka kultūras inspektoru neesamība novados virsdiriģentu slodzi ievērojami palielinājusi, liekot viņiem pašiem orientēties katrā pašvaldībā, kas nebūt nav viegli. "Lai gan esam nolīgti par nelielu atalgojumu, atbildība ir liela, no mums prasa daudz, taču nekādu reālu pilnvaru nav - kāpēc lai kāds pašvaldībā mūs ņemtu vērā? Ja pašvaldībās ir saprotoši vadītāji, kuri ieinteresēti vietējo cilvēku dzīvi darīt saturīgāku, kopēju valodu izdodas rast."
Bet arī saprotošie vadītāji atzīst, ka mērķdotāciju noņemšana dažos pagastos bijusi izšķiroša, liekot ne vienam vien amatierkolektīvam darbību pārtraukt. Un pat amatiermākslai vislabvēlīgāk noskaņotajām pašvaldību amatpersonām grūti aptvert, kāpēc šobrīd Dziesmu svētku kustībā notiekošais (nenotiekošais) ir tik krasā pretstatā Dziesmu svētku likumā ierakstītajam?
Tāpēc Dziesmu svētku biedrības pērn rakstītajā atklātajā vēstulē uzdotais jautājums "Vai valsts šajā procesā ir ar mums?" savu nozīmību nav zaudējis joprojām.
