Ar ko, jūsuprāt, X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki atšķirsies no iepriekšējiem?
Būtiskākā atšķirība ir tā, ka šā gada Dziesmu un deju svētki tika atklāti nevis Daugavmalā, bet VEF Kultūras pilī. Koru koncerts sestdien Mežaparka estrādē tradicionāli nebūs kā noslēguma koncerts, jo svētki beigsies svētdien Daugavas stadionā ar deju lieluzvedumu. Dejotāji gan gavilē, ka nu viņi ir galvenie, bet kaut kādu ambīciju vai varbūt nedomāšanas dēļ (nedomājam jau par bērniem!) pāri par tūkstoš dalībniekiem nepiedalīsies koru koncertā tikai tāpēc, ka viņiem šai laikā ir deju ģenerālmēģinājums Daugavas stadionā.
Jāņem vērā, ka mums ir bērni, kas piedalās visur – pūtēju orķestrī, dejo un dzied korī – un to dara lieliski, jo viņi ir muzikāli ļoti labi attīstīti. Tas visvairāk skar vidusskolu, jo tur ir ļoti labi dejotāji, kas ir arī lieliski tenori un basi. Varbūt mēs varējām pārcelt dziesmu koncertu uz svētdienu, kā tas ir bijis iepriekš? Šoreiz gribu teikt – nepiekāpās dejotāji. Jābūt tā un šitā, ne citādi. Ja ne, tad vispār neko – tāds bija ultimāts.
Bērni divos gados iemācījās divdesmit astoņas dziesmas, trenējās, piedalījās skatēs, bet, godīgi sakot, neizbaudīs dziedāšanas prieku estrādē! Tā vietā katrs nodejos četras sešas dejas (sešas, domāju, retais), un ko viņš no Dziesmu svētkiem atcerēsies? Viņš redzēs savas četras dejas, jo pārējā laikā pārģērbsies. Katarsi, šo vienreizīguma sajūtu, Lielajā estrādē viņš nepiedzīvos.
Ko jūs vēl gribētu atgādināt svētku veidotājiem?
Valsts nedrīkst atrunāties, ka nav līdzekļu. Var ekonomēt citās lietās, piemēram, pārcelt projektus, atlikt ko uz vēlāku laiku, bet sašaurināt Dziesmu un deju svētku norisi līdzekļu trūkuma dēļ – tas liecina par valsts attieksmi. Jo runa nav par desmitiem, simtiem miljonu… Kas tagad Latvijai ir miljons, ja citur mēs tērējam ar vieglu roku, nopludinām naudu un nezinām, kur tā pazūd, kā tādā melnā caurumā iekrīt? Vienkārši valsts attieksmei ir jābūt nemainīgai – Dziesmu un deju svētkiem ir jānotiek, un, ja mēs gribam, lai svētki notiktu labā kvalitātē, nauda ir jāiegulda.
Ja mēs sakām, ka šogad nebija atklāšanas koncerta 11. Novembra krastmalā, tad tas tikai tāpēc, ka mums tiešām nebija naudas. Valsts apmaksā bērnu pārvietošanos, ēdināšanu un nakšņošanu, koncerti jau neizmaksā dārgi – dārga ir bērnu pārvietošana no perifērijas uz centru un viņu uzturēšanās Rīgā, un te vajadzīga konstanta summa. Bet, ja mēs zinām, ka Dziesmu un deju svētki notiek ik pēc pieciem gadiem, kur ir problēma? Svarīga ir plānošana un attieksme.
UNESCO ir ņēmusi savā aizgādnībā gan pieaugušo, gan skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku tradīciju. Tas ir pasaules līmenī, un mēs lepojamies ar to. Bet visvairāk es uztraucos, lai tad, kad mums reāli vajadzēs nodrošināt šo procesu, mums nebūtu jāstāv kā ubagiem un jālūdzas.
Valsts uzdevums ir politiski orientēt, kurp mēs gribam iet, ko mēs gribam sasniegt un kādā veidā mēs to varam izdarīt. Mazās valstīs kultūra ir dārgāka, un valstij ir jāizšķiras, vai tā spēj atbalstīt kultūru vai ne. Ja nespēj, tad veidojas citāda sabiedrība.
Kādreiz Raimonds Pauls ļoti precīzi pateica – mēs gribam ieguldīt, teiksim, dziesmu uzvedumā desmit tūkstošus latu (jo vairāk naudas nav, iztieciet ar to, kas ir) un pēc tam vēl gribam, lai peļņa no ieguldītā būtu milzīga. Piemēram, Loida Vēbera uzvedumā Cats ieguldījums ir pieci miljoni, un tad nu viņi miljonus līdz šai dienai pelna!
Mākslas pasākuma sagatavošana augstā līmenī prasa lielus līdzekļus. Tad var pamatoti celt biļešu cenas, palielināt koncertu skaitu, pārdot biļetes, un cilvēki uz šiem koncertiem arī nāk. Arī Mežaparka estrādē ļoti bieži gan scenogrāfam, gan režisoram, gan mākslinieciskajam vadītājam bijušas lielas ieceres, bet tās pamazām izgaisušas, jo ticis griezts un vēlreiz griezts… Un, ja vēl pēc visa tā mēs sakām – ir taču labi, tad – kā būtu, ja mums būtu nevis butaforija, nevis lāpīšanās, bet nauda par to visu samaksāt?
Vai sakarā ar niecīgo finansējumu kultūrai varam runāt ne tikai par naudu, bet arī par vērtībām un cilvēku lielo iedzīvošanās kāri Latvijā?
Mantrausība ir novedusi valsti līdz krīzei. Jūs domājat, ka mums nav naudas? Mums ir ļoti daudz naudas, bet tā tiek neproporcionāli sadalīta. Prioritāte mums ir čomisms, un mēs nedrīkstam stāvēt vietās, ko mēs nesaprotam. Tad es arī varbūt varētu vadīt ķīmijas koncernu – man ir enerģija, vadīšanas prasme, bet es esmu mūziķis.
Jāsaka – viena joma gan mums ir kārtībā, un tā ir māksla. Paskatieties, kādi mums ir mākslinieki: Elīna Garanča, Vestards Šimkus, saksofonu kvartets Mūzikas akadēmijas rektora Arta Sīmaņa vadībā, Egils Siliņš, Andrejs Osokins, jaunais diriģents Ainārs Rubiķis! Kura joma valstī vēl mums ir kārtībā? Ekonomika, jurisprudence, finanses? Finanšu ministrija nosaka Mūzikas akadēmijas vajadzības: jums mūzikas skolotāju sagatavošanas programma ir dārga, tās izmaksas ir jāsamazina! Tīri mehāniski. Rezultātā mums viss ir samazināts par 60 procentiem.
"Dziedāšana ir ārkārtīgi rūpīga mācība, kas attīsta bērnu prasmi patstāvīgi veidot skaņu."
Varbūt vajadzēja noņemt ierēdņa piemaksu par gadu? Es varētu ieteikt: mums ir ap 30 000 skolotāju republikā un 30 000 ierēdņu, sabalansējiet ierēdņu un skolotāju vidējās algas, lai nav tā, ka ierēdnis čīkst, ka viņam 700 latu uz rokas ir jau maz un viņš ir badā, bet skolotājam ir 245 lati par slodzi uz papīra. Tas ir attieksmes jautājums, un, lai to sakārtotu, nevajag daudz laika un darba.
Godīgi sakot, kvalitāte skolās krīt tāpēc, ka gudrākie skolotāji ir aizgājuši prom. Mani labākie kolēģi – kur viņi ir? Viens Īrijā, viens Vācijā, viens Amerikā… Manas studentes, kas brīnišķīgi strādā privātajās mūzikas skolās Amerikā, kāpēc viņas nav šeit? Kāpēc mums nav angļu valodas skolotāju? Tāpēc, ka liela daļa strādā firmās. Tai pašā laikā viduvējības sēž ministrijā… Varbūt alga tur nav tik liela, tomēr, kad apskatījos dažādās ierēdņu piemaksas, secināju – skolotājiem šādu piemaksu nav.
Tagad ir svētki, par darbu nebūtu jārunā, tomēr nedrīkst aizmirst arī to pamatīgo darbu, kas ieguldīts līdz šim. Gatavošanās svētkiem ir nebeidzams process...
Lieliem burtiem vajag pateikt paldies gan skolotājiem, kas sagatavoja skolēnus, gan pašvaldību vadītājiem, kas rūpējās, lai viss notiktu. Sākot ar pirmo gadu pēc iepriekšējiem svētkiem, Valsts izglītības satura centrā ir noticis plānveidīgs darbs: tie bijuši pasūtījuma darbi, darbs ar virsdiriģentiem, mēģinājumi, skates – absolūti viss ir sakārtots, lai tuvinātu noslēguma pasākumus gan pūtējiem, gan dejotājiem, gan koriem. Gribu teikt – šeit ir viss kārtībā, un šo struktūru nevajag ne pārcelt, ne pārveidot, tikai uzlabot. Šī sistēma darbojas un dod labus rezultātus.
Pateicoties Valsts iniciatīvu centra darbībai, ir iegūti brīnišķīgi darbi skolu jaunatnei – Imants Kalniņš ir uzrakstījis divas a capella dziesmas, arī Raimonds Pauls, Artūrs Maskats, Ēriks Ešenvalds un citi gan jaunās, gan vidējās paaudzes komponisti – visi kopā jaunatnei, un tas ir lielākais ieguvums. Mīnuss – ka valsts, aizbildinoties ar krīzi, pasaka: nav naudas. Būsim atklāti – lauku bērns atbraukt uz Rīgu daudzās ģimenēs nevar. Viņam, kamēr viņš mācās skolā, ir divi Dziesmu un deju svētki – 4.-5. klasē un vidusskolā, un tās ir emocijas uz mūžu, par ko bērns ar pārdzīvojumu stāsta.
„Ar piecdesmit gadu gājumu esmu izdzīvojis”
Kādus atceraties savus pirmos Dziesmu un deju svētkus?
Tie manī atstājuši milzīgu iespaidu. 1960. gadā mācījos 5. vai 6. klasē un Dziesmu un deju svētkos piedalījos kā dziedātājs. Vispirms mēs visi braucām ar tramvajiem, autobusu vēl nebija. Toreiz vēl bija vasaras tramvaji – aizmugurē trīs vagoni… Karsts. Ūdens kaut kur tālu – dzeltenās mucās. Garie mēģinājumi līdz kaklam… Tomēr visā tajā bija kaut kas suģestējošs. Estrāde, šī milzīgā teritorija, garie soli, pārejas… Mikrofonu nebija, viens mikrofons tikai programmas pieteicējiem un solistiem. Kad gadījās aizšmaukt malā, dzirdēju, kā dabīgā skaņa plūda, arkas bija tās, kas to saturēja – tas visvairāk palicis atmiņā.
Skates arī labi atceros: kā mēs mēģinājām, skolotājs bija uztraucies, kaut ko slīpēja… Šis sacensību gars spilgti iespiedies atmiņā. 1984. gada koru skates finālā jau startēja trīs mani kori, uz 1989. gada svētkiem tiku aicināts kā virsdiriģents, bet 2000. un 2005. gadā veidoju noslēguma koncertus. Kā kopkora mākslinieciskais vadītājs šogad esmu trešo reizi.
Kādām dziesmām dodat priekšroku?
Visas koru koncerta „Mana zeme – zemīte skaistā” dziesmas patīk dziedātājiem, patīk skolotājiem, un ceru – patiks arī skatītājiem. Man vislielāko gandarījumu rada tas, ja skolotājs pasaka paldies par repertuāru, jo, ikdienā strādājot ar bērniem, ir dziesmas, kas apnīk, un ir tādas, kaut arī grūtas, kuras neapnīk. Izpildītājam jābūt tā, lai arī cik reižu viņš šo dziesmu dziedātu, viņam tā nedrīkst apnikt.
"Ja bērns skolas gados nav saņēmis informāciju par kultūras, mākslas un citām vērtībām, tad, paejot jaunības laikam, viņš paliks imūns pret tām, nesapratīs un negribēs saprast šīs vērtības."
Centos atlasīt dziesmas, kurās ir melodija, kāds motīvs, kuru vienkārši patīk paklausīties. Kas mums patīk, teiksim, Pavaroti koncertos? Tas, ka viņš uzdzied to, ko tu jau ļoti labi zini – Santa Lucia! O sole mio, un visi ir sajūsmā, un nav svarīgi, vai viņš dzied kopā ar Stingu vai Kleptonu.
Otrs – tās ir vispopulārākās melodijas. Sākumā skan nedaudz sarežģītāka, varbūt mazpazīstamāka mūzika, beigās – tā saucamie hīti, uz ko sevišķi balstās lielie koncerti. Tāpat, man liekas, ir jebkurā koncertā – sākumā ir pirmatskaņojumi, apjomīgākas un klasiskākas dziesmas, beigās – tas, ko mēs vēlamies. Lielajos svētkos mēs gribam dzirdēt „Saule. Pērkons. Daugava”, „Gaismas pili”, gribam tautasdziesmas. „Kur tu skriesi, vanadziņ?” – tūkstošiem reižu dzirdēta, tai pašā laikā mums neapnīk klausīties to! Tāpat ar interesi klausāmies, kā koris dzied „Rīga dimd” vai „Pūt, vējiņi!”, turklāt paši dziedam līdzi.
Viss sākas skolā
Dziesmu un deju svētki ir sistēma, ko nevajadzētu izjaukt. Ko domājat par muzikālo audzināšanu Latvijas skolās?
Pieredze rāda – esam daudzas sistēmas izjaukuši, tādēļ iestājos par to, lai skolās saglabātu muzikālo audzināšanu, kas sagatavo bērnus, kuri spēj dziedāt patstāvīgi savu balsi. Visi jau nav pirmās balss dziedātāji – daba viņam devusi labu altu, bet viņam ir jāprot noturēt balsi, kad blakus dzied citādi.
Atskatoties vēsturiski, Dziesmu svētku aizsākums meklējams Cimzes skolotāju seminārā. Aizpagājušajā gadsimtā Jānis Cimze muzikāli sagatavoja skolotājus, nevis gatavoja dziedāšanas skolotājus. Šie skolotāji prata attīstīt a capella dziedāšanu skolās, un tad, kad skolotāji apvienojās ar skolēniem, izveidojās kopkoris. Trīsdesmit gadus pēc semināra dibināšanas notika pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Veselai paaudzei bija jāizaug, lai tas varētu notikt! Kāpēc citās valstīs nav Dziesmu svētku? Tāpēc, ka ir masveida neprasme dziedāt bez pavadījuma. Dziedāšana ir ārkārtīgi rūpīga mācība, kas attīsta bērnu prasmi patstāvīgi veidot skaņu.
Lūdzu, pastāstiet par pakāpenību, kas, jūsuprāt, palīdzējusi noturēt Dziesmu svētku tradīciju!
Savā laikā skolās kā mācību priekšmetu izveidoja 1. klašu masu kori. Tad bija 2.-4. klašu izlases koris, kurā dziedāja divbalsīgi bez pavadījuma, 5.-8. klase (tagad 5.-9. klase) dziedāja trīsbalsīgi, bet vidusskola – četrbalsīgi. Šī pakāpenība ir tā, kas sagatavoja mūsu lielos dziesmu svētkus. Ja to sagraus, neattīstīs, neatbalstīs, mums nojuks Dziesmu un deju svētki! Tad mums būs festivāli – kā Zviedrijā, Vācijā vai Amerikā, kur sanāk profesionāli kori, universitāšu, kora biedrību kori, ir lielie projekti ar orķestri, solistiem, bet tie nav Dziesmu svētki.
Dziesmu svētki nāk ar savu smagnējību, ar tautas garu. Sanāk cilvēku kopa, un tur notiek enerģētiska savienošanās daudz dziļākā filozofiskā izpratnē. Tas nav tikai skaisti nodziedāt Bēthovena 9. simfonijas finālkori, ko dzied visā pasaulē, un tā ir arī Eiropas Savienības himna. Dziesmu svētki ir gājiens, kad es brīvajā laikā skatos, ko citi dara. Esmu atbraucis no Pāvilostas un satiekos ar Alūksni, un mani interesē, kā viņiem tur klājas. Tā ir tautas masu kustība, kas apvieno visus, un, ja vēl veiksmīgi izvēlēta programma, visi ir apmierināti – dziedātāji, diriģenti, skatītāji.
Personību spēj izaudzināt personība
Radošā enerģija ir spēks, kas aizrauj līdzi. Kāda ir skolotāja loma Dziesmu un deju svētku sagatavošanā?
Pat vislabākajā sistēmā būs skolotāji, kas ir spēcīgāki, varošāki, enerģiskāki, kas prot aizraut bērnus ar savu radošo darba procesu, un ir skolotāji, kas varbūt nespēj to izdarīt daudzu apstākļu dēļ. Es domāju – šeit nebūtu jāanalizē, kāpēc tā ir. Sacensības koru skatēs parāda šīs atšķirības. Kas par ovācijām ir tad, ja kādas skolas koris no B grupas ir pacēlies uz A grupu! Gan Rīgā, gan visā republikā. Retās vietās šogad nebija intereses – varbūt pasākums nebija labi noorganizēts, varbūt, ņemot vērā autobusu dārgās stundas, skolēni aizbrauca, nesagaidījuši rezultātus, un, jāsaka, tas bija mīnuss.
Uzskatu – bērni visur republikā ir vienādi, un beigsim vienreiz runāt, ka mani neatbalsta direktors, skolotāji nesaprot un man ir mazi bērni – šādi argumenti mani vairs neapmierina, jo vienīgais izšķirošais kritērijs, kāpēc koris slikti dzied, ir skolotāja vājais darbs. Tātad – visu nosaka personība, un tur, kur šīs personības ir, mums nav problēmu.
Vai jūtat bērnu un jauniešu prieku, vai viņi tiešām gaida katru svētku gadu?
Viņi raujas uz Rīgu! Šoreiz pusnedēļa ir tikai tāpēc, ka nav naudas. Kādreiz bērni Rīgā bija veselu nedēļu. Un kā bērni pārdzīvo, ja koris vai deju kolektīvs netiek uz Rīgu!
Vai šajā tehnoloģijas laikmetā varam būt droši, ka Dziesmu un deju svētku tradīcija turpināsies?
Ja mēs nesakārtosim izglītības sistēmu, pirmajās četrās klasēs (un sākot ar bērnudārzu, taču visi bērnudārzā neiet) ieliekot bērnu muzikālajā attīstībā dziļus pamatus, tad tālāk viņiem radīsies mazvērtības komplekss. Kā pieredze liecina, tādi bērni ir neattīstīti matemātikā, kropļo stundu savas nevarības dēļ. Dziedāšanas skolotāja misija, kāpēc viņš strādā – viņam ir jāprot jebkurš bērns iemācīt dziedāt. Tā sauktais tautas unisons – himna unisonā – ir jādzied visiem bērniem. Ja mēs to nepanāksim, man ir dziļas bažas par to, ka arvien vairāk sašaurināsies dziedātpratēju loks un līdz ar to samazināsies koru skaits. Mums būs atsevišķi spēcīgi kori, jo vienmēr būs skolotāji, kas gribēs labi vadīt korus, bet tas nebūs masveidā. Plus, kā jau iepriekš teicu, ir jābūt valsts atbalstam.
Bet vislielāko uztraukumu manī rada skolotāja nevēlēšanās profesionāli pareizi strādāt: vieni to nevar tāpēc, ka izvēlējušies nepareizo profesiju, citi – negrib vai viņiem nav intereses. Es redzu, ka ministrijā jābūt vienam cilvēkam, kurš atbild par mūzikas mācīšanu skolās. Šobrīd skolās to neviens nekontrolē, un es pilnīgi atklāti pasaku – viss ir pašplūsmā, bet tur, kur ir labs skolotājs, viss notiek. Mums ir jāmudina tie, kas slikti strādā, jāsniedz viņiem metodiskā palīdzība, jāskaidro, kā vajadzētu, lai būtu labi.
"Visu nosaka personība. Tur, kur šīs personības ir, mums nav problēmu."
Koru kustība sākas dziedāšanas stundā, kura notiek pēc noteiktas metodikas, un tā mums ir pasaules līmenī. Mums ir jāatrod no mūsu vidus tādi cilvēki kā Helēna Lazareviča, kura ilgus gadus strādāja ministrijā un zināja, ko un kā prasīt no cilvēkiem. Kādreiz bija Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts, kur strādāja ļoti spēcīgi metodiķi, kas saprata, kā pareizi vadīt dziedāšanas stundu.
Vēl mums valstiskā līmenī jāatjauno prasība, lai katrā skolā būtu iespēja bērniem dziedāt korī. Par to jārūpējas skolas direktoram, un ne jau pašmērķa dēļ, bet gan bērnu dēļ. Nevajag spiest, bet attīstiet bērnu, un viņš pats atnāks! Varbūt mazā skoliņā nebūs izcils līmenis, lai gan tās ir pilnīgas muļķības – ja ir labs skolotājs, tad ir labi. Ticiet maniem vārdiem, ja mums visās skolās būs izcili kori, mēs meklēsim ceļus, lai šī kvalitāte nokļūtu uz estrādes. Tāpat kā dejotāji – viņu tur ir 12 tūkstoši, un viņi jau nedejo visas divdesmit dejas, dejo pa grupām, un mēs tieši tāpat izdarīsim.
Republikā ir apmēram 1000 skolu, bet skatēs piedalījās 260 skolas. Jautājums: kas notiek pārējās skolās? Pie tam – starp tām ir mazākumtautību skolas, kuras fonētiski pareizā latviešu valodā apguvušas visu repertuāru! Kā lai runā par integrāciju, ja skolotājs nerosina savus skolēnus piedalīties šādos pasākumos? Tas ir dziļš jautājums. Vēlos uzdot jautājumu: krievu skolas direktor, ko jūs par to domājat? Jo ir brīnišķīgi piemēri – Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, Jēkabpilī, kur krievu skolas piedalās skatēs. Skolā jāveido šī integrācija, nevis tad, kad kāds kliedz, ka viņš te negrib dzīvot. Lūk, par to mums jādomā.
Pasaulē ir daudz kārdinājumu, un tā bijis vienmēr. Šodien ir īpašs relatīvisma laiks – orientieri apšaubāmi. Kā jūs redzat šīs ētiskās problēmas risinājumu tuvākā un tālākā nākotnē?
Mēs gribam izpatikt skolēniem, jo bērniem, lūk, tā patīk. Ir jāsaprot, ka katram vecumposmam ir savas intereses un ar varu mēs neuzspiedīsim neko, bet – dodiet bērnam informāciju, ko viņš pēc gadiem varētu atcerēties! Ja viņš nav skolas gados saņēmis informāciju par kultūras, mākslas un citām vērtībām, tad, paejot jaunības laikam, viņš paliks imūns pret tām, nesapratīs un negribēs saprast šīs vērtības.
Bērni zina par izklaides mūzikas jaunumiem desmit reižu labāk nekā skolotājs, bet skolotājam šis mūzikas atzars nav jāpadziļina. Jā, skolotājam tas ir jāpārzina, jārunā ar bērnu par to, bet jāsniedz skolēnam zināšanas par mūzikas un mākslas attīstību pa laikmetiem. Izklaides mūzika nav mūzika pati par sevi – tā attīstījusies no kaut kāda senāka pirmavota.
Turpmāk es saredzu vienu – mūzikai skolā ir jākļūst par nopietnu mācību priekšmetu. Ja mēs to uztversim tikai kā padziedāšanu, ar to viss ir cauri. Nevar bērns atcerēties to, ko viņš nekad nav dzirdējis, redzējis un sajutis. Bērns ir muzikāli jāattīsta, jo tādi bērni ir ļoti radoši.
