Meklēt iespējas, nenodarot ļaunu
Pēc kādiem principiem jūs kā kultūras ministrs vadāties savā darbā?
Manam darbam ir daudz izpausmju, līdz ar to arī principi var būt vairāki. Es redzu šo valsti tagadnē un nākotnē kā mūsdienīgu eiropeisku valsti (man bijusi iespēja strādāt arī citās valstīs), kādas ir Ziemeļeiropā un citviet Eiropā, un mani galvenie principi ir objektīvs skats uz kultūras un mākslas procesiem Latvijā, maksimāla atklātība, godīgi profesionālie kritēriji, visu iesaistīto pušu līdzdalība lēmumu pieņemšanā (dažādās padomēs dažādās nozarēs). Cenšos maksimāli izvairīties no kultūras un īpaši mākslas politizēšanas vai naudas piešķiršanas pēc kādiem politiskiem un subjektīviem kritērijiem.
Iesākto spēli gribas turpināt
Šobrīd nevienā valstī nav tādu personību, kādas, teiksim, bija 20. gadsimtā. Tēlaini runājot, esam veidoti pēc viena ģīmja un līdzības. Nav ne tādu rakstnieku, ne politiķu. Sarkozī, Berluskoni, Putins, Medvedevs... Lielākoties tiek izdzīvots no vienām vēlēšanām līdz nākamajām. Nav ne Raiņa, ne Valdemāra, ne Kārļa Ulmaņa.
Es gan gribētu nedaudz oponēt šim apgalvojumam – katram laikam ir savi varoņi, katram laikam ir savas izcilās personības, un es nedomāju, ka mums tādu šobrīd trūkst. Mums kultūrā un mākslā ir tāda starptautiski atpazīstamu kultūras darbinieku plejāde, kādas nav bijis Latvijas vēsturē. Ir spējīgi cilvēki, kas domā un analizē procesus, es negribētu piekrist, ka šādu cilvēku nav. Mums ir problēmas kā nācijai, mēs esam jauna nācija, un mums ir jāizslimo visas nācijas veidošanās slimības. Mēs to sekmīgi darām, mēs esam pārvarējuši vissmagāko krīzi, kāda jebkad ir bijusi kādā valstī. Tas liecina, ka spējam tikt galā.
Arī tai laikā, kad dzīvoja Rainis, Blaumanis, arī Kārlis Ulmanis, mēs tieši tāpat dzirdējām ļoti daudz argumentu, ka šobrīd vairs nav tā, kā bija agrāk. Paies laiks, un mēs spēsim novērtēt, kas kurā laikā ir bijis izcils un nozīmīgs.
Vai piekrītat, ka tieši politiskā sistēma neļauj attīstīties Latvijas valstij?
Es nekad neesmu vēlējies veidot sev politisku karjeru. Nekad agrāk neesmu domājis strādāt par ministru vai būt Saeimas deputāta statusā, bet nu ir pilnīgi skaidrs, ka sabiedrībai – māksliniekiem, mūziķiem, visiem cilvēkiem – pēc iespējas ciešāk ir jāiesaistās dažādos politiskos procesos.
Politika Latvijā, no vienas puses, ir īpatnēja, no otras – tāda pati kā citviet. Mēs esam pārāk politizējuši daudzus jautājumus. Citās valstīs ir kanons, par kuru politiskā līmenī netiek diskutēts un kas tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams. Mums diemžēl laikam nekas vairs nav palicis tāds, par ko netiek diskutēts un ko viens vai otrs politiskais spēks nemēģina piesavināties.
Demokrātija, nevis oligarhiska centralizācija
Nākamā gada kultūras budžeta aprises plašākai sabiedrībai pagaidām ir miglā tītas. Vai Kultūras ministrijas „laboratorijā” budžets jau ir tapis?
Bāzes izdevumi, protams, ir jau sen aprēķināti (arī Finanšu ministrijā tie ir). Mēs esam vienojušies ar premjeru, ka nākamajā gadā mēs saglabājam kultūras jomas finansējumu šā gada līmenī. Ir arī idejas, kā to varētu papildināt, ja būs veiksmīga starptautiskā konjunktūra un nodokļu, kā arī citi ieņēmumi papildināsies. Tad arī varēs domāt par attīstību, bet šajā brīdī pats galvenais, ka līdzekļi netiks samazināti un visas kultūras institūcijas un kultūras iestādes turpinās darboties, kā tas ir bijis līdz šim.
Tātad nākamgad kultūrai valdība neņems nost budžeta līdzekļus?
Tāda ir mūsu vienošanās.
Argumentiem nav jēgas, jēga ir nolemtajam – slikti vai labi, bet iepriekš nolemtajam. Kādas ir izredzes atjaunot mērķdotācijas pašvaldību amatiermākslas kolektīvu vadītāju darba un sociālā nodokļa samaksai?
Nākamā gada budžeta veidošanā, tāpat kā šā gada budžeta tapšanā, es noteikti nākšu ar šādu iniciatīvu, lai mērķdotācijas tiktu atjaunotas. Tas, protams, būs Saeimas lēmums, jo tikai Saeima var atcelt izmaiņas Dziesmu svētku likumā. Kā zināms, amatiermākslas kolektīvu vadītāju dotēšana no valsts budžeta līdzekļiem tika apturēta līdz 2012. gadam. Domāju – mums ir jāatgriežas pie šīs dotācijas, jo tas ir būtiski Dziesmu svētku procesam, taču mēs varētu izstrādāt jaunu un, manuprāt, efektīvāku šo līdzekļu izmantošanas kārtību pēc skaidrākiem un noteiktākiem kritērijiem.
Kad kultūrizglītības iestāžu pedagogu atalgojums būs līdzvērtīgs vispārizglītojošajās skolās strādājošo pedagogu darba samaksai?
Tas vairāk ir atkarīgs no pašvaldībām, kas ir šo skolu dibinātājas. Arī vispārizglītojošajās skolās atkarībā no katras pašvaldības iespējām šīs likmes ir dažādas. Kur pašvaldības spējušas konsolidēt līdzekļus un veikt skolu tīkla optimizāciju, tur šīs likmes ir augstākas. Esmu vērsies pie pašvaldību vadītājiem ar lūgumu un nosūtījis vēstuli, lai nākamā budžeta kontekstā viņi izskata šo iespēju. Arī personīgi tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, esmu guvis apstiprinājumu tam, ka liela daļa no viņiem ir gatavi to darīt, jo tas tiešām neprasa ievērojamus līdzekļus no pašvaldībām. Konsolidētais pašvaldību budžets šogad ir veidojies ar pārpalikumu, lai to varētu izdarīt.
"Mums diemžēl laikam nekas vairs nav palicis tāds, par ko netiek diskutēts politiskā līmenī un ko viens vai otrs politiskais spēks nemēģina piesavināties. "
Mēs, protams, arī domāsim par to, kādā veidā palīdzēt pašvaldībām. Kultūras ministrijas nostāja ir, lai pirmā līmeņa profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas izglītība nākotnē aptvertu pēc iespējas plašāku mūsu jauniešu loku. Pašlaik tie ir 5,5 procenti, bet mēs gribētu panākt 10-15 procentus. Līdzekļi sistēmai nākotnē noteikti nāks klāt, un šos līdzekļus vajag mērķtiecīgi organizēt – nevis tikai liekot klāt esošajām skolām un pedagogiem kāpinot algas, kas bez konkrēta mērķa nedos reālu ieguvumu, bet gan tā, lai vispusīgi attīstītas personības veidotos ne tikai vietās, kur pašlaik ir kultūrizglītības iestādes, bet daudz, daudz plašākā mērogā.
Vai bibliotēku, arhīvu, muzeju uzturēšanai šobrīd pietiek naudas? Vai kultūrizglītības iestādēm nav parādu?
Situācija, kas saistīta ar kultūras iestāžu uzturēšanu, ir labāka, nekā es iepriekš prognozēju. Tā nepārtraukti mainās, un katru mēnesi mēs lūdzam informāciju no visām pakļautības iestādēm. Šobrīd dažām iestādēm ir aizkavējušies komunālie maksājumi, tas ir saistīts ar bargo ziemu, un iestādes pakāpeniski šos parādus dzēš. Sakarā ar notikušo avāriju Nacionālajā bibliotēkā arī ir radušies neparedzēti izdevumi. Valsts vēstures muzejam, kas pelnīja ar arheoloģiskajiem izrakumiem, tagad ir samazinājušies ieņēmumi, jo būvniecības nozare pašlaik stagnē. Situācija kultūrizglītības iestādēs ir diezgan laba, un mums nav iemesla uztraukumam.
Vadoties pēc kādiem principiem un kritērijiem, Kultūras ministrija sadala valsts finansējumu?
Kā jau teicu sākumā, šie principi ir ļoti skaidri, it īpaši tajās jomās, kuras ir savstarpēji salīdzināmas. Teātriem mums ir izstrādāta vienota, precīza vērtēšanas sistēma, pēc kuras analizēt iepriekšējās sezonas rādītājus – kvalitatīvos, rezultatīvos, finanšu un citus. Vadoties pēc tiem, valsts dotācija tiek sadalīta visiem septiņiem valsts uzturētajiem teātriem. Šī ir mainīgā daļa, bet pastāv arī objektīvā sadaļa – apkure, ugunsdrošība un citi ēku uzturēšanas izdevumi, kurus Kultūras ministrija apmaksā neatkarīgi no teātra darba rādītājiem.
Kā tiek sadalīta valsts dotācija muzeju uzturēšanai?
Muzeji izstrādā savu darbības stratēģiju, ko apstiprina ministrija. Tajā ir iekļauti muzeja uzdevumi, uzturēšanas izdevumi un darbinieku atalgojums. Mums ir valsts, pašvaldību, privātie un citu ministriju pakļautībā esoši muzeji. Katrs muzejs ir unikāls, arī situācija katrā ir unikāla, tāpēc ministrija necenšas muzejus salīdzināt ne pēc uzdevumiem, ne funkcijām. Taču dotāciju muzejiem ministrija veido tā, lai visos valsts muzejos darbiniekiem būtu vienlīdzīgs atalgojums. Pagājušajā gadā muzeju jomā bija lielas pārmaiņas, notika muzeju reorganizācija, līdz ar to līdzekļi tiek izmantoti racionālāk. Protams, es apzinos, ka muzejiem naudas nepietiek, ir jāstrādā, lai muzejiem turpmāk palīdzētu vairāk. Bet nesolīšu to, ko objektīvi vēlāk būtu sarežģīti izpildīt.
Kādi ir Kultūras ministrijas argumenti, kas atspēko, ka Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums netiek sadalīts „pēc savējo principa”?
Pats galvenais arguments ir tas, ka ekspertu komisijas, kas vērtē šos projektus, tiek simtprocentīgi nomainītas ik pēc diviem gadiem. Kopš Valsts kultūrkapitāla fonds izveidots, pēc maniem aprēķiniem, tur strādājuši vairāki tūkstoši ekspertu, un uzskatīt, ka šie visi cilvēki ir kaut kā savstarpēji vienojušies, ir pilnīgi nereāli. Protams, argumentācija, ka nauda tiek sadalīta savā starpā, pastāvēs, jo diemžēl mākslas izvērtēšanā vienmēr pastāvēs subjektīvais faktors. No tā nav iespējams izvairīties.
Valsts kultūrkapitāla fonds spēj piešķirt tikai 16 procentus no tiem līdzekļiem, kas tiek pieprasīti, pārējie 84 procenti pretendentu bieži vien meklē ieganstus līdzekļu noraidījumam, un bieži vien tās ir dažādas sazvērestības teorijas. Gribu uzsvērt – Kultūrkapitāls arī turpmāk vadīsies pēc kvalitātes, nevis tā, lai visiem iedotu kaut nedaudz. Līdzekļu sadale tiešām nenotiek tik šaurā lokā, lai varētu runāt par kaut kādām sarunātām lietām. Bieži vien šie kritiķi, nonākot ekspertu statusā, arī savas domas maina.
Domāju, ka šīs diskusijas vienmēr ir pastāvējušas un pastāvēs, bet es absolūti noraidu to, ka līdzekļi tiek dalīti pēc savējo principiem. Nav ne tādu projektu iesniedzēju, kas regulāri iesniedz projektus un kas kādreiz nebūtu noraidīti, ne kvalitatīvu projektu, kuri kādreiz netiktu atbalstīti. Piemēram, pēdējos četros gados stipendijas ir saņēmuši apmēram 30 rakstnieki un vairāk nekā 20 izdevniecības, kas izdod nopietno literatūru.
Valsts kultūrkapitāla fonda nozīme ir ļoti svarīga. Reģionālajos muzejos visi iepirkumi ir no Kultūrkapitāla fonda, visa pēdējo gadu labākā literatūra ir izdota par šī fonda līdzekļiem. Tāpat visi lielie kultūras pasākumu projekti, koncerti, it sevišķi nevalstiskajā sektorā, gandrīz visi (gribu uzsvērt – gandrīz visi) ir atbalstīti. Bet tie, kuri nav atbalstīti, jāsaka, nespēj uzrakstīt kvalitatīvu projektu un sastādīt argumentētu tāmi. Šie cilvēki paši nav iesnieguši Kultūrkapitālā nevienu projektu, bet nāk ar skaļiem paziņojumiem, ka viņiem nauda netiek dota.
Kādēļ pēdējo četru gadu laikā Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums ir tikai samazinājies?
Pagājušajā gadā valdībai, saņemot izsaimniekotu budžetu, bija jāpieņem ekstrēmi un sarežģīti lēmumi, un viens no šādiem lēmumiem bija samazināt līdzekļus Kultūrkapitāla fondam, jo mēs tai brīdī nevarējām atļauties slēgt nacionālas nozīmes kultūras institūcijas – teātrus, muzejus, operu. Izvērtējot kultūras prioritātes, tika pieņemts lēmums, ka Kultūrkapitāls cieš visvairāk. Pie pirmās iespējas šis finansējums tiks maksimāli atjaunots, bet es vēlreiz gribu uzsvērt – ļoti kvalitatīvi un vērtīgi projekti joprojām tiek atbalstīti. Kultūras ministrija, pieaicinot Valsts kultūrkapitāla fonda ekspertus, ir gatava šo diskusiju turpināt, lai radītu lielāku izpratni par līdzekļu sadali.
Kultūra kā dialogs
Kultūra vienmēr bijusi cieši saistīta ar cilvēku, jo cilvēks ir tas, kas to veidojis visos laikos. Bet kultūras cilvēkiem, lai ietaupītu savas darba vietas finanšu resursus, šovasar bija jādodas bezalgas atvaļinājumos... Vai kultūru un radošos māksliniekus mūsu valstī patiesi ciena?
Es gribētu teikt – latvieši visos laikos ir cienījuši un mīlējuši savus māksliniekus, un ļoti ceru – tā tas būs arī turpmāk. Bet iemesli, kādēļ tā noticis, ir rodami iepriekšējo gadu bezatbildīgajā ekonomiskajā un fiskālajā politikā, un tikai tādēļ bija jāveic šie smagie budžeta samazinājumi un korekcijas, lai valsts varētu izdzīvot. Tas tiešām visiem būtu jāatceras, jo nozares ministrs nav vēlējies apzināti kādam izdarīt ko sliktu. Pašlaik iestādes vadās pēc savām iespējām, kā sadalīt līdzekļus, tāpēc arī bieži izvēlas bezalgas atvaļinājumus.
"Kultūras ministrija, pieaicinot Valsts kultūrkapitāla fonda ekspertus, gatava turpināt šo diskusiju, lai radītu lielāku izpratni par līdzekļu sadali."
Kultūras darbiniekus cienīja un cienīs, bet kultūras darbiniekiem maksimāli augstu jātur savas nozares prestižs. Jāizvairās no darbībām, kas met kādu ēnu uz kultūras nozari. Savukārt, neskatoties uz to, ka pēdējos gados kultūras nozīmība tika palielināta un pieauga finansējums nozarei, kultūras prestižs diemžēl no tā nemainījās. Tas ir iedragāts dažu skandalozu gadījumu dēļ. Satiekot kultūras darbiniekus, aicinu viņus būt par paraugu gan savās darbībās, gan morālē, lai citi cienītu mūs, jo tad, kad notiks vērtēšana, kam tad piešķirt naudu, lai nerastos sajūta, ka kultūras nauda tiek tērēta nelietderīgi.
Vai Latvijai ir kultūrpolitiska nākotnes stratēģija?
Pamatlīnijās tā ir nacionālas valsts stratēģija, kas iesākta iepriekšējās ministres laikā, un to mēs arī turpinām. Varbūt taktiskajās darbībās saistībā ar valsts budžeta situāciju ir notikušas korekcijas.
Latvija ir nacionāla valsts, kuras pamatā ir latviešu valoda un mūsu kultūras telpas un kultūras identitātes saglabāšana. Visas darbības tiek pakārtotas šiem dažiem, bet ļoti nozīmīgajiem mērķiem.
Vai Kultūras ministrijai ir vīzija, kā iet uz priekšu?
Mēs diendienā par to domājam. Atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā nav uzbūvēts neviens nacionālas nozīmes kultūras objekts, tagad tā būs Nacionālā bibliotēka, un tas, manuprāt, būs liels notikums. Jāstrādā arī pie tā, lai reģionos būtu attīstīta kultūras infrastruktūra.
Tātad mērķis ir saglabāt latviešu valodu un latviešu kultūru nākamajām paaudzēm pēc iespējas mūsdienīgā veidā, un visi darbi ir pakārtoti šim mērķim. Pasaule ir pārsteigta par mūsu kultūru – mums ir sava mūzika, tik izcili mākslinieki, sava literatūra, sava valodas terminoloģija, mēs nelietojam citas valodas. Globalizācijas laikmetā divu miljonu lielai valstiņai savas identitātes saglabāšana ir pamats valsts pastāvēšanai, jo ekonomiski noteikti izdevīgāk ir atrasties lielāku formāciju sastāvā. Nacionāla valsts izmaksā dārgāk.
Kultūras ministrijai pēc definīcijas jākļūst par jaunas nākotnes domāšanas paraugu citām valsts struktūrām. Kuri ir tuvākie veicamie darbi?
Aktuālo darbu ir ļoti daudz. Tā ir virkne normatīvo dokumentu – grozījumi Autortiesību likumā, Nacionālā mantojuma likums, Grozījumi pieminekļu aizsardzības likumā un vesela virkne citu iniciatīvu, kas ir jāvirza tālāk. Man gribētos pēc iespējas labāk formulēt kultūras institūciju – gan muzeju, gan teātru, gan orķestru – veicamos uzdevumus, izveidot katrai kultūras institūcijai sabiedrisko padomi, kādas ir daudzviet pasaulē, un kas formulētu sabiedrības interesi konkrētajā vietā.
Kultūrizglītības satura sakārtošana arī ir dienas kārtībā. Mums tūlīt pietrūks kvalificētu mūzikas un mākslas skolu pedagogu. Mums ir jāveido jaunas izglītības programmas. Protams, cīņa par nākamā gada budžeta līdzekļiem, lai tos iegūtu nepieciešamajā apjomā, būs ļoti smaga.
Kāds būs turpmākais kultūrizglītības iestāžu tīkls?
Tas jāsaglabā iepriekšējā līmenī un, kā jau iepriekš teicu, iespējami jāpaplašina. 145 mūzikas un mākslas skolas ir un paliks, un esmu pārliecināts, ka šeit nav apdraudējuma. Pamatlīmenī kultūrizglītībai ir divi uzdevumi: pirmais – attīstīt pēc iespējas vairāk radošu personību, otrs – atlasīt nākamos profesionāļus un gatavot viņus profesionālam darbam. Šiem uzdevumiem arī tiks pakārtotas mācību programmas.
Šā gada februārī Saeima pieņēma Arhīvu likumu, kas paredz līdz nākamā gada 1. janvārim izveidot vienotu Latvijas Nacionālo arhīvu. Kā norit valsts arhīvu iestāžu reorganizācija?
Šobrīd darbs turpinās, arhīvi ir izstrādājuši savus reorganizācijas plānus, tūlīt Kultūras ministrijā tiks izveidota reorganizācijas komisija, kas šo darbu veiks. Protams, tas ir sarežģīts process, un viedokļi par reorganizāciju atšķiras. Pašlaik arhīvi strādā un, neskatoties uz milzīgo budžeta samazinājumu, spēj veikt savas funkcijas. Reorganizācijas rezultātā ir jāpanāk, ka iedzīvotājiem un uzņēmumiem mazinās administratīvais slogs, arī arhivējamo dokumentu skaits un normatīvie dokumenti ir jāpārskata un jāmaina.
Cik patiess ir izdevniecību satraukums par iespējamo PVN palielināšanu grāmatām nākamgad?
Jā, šāds viedoklis pastāv Finanšu ministrijā, bet Kultūras ministrija nepiekrīt šai iecerei. Latviešu valoda šajā valstī ir pats būtiskākais, ar ko šī valsts atšķiras no citām. Katrs drukātais vārds latviešu valodā ir ļoti nozīmīgs valodas attīstībai, un šis šķietamais nākotnes ieguvums – 3,5 miljoni līdz 2013. gadam, kas vēl ir diezgan apšaubāms lielums, domāju, neatsvērs tos zaudējumus, ja mēs iedragāsim grāmatu izdevniecību darbību. Mēs cīnīsimies, lai šie 10 procenti, kas šobrīd ir tāds kompromisa variants, paliktu.
Par Latvijas nākotni – garīgu un laicīgu
Lai būtu mērķi, nepieciešams apzināties, ar kādām vērtībām dzīvojam un uz ko tiecamies. Kā jūs izprotat ideju par Latvijas garīgo atdzimšanu, uz ko sabiedrību aicina mūsu garīgās autoritātes?
Es domāju, ka viss, kas virza sabiedrību uz labu un veido sabiedrību, kura balstās uz gadu tūkstošos izstrādātiem ētiskiem un estētiskiem principiem (pēdējiem Kultūras ministrija pievērš īpašu uzmanību), kā arī veicina sapratni, ir atbalstāms.
Esmu pārliecināts, ka krīze mūsu valstī lielā mērā nav ekonomisku apstākļu radīta, bet gan lielākoties elementāru ētikas principu neievērošanas dēļ. Esam nonākuši tik lielā naudas varā un pašlabuma meklēšanā, turklāt sabiedrība akceptē to, ka kādam līdzcilvēkam tiek atņemti materiālie līdzekļi vai nekautrējoties savā rīcībā tiek pārpludināti no valsts budžeta lieli līdzekļi, uzskatot to par veiklību un labu uzņēmējdarbību, kas ir absolūti pretēji veselas sabiedrības pastāvēšanas principiem. Tādēļ Kultūras ministrijai un kultūrai nākotnes Latvijā es piešķiru lielu nozīmi.
Vai rudenī gaidāmās vēlēšanas, jūsuprāt, būs pagrieziena punkts Latvijas vēsturē?
Es tam ticu.
