Finansējuma atņemšana kultūras nozarei draud ar Latvijas kultūras iznīcināšanu

Pretēji funkciju vērtēšanas gala ziņojumā paustajam apgalvojumam NVO netika iesaistītas Valsts kancelejas (VK) vadītajā valsts pārvaldes funkciju auditā, tām atvēlot tikai novērotāja lomu. Valsts kanceleja organizēja tikšanās par faktisko situāciju dažādās kultūras nozarēs, pieaicinot nozaru speciālistus, kuri sniedza savu viedokli par reālajiem apstākļiem, bet gala ziņojumā par valsts funkciju optimizēšanu diemžēl nozaru pārstāvju viedoklis atspoguļots netika.

Valsts pārvalde, NVO un sabiedrība nevar darboties atrauti. NVO valstij ir papildu informācijas avots, jo tās spēj dziļāk ieskatīties problēmā un piedāvāt dažādus risinājumus. Politiskā līdzdalība pozitīvi ietekmē arī NVO biedrus, viņiem rodas pārliecība, ka sadarbība starp valdību un sabiedrību ir iespējama un valstī notiekošie procesi ir ietekmējami un vadāmi.

Nevalstisko organizāciju, tai skaitā kino jomas, pārstāvju un citu kultūras nozares profesionāļu atklātās vēstules valdībai un parlamenta deputātiem apliecina – valsts pārvaldes funkciju izvērtēšanas darba grupa, sagatavojot priekšlikumus nākamā gada valsts budžeta izdevumu samazināšanai, faktisko situāciju kultūras nozarē ir vērtējusi vienpusēji, cenšoties tikai panākt iespējami lielāku izmaksu samazinājumu.

Arī Kultūras ministrija pagājušajā nedēļā ir nosūtījusi Valsts kancelejai vēstuli, kurā norāda, ka valsts pārvaldes funkciju izvērtējums ir jāveic, plānojot valsts attīstību ne tikai krīzes situācijā īstermiņā, bet vienlaikus domājot par attīstību ilgtermiņā.

Situācija kultūras nozarē draudīga bija arī, uzsākot 2009./2010. mācību gadu, kad valdība 145 mūzikas un mākslas skolu darba nodrošināšanai no septembra līdz decembrim nebija iedalījusi nevienu santīmu un Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas rīkotā ārkārtas foruma dalībnieki bija spiesti vērsties pie Latvijas augstākajām amatpersonām, lai atrastu trūkstošo finansējumu.

Atklātajā lūgumā mūzikas nozares radošie profesionāļi raksta: „Mūzikas nozare nevar pastāvēt bez profesionālās mūzikas, bez mūzikas profesionālās izglītības trīspakāpju – mūzikas skola, mūzikas vidusskola, mūzikas augstskola – sistēmas. Mūziķa profesija Latvijā ir vienīgā, kura ir jāapgūst šajā sistēmā 14–16 gadus. Šīs sistēmas „produkti” ir pasaules slavenie latviešu mūziķi Gidons Krēmers, Mariss Jansons, Andris Nelsons, Pēteris Vasks, Māris Sirmais, Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Aleksandrs Antoņenko, Baiba Skride, Vestards Šimkus un daudzi citi. (..) Latvija nav bagāta ar naftu, zeltu, derīgiem izrakteņiem, bet Latvija ir un var būt vēl bagātāka ar intelektu, kultūru, mākslām, izglītību, radošām inovācijām.”

LV.LV jautā: Kā skaidrojat valsts funkciju auditoru ieteikto finansējuma samazinājumu kultūras nozarei 2011. gadā par 10 procentiem, tai skaitā iespējamo mērķdotācijas samazināšanu kultūrizglītībai? Arī Starptautiskais Valūtas fonds ieteicis Latvijai pakāpeniski atteikties no kultūras iestāžu dotēšanas.

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Esmu ticies ar Starptautiskā Valūtas fonda ekspertiem un panācis viņu izpratni par to, ka valsts dibinātajām nacionālajām kultūras iestādēm arī turpmāk ir jāsaņem valsts budžeta dotācija, valsts dibinātajām kultūras iestādēm ir jāpaliek valsts īpašumā un valsts kapitālsabiedrību statuss ir patlaban labākais to pārvaldes mehānisms. Ilgākā budžeta plānošanas termiņā Starptautiskais Valūtas fonds iesaka apsvērt iespējas valsts nodokļu politiku plānot tā, lai sekmētu sponsorēšanas un mecenātisma tradīcijas, kas veicinātu privātā kapitāla piesaisti kultūras nozarei. Uzskatu, ka turpmāks finansējuma samazinājums kultūras nozarē nākamajā budžeta plānošanā nav ne iespējams, ne pieļaujams. Valsts nes pilnu atbildību par nacionālās kultūras pastāvēšanu, kultūras klātbūtni mūsu dzīvē, tās pieejamību un ilgtspējīgu attīstību.

Faktiskā situācija kultūras nozarē nav vērtēta pēc būtības, līdz ar to priekšlikumi par funkciju optimizāciju un finansējuma samazinājumu ir teorētiski un nav izpildāmi. Pat minimāls dotācijas samazinājums valsts dibinātajām nacionālajām kultūras iestādēm nozīmētu to slēgšanu, kas netiks pieļauts.”

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

„Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvji vairākas reizes ir tikušies ar funkciju audita darba grupu, vēl vairāk – esam snieguši visu prasīto informāciju, kā arī papildus sniedzām informāciju par kultūras mantojuma nozari. Jau pagājušajā gadā VKPAI sagatavoja analīzi par kultūras pieminekļu aizsardzības valsts funkcijām, vienlaikus tās salīdzinot kontekstā ar citu Eiropas valstu sistēmām un starptautiskiem normatīvajiem aktiem.

Mani pārsteidz Valsts kancelejas vadītā darba rezultāts. Ir sajūta, ka mūsu rakstītais un teiktais bijusi tikai lieka laika tērēšana. Pašpārliecinātība, augstprātība, paviršība un nespēja iedziļināties nozares darbībā – ir vārdi, ar kuriem var raksturot funkciju audita ziņojumu. Ļoti žēl, ka it kā visiem zināmais ir jāsāk pierādīt no jauna.

Mēs neesam vieni un neesam vienīgie Eiropā. Starptautiski ir radīti spēles noteikumi kultūras mantojuma saglabāšanai, kas izteikti starptautiskās konvencijās un rezolūcijās. Latvijā radītā kultūras pieminekļu aizsardzības sistēma tika veidota, pamatojoties uz Eiropas Padomes ekspertu konsultācijām, un ir nostiprināta ar normatīvo aktu sistēmu. Mēs ar kultūras mantojumu esam iekļāvušies starptautiskajā apritē.

Audits pasaka, ka tam visam nav nozīmes. Ja runājam plašāk par kultūru, tad diemžēl izpratne politiķos un Ministru kabineta birokrātijā ir ļoti zema. Uzskatu, ka Latvijas nozīmīgākie ilgtermiņa balsti ir valoda, zeme ar tās bagātībām, pozitīvi noskaņots, radošs cilvēks un kultūra – nekas vairāk. Tieši kultūras trūkums ekonomikā, banku sektorā, politikā un bieži – cilvēku attiecībās ir bijis iemesls krīzei ekonomikā. Ierobežojot kultūru – finansiāli vai kā citādi – mēs radām priekšnoteikumus katastrofai Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai ilgtermiņā.

Es ceru, ka politiķi attapsies un sapratīs kultūras jēdzienu plašākā izpratnē. Tā ir cilvēku un cilvēces visu sasniegumu kopums, forma un veids, kas caurstrāvo jebkuru cilvēcisku darbību un esamību. Kultūra pastāvīgi attīstās un bez starpniecības pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tā ietver sabiedrībā atzītas vērtības, toleranci, indivīdu un sabiedrības ārējo un iekšējo orientāciju, radošo garu un intereses. Kultūras saglabāšanas un attīstības pamats ir valoda, folklora, paražas, rituāli, tradīcijas, zināšanas un izglītības process, daudzveidība un interese par citām kultūrām un pats būtiskākais – laikam atbilstošs radoša darba produkts. Ilgtermiņā kultūras mērķis vienmēr ir bijis garīga un tikumiska pilnība. Kultūra – mūzika, māksla, materiālais un nemateriālais kultūras mantojums – ir tās vērtības un nacionālās identitātes daļa, ar kurām Latvija ir atpazīstama Eiropā un pasaulē un ar ko tā var lepoties.”

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

„Plašākai auditorijai ir zināmi tikai atstāstījumi par it kā SVF nosacījumiem. Uzskatu – šoreiz mūsu liktenis ir tikai mūsu rokās.

Tautas pilsoniskā aktivitāte – šai gadījumā arī radošo profesionāļu, bieži ikdienas darbā apdāvinātu un izglītotu savrupnieku iejaukšanās līdzšinējā Latvijas attīstības pašplūsmā/rutīnā – ir liela demokrātijas uzvara un dzirkstele sabiedrības lielākai atbildībai par procesiem mūsu valstī un organizētās sabiedrības aizvien lielākai lomai tās dzīvotspējā un attīstībā.

Ceru, ka šis un turpmākais laiks (pēc vēlēšanām) būs kvalitatīvs pagrieziens mūsu politiķu laika pārbaudi neizturējušajā mentalitātē: no ekonomisku grupējumu egoistiskās, šaursirdīgās filozofijas uz stratēģisku, ilgtspējīgu domāšanu, attīstību Latvijas un Eiropas kontekstā.”

Foto: no personīgā arhīva

„Ministru prezidents bija devis rīkojumu izvērtēt valsts budžeta finansēto funkciju lietderību, lai sagatavotu priekšlikumus ne tikai valsts iestāžu dublējošo funkciju izslēgšanai, bet arī noteiktu turpmāk veicamo strukturālo reformu virzienus. Līdz ar to Valsts kancelejas starpziņojumā netika vērtēta mērķu un rezultātu sasniegšanai paredzēto finanšu līdzekļu efektīva izmantošana (!); mazāka uzmanība tika pievērsta institūcijas darbības efektivitātei un sasniegtajiem rezultātiem, lielāka uzmanība – funkcijas atbilstībai valsts eksistēšanas pamatvērtībām (?!) un minimālu publisko pakalpojumu nodrošināšanai.

Tas norāda, ka šāviens bija veikts pa tukšo – troksnis liels, bet jēgas pamaz. Neņemos spriest par visu Kultūras ministriju kopumā, jo man nav pieejama visa informācija. Varbūt tiešām kaut kāds neliels samazinājums ir iespējams saistībā ar funkciju strukturēšanu, vadīšanu, biedrību un reliģisko organizāciju balstīšanu, pasākumu organizēšanu, algu fonda pārskatīšanu. Taču droši varu teikt, ka Latvija bez kultūrizglītības iestāžu (mūzikas un mākslas skolu un vidusskolu), kā arī bibliotēku, muzeju, teātru, filmu, pieminekļu, arhīvu dotēšanas pazudīs. Tikai zīdainis drīkst nezināt, ka bez kultūras, izglītības, mūzikas, mākslas Latvija nebūs Latvija. Galu galā, kaut vai tajā argumentā, ka mūzikas nozarē mēs esam pat ļoti konkurētspējīgi (ar ko nevar lepoties pārējās nozares), ierēdņiem vajadzētu ieklausīties. Salīdzināt valsts (ne)dotēšanas principus ar Amerikas, Austrālijas jeb kaut vai Šveices pieredzi ir vienkārši neprofesionāli.

Par iespējamo samazinājumu kultūrizglītībai. Pedagogu algas jau ir samazinātas par 30% (parādiet, lūdzu, kādu ierēdni ar tik lielu algu „cirpienu”!). Mūzikas vidusskolu budžeti, salīdzinot ar 2008. gadu, ir samazināti aptuveni par 35 procentiem. Mūzikas skolas 2009. gada 4 mēnešus novadīja ar 70% (!) samazinājumu. Kāpēc šis ciniskais fakts nemulsina Valsts kancelejas ierēdņus ar to, ka netiek ievērotas kaut vai Izglītības likuma prasības? 2010. gadā mūzikas skolu finansējums sastāda apmēram tikai 65% no vajadzīgā, kas ir 8 miljoni latu. Bet mums ir nepieciešami apmēram 11,8 miljoni. Ko piedāvā Valsts kanceleja? Samazināt finansējumu par 10% no nepieciešamajiem 100% (11,8 miljoniem) vai samazināt finansējumu par 10% no esošajiem 65%? Ja pirmo variantu, tad vēl varētu pakaulēties par piedāvāto 10,6 miljonu finansējumu nākamajam gadam 11,8 miljonu vietā; varbūt pat piekrist tam. Ja otro variantu, tad tas neies cauri. Tas beigsies ar tiesvedību Satversmes tiesā, kuras fakts jau tiek apsvērts.

Runājot par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ieteikumiem, tad mūsu „bāleliņiem” tomēr jāprot izskaidrot Latvijas vēsturi, tradīcijas, bagātību, specifiku tieši kultūras jomā. Arī SVF ieteikums finansēt mūzikas un mākslas skolas no pašvaldību budžetiem jāskatās atbildīgi un valstiski. Kāda  starpība, no kuras kabatas – labās (valsts) vai kreisās (pašvaldības) tā nauda tiek izvilkta? Šodien tas ir finansējuma tehnikas jautājums. Galvenais, lai šis atbalsts šodien principiāli būtu. Gan jau rīt un parīt, kad mums būs vairāk līdzekļu, mierīgā garā padomāsim, kas, cik un par ko maksās.”

Haralds Matulis, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs:

„Valsts funkciju auditori, sociālie partneri rīkojas labu nodomu vadīti, un viņu pieaicināšana jau otro gadu liecina, ka ministrijas pašas nespēj veikt nepieciešamās strukturālās reformas, ir vajadzīgs stimuls no ārpuses. Funkciju vērtētāju loku vajadzētu paplašināt, lai nozaru eksperti varētu sniegt kompetentus priekšlikumus par konkrētām reformām savā nozarē.

Kultūras nozarē vidēji 10% ieteiktais samazinājums ir vērtējams kā nozīmīgs progress – pēdējā gada laikā ir izdevies vairot izpratni par kultūras nozīmi gan sabiedrībai, gan tiekoties ar sociālajiem partneriem. No otras puses, pagājušā gada samazinājums bija tik dramatisks, ka pat „tikai” vēl 10% liks slēgt daudzus muzejus, teātrus un citas kultūras institūcijas. Tāpēc tik nozīmīgi, lai Valsts kanceleja un Finanšu ministrija pirms šādu rekomendāciju sagatavošanas, būtu tikušās ar kultūras nozares pārstāvjiem un ekspertiem, lai runātu tieši šādi – ko nozīmēs vēl 10% samazinājums. Tā nav taisnība, ka Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) iesaka mazināt kultūras finansējumu. Tas ir viens no daudzajiem variantiem, priekšlikumiem, ko SVF uzrāda kā fiskālu instrumentu – taču lēmums ir pilnībā Latvijas valdības un politiķu rokās. Tik mazā ekonomikā, ar tik mazu iedzīvotāju skaitu, kā Latvijā, liberāls, privāti finansētas kultūras modelis nav dzīvotspējīgs. Kultūras institūciju privatizēšana (vai aizlaišana postā, atņemot finansējumu) ir Latvijas kultūras iznīcināšana, un bez tās Latvijas valstij nav iemesla pastāvēt.”