2010. gads Latvijas kino un valsts atbalsts nozarei

Finansiālie priekšnoteikumi

Valsts finansējums filmu projektiem tiek piešķirts Nacionālā Kino centra (NKC) un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) konkursos. Finansējums tiek piešķirts vairākās kārtās atbilstoši projekta attīstības fāzēm, kur neapšaubāmi visvairāk līdzekļu ir nepieciešams filmēšanas laikā, tādējādi jāņem vērā, ka lielākā daļa no šogad pabeigtajām filmām nozīmīgāko finansējuma daļu ieguvušas iepriekšējos gados.

Aplūkojot pēdējo gadu datus par kino nozarei atvēlētajiem līdzekļiem, redzams, ka visaugstākais finansējuma līmenis bija 2008. gadā, kad caur NKC filmu projektiem tika piešķirti 2 639 670 lati, bet caur VKKF – 461 512 lati. Salīdzinājumam – 2007. gadā skaitļi ir 1 543 130 un 301 500, 2009. gadā – 1 450 314 un 291 350, bet 2010. gadā – 730 000 (ieskaitot 20 000 latu gada beigās plānotajam NKC spēlfilmu konkursam) un 225 488 lati.

Nacionālā Kino centra administrētais valsts finansējums filmu projektiem 2007. – 2010. gadā latos

* ieskaitot NKC plānoto 20 000 latu spēlfilmu konkursam 2010.gada beigās

Uldis Dimiševskis norāda: „2008. gadā finansējums veiksmīgi tika piešķirts iepriekšējos gados uzsāktiem liela mēroga projektiem, kam citādāk būtu trūcis līdzekļu, kas savukārt kavētu jaunu projektu atbalstu vēlākos gados.” Starp šīm filmām ir 2009. gadā klajā nākusī Armanda Zvirbuļa režisētā ģimenes filma „Mazie laupītāji”, Jāņa Streiča „Rūdolfa mantojums”, Jevgēnija Paškeviča „Golfa straume zem ledus kalna” un Arvīda Krieva „Dancis pa trim”, kuras pirmizrāde notiks šā gada novembrī. Papildu finansējums ir ļāvis atbalstīt arī vairāk nekā 10 spēles īsfilmas, kas pabeigtas 2009. gadā.

Kopumā 2008. gads iezīmēja atspēriena punktu, kas ļāva kino ieņemt virzību uz vispusīgu un sabalansētu nozares pastāvēšanu – stratēģiski domājot par nozares pēctecību, finansējums tika piešķirts gan piecu scenāriju, gan arī vairāku spēlfilmu projektu attīstībai. Viena no šīm filmām šogad ar NKC atbalstu arī tiek filmēta. Tā ir Aika Karapetjana „Cilvēki tur”.

2010. gada filmas

Šā gada pabeigto filmu klāstā īpašu uzmanību gan publikas, gan vietējo un starptautisko profesionāļu vidū izpelnījies dokumentālais kino, kurā pārstāvētas filmas ar plašu tematikas un formas diapazonu – no sociālos uzskatu sadursmju punktos koncentrētām (Kaspara Gobas „Homo@lv”, Andra Gaujas „Ģimenes lieta”, Ināras Kolmanes „Pretrunīgā vēsture”) līdz īpatnu mūsu sabiedrības mikrokosmu vai indivīdu portretējumos balstītām (Ilzes Ramānes „Vecmāmiņu koris”, Roberta Rubīna „Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”, Ilzes Burkovskas–Jakobsenas „Kleitas mātes un meitas”); no dienasgrāmatas ierakstus ar spēles elementiem atdzīvinošās Ilonas Brūveres dokumentalitātes variācijas „Versija Vera” līdz lineāram naratīvam nepiesaistītajai Lailas Pakalniņas impresijai „Pa Rubika ceļu”; sava īpaša vieta atvēlēta arī Daiņa Kļavas asociatīvajām pārdomām filmā „Dubļi”.

Sajūtu kopsaucēju par laiku un vidi, kurā dzīvojam, sniedz Antras Cilinskas uzdotais jautājums „Vai viegli...? Pēc 20 gadiem”, kas ļauj caur Jura Podnieka savulaik izvēlēto personāžu likteņu attīstību saskatīt kolektīvi izjūtamu pārmaiņu nospiedumus atsevišķo dzīvju plūdumā. Dāvja Sīmaņa un Ginta Grūbes vērienīgais darbs „Pasaules skaņa” aicina skatītāju ceļojumā pa mūzikas radīšanas, izpildīšanas un uzņemšanas vārdiem neaprakstāmajiem procesiem, kuros vienā valodā apvienojas cilvēki no dažādām pasaules vietām. Filma veidota sadarbības projekta "Pasaules Saules dziesmas" ietvaros starp Latvijas kori "Kamēr..." un 17 dažādiem mūsdienu komponistiem.

"2010. gadā Latvijas valsts atbalsts filmu nozarei ir samazinājies par 70%, kas ir viens no dramatiskākajiem samazinājumiem kultūras jomā."

Pētnieciskāk ievirzīti ir ceļojumi Romualda Pipara „Džosera piramīda” un Anda Miziša „Jaguāra kakts”. Pirmais darbs – liecība latviešu pētnieku grupas vērienīgajiem atklājumiem senajā celtnē, kas risinās uz garām plūstošās aktuālās Ēģiptes dzīves fona, otrais – pārdomas par misionāru darba vērtību, jēgu un ētiku, aplūkojot attiecības starp Brazīlijas latviešu misiju Bolīvijas pierobežā Rinkonā  (Rincon del Tigre; tulkojumā – Jaguāra kakts) un džungļus pametušo, bet modernai sabiedrībai pielāgoties nespējīgo ajoru cilti.

„Kas attiecas uz spēlfilmām un to kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem rādītājiem,” piebilst U. Dimiševskis, „2008. gada finansējuma kontekstā, es uzskatu, ka tas ir līdzvērtīgs, kaut arī veidolā atšķirīgs no dokumentālo filmu „jaunā viļņa”, kas šķiet ir koncentrējies samērā īsā laika periodā. Īsā atbilde ir: spēlfilmu panākumi ir mazāk koncentrēti vienā laikā, bet viennozīmīgi ir nodrošinājuši šī filmu veida (tāpat kā animācijas un dokumentālo filmu) kontinuitāti filmu mākslas attīstībā – bez šī finansējuma pieauguma tas nebūtu bijis iespējams.”

Jau pašā gada sākumā, no 15. janvāra, kinoteātru apmeklētājiem bija iespēja redzēt vienu no šā gada vērienīgākajiem projektiem – Jāņa Streiča režisēto spēlfilmu „Rūdolfa mantojums”, kurā tautiskā romantisma un Latvijas lauku vides poētisma pūrs tika papildināts ar Rūdolfam Blaumanim raksturīgu (un dažkārt arī piederīgu) raksturu izspēli uz 20. gs. sākuma pārmaiņu fona. Otra apjomīgākā spēlfilma – Māra Martinsona „Amaya” – pirmizrādi sagaidīja 14. septembrī. Dramatiskajā uzbūvē filma līdzīgi iepriekšminētajai balansē starp drāmu un komēdiju, taču darbība risinās mūsdienu Honkongā un neparastā savstarpēju attiecību tīmeklī sapin dažādām nacionalitātēm, kultūrām un pieredzēm piederīgus personāžus. Ar NKC vadītājas Ilzes Gailītes-Holmbergas rīkojumu izveidotā Nacionālā ekspertu komisija nobalsoja par šīs filmas izvirzīšanu ASV Kinoakadēmijas balvai „Oskars” kategorijā par labāko ārzemju filmu (Best Foreign Language Film Award).

"Ar tik zemu valsts atbalstu praktiski ir neiespējami nodrošināt kvalitatīvu un profesionālu filmu mākslas jaunrades procesa turpināšanu. "

NKC vadītājas vietnieks U. Dimiševskis

Šogad pabeigtas un ekspertu atzinību izpelnījušās vairākas animācijas – Jurģa Krāsona skarbi karikatūriskā „Norīt krupi”, kas caur hiperbolizētu sabiedrībai piemītošu vājību pretstatījumu (pasniegtu tēlaini asprātīgā un mākslinieciski augstvērtīgā veidā) sniedz asu sociālu komentāru, Nila Skapāna šarmanti sirsnīgā plastilīna animācija „Burvīga diena” – viena no filmām, kura plānota apvienot plašākā sērijā –, kā arī studijā „Rija” veidotā Pētera Novika datorgrafikas fantāzija „Skatu meklētājs”, kas vizualizē pārdzīvojumu daudzdimensionalitāti, ko, pie luksofora gaidot zaļo gaismu, savā iztēlē izdzīvo akls vīrs.

Nozīmīgs ieguvums būs redzams un baudāms arī šā gada beigās, kad pie latviešu publikas nonāks 2008. gadā atbalstītās divas mākslinieciski augstvērtīgas, mūsdienas atainojošas un ironizējošas spēlfilmas – Gata Šmita starptautiski pirmizrādītā filma „Seržanta Lapiņa atgriešanās” un Jura Poškus „Nāvi tev!”. Šogad paredzēts laist klajā arī Mairas Dobeles dokumentālo filmu „Zupa” un četras animācijas: Aijas Bley juteklisko ceļojumu „Sieviete un vējš”, Edmunda Jansona aplikāciju sērijas „Lupatiņi” pirmo filmu, Jāņa Cimmermaņa „Avārijas Brigādes” jaunāko sēriju „Tīģeris” un Daces Rīdūzes leļļu filmu „Zīļuks”.

Kino turpmāk

2010. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, Latvijas valsts atbalsts filmu nozarei ir samazinājies par 70%, kas ir viens no dramatiskākajiem samazinājumiem kultūras jomā. Un, lai gan šobrīd ar NKC atbalstu attīstībā atrodas visai liels skaits gan spēlfilmu, gan dokumentālo un animācijas filmu projektu, tomēr ir skaidrs, ka bez ievērojama valsts finansējuma šie projekti, iespējams, nenonāks resursu ietilpīgajā ražošanas posmā, kas savukārt nozīmē, ka šīs filmas (ar retiem izņēmumiem) nekad netiks pabeigtas.

 „Šā gada galvenais uzsvars projektu konkursos bija neapstādināt nozares attīstību, balansējot starp ražošanas atbalstu mazbudžeta spēlfilmu projektiem un radošuma, daudzveidības un konkurētspējas veicināšanu gan animācijas, gan dokumentālo filmu veidotāju vidū.

Tomēr ar tik zemu valsts atbalstu NKC ir praktiski neiespējami nodrošināt kvalitatīvu un profesionālu filmu mākslas jaunrades procesa turpināšanu, kas var nozīmēt, ka pēc pāris gadiem - ja netiek atzīts, ka filmu nozare ir šajā valstī nepieciešama – nacionālu filmu ražošana nozarē apstātos,” komentē U. Dimiševskis. „Tas savukārt nozīmē, ka Latvijā netiktu pabeigta neviena jauna pašmāju filma, jo Latvijas mērogiem līdzvērtīgās valstīs filmas kā tautas kultūridentitātes veidotājs bez valsts atbalsta nevar tikt realizētas. Pie tik radikāli (sākot ar 2009. gadu) samazinātā valsts finansējuma filmu kultūrai, kas līdz minimumam ierobežo filmu veidošanu un apdraud nozares pastāvēšanu un konkurētspēju, valsts atbalstu filmu nozarei vairs nedrīkst samazināt.”