Latvijā ir 143 mūzikas un mākslas skolas, kuras dibinājušas pašvaldības un daļēji finansē valsts. Ārvalstu viesi un eksperti ne reizi vien norādījuši uz mūzikas un mākslas izglītības fenomenu Latvijā – ne tikai skaitliski lielo bērnu mūzikas un mākslas skolu skaitu, bet arī muzikālo audzināšanu skolās. Vai atkal un atkal valdībai un sabiedrībai ir jāpierāda jau tāpat acīm redzamais? Tas, ka kultūra un izglītība ir veids, kā veidot humānu sabiedrību – tādu, kas saprot cits citu, sirsnīgu, labestīgu, priecīgu, iejūtīgu.
Pedagogi un skolu vadītāji uzskata, ka mūzikas un mākslas izglītībā Latvijas valstij ir jāturpina ieguldīt, lai arī pēc 30 gadiem mums būtu pasaules mēroga mūziķi un mākslinieki. Viņi atbalsta saprātīgas pārmaiņas, kas panāktas sarunās ar amatpersonām, vēlas mazāk birokrātijas un lielāku autonomiju skolām. KM reformu skaidro ne tikai ar samazināto finansējuma apjomu, bet arī ar ministrijas izvirzītajiem kultūrizglītības mērķiem.
LV.LV jautā: Vai KM uzsāktā mūzikas un mākslas skolu reforma ir pāreja uz interešu izglītības pulciņu darbības principiem?
Egīls Šēfers, kultūras ministres padomnieks kultūrizglītības jautājumos:
"Valsts finansējuma samazinājums par aptuveni 50% (no 16 miljoniem 2008. gadā līdz 7,5 miljoniem 2010. un tieši tikpat 2011. gadā) pedagogu algām, ko noteica valsts budžeta konsolidācija, nav iespējams bez pārmaiņām izglītības procesā. KM bija divi ceļi, kā risināt šo samazinājuma problēmu, pirmais – krasi samazināt no valsts budžeta līdzekļiem finansēto audzēkņu skaitu profesionālās ievirzes programmās, otrais – atvieglot mūzikā un mākslā īstenojamās izglītības programmas. Bija vairāki noteicoši faktori, kāpēc KM izvēlējās otro ceļu. ;
Pirmkārt, 2008. gadā veiktās mākslas un mūzikas skolu vecāku aptaujas rezultāti liecināja, ka lielākā daļa vecāku vēlas, lai bērni šajās skolās izglītotos par radošām personībām un saturīgi pavadītu brīvo laiku, un tikai 10% vecāku ved bērnu uz mūzikas un mākslas skolu, lai bērnam būtu iespēja kļūt par profesionālu mākslinieku vai mūziķi.
Otrkārt, Latvijā īstenotās izglītības programmas mūzikā un mākslā, kas pieejamas skolas vecuma bērniem, ir daudz intensīvākas stundu apjoma ziņā nekā citās valstīs (Francijā, Vācijā, Anglijā, Skandināvijas valstīs), un profesionālās ievirzes izglītības mērķus ir iespējams sasniegt arī ar mazāku apmaksāto stundu skaitu.
Treškārt, jau no 90. gadu vidus bija zināmas problēmas kultūrizglītībā, tajā skaitā profesionālās ievirzes izglītībā, kuras līdz šim nav bijis drosmes vai vēlēšanās risināt. Visiem bērniem nav nepieciešams mūzikas un mākslas skolā mācīties pēc tik intensīvas programmas (mākslā audzēknis skolā apmeklē līdz 10 stundām nedēļā, mūzikā - līdz 8,5 stundām), un tika piedāvāts veidot programmas ar atšķirīgu stundu skaitu.
Ceturtkārt, Latvijā vēl aizvien ir ļoti ierobežotas iespējas apgūt mūzikas instrumenta spēli ārpus mūzikas skolām, bet mūzikas skolā to piedāvā tikai pēc ļoti intensīvas programmas. Tā ir liela problēma, jo pirmajās klasēs ir svarīgi bērnu motivēt, ieinteresēt un iemīlēt mākslu un mūziku, nevis par katru cenu izveidot par profesionāli. Risinājums – atvieglot programmas.
Interešu izglītības pulciņiem nav nepieciešamas akreditētas skolas un licencētas programmas, kādas ir un būs profesionālās ievirzes skolās. Šīs skolas nekad nekļūs par pulciņiem."
Aivars Broks, Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas
priekšsēdētājs, Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors:
"Vai tā ir reforma? Reforma ir tad, ja mēs radām jaunu produktu – labāku, kvalitatīvāku, inovatīvāku, lētāku. Ja šādi paskatāmies uz Kultūras ministrijas ierēdņu piedāvājumu, tad neko tādu neatrodam – nekur nav pieejamas jaunās izglītības programmas ar skaidri formulētiem mērķiem, uzdevumiem, prognozējamo rezultātu, saturu, metodikām, mācību līdzekļiem, kvalitātes kritērijiem, noslēguma prasībām.
Kas tad ir? Ir viena tabuliņa ar četrgadīgu visnotaļ nabadzīgu mācību plānu, kurš tika ietērpts licencējamas programmas formā un šogad ar varu uzspiests mūzikas skolām. Un ir ievērojama reklāmas kampaņa par īstenoto reformu, kurā tiek pielietoti divi atslēgas saukļi, kas domāti sabiedrības nomierināšanai. Pirmais – būs lielāka izglītības pieejamība. Otrais – būs labāka izcilību veidošana (kā tas notiks, turpinot īstenot vecās programmas par 40% samazinātu finansējumu?!).
Protams, var saprast KM savā vēlmē veikt darbības (radīt jaunus mācību plānus), lai juridiski pēc iespējas korektāk sadalītu esošo nabadzīgo finansējumu skolām. Taču šīs darbības nebija pārdomātas; gala rezultātā tās iznīcinās mūzikas skolu būtību, darbu, kvalitāti. Šodien KM savā prezentācijā slavē tās skolas, kuras īsteno nevis profesionālās ievirzes (mūzikas skolas) izglītības programmas, bet interešu (pulciņu) izglītības programmas. Kāpēc? Tāpēc, ka interešu izglītības programmas maksā astoņas reizes lētāk! Un, ja nav motivācijas un politikas aizstāvēt mūzikas izglītību Latvijā, tad atliek tikai banāla rēķināšana un cirpšana, cirpšana, cirpšana…"
Karmena Ziemele, Rīgas Latgales priekšpilsētas mūzikas skolas direktore:
"Visa pamatā vajadzētu būt vēlmei vai nu radīt kaut ko jaunu, vai kvalitatīvi uzlabot esošo. Lai izanalizētu un secinātu, diskutētu, ieklausītos un dotos vizītēs uz dažādiem reģioniem problēmu izzināšanai, ir nepieciešams laiks, un diemžēl šeit nepietiek tikai ar izmaiņām ciparu izteiksmē. Kaut vai vienu mācību gadu jaunais piedāvājums vispirms būtu jāizmēģina kādā no mācību iestādēm, lai varētu apgalvot un parādīt tā priekšrocības. Mūzikas un mākslu skolu "reformatoriem" nav bijis laika un arī vēlēšanās iet tik garu ceļu, skaidri apzinoties, ka jaunā programma nedod nekādas garantijas uzlabojumiem.
Apelācija pie tā, ka ar šo soli skolas būs pieejamākas plašākam bērnu skaitam, ir nepamatota, kaut vai tāpēc, ka jau šobrīd ļoti daudzas mācību iestādes strādā pilnas sešas darba dienas nedēļā un nemaz lielāku audzēkņu skaitu uzņemt nevar (pat ja arī vēlētos). Mīts ir arī tas, ka piešķirtais finansējums to pieļauj, jo Kultūras ministrijas līgumā noteiktais pedagoģisko likmju skaits attiecībā pret naudu šo procesu nenodrošina. Palielināt apmācāmo skaitu var, tikai pateicoties to vietējo pašvaldību sapratnei, vēlmei un iespējām, kuras cenšas kaut cik glābt situāciju un skolām palīdzēt.
Liels paldies visām tām, kas to dara un var arī atļauties, bet cik mūsu valstī ir tādu, kam šādu iespēju nav? Tāpēc no "labiem nodomiem", kas tiek deklarēti, mēs nonākam pie tās pašas saknes, ka viss patiesībā slēpjas naudā.
Problēma slēpjas vēl arī tajā apstāklī, ka apmācība mūzikas skolā lielākoties balstās (2/3) uz individuālām nodarbībām, bet, nepārtraukti samazinot stundu skaitu (gandrīz vai uz pusi), vairs nevar nodrošināt audzēknim nepieciešamo spēju, iemaņu un prasmju kopumu, kurš nepieciešams, lai iekļūtu nākamajā izglītības posmā (vidējā mācību iestādē). Galvenās skolu rūpes ir par to, ka kvalitāte tiek upurēta par labu šķietamai (un tikai) kvantitātei. Voluntāri piespiežot pāriet uz "jaunu programmu", mūsu mūziķi vairs nākotnē nebūs konkurētspējīgi ne tikai Eiropā (kā tas ir šodien), bet arī pašmājās, jo nespēs iegūt pat vidējo izglītību.
Kāpēc mūsos neieklausās, nejautā, kā mēs, kas šo darbu dara un esam darījuši ne vienu vien gadu desmitu, redzam izeju šajā situācijā? Pastāv neuzticība ļaut skolām pašām meklēt iekšējās rezerves (kuras ir iespējams atrast!), veicot katrā skolā savu analīzi un rodot risinājumu gan mācību plāna pārkārtošanā, gan procesa organizēšanā. Rodas priekšstats, ka atvēlētais stundu skaits ir vienkārši matemātiski sadalīts bez pamatojuma, mērķa un norādes, kas ar to būtu jāpanāk.
Protams, nekas nevar pastāvēt, ja nemainās līdzi laikam, taču šīs izmaiņas ir jāveic saturā un metodēs. Varam piekrist arī tam, ka mūzikas un mākslas skolām jābūt pieejamām pēc iespējas plašāk, lai varētu uzņemt vairāk bērnu. Neatsakoties no jau esošas programmas, paralēli varētu būt arī atvieglotā programma (kādas šobrīd jau darbojas daudzās mūzikas skolās kā interešu izglītības studijas, par kurām pilnībā maksā vecāki, jo vēlas, lai bērni apgūtu tikai instrumentu spēli). Protams, būtu lieliski, ja arī šo studiju finansējums kaut vai tikai daļēji būtu segts no valsts vai pašvaldības līdzekļiem, jo ne jau katram vecākam šobrīd ir šādas iespējas.
Un visbeidzot, kāpēc ministrija nelepojas ar to, ka cilvēkiem, kas šo darbu dara saskaņā ar jaunajām programmām, bez slodzes samazināšanas šajā laika periodā vēl tiek samazināta alga (no 350 līdz 250 latiem)? Tas ir tikai par pārdesmit latiem vairāk nekā sētniekam vai apkopējai (nekādā ziņā nenoniecinu šīs profesijas!), taču daudzi pedagogi, kas ir ne tikai retu, bet orķestrī ļoti nepieciešamu instrumentu (fagots, tūba, kontrabass u.c.) speciālisti, ir spiesti strādāt trīs un vairāk skolās, lai šo slodzi salasītuu, bet, kas notiks tad, ja viņiem apniks skriet – aizbrauks, aizies pensijā vai mainīs nodarbošanos?"
Inta Stiene, Cesvaines Mūzikas un mākslas skolas direktore:
"Mūsu mākslas un mūzikas izglītība ir zaudējusi savu izcilību pārmērīgās dārdzības dēļ, jo rezultāts nav atbilstošs mūsdienu prasībām un iespējām, īpaši situācijā, kad Latvija aizņemas naudu valsts eksistencei..
Pašreizējais skolu tīkls un speciālisti nodrošina samērīgu izglītības pieejamību, taču nav zināms, kāds būs darba tirgus un nepieciešamība pēc speciālistiem tuvākajā nākotnē. Mūsdienu situācija liecina, ka tikai izcilākajiem, ieinteresētajiem un centīgākajiem audzēkņiem vēlams iegūt profesionālo izglītību, taču lielākam audzēkņu skaitam jānodrošina iespēja apgūt mūzikas un mākslas iemaņas viņu iespēju un vēlmju robežās. To piedāvā Kultūras ministrijas reforma. Taču nepieciešama skolas radoša, ieinteresēta attieksme un vēlme šo reformu veikt, sadarbojoties ar ministriju.
Resursi tiks taupīti un racionāli lietoti, ja skolas apmācību veiks atbilstoši mūsdienu prasībām – nevajadzīgi nepārslogojot audzēkņus, lai nodrošinātu skolotāju algas, bet paaugstinās samaksu skolotājam par vienu stundu. Šādu ceļu ir uzsākusi Cesvaines pašvaldība."
