Padomju Savienības režīma un Krievijas Federācijas, kas sevi ir deklarējusi par PSRS mantinieci, pastrādāto noziegumu un zvērību apmēru Ukrainā nav iespējams ne izklāstīt vienā publikācijā, ne īsti aptvert. To savā ziņā apliecina, piemēram, konspektīvais Ukrainas vēstures pārskats, kas iznāca 2022. gadā, – masveida iedzīvotāju deportācijas Ukrainā tajā pieminētas vien garāmejot, neieskicējot pat aptuvenu mērogu.1
Plašas represijas PSRS teritorijā sākās jau 20. gs. 30. gadu vidū, taču masu deportācijas ukraiņu apdzīvotajās zemēs aizsākās 1939. gadā, pēc Molotova–Rībentropa pakta noslēgšanas un Polijas sadalīšanas starp PSRS un Hitlera Vāciju. PSRS varā tad nonāca arī t. s. Rietumukrainas teritorijas, kas iepriekš bija Polijas sastāvā.
Ukraiņu vēsturnieks Anatolijs Rusnačenko raksta, ka “pēc Polijas sadalīšanas” 1939. gada rudenī PSRS mērķis bija sovjetizēt Rietumukrainas zemes un “efektīva šādas sovjetizācijas metode bija jaunajai politiskajai sistēmai neatbilstošo vai nelojālo iedzīvotāju deportācija”. Vēsturnieks norāda, ka no 1939. gada līdz 1941. gadam no Volīnijas, Ļvivas, Ternopiļas un Staņislavas (Ivanofrankovskas) apgabaliem tika deportēti gandrīz 550 000 personu. Vairāk nekā 50% no šiem cilvēkiem bija poļi, 30% – ebreji, 20% – ukraiņi.2
Vēsturnieks arī akcentē, ka Ukrainā izmantoto deportācijas metodi vēlāk izmantoja Baltijas republikās.
Šeit jāpiebilst, ka informācija par deportāciju upuru skaitu dažādos avotos ievērojami atšķiras. Piemēram, Ukrainas valdības atbalstītajā platformā, kur apkopota informācija par kara Ukrainā upuriem, minēts, ka padomju vara no Ukrainas Rietumu reģioniem 1939.–1941. gadā deportēja 1,17 miljonus iedzīvotāju.
Lai raksturotu deportāciju starptautisko kontekstu, jāmin vēl daži piemēri. Gandrīz vienā laikā ar Baltijas iedzīvotāju deportācijām, kas notika 1941. gada 14. jūnijā, līdzīgas operācijas notika arī citās padomju kontrolētajās republikās. Piemēram, krievu vēsturnieks, deportāciju pētnieks Pāvels Poļans raksta, ka “kontrrevolucionāri” un “nacionālisti” 1941. gada 22. maijā tika izsūtīti no Rietumukrainas (11 tūkstoši cilvēku), naktī no 12. uz 13. jūniju – no Moldāvijas, Černovcu un Izmailas apgabala Ukrainā (30 tūkstoši cilvēku), naktī no 19. uz 20. jūniju – no Rietumbaltkrievijas (21 tūkstotis cilvēku).3
Iedzīvotāju deportācijas turpinājās arī pēc kara beigām. Piemēram, 1944. gada nogalē aizsākās t. s. “iedzīvotāju apmaiņa”, kuras laikā līdz 1946. gada 31. oktobrim no Ukrainas PSR teritorijas uz Poliju tika pārvietoti 810 415 cilvēku, bet no Polijas uz Ukrainas PSR – vismaz 482 800. 1947. gadā ap 140 tūkstoši ukraiņu piespiedu kārtā tika pārvietoti un “izretināti” Polijas apdzīvotajās vietās (operācija “Visla”).4
Vēršoties pret Ukrainas nemiernieku armiju, 1947. gadā PSRS Ukrainas rietumos veica deportācijas operāciju “Zapad” (“Rietumi”), kas skāra vairāk nekā 78 tūkstošus ukraiņu.
Kopumā Padomju Savienības iekšienē no 1930. līdz 1952. gadam šādā veidā tika pārvietoti vismaz 6 miljoni cilvēku.
***
Latvijā 14. jūnijs ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kurā tiek pieminētas 1941. gada deportācijas, kad uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 15 tūkstoši iedzīvotāji. Šajā dienā jāizkar valsts karogs sēru noformējumā. Vēsturnieki ir apkopojoši lielu daļu deportāciju upuru vārdu, ir pieejama karte ar izvesto sarakstiem no dažādām Latvijas apdzīvotajām vietām. Vai Ukrainā ir aplēsts deportāciju upuru kopskaits?
Deportācijas Ukrainā sākās daudz agrāk nekā Latvijā. Tās turpinājās ilgākā laika periodā, tāpēc cilvēku skaits, kuri cieta no deportācijām šeit, krietni pārsniedz izvesto skaitu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopā. Diemžēl Ukraina nonāca Padomju Savienības sastāvā daudz agrāk, līdz ar to arī esam cietuši no padomju varas zvērībām daudz vairāk.
Joprojām neesam apzinājuši visus deportāciju upurus.
Turklāt jāmin, ka ukraiņus deportēja arī no komunistiskās Polijas. Cik man zināms, Ukrainā nav piemiņas dienas, kurā tiek pieminēti tieši deportāciju upuri.
Vai Ukrainā ir kāda institūcija, kas nodarbojas ar padomju režīma noziegumu apkopošanu, tostarp deportāciju pētniecību?
Pirmkārt, jāmin Ukrainas Nacionālās atmiņas institūts. Tā ir valsts institūcija, kas aptver visu Ukrainas 20. gadsimta traģisko vēsturi, rīko dažādus piemiņas pasākumus, aktualizē nozīmīgas gadskārtas. Nodarbojas ar publisko vēsturi.5 Tad ir vairākas nevalstiskās organizācijas, piemēram, Golodomora pētniecības institūts. Runājot par padomju režīma noziegumiem, mēs – ukraiņi – vislielāko uzmanību esam pievērsuši golodomoram, Lielajam badam6 kā mūsu tautas lielākajai traģēdijai. Vēsturnieku vidū ir dažādi viedokļi, cik cilvēku gāja bojā Lielā bada laikā – minētie skaitļi variē no 4 miljoniem līdz pat desmit miljoniem.
Tikai pēdējo piecu sešu gadu laikā ukraiņu vēsturnieki ir vairāk pievērsušies arī, piemēram, holokausta pētniecībai.
Par deportācijām – ir vispārzināms, ka tādas notika, tie ir labi zināmi notikumi Ukrainas vēsturē, bet nav vienas konkrētas institūcijas, kas nodarbotos ar to pētniecību. Piemēram, Kijivā ir Padomju okupācijas muzejs, taču tajā ir jāaptver ārkārtīgi plašs notikumu un pastrādāto noziegumu spektrs: Lielais bads, masu slepkavības, represijas 60., 70., 80. gados, tostarp arī deportācijas.
Cik lielu lomu Ukrainas vēstures pētniecībā piešķirat tieši 20. gadsimta traģiskajiem notikumiem? Jautāju tāpēc, ka Latvijā tā ir zināma problēma, jo novārtā palikuši citi vēstures periodi, piemēram, viduslaiku vēsture, jauno laiku vēsture.
Kā jau minēju, mēs fokusējamies uz Lielo badu. Liela uzmanība tiek pievērsta arī masu slepkavībām, īpaši Staļina laika zvērībām. Jau no 20. gadiem līdz pat 80. gadu beigām ukraiņi cīnījās par neatkarību, ziedoja savas dzīves. Tāpēc upuru ir tik daudz, visvairāk Staļina laikā, no 20. gadu beigām līdz 50. gadu sākumam. Koncentrējamies arī uz Krimas tatāru likteni.
Daudz mazāk ir zināms par 1939. gada, 1944. un 1954. gada deportācijām no Ukrainas rietumiem.
Jā, mēs joprojām koncentrējamies uz ļoti traģiskiem notikumiem un tādēļ varbūt par daudz piemirstam par citām lietām, kas arī būtu nepieciešamas, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par mūsu vēsturi.
Pastāstiet par 1941. gada jūnija deportācijām Ukrainā.
Šeit notika tas pats, kas Latvijā, tikai Ukrainā deportācijas sākās jau 1939. gadā, kad Padomju Savienība iebruka un okupēja Poliju. Pirmie padomju deportāciju upuri bija poļi. Līdzīgi kā Latvijā, vispirms izsūtīja sabiedrības izglītotāko daļu – virsniekus, ierēdņus, zemes īpašniekus, uzņēmējus, katoļu priesterus, cilvēkus, kuriem bija ietekme uz sabiedrisko domu. Tikai vēlāk sāka izsūtīt zemniekus, lauku reģionu iedzīvotājus.
Mums joprojām nav precīzu skaitļu, cik cilvēku tika izsūtīti no Ukrainas rietumu daļas t. s. padomju pirmās okupācijas laikā. Dažādos avotos tiek minēti atšķirīgi skaitļi, sākot no 200 tūkstošiem līdz pat vienam miljonam. Kā jau minēju – sākumā lielākā daļa izsūtīto bija poļi no padomju okupētajām bijušajām Polijas teritorijām. Viens no iemesliem bija arī tāds, ka poļi iepriekš bija priviliģētā situācijā. Viņi vienkārši padomju sistēmai bija bīstami. Tad viņi pievērsās zemniekiem, kuri lielākoties bija ukraiņi. Līdzīgi kā Latvijā, mērķis bija viens – salauzt pretestību, vēlmi cīnīties.
Nākamais deportāciju vilnis jau bija 1944. gadā, kad padomju karavīri ienāca iepriekš Vācijas okupētajās teritorijās.
Sovjeti sāka deportēt veselas nācijas. Piemēram, 1944. gadā Staļins un Berija izlēma pārvietot vairāk nekā 200 tūkstošus Krimas pussalas iedzīvotāju. Lielākā daļa no tiem bija Krimas tatāri, bet arī armēņi, bulgāri, ebreji u. c. Visi, kas dzīvoja Krimas pussalā pirms 1944. gada, tika deportēti uz Kazahstānu, Centrālāziju, Sibīriju.
Jāpiebilst, ka tad, kad padomju armija ienāca Ukrainas rietumu daļā, kas iepriekš bija bijusi Polijas sastāvā, sākās represijas pret vietējiem iedzīvotājiem, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem. Padomju armija tur sastapās arī ar spēcīgu, bruņotu opozīciju no vietējo iedzīvotāju vidus. Ukrainas nemiernieku armija cīnījās pret padomju režīmu līdz pat 60. gadu sākumam. Lai salauztu šo pretošanos pašā saknē, 1947. gadā padomju vara īstenoja operāciju “Zapad” (“Rietumi”), kuras laikā cilvēki no Ukrainas rietumiem tika deportēti uz attālām Padomju Savienības teritorijām, pārsvarā Kazahstānu.
Tajā pašā laikā deportācijas tika veiktas arī Polijā, jo Ukrainas nemiernieku armija cīnījās ne tikai pret padomju režīmu, bet arī komunistisko režīmu Polijā. Polijas varas iestādes deportēja ukraiņus no viņu dzimtajām vietām uz bijušajām Vācijas teritorijām, kas [pēc kara] tika pievienotas Polijai.
Mazāka mēroga deportācijas turpinājās līdz pat Hruščova nākšanai pie varas. Ar mērķi izskaust nemiernieku armiju un neatkarības kustību Ukrainas rietumu daļā deportācijas turpinājās līdz pat 50. gadu vidum.
Vai deportētie cilvēki vēlāk atgriezās?
Daudzi no šiem cilvēkiem gāja bojā ceļā uz nometinājuma vietām vai jau uz vietas nepanesamos apstākļos, kādos bija jāstrādā, jādzīvo. Pēc tam, kad pie varas nāca Hruščovs, izsūtītajiem bija ļauts atgriezties Ukrainā, taču ne dzimtajās vietās. Viņi drīkstēja apmesties Ukrainas Austrumos, piemēram, Donbasa reģionā, Harkivā.
Pirmkārt, tāpēc, ka izsūtīto mājokļos jau bija iemitināti sveši cilvēki. Jāatceras, ka deportācija nav tikai cilvēku piespiedu pārvietošana, bet arī citu iedzīvotāju izmitināšana “atbrīvotajos” mājokļos. Otrkārt, šos cilvēkus arvien uzlūkoja ar aizdomām. Padomju režīms viņus nekad neuztvēra kā lojālus pilsoņus.
Par spīti ierobežojumiem, pēc kāda laika daudzi tomēr centās atgriezties pēc iespējas tuvāk bijušajām mājām, pārceļoties, piemēram, uz Hmeļņickas apgabalu, kas atrodas blakus Ternopiļai, kur nebija ļauts apmesties. Atrodoties kaut vai 50 km attālumā no dzimtās vietas, bija vieglāk aizbraukt satikt bijušos kaimiņus, draugus, radiniekus. Brežņeva laikā atgriešanās kļuva vieglāka. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki tā arī darīja, jo vēlējās nomirt un tikt apglabāti dzimtajās vietās.
Viens no padomju zvērību, tai skaitā deportāciju, mērķiem bija salauzt tautas mugurkaulu, spēju pretoties. Ukrainā tas līdz galam neizdevās. Mēs redzam, cik varonīgi stājaties pretī šī režīma mantiniekiem šodien. Vai traģiskie 20. gadsimta notikumi ir ietekmējuši jūsu identitāti vai, gluži otrādi, tikai vairojuši cīņas sparu un drosmi?
Padomju varai izdevās apspiest pretošanos, iedragāt Ukrainas nemiernieku armijas darbības, bet tā nesalauza ukraiņu garu un cieņu. Visi tie cilvēki, kuri cieta no padomju represijām, to glabāja atmiņā, stāstīja saviem bērniem un mazbērniem. Šie stāsti joprojām cirkulē, tie ir mūsu daļa. Piemēram, mana sieva nāk no Ukrainas rietumiem. Viņas vectēvs tika izsūtīts uz 25 gadiem un nomira Kazahstānā. Tā ir mūsu ģimenes vēsture! Kā gan mēs to varētu aizmirst?
Ja aizbrauksiet uz Rietumukrainu un apmeklēsiet vietējās kapsētas, tad pievērsiet uzmanību krustiem.
Parasti tajos ir iegravēts dzimšanas un miršanas gads, bet dažiem miršanas gada vietā redzēsiet uzrakstus – to piemiņai, kas tika deportēti, noslepkavoti, arestēti un nekad neatgriezās mājās. Cilvēka ķermenis tur nav apglabāts, bet tuvinieki viņus atcerējās kaut vai šādā veidā. Tā ir vairāk kā simboliska kapavieta pazuduša tuvinieka piemiņai. Protams, padomju laikā to nevarēja manifestēt atklāti, bet mazās vietējās kapsētās jūs šādus krustus atradīsiet. Tā ir pieredze, kas skāra gandrīz katru ģimeni.
Latvijā sabiedrība ir sašķelta, īpaši, kad runa ir par pagātnes notikumu interpretāciju. Kā tagad ir Ukrainā, vai izpratne mainās?
Es nevaru apgalvot, ka visiem ukraiņiem, visiem 40 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju, ir līdzīga vēsturiskā atmiņa un viedoklis par pagātnes notikumiem. Ukraina ir ļoti liela valsts. Iedzīvotāji ir dažādi. Daudzi uzskata, ka krievi ir mūsu brāļi, ar kuriem vajag sadarboties, draudzēties. Jā, ir arī cilvēki, kas uzskata, ka Ukrainas rietumos cilvēkus nogalināja, jo viņi sadarbojās ar nemierniekiem, atbalstīja pretošanās kustību, tāpēc padomju varas reakcija bijusi attaisnojama. Austrumu reģionos daudzi nespēja pieņemt Ukrainas nacionālo vēsturi, jo uz pagātnes notikumiem raudzījās no Krievijas skatpunkta.
Taču šis karš daudziem ir atvēris acis. Viņi lasa vēstures grāmatas un redz, ka tas, kas notika pirms septiņiem gadiem, pirms 70–90 gadiem, un tas, kas notiek tagad, ir viens un tas pats. Metodes ir tās pašas. Nekas nav mainījies. Putins ir šodienas Staļins.
Tas, kas ir mainījies, – Ukraina ir neatkarīga valsts, un tai ir starptautisks atbalsts. Pirms 70 gadiem bija viegli slēpt pastrādātos noziegumus. Tagad katra Krievijas pastrādātā zvērība, pateicoties modernajām tehnoloģijām, ir redzama un plaši zināma.
Kāpēc Krievija nespēj atzīt Ukrainas patstāvību un brīvību?
Mēs mēdzam teikt, ka krievu liberlālisms beidzas tur, kur sākas Ukrainas jautājums. Mēs varam sastapties ar ļoti liberāli, demokrātiski domājošiem krieviem, ar kuriem var runāt par jebko, bet, tiklīdz jūs uzdosiet jautājumus par Ukrainu, šis pats cilvēks var pārvērsties par šovinistu, kas atbalsta totalitāras idejas. Es to nespēju izskaidrot, bet tā ir realitāte.
1 Klišāns Valdis. Ievads Ukrainas vēsturē. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 93. lpp.
2 Rusnachenko Anatoly. Deportations from the Western Ukraine in 1939–1941. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 6. sēj. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 149.–152. lpp.
3 Polian Pavel. Deportation of 14 June 1941 in the Context of the Soviet Deportation Policy. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 6. sēj. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 70.–72. lpp.
4 Streļeca Jana. Ukrainas Rietumi. Vēsture, kaimiņi un nākotnes cerības. Ukrainas vēsture. Rīga: Jumava, 2022. 257.–258. lpp.
5 Ukrainas Nacionālās atmiņas institūts ir Ukrainas Kultūras ministrijas padotības iestāde, kas īsteno valsts nacionālo atmiņu politiku. Tās galvenais mērķis ir veicināt sabiedrības interesi par Ukrainas vēsturi, veikt pētījumus par valstiskuma atjaunošanas centieniem 20. gadsimtā, saglabāt politisko represiju un Lielā bada upuru un nacionālās atbrīvošanās cīnītāju piemiņu.
6 Padomju Savienības plānotās un īstenotās politikas dēļ 1932.–1933. gadā Ukrainas iedzīvotājiem tika konfiscēta labība un pārtika, mākslīgi izraisot badu – golodomoru (bada nāvi) –, kurā gāja bojā piektā daļa Ukrainas iedzīvotāju. Latvija to ir atzinusi par staļiniskā režīma apzināti īstenotu genocīdu pret Ukrainas tautu.
