Raksts tapis, atsaucoties uz LV portāla 2025. gada 15. jūlija publikāciju “Vai pasažieru komercpārvadājumu tirgus jāatver arī privātā līzingā iegādātu auto turētājiem? Viedokļi dalās” par plānotajiem grozījumiem Autopārvadājumu likumā. Likumprojekts paredz, ka pasažieru komercpārvadājumos varēs izmantot arī privātā līzingā iegādātu vieglo automašīnu.
FOTO: Freepik.
Iepazīstoties ar likumprojekta Nr. 25-TA-1072 “Grozījums Autopārvadājumu likumā” izstrādes dokumentāciju, šīs publikācijas autors secina, ka grozījumi Autopārvadājumu likuma 29. pantā, papildinot to ar jaunu ceturto prim daļu tādā redakcijā, kāda ir paredzēta šobrīd, apliecina likumdevēja centienu paplašināt normatīvā regulējuma tvērumu, tostarp komercpārvadājumu tiesību piešķiršanu transportlīdzekļu turētājiem līzinga attiecību ietvaros. Taču šāda pieeja raisa būtiskus jautājumus par grozījuma tiesisko saskaņotību ar Latvijas Republikas Satversmes 105. pantu un Civillikumā nostiprināto īpašuma varas tiesību neaizskaramības principu (927. pants), jo īpašuma tiesība kā absolūta tiesība nevar tikt relativizēta, piešķirot turētājam rīcības brīvību attiecībā uz komercdarbībā izmantojamu lietu bez nepārprotamas īpašnieka piekrišanas, līdz ar to šī norma interpretējama restriktīvi, cienot īpašnieka gribas prioritāti pār formālu turētāja statusu.
Satversmes 105. panta pirmais teikums nostiprina personas tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu kā konstitucionāli aizsargātu vērtību, savukārt otrais un trešais teikums paredz, ka šīs tiesības var tikt ierobežotas tikai ar likumu, ievērojot sabiedrības intereses. Tas nozīmē, ka īpašuma neaizskaramība nav absolūta, taču tai piemīt augsts tiesiskās aizsardzības statuss.1
Civillikuma 927. pantā nostiprinātā īpašuma tiesību definīcija kā pilnīgas varas tiesības pār lietu ietver īpašnieka nedalītu kompetenci valdīt, lietot, iegūt augļus un gūt no lietas visus tiesiski iespējamos labumus, kā arī īstenot īpašuma aizsardzību ar īpašuma prasību erga omnes, t. i., pret jebkuru trešo personu.
Šāds īpašuma tiesību saturs konstituē noteiktu dogmatisku robežu, kurai nevar tikt pretstatīts nedz turētāja faktiskās valdīšanas statuss, nedz formāla ieraksta esamība transportlīdzekļu reģistrā, ja tā neatbilst īpašumtiesību materiālajam saturam.
Attiecīgi jebkāds normatīvs mehānisms, kas piešķir turētājam – it īpaši līzinga ņēmējam – rīcībspēju komerciāli nodot īpašniekam juridiski piederošu lietu citai personai bez īpašnieka skaidras un dokumentētas piekrišanas, rada risku Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā garantētās īpašuma tiesību aizsardzības mazināšanai un Civillikumā nostiprinātā īpašuma varas principa aizskārumam.
Tādēļ īpašuma tiesību erga omnes raksturam ir jābūt ne tikai deklaratīvam, bet tiesību piemērošanas praksē pilnvērtīgi īstenotam, nepieļaujot tiesību relativizāciju turējuma kontekstā.
Transportlīdzekļa lietošanas attiecības līzinga formā, it īpaši finanšu līzinga konstrukcijā, nav tieši reglamentētas Civillikumā, bet tās ir izveidojušās saistību tiesību autonomās attīstības rezultātā, reaģējot uz mūsdienu komerctiesiskās aprites vajadzībām.
Kā atzīts civiltiesību doktrīnā, līzinga līgums ir radies ārpus tradicionālajiem tipveida līgumu veidiem un sevī ietver vairāku līgumu elementus – pirkuma, nomas un kredīta līgumu pazīmes –, tādējādi to kvalificē kā sarežģītu un jauktas struktūras konsensuālu atlīdzības līgumu.2
Saskaņā ar šo konstrukciju līzinga devējs apņemas pēc līzinga ņēmēja norādījuma iegūt īpašuma tiesības uz konkrētu lietu un nodot to lietošanā līzinga ņēmējam par atlīdzību – līzinga maksu – noteiktā laika periodā.3 Šīs attiecības pēc savas būtības konstituē atvasinātu lietošanas tiesību, kas līzinga ņēmējam piešķir tiesisku pamatu transportlīdzekļa valdījumam un lietošanai, taču ne piekļuvi īpašuma varai kā civilās tiesību kopības pilnajai kompetencei.4
Finanšu līzinga gadījumā līzinga ņēmējs uzņemas saistības segt pilnu transportlīdzekļa vērtību sadalītā maksājumu grafikā, tai skaitā procentu maksājumus par kapitāla izmantošanu, savukārt līzinga devējs – kas bieži ir kredītiestāde vai finanšu sabiedrība – saglabā īpašuma tiesību uz attiecīgo lietu visā līzinga perioda laikā, līdz tiek izpildītas visas maksājuma saistības, pēc kā seko īpašuma tiesību nodošana līzinga ņēmējam ar valsts akciju sabiedrības “Ceļu satiksmes drošības direkcija” reģistrācijas darbību starpniecību.
Operatīvais līzings, atšķirībā no finanšu līzinga, nesatur iepriekšnoteiktu īpašuma tiesību pārejas mehānismu; tā pamatā ir tikai lietošanas tiesības par atlīdzību uz noteiktu laiku, bez pienākuma izpirkt lietu pēc līguma termiņa beigām. Līdz ar to līzinga ņēmējs operatīvajā līzingā darbojas kā faktiskās valdīšanas subjektivitāti ieguvis turētājs bez jebkādas īpašumtiesiskas pozīcijas, kamēr visas īpašuma varas tiesības, tostarp rīcība ar lietu komercdarbības ietvaros, saglabājas līzinga devējam.5
Tādējādi līzinga ņēmēja statusā esoša persona ir tikai atvasinātas lietošanas tiesības realizējošs subjekts, bet īpašuma vara pār transportlīdzekli visa līzinga perioda laikā saglabājas līzinga devējam, kurš vienīgais ir tiesīgs lemt par lietas juridiski nozīmīgu izmantošanu, tostarp nodošanu trešajām personām vai tās izmantošanu komerciālajā darbībā.
Jebkāda rīcība ar līzinga priekšmetu bez līzinga devēja piekrišanas var tikt kvalificēta kā neatļauta ietekme uz īpašuma tiesību saturu, kas ir pretrunā Civillikuma 927. pantā nostiprinātajai īpašuma varas koncepcijai un Latvijas Republikas Satversmes 105. panta garantētajai īpašuma tiesību aizsardzībai.
Attiecīgi Autopārvadājumu likuma 29. panta ceturtās daļas formulējums, kas pieļauj komercpārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, kurš atrodas pārvadātāja īpašumā vai turējumā, nav interpretējams kā normatīva atļauja ignorēt īpašuma tiesību primaritāti pār turējuma statusu, kas pēc savas būtības ir tikai faktiska vara pār lietu.6 Turējums (detentio alieno nomine) pats par sevi neveido nedz valdījumu, nedz autonoma rīcības pamata statusu, jo tajā trūkst būtiskā animus domini elementa, proti, gribas valdīt lietu kā savējo.
Turētājs (detentor) lietu tur savā faktiskajā varā (naturaliter tenet) ar apziņu, ka īpašuma tiesības pieder citai – trešajai – personai un viņa rīcība ar lietu ir ierobežota ar īpašnieka piešķirto pilnvarojuma apjomu.7 Tādēļ normatīvais grozījums, kas paredz iespēju transportlīdzekļa turētājam – fiziskai personai – iznomāt attiecīgo automobili citai fiziskai vai juridiskai personai komercpārvadājumu veikšanai, ja abas personas norādītas reģistrācijas apliecībā, nav uzskatāms par pamatu īpašnieka gribas apiešanai vai īpašuma varas relativizēšanai. Šāda norma pēc savas būtības nedrīkst kalpot par juridisku instrumentu objektīvi pastāvošās īpašuma tiesību struktūras apvēršanai, jo turējums, lai cik formāli tas tiktu fiksēts reģistrā, nevar aizstāt materiālo īpašumtiesību saturu un īpašnieka ekskluzīvo kompetenci lemt par lietas izmantošanas virzieniem, tostarp tās nodošanu trešo personu komercdarbībā.
Juridiski un praktiski tas nozīmē, ka arī pēc grozījuma spēkā stāšanās būs nepieciešams interpretēt normu kopsakarā ar Civillikuma normām, tostarp īpašnieka gribas izpausmi un rīcībspēju attiecībā uz īpašuma lietojuma apjoma noteikšanu. Tiesiskais regulējums nenoliedz iespēju izmantot transportlīdzekli komercpārvadājumos līzinga attiecību ietvaros, taču šāda izmantošana iespējama vienīgi ar līzinga devēja – īpašnieka – tiešu vai konkludentu piekrišanu. Jebkāda cita interpretācija nonāktu pretrunā īpašuma tiesību aizsardzības kodificētajiem principiem un radītu juridisku situāciju, kurā trešā persona – turētājs – varētu īstenot rīcību ar īpašumu bez īpašnieka gribas respektēšanas, kas būtu pretrunā tiesiskās drošības pamatprincipam.
Līdz ar to apskatāmā grozījuma iekļaušana Autopārvadājumu likumā interpretējama restriktīvi, proti, nevis kā vispārēja atļauja turētājam rīkoties ar transportlīdzekli autonomi komercpārvadājumu nolūkos, bet gan kā precizējošs regulējums, kas paredz iespēju nodot transportlīdzekli citai personai lietošanā tikai tajos gadījumos, kad tas nav pretrunā īpašnieka – proti, līzinga devēja – nepārprotamai vai konkludenti izteiktai gribai.
Šādu normu nevar interpretēt atrauti no Civillikuma regulējuma par īpašuma tiesībām kā pilnīgas varas tiesībām (927. pants), kuras realizācija ietver arī kontroli pār to, kādos nolūkos un kādos juridiskos ietvaros lieta tiek izmantota. Tādējādi praktiskajā piemērošanas līmenī ir nepieciešams dokumentāls pierādījums tam, ka īpašnieks ir piekritis transportlīdzekļa izmantošanai komercpārvadājumos, – tas var būt vai nu līzinga līgumā iekļauts nosacījums, vai atsevišķa rakstveida atļauja, kas apliecina īpašnieka gribu attiecībā uz konkrētās lietas izmantošanu trešās personas komercdarbībā. Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka grozījuma piemērošanas praksē tiks faktiski apieta īpašuma tiesību varas substance, tādējādi radot situāciju, kas varētu tikt kvalificēta kā Civillikumā aizsargāto īpašuma tiesību aizskārums un Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pārkāpums.
Lai izslēgtu iespējamās interpretācijas pretrunas un veicinātu efektīvu un paredzamu tiesību normas piemērošanu, autors aicina likumdevēju papildināt tiesību normu ar skaidru atsauci uz īpašnieka – t. i., automobiļa juridiskā īpašnieka – piekrišanas nepieciešamību. Ierosināmā redakcija būtu šāda: “Ja automobiļa reģistrācijas apliecībā ir norādīts automobiļa turētājs, tad tas kā fiziska persona var iznomāt automobili pasažieru komercpārvadājumu ar vieglo automobili veikšanai automobiļa reģistrācijas apliecībā norādītajam automobiļa turētājam kā fiziskai personai – komersantam vai jebkurai juridiskai personai, ar nosacījumu, ka automobiļa turētājs ir saņēmis automobiļa īpašnieka rakstveida piekrišanu.” Šāda redakcionāla precizējuma iekļaušana likuma tekstā ne tikai nostiprinātu juridisko paļāvību un īpašuma tiesību neaizskaramības principu, bet arī novērstu iespējamus ļaunprātīgas normu interpretācijas riskus, kas var rasties faktiskās lietošanas un tiesiskās īpašumtiesības nošķīrumā, kurš līzinga konstrukcijās ir īpaši jūtīgs jautājums.
Noslēgumā jāsecina, ka Autopārvadājumu likuma 29. panta papildinājums ar ceturto prim daļu nepārdefinē Civillikumā nostiprināto īpašuma un turējuma robežu teorētisko struktūru, bet gan tiecas normatīvi adaptēt tiesisko regulējumu faktiskajā saimnieciskajā apritē bieži sastopamai situācijai, proti, kad transportlīdzekļa faktiskā lietošana notiek līzinga attiecību ietvaros. Tomēr šāda norma nekādi neatsauc vai nesamazina nepieciešamību strikti ievērot īpašuma varas robežas, jo īpašuma tiesība joprojām paliek kā augstākā civilās varas forma pār lietu, ar spēku erga omnes, kam turējums ir tikai pakārtots faktiskais stāvoklis.
Normas piemērotājiem – gan pārvadātājiem, gan kontroles un uzraudzības iestādēm – ir jāapzinās, ka turētāja statuss pēc savas būtības nav pietiekams pamats rīkoties ar lietu trešās personas komerciālajās interesēs, ja šāda rīcība notiek ārpus īpašnieka skaidri izteiktās vai secināmās gribas. Turējums kā detentio alieno nomine nav rīcībspējas avots, bet tikai fiziskas valdīšanas ārējā izpausme, kas tiesiski pastāv īpašnieka interesēs un robežās. Līdz ar to īpašuma tiesību aizsardzība un tiesiskās kārtības stabilitāte prasa, lai jebkura transportlīdzekļa izmantošana komercpārvadājumu veikšanai, ja tā nav saistīta ar tiešu īpašuma tiesību esību, balstītos uz skaidru un pārbaudāmu īpašnieka piekrišanu, kura būtu jāuzrāda kā juridisks pamats attiecīgajai rīcībai. Tādējādi, lai novērstu interpretācijas pretrunas un iespējamās īpašuma tiesību apiešanas prakses, būtu apsverama arī normas redakcionāla precizēšana, nosakot, ka turētājs drīkst iznomāt transportlīdzekli tikai ar īpašnieka rakstveida piekrišanu.
Secinājumi:
1 Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 11.2. punkts, 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 12.3. punkts.
2 Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 32.–34. lpp.
3 Leja L. Līzinga izpratne un pielietošana Latvijā un Eiropā (I) // Likums un Tiesības, Nr. 1(41), 2003. gada janvāris.
4 Senāta Civillietu departamenta 2016. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-116/2016 (C10100611) sprieduma 6.1. punkts.
5 Ar ko atšķiras operatīvais līzings no finanšu līzinga? Pieejams: https://www.citadele.lv/lv/support/faq/leasing
/695/ [sk. 15.07.2025.].
6 Pētījums par Civillikuma lietu tiesību daļas pirmās, otrās un trešās daļas modernizācijas nepieciešamību. 2008. 15. lpp. Pieejams: https://petijumi.mk.gov.lv/node/2029 [sk. 15.07.2025.].
7 Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 100. lpp.; Хвостов В.М. Система римского права. Москва: Спарк, 1996, c. 277–280.
