Egils Levits: Valsts idejai izkūpot, sačākst arī pati valsts

Ir zināms, ka sākotnējais Neatkarības deklarācijas uzmetums bija lakonisks un saturēja tikai nepieciešamos juridiskos rīkojumus, lai panāktu Latvijas valsts atjaunošanu un atgriešanos starptautiskajā apritē, taču dokumenta izstrādes gaitā tas “apauga” ar izvērstu skaidrojumu par tā autoru motivāciju valsti atjaunot, nevis dibināt no jauna. Esat rakstījis, ka sākotnēji neatbalstījāt juridisku rīkojumu sajaukšanu ar politiskiem paziņojumiem.1 Kā lēmumu papildināt deklarāciju ar apjomīgu preambulu, kas skaidro vēstures notikumus, vērtējat no šodienas skatpunkta?

Ir jāredz vēsturiskais konteksts. 1990. gada 18. martā notika Augstākās Padomes vēlēšanas. Tās bija pusbrīvas un pusdemokrātiskas, jo tajā laikā Latvijā vēl darbojās okupācijas vara, Latvijā bija stacionēts PSRS karaspēks un vēlēšanās piedalījās ne tikai Latvijas, bet arī PSRS pilsoņi, ieskaitot padomju okupācijas armijas karavīrus. Taču pastāvēja reāla iespēja, ka Latvijas Tautas fronte (LTF) varētu tajās uzvarēt.

Tad jau bija skaidrs, ka LTF vairākums iet uz vēlēšanām ar domu par pilnīgu neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības bāzes. Tomēr nebija vēl pavisam izplēnējusi doma par “otro republiku”, tātad jaunu Latvijas valsti, kas atdalās no PSRS. Starp citu, svarīgs LTF faktors pozīcijas stabilizēšanā bija arī tas, ka Lietuva tikko – 11. martā – bija jau oficiāli pasludinājusi savu 1918. gadā dibinātās valsts neatkarības atjaunošanu. Tūlīt pēc tam neliela LTF delegācija, kurā biju arī es, tikās ar Lietuvas “Sajūža” līderi Landsberģi, un viņš ļoti uzstāja, lai arī Latvija seko Lietuvas piemēram.

Visi LTF vadības spēki un visa uzmanība bija veltīta, lai LTF šajās vēlēšanās uzvarētu. Dažas dienas pirms šīm vēlēšanām, jau pēc mūsu vizītes Lietuvā, LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns lūdza mani padomāt, ko un kā darīt pēc tam, ja LTF šajās vēlēšanās patiešām uzvarētu, kas tobrīd nekādā ziņā nebija droši.

Tādēļ es šajās dienās pirms vēlēšanām intensīvi pārdomāju nākamos soļus pēc iespējamās LTF uzvaras – gan politiskos, gan juridiskos. Galvenais politiskais solis manā plānā bija valdības pārņemšana, par ko LTF vadība tobrīd nemaz nebija sajūsmā. Daudzi gribēja kā Ministru prezidentu paturēt līdzšinējo padomju funkcionāru Vilni Bresi viņa “profesionalitātes” dēļ. Man vēl bija jāveic liels pārliecināšanas darbs, ka valdības pārņemšana ir absolūti nepieciešama, jo ar vairākumu parlamentā vēl ir par maz, lai vadītu valsti.

Un tad radās ideja par deklarāciju?

Vienlaikus šajās dienās sagatavoju koncepciju un tās skaidrojumu, kā atbilstoši LTF mērķim atjaunot Latvijas valsts neatkarību uz valsts nepārtrauktības – tātad 1918. gada 18. novembra Latvijas – bāzes.

Pabeidzu šo koncepciju 20. martā, lai nākamajā dienā, 21. martā, ar to iepazīstinātu jaunievēlētos deputātus pirmajā sanāksmē Zinātņu akadēmijā. Tur tā vispārīgi tika akceptēta, iebildumu nebija.

Šīs koncepcijas punkti, kurus toreiz arī biju tuvāk izskaidrojis un komentējis, tagad ir atpazīstami 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” otrajā, t.i., rezolutīvajā, daļā. 

Tad šīs koncepcijas par valsts juridisko atjaunošanu tālākai izstrādei tika izveidota īpaša darba grupa.

Ja sākotnēji šī deklarācija bija mans “privāts” projekts, lai to pārņemtu kā oficiālu LTF frakcijas programmatisku dokumentu, tika izveidota īpaša darba grupa. Tās kodols bija četri domubiedri – Rolands Rikards, Romāns Apsītis, Valdis Birkavs un es. Pirmo reizi sapulcējāmies 22. martā R. Rikarda dzīvoklī. Jāatzīst, ka ne visiem jaunievēlētajiem deputātiem neatkarības atjaunošanas ideja, respektīvi, tās konsekvences, bija pietiekami skaidra. Tādēļ nolēmām, ka tieši šie jaunievēlētie deputāti R. Rikarda vadībā virzīs frakcijā šo projektu.

Vēlāk darba grupa tika paplašināta, tajā tika pieaicināti arī konsultanti. Deklarācijas izstrādē bez minētajiem četriem locekļiem vēl aktīvi darbojās Tālavs Jundzis, Gunārs Kusiņš, Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins, Egils Radziņš, Ints Upmacis, Aivars Endziņš un daži citi.

Tātad ideja par preambulu radās vēlāk.

Darba grupa sākumā kā Neatkarības deklarācijas pamatu lielā mērā pārņēma manu koncepciju, kā juridiski atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Taču drīz diskusiju smagumpunkts tika pārnests uz deklarācijas preambulu. Manā koncepcijā tā bija domāta pavisam kompakta. Taču diskusiju gaitā izkristalizējās uzskats, ka preambulai ir arī jāskaidro, kā Latvija ir nonākusi pašreizējā situācijā un kādēļ Augstākā Padome tagad atjauno Latvijas valstisko neatkarību.

Darba grupa nonāca pie slēdziena, ka šai skaidrojošajai preambulai būs trīs adresāti: pirmkārt, Latvijas tauta (kurai jāapzinās, ka tā tagad atkal ir suverēnās varas avots savā valstī), otrkārt, Padomju Savienība (lielākā daļa padomju pilsoņu nemaz nezināja, ka Latvija ir tikusi okupēta), treškārt, pasaules sabiedrība (lai tā saprastu, ka mēs vēlamies tikai savas tiesības, kas mums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pienākas un kuras neviens mums nevar atņemt).

Faktiski darba grupas darbs pie Neatkarības deklarācijas lielā mērā saistījās tieši ar darbu pie tās preambulas. Par to daudzkārt tika diskutēts, tā izvērsta arvien plašāka un saturiski un tekstuāli slīpēta.

Rezultātā tika pieņemta deklarācija, kurā bez politiskās un juridiskās daļas, kas deviņos punktos nosaka Latvijas valsts tiesisko statusu un politiskos pamatnoteikumus, ir arī izvērsta skaidrojošā preambula, kas dod saistošu vērtējumu Latvijas vēstures faktiem un akceptē Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu.

Šī preambula, tāpat kā visa Neatkarības deklarācija kopumā, ir centrāls Latvijas valsts pamatu dokuments, kas nosaka Latvijas valsts vēsturiski politisko un juridisko ietvaru. Kā to ir atzinusi arī Satversmes tiesa, tas Latvijas valstij un tās amatpersonām ir saistošs. Tātad ne tikai deklarācijas politiskā un juridiskā daļa, kas lielā mērā balstās uz manu koncepciju, bet arī tās preambula, kas ir darba grupas kopdarbs, ir būtiska Latvijas valsts pamatu sastāvdaļa, tāpat kā 2014. gadā pieņemtais Satversmes Ievads, kas Latvijas pamatus nosaka vēl plašākā kopskatā.

Pastāstiet vairāk par Neatkarības deklarācijas darba grupas darbu. Kur notika tās sēdes? Kādā gaisotnē tapa deklarācija, piemēram, vai valdīja vienprātība par tās saturu?

Neliela ironija – deklarācijas darba grupa sanāca galvenokārt Latvijas Universitātē, Latvijas Komunistiskās partijas Latvijas Universitātes pirmorganizācijas telpās. Tās darba grupai piedāvāja šīs pirmorganizācijas vadītājs Aivars Endziņš, kurš pats kā LTF atbalstīts kandidāts bija ievēlēts jaunajā Augstākajā Padomē un piedalījās darba grupas darbā.

Deklarācija tapa draudzīgā, koleģiālā atmosfērā – gandrīz visi dalībnieki bija vienisprātis par tās mērķi – juridiski panākt Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu uz 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts bāzes. 

No darba grupas dalībnieku atmiņām zināms, ka sākotnēji tika strādāts pie deklarācijas “maksimālā” un “minimālā” varianta, no pēdējā laika gaitā atsakoties. Kā tobrīd un šobrīd vērtējat šādu piesardzību?

Kā jau teicu, 11. martā Lietuva bija proklamējusi savas neatkarības atjaunošanu. Padomju Savienības reakcija bija ļoti barga, kaut arī tā militāri vēl atturējās. Zinot, ka Augstākajai Padomei tās sanākšanas dienā būs jāpieņem kāds politiski juridisks pamatdokuments, un nezinot, kas līdz tam brīdim notiks ar Lietuvu, vai tā varbūt būs jau militāri apspiesta, mēs sākotnēji domājām par abiem variantiem. 

Maksimālais variants būtu optimālais – politiska un juridiska neatkarības atjaunošana. Minimālais variants turpretim būtu deklarācija, ka neatkarība tiks formāli atjaunota tuvākā nākotnē (bet ne tūlīt), kamēr pagaidām jaunievēlētā Augstākā Padome koncentrēsies uz varas pārņemšanu, okupantu “izspiešanu” no varas pozīcijām.

Tomēr tautas gaidas bija skaidras – tā vēlējās tūlītēju neatkarību. Tādēļ arī minimālais variants tālāk netika attīstīts.

Es domāju, ka šāda piesardzība bija piemērota toreizējai neparedzamajai situācijai. Taču šī situācija bija revolucionāra, un revolucionārā situācijā uzvar tautas griba, nevis labi izstrādāti plāni, smalki izstrādātas rīcības alternatīvas. Un Latvijas tautas griba bija skaidra – neatkarību un tikai neatkarību! To arī 4. maija deklarācija pasludināja.

Vai bez diskusijām par vēstures faktu izklāsta preambulā nepieciešamību bija vēl citas viedokļu atšķirības?

Mana koncepcija, uz kuras balstījās deklarācijas politiski juridiskā daļa, tika diezgan vienprātīgi akceptēta. Tomēr principiālas diskusijas raisījās par diviem punktiem.

Vispirms: vairākiem PSRS Augstākajā Padomē (AP) ievēlētajiem juristiem (Ilmāram Bišeram, Jurim Bojāram, Andrim Plotniekam), kuri tolaik darbojās Maskavā un darba grupas darbā piedalījās tikai sporādiski vai netieši, nebija pa prātam doma par Satversmes atjaunošanu, kas bija paredzēta manā koncepcijā. Tomēr stingri argumentēju par Satversmi, jo tā ir Latvijas valsts tiesiskais pamats. Darba grupas vairākums šeit mani atbalstīja, tomēr kā kompromisu deklarācijā ietvēra normu, ka nākotnē jāizstrādā jauna Satversme.  Dzīvē jauna Satversme tā arī netika pieņemta, bet 1993. gada 6. jūlijā Satversme tika atjaunota pilnā apmērā.

Jāmin arī tas, ka šie PSRS AP deputāti, darbojoties Maskavā, bija vairāk noskaņoti uz kompromisu ar okupantiem nekā mēs Rīgā. Aprīļa vidū tika ierosināts deklarācijā noteikt pārejas periodu ceļā uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Tas bija domāts kā kompromisa piedāvājums Maskavai. Es iestājos pret to, jo pastāvēja risks, ka tas varētu radīt šaubas par mūsu valsts gribu atjaunot savu valsti. Bailīgajiem Rietumiem tas varētu noderēt par ieganstu atzīt kaut kādas valsts tiesiskas saites starp Latviju un PSRS.

Līdzīgi šo domu par pārejas periodu konsekventi noraidīja arī Rolands Rikards un Vilnis Eglājs. Diskusijas par to turpinājās līdz pat pēdējai sēdei maija sākumā, kurā es nebiju klāt, jo pirms tam padomju okupācijas varas iestādes mani bija izsūtījušas no Latvijas. Ja būtu tur bijis klāt, būtu turpinājis kategoriski iestāties pret kaut kādu pārejas periodu. Tomēr beigu beigās šis punkts deklarācijā tika iekļauts. Biju par to diezgan sašutis. Tūlīt pēc 4. maija sagatavoju jaunajai valdībai šī punkta interpretatīvu skaidrojumu, lai nepieļautu kaut kādas Rietumu šaubas par latviešu gribu pilnībā atjaunot savu neatkarību.

Par laimi, ar šo divdomīgo pārejas periodu saistītais risks tomēr neīstenojās, un 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālo likumu par Latvijas valstisko statusu tas no deklarācijas tika svītrots.

Savukārt deklarācijas preambula – kura manā sākotnējā koncepcijā bija paredzēta visai īsa – raisīja plašas diskusijas – gan par to, kam tur jābūt minētam, gan par formulējumiem. Šīs diskusijas nebija kontroversiālas, visi dalībnieki deva savu pienesumu, lai preambulas izvērstais teksts būtu skaidrs un aptvertu visu, kas nepieciešams.

Katrā ziņā gribu uzsvērt, ka diskusijas vienmēr bija koleģiālas, atvērtas, dalībnieki bija ar mieru uz kompromisiem vai atteikties no savas domas, ja redzēja, ka cita doma ir labāka. Darba grupā neizveidojās arī “partijas”, kas vienmēr būtu nostājušās viena pret otru. Visus dalībniekus vienoja kopējs mērķis. Tādēļ arī deklarācijas teksts gan politiski, gan juridiski ir iznācis visai kvalitatīvs, labi noslīpēts.

Pieminējāt epizodi, kad piecas dienas pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas tikāt aizturēts Rīgas lidostā, nosūtīts uz Maskavu un no turienes uz Frankfurti.

Jā, aprīļa beigās man uz dažām dienām darba dēļ bija jāizbrauc no valsts. 30. aprīlī atgriezos Rīgā, taču lidostā mani aizturēja padomju robežsargi, kas toreiz kontrolēja Rīgas lidostu. Tad divu karavīru apsardzībā mani iesēdināja lidmašīnā uz Maskavu. Tur lidostā tiku ievietots aresta telpā. Pēc vairākām stundām man pateica, ka “esot nolemts” mani izsūtīt no PSRS. Tad atkal iesēdināja lidmašīnā uz Frankfurti, šoreiz bez apsardzes, bet man iedeva biļeti, kur franču valodā bija rakstīts “deportée” (“izsūtītais”). Tā es netiku uz darba grupas pēdējo sēdi, arī uz Augstākās Padomes sanākšanu 4. maijā.

Vai arī iepriekšējos mēnešos, kad kopā ar deklarācijas darba grupu Rīgā strādājāt pie tās teksta, jutāt pretdarbību vai apdraudējumu?

Pirms tam, kamēr aktīvi darbojos deklarācijas sagatavošanas darba grupā, tiešu pretdarbību pret sevi nejutu, taču droši varu teikt, ka divas reizes tiku izsekots. Vienu reizi tieši gāju uz darba grupas sēdi Latvijas Universitātē, jutu, ka man viens vīrietis visu laiku seko, arī tad, kad speciāli metu līkumus. Kādā brīdī strauji pagriezos atpakaļ un jautāju viņam, kādēļ viņš man seko. Viņš pat nepaskatījās uz mani, neko neteica un strauji, pusskriešus aizsteidzās tālāk. Kad atnācu uz sēdi, izstāstīju par to Andrejam Krastiņam, viņš tikai pasmaidīja un noteica: “Normāli. Tu esi bīstams.”

Kāpēc, jūsuprāt, padomju varai neizdevās apturēt deklarācijas pieņemšanu?

Tādēļ, ka lietas bija aizgājušas pārāk tālu. Padomju vara tobrīd jau bija apjukusi, paralizēta, padomju funkcionāriem viņu pasaule, kurā viņi visu mūžu bija dzīvojuši un par kuru tālāk viņu saprašana nesniedzās, bruka viņu acu priekšā, un viņi nezināja, kā rīkoties. Vienotu pretdarbību kavēja arī apstāklis, ka padomju sistēma izira relatīvi ātri, taču tomēr pakāpeniski – ja reakcionārie spēki vēl gribēja organizēties, viņi vairs nevarēja būt droši, ka viņu līdzšinējie partijas biedri vismaz iekšēji vai arī jau formāli vēl būtu ar mieru aizstāvēt iepriekšējo režīmu.

Tomēr iepriekšējā režīma aizstāvju stingrais kodols sasparojās vēl 1991. gada janvārī Viļņā un Rīgā – un tad 1991. gada augustā Maskavā, mēģinot izdarīt valsts apvērsumu. Bet režīma erozija bija jau aizgājusi tik tālu, ka šīs reakcionārās konvulsijas padomju režīmu sagrāva pavisam.

Padomju Savienības sabrukuma process – kura veicināšanā latviešiem ir ļoti liela vēsturiska nozīme – uzskatāmi pierāda valsts pastāvēšanas sasaisti ar valsts ideju. Valsts nevar ilgstoši pastāvēt bez savas idejas, kas leģitimē tās eksistenci. Valsts idejai izkūpot – šajā gadījumā tā tas notika ar padomju valsts ideju, tās ideoloģiju –, arī pati valsts ātri vien kļūst trausla, sačākst un izkūst kā pērnais sniegs.

Tā arī notika ar Padomju Savienību. Un ne bez būtiskas latviešu līdzdalības, kuri cīnījās par savu brīvību. Tas rezultātā mainīja arī līdzšinējo pasaules kārtību, kas pastāvēja kopš 1945. gada.

1 Egils Levits. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība (personiskas piezīmes)// 4. maijs. Red. T. Jundzis, 2000, 291. lpp.