NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
04. aprīlī, 2019
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Politika
1
8
1
8

4. maija deklarācija - kā tā tapa

Neatkarības deklarācijas izstrādes darba grupas vadītājs Romāns Apsītis atminas: „Pamatīgā, bet diezgan garā un nervozā balsu skaitīšana izraisīja asus pārdzīvojumus ne tikai Augstākās padomes namā, bet arī aiz tā sienām, kur bija sapulcējušies brīvās Latvijas patrioti. Viņi ar skaļām ovācijām uzņēma katru balsi, kas tika nodota par deklarāciju.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Latvijas Republikas neatkarības proklamēšana 1918. gada 18. novembrī un Deklarācijas par neatkarības atjaunošanu pieņemšana 1990. gada 4. maijā ir nozīmīgākie un emocijām piesātinātākie brīži Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē.

Abi notikumi noritēja uz spraiga vēsturiskā fona, un, iespējams, ka izšķiršanās iesaistīties cīņā par brīvību pirms 30 gadiem prasīja pat lielāku drosmi un bezbailību, nekā juku laikos pēc Pirmā pasaules kara beigām. Skaidrs bija viens, ka piecdesmit padomju okupācijas gados pieredzētais bija mainījis nācijas pašapziņu un neizdzēšami ierakstījis tās atmiņā, kādus līdzekļus savu mērķu sasniegšanā pret nepakļāvīgu tautu izmantot spēj totalitāras varas režīms. "Tolaik neviens no mums nezināja, kā beigsies Atmoda, cik upuru prasīs un vai vispār būs iespējama izraušanās no PSRS impērijas asiņainajām ķetnām," atminas Aivars Endziņš.

Tomēr, neskatoties uz neticību un bažām par iespējamo pretdarbību, daudzi apstākļi labvēlīgi sakrita, paverot ceļu salīdzinoši miermīlīgai neatkarības atgūšanai, un ar 4.maija Deklarāciju par valstiskās neatkarības atjaunošanu aizsākās Latvijas valsts reālās atjaunošanas process.

Kopš tā laika aizritējusi vairāk nekā ceturtā daļa gadsimta – pretrunu pilni gadi, kuros mums nācies piedzīvot gan kāpumus, gan kritumus. Biedējošā ieroču žvadzoņa tik tuvu Latvijas robežai un šodienas notikumi Ukrainā liek uz pagātnē pieņemtajiem lēmumiem atskatīties ar  pavisam citu redzējumu un pietāti.

Iespējamie pretdarbības scenāriji

Iespējams, ka tolaik Kremlī neviens pa īstam neticēja, ka atdalīšanās no Padomju Savienības idejai pastāv vispārējs atbalsts sabiedrībā un baltiešu centieni atgūt pilnīgu neatkarību īstenosies. Nobīsies! Neuzdrošināsies!

"Jums nekas neizdosies. Tauta jūs neatbalsta!" tā noskaldījis toreizējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs sarunās ar Latvijas delegāciju Maskavā. Gorbačovs Latvijas pārstāvjus bija brīdinājis: ja Latvija vienpusēji pasludinās neatkarību, nekādas sarunas turpinātas netiks.

"Pēc sarunas ar Gorbačovu apzinājāmies, ka arī veiksmīga balsojuma par Latvijas neatkarības atjaunošanu gadījumā sāksies pretdarbība," atmiņās dalās toreizējais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Atskanēja draudi – ja Baltijas valstis uzdrošināsies izstāties no PSRS, tiks organizēti tautas referendumi Narvā, Daugavpilī, Visaginā, arī Rīgā, lai veidotu padomju anklāvus, tautas republikas, ar kurām terorizētu Baltijas valstis.

"Atskanēja draudi, ja Baltijas valstis uzdrošināsies izstāties no PSRS, tiks organizēti tautas referendumi Narvā, Daugavpilī, Visaginā, lai veidotu padomju anklāvus, ar kuriem terorizētu Baltijas valstis."

"Bija skaidrs, ka Maskavai ir vairāki scenāriji – gan tautas referendums, gan varas pielietošana," par tā laika bažām stāsta D.Īvāns. Pēc LTF uzvaras 1989.gada 10.decembra tautas deputātu vēlēšanās uz vairākām Latgales vietām devās interfrontietis un PSRS tautas deputāts Viktors Alksnis un citi, lai aģitētu par pašvaldību "neatkarības" pasludināšanu un nepakļaušanos Latvijas PSR un vēlāk LR likumiem. Tomēr šie plāni kaut kādu iemeslu dēļ pajuka. Pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas tikai viena (!) Latvijas pašvaldība lēma, ka jaunās Latvijas Republikas likumi tās teritorijā nav spēkā. Tā bija Daugavpils pilsētas pašvaldība, kas Padomju Savienības likuma telpā nodzīvoja līdz pat neatkarības pilnīgai atjaunošanai 1991.gadā.

Tāpat kā piesauktā tautas referendumu un nelielu padomju anklāvu veidošanas taktika, nelāgas asociācijas ar šodien notiekošo aiz Latvijas austrumu robežas atgādina pirms 25 gadiem vērstā informatīvā kampaņa. "Pret Latvijas Tautas fronti tika vērsta milzīga dezinformācijas kampaņa, izmantojot arī mūsdienu informācijas telpā pazīstamus vārdus – tika piesaukts atdzimstošais fašisms, LTF briesmu darbi. Sižeti par latviešu tautas aplamiem ceļiem parādījās Vissavienības centrālajā televīzijā, presē," stāsta D.Īvāns.  Pat Rietumu valstu plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija par LTF kā fašistisku grupiņu, ko Latvijas tauta neatbalstīs. 

Destabilizēt iekšpolitisko situāciju savā runā Augstākajai padomei pirms vēsturiskā balsojuma solīja arī Alfrēds Rubiks. Frakcijas "Līdztiesība" priekšsēdētājs Sergejs Dīmanis brīdināja, ka lēmums pieņemt nepārdomātus lēmumus "prasīs lielus upurus", jo "vēsture sāk atkārtoties". Uz tā laika notikumiem atskatoties no šodienas perspektīvas, arī toreiz tas bija karš – Latvijai uzbruka, tā tika nemitīgi apdraudēta, secina D.Īvāns.

Neatkarība parlamentārā ceļā

"Būt vai nebūt neatkarībai parlamentārā ceļā – tas izšķīrās LPSR AP 1990.gada 18. marta vēlēšanās," norāda tā laika Augstākās padomes deputāts Tālavs Jundzis. Lielā mērā pateicoties vietējo padomju darbībai, kurās 1989.gada decembra vēlēšanās 80% ievēlēto biedru atbalstīja Latvijas Tautas frontes idejas, pārliecinoši uzvarēja Latvijas neatkarības piekritēji. Viņaprāt, tieši padomes kļuva par pamatu uzvaras kaldināšanai 18. marta Augstākās padomes vēlēšanās.  Tajās iegūto balsu skaits liecināja, ka varētu izdoties savākt pat divas trešdaļas no deputātu skaita un tādējādi izmantot konstitucionālā vairākuma iespējas, pieņemot dokumentu, kas pasludinātu Latvijas neatkarību.

Būtisks pavērsiens ceļā pretī Neatkarības deklarācijai bija 1990. gada 21. aprīļa Vislatvijas Tautas deputātu sapulce, kurā 8003 vietējo padomju deputātu, sapulcējušies Daugavas stadionā Rīgā, pieņēma "Aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai padomei un Latvijas tautai" neatliekami izlemt par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu. Par pašvaldību nenovērtēto lomu Latvijas neatkarības atgūšanā LV portāls rakstījis arī iepriekš publikācijā "Tautas deputātu balsojums – 4. maija Neatkarības Deklarācijas stūrakmens".

"Paļauties varēja tikai uz paša spēkiem un iespējām, izmantojot padomju likumus savā labā."

Jāatgādina, ka daudzi iebilda pret izvēli iet parlamentāru neatkarības ceļu, piemēram, Latvijas Republikas Pilsoņu kustība, kas uzskatīja, ka LPSR Augstākā padome nav leģitīma institūcija, līdz ar to tās lēmumi nav likumīgi. Arī daļa radikālāk noskaņoto tautfrontiešu aicināja vēlēšanās nepiedalīties, lai neleģitimētu okupētājvalsts varu Latvijā. "No gadsimta ceturkšņa tāles raugoties uz tolaik dziļi sovjetizēto Latvijas sabiedrību, kur pamattauta savā zemē pārvērtās par iekarotāju pazemotu minoritāti, starptautiski tiesiskais risinājums būtu ļoti saprātīgs. Tikai kurš no lielajiem starptautiskajiem spēlētājiem uzņemtos to risināt?" retoriski vaicā D.Īvāns. Viņaprāt, paļauties varēja tikai uz paša spēkiem un iespējām, izmantojot padomju likumus savā labā. Starp citu, tieši tāpēc Neatkarības deklarācijas tekstā nav iekļauts punkts, kas atceltu 1940.gada lēmumu par padomju varas iedibināšanu, skaidro T.Jundzis. "Ja mēs to ierakstītu 4.maija deklarācijā, tad paši atzītu, ka mēs kā Augstākās padomes deputāti esam nelikumīgi. Būtībā jau tā arī bija, tikai tobrīd mēs to negribējām uzsvērt."

Okupācijas varas bastiona drupināšana

Darbs pie deklarācijas tika uzsākts tūlīt pēc Augstākās padomes vēlēšanām, kad deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī Dzirnavu ielā 63 uz sanāksmi bija ieradušies Egils Levits, Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs, atminas Deklarācijas izstrādes darba grupas vadītājs Romāns Apsītis. Par deklarācijas mugurkaulu kļuva Vācijā dzīvojošā jurista un politologa Egila Levita izstrādātas tēzes.

Interesanti, ka vēlāk darbs pie deklarācijas pārcēlās uz Latvijas Universitātes partijas komitejas telpām. Ar Aivara Endziņa vēlību šim nozīmīgajam darbam tika izmantots paša partijas komitejas sekretāra plašais kabinets. Par kuriozo faktu pats A.Endziņš vēlāk rakstīja: "Ceļā uz demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanu LTF pārņēma un izmantoja savu mērķu realizēšanai visus iespējamos lielos un mazos okupācijas varas "bastionus" - gan PSRS Tautas deputātu kongresu, gan pašvaldības, gan lielas un mazas partijas komitejas toreiz pārvērtās par ieročiem okupācijas varas "drupināšanai".  Augstākā padome bija pēdējais un nozīmīgākais no visiem."

Tomēr, ņemot vērā bažas par iespējamo Maskavas reakciju un mīkstinātu pieaugošo spriedzi, deklarācijas izstrādes procesa beigās tika iekļauts kompromisa 5.punkts par pārejas periodu līdz Saeimas sasaukšanai. Līdz tam laikam augstāko varu Latvijā realizēja Latvijas Republikas Augstākā padome. Romāns Apsītis atceras, ka "pārejas periodu" daudzi saprata kā pakāpenisku atbrīvošanos no PSRS virsvaras, kā pāreju no "dozētas neatkarības" uz pilnīgu neatkarību. Dokumenta 5. punkts savā ziņā kļuva par pretrunīgi vērtētu svešķermeni, no kura Augstākajai padomei izdevās atbrīvoties līdz ar 1991. gada 21. augustā pieņemto konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Ar šī likuma 2. pantu deklarācijas 5. punkts zaudēja spēku.

Deklarācija – Latvijas Republikas kontinuitātes pamats

4. maija deklarācija ir Latvijas Republikas kontinuitātes pamats. Tā dokumentē un apliecina, ka Latvija ir atjaunota, nevis no jauna dibināta un tagadējā valsts turpina 1918. gadā dibināto Latviju. Neatkarības deklarācijas preambula, kurā izskaidroti un juridiski izvērtēti vēsturiski fakti, nostiprina Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu Latvijas tiesību sistēmā, secinot: "Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 valstis."

No šodienas skatu punkta deklarācijas ievadā iekļautais vēsturisko notikumu izklāsts ir pašsaprotams, bet toreiz 1990.gadā tas tāds nebūt nebija.

Ņemot vērā okupācijas gados mērķtiecīgi īstenoto vēstures viltošanas politiku, 1939.-1940. gada notikumi bija "izslīdējuši no plašākas sabiedrības vēsturiskās apziņas", tāpēc iekļaut šādu ievadu konstitucionālā dokumentā, tā autoru ieskatā, bija nepieciešamība skaidrot latviešu tautas nacionālās kustības politisko motivāciju atjaunot savu valstisko neatkarību. Tāpat preambulā iekļautais Latvijas vēstures faktu konstatējums nodrošina, ka neviena Latvijas publiskā institūcija nedrīkst oficiāli paust uzskatu, ka Latvija 1940. gadā pievienojusies PSRS brīvprātīgi un izdarīt no tā attiecīgus secinājumus, uzsver E.Levits.

Vai 1918. gada republikas nepārtrauktības doktrīna ir pareizais virziens, viedokļi 1990. gadā dalījās.  Bija skaidrs, ka jāatjauno neatkarīga Latvijas valsts, bet kāda tā būs? Tālavs Jundzis atminas, ka līdz pat Latvijas Tautas frontes (LTF) galvu reibinošajai uzvarai Augstākās padomes vēlēšanās doma atjaunot 1918. gada 18. novembra republiku netika nopietni apspriesta. Liela daļa Tautas frontes aktīvistu ar neatkarību izprata jaunas Latvijas valsts veidošanu, nevis 1918. gada Latvijas Republikas atjaunošanu. Atjaunot agrāko Satversmi? 1937. gada Civillikumu? Kāpēc? Turklāt neviens padomju skolās skolots jurists nebija mācīts izprast tā laika juridisko terminoloģiju.

"No nepārtrauktības doktrīnas izrietēja praktiskas konsekvences, piemēram, attiecībā uz Latvijas valsts robežām, pilsonību, īpašuma tiesībām."

Līdz ar to nepārtrauktības doktrīnas nozīme un ietekme uz mūsdienu politiskajiem procesiem ne katram pirmajā brīdī saprotama un pat tā laika politisko darbinieku vidū nebūt tik viennozīmīgi vērtēta. Tomēr no tās izrietēja praktiskas konsekvences, piemēram, attiecībā uz Latvijas valsts robežām, pilsonību, īpašuma tiesībām u.tml. Dibinot jaunu valsti, šie jautājumi būtu jāapiet un visi iedzīvotāji, kas tobrīd šeit bija, kļūtu par jaunizveidotās valsts pilsoņiem un tā būtu pavisam cita Latvija. Kas zina, kāds tad būtu izvērties tās turpmākais liktenis? 

Saprotams, ne toreiz, ne arī tagad Latvijas konstitucionālajos pamatos ietvertais kontinuitātes princips nepatīk mūsu lielajam Austrumu kaimiņam, kurš joprojām vairās atklāti atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu.

PSRS drošības iestāžu un armijas ēnā

Šodien, kad medijos tiek kultivētas bailes no zaļiem vīriņiem, kas varētu klusi parādīties Latvijas teritorijā, der paturēt prātā ne vien sarežģītos politisko situāciju, kādā notika neatkarības atjaunošanas pasludināšana  1990. gada 4. maijā, bet arī ievērojamo PSRS karaspēka kontingenta klātbūtni mūsu zemē.  "Latvijas Augstākā padome pēc 4.maija īstenībā bija nekas," atzīst D.Īvāns. "Tautas fronte abās vēlēšanās ieguva varu tikai de jure, un faktiski visa teikšana joprojām piederēja komunistu centrālkomitejai ar baiso padomju armiju un PSRS teroristiskajām drošības struktūrām."

Pārejas periodā uz pilnīgu neatkarības atgūšanu Latvijā 1990.-1991. gadā atradās PSRS Bruņoto spēku, Jūras kara flotes un PSRS robežapsardzes karaspēka vienības, kuru personālsastāvā bija ap 60 tūkstoši cilvēku," raksta T.Jundzis. PSRS militārās struktūras apsargāja un pilnībā kontrolēja Latvijas jūras un gaisa robežu ar rietumvalstīm, un PSRS militāristi nekavējās aktīvi iejaukties Baltijas valstu iekšējos politiskos procesos ar mērķi nepieļaut neatkarības atjaunošanu.

"Līdz ar to 4. maija deklarācija bija garīgs akts, proklamācija. Tas bija tautas manifests," spriež LTF toreizējais priekšsēdētājs. "Mums nebija ne savas armijas, ne lojālu un uzticamu policijas (tolaik milicijas) spēku. Notika sarežģītas sarunas par to, vai milicija pakļausies Latvijas Republikas likumiem," viņš atminas. "Paralēli darbojās divas prokuratūras, strādājām pie tā, lai tiesu sistēma pārietu LR Augstākās padomes likumdošanas sfērā. Mums bija svarīgi, ka uz vietām – ciemu padomes, rajoni, pildītu nevis Maskavas, bet Latvijas Republikas Augstākās padomes likumus."

Tā laika politiķis uzsver: "Jebkurš likums, lēmums, ko tolaik pieņēmām, būtu čika vērts, ja nebūtu neviena, kas tos pildītu," tādējādi atkal vēršot uzmanību vietējo pašvaldību lojalitātes nozīmīgumam.

"Par to der padomāt arī šodien," viņš spriež. "Mūsu kaimiņvalsts, kas nemitīgi mokās mazvērtības kompleksos, ko mēģina pārvarēt ar agresiju, kuru katru brīdi var kaut ko uzsākt pret Latviju. Pat ja izdotos un pietiktu dūšas, ko agresori darītu nākamajā dienā, ja tauta un vietējās pašvaldības būtu gatavas tādai pašai nevardarbīgai pretestībai, kādai bijām gatavi toreiz."

Redakcijas piezīme. Publikācijā izmantotas Latvijas Zinātņu akadēmijas Rakstu, atmiņu un dokumentu krājumā par Neatkarības deklarāciju "4. maijs" (Fonds Latvijas vēsture, 2000) un Latvijas Zinātņu akadēmijas 2015. gada 21. aprīlī organizētās konferences "Vietējo padomju loma Latvijas neatkarības atgūšanā" dalībnieku paustās atziņas.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU