VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
04. maijā, 2020
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
2
13
2
13

Vēsturnieks – skeptiķi teica: “Tā taču nedrīkst!”

LV portālam: GATIS KRŪMIŅŠ, Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks

Gatis Krūmiņš: “Nācās konstatēt, ka visai daudz no tā laika avotiem esam pazaudējuši vai gandrīz pazaudējuši. Kopš 1990. gada 4. maija pagājuši vien 30 gadi, bet daudz kas ir ne tikai aizmirsts, bet arī gluži vienkārši nav saglabāts.”

FOTO: Zane Bitere, LETA

“Bez mērķtiecīga darba un sabiedrības atbalsta neatkarīga valsts netiktu ne izveidota, ne arī atjaunota,” sagaidot Neatkarības atjaunošanas deklarācijas trīsdesmitgadi, saka Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks GATIS KRŪMIŅŠ. Viņa kopdarbā ar vēsturnieku Jāni Šiliņu sarakstītā grāmata par Latvijas neatkarības dibinātājiem un atjaunotājiem nupat nonākusi līdz lasītājiem.  

īsumā
  • Latvijas Republikas dibināšanu un atjaunošanu vieno tas, ka abi lēmumi bija drosmīgi un revolucionāri pieteikumi iepriekšējās kārtības maiņai.
  • Gan valsts dibinātāju, gan tās atjaunotāju vidū bija spilgtas personības. Galvenā atšķirība – Atmodas līderiem lēmumu pieņemšanas brīdī bija lielāka sabiedriskā atpazīstamība.
  • Vēstures lielo notikumu kontekstā pēc 30 gadiem ir absolūti vienalga, vai balsotāji bija komunisti, čekisti vai nacionālradikāļi.
  • Daudzas vēstures liecības ir gājušas zudumā, jo vienkārši nav saglabātas.
  • 4. maijs, tāpat kā 18. novembris, bija robežšķirtne, kura noteica tālāko attīstību. Reāla neatkarība pienāca vēlāk.

Apritot 30 gadiem kopš deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanas, tapusi vēsturnieku Gata Krūmiņa un Jāņa Šiliņa grāmata “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”. “Latvijas Mediju” izdotajā darbā apkopotas Latvijas Republikas dibinātāju – Latvijas Tautas padomes locekļu – un par Neatkarības deklarāciju balsojušo Augstākās Padomes deputātu biogrāfijas uz vēsturisko notikumu fona.

Grāmatai ir pievienoti plaši digitālie pielikumi, arī intervijas ar 33 bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem un Neatkarības deklarācijas koncepcijas autoru, pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu.

Starp 1918. gada 18. novembri un 1990. gada 4. maiju ir 71 gads, pieci mēneši un 16 dienas – vesels cilvēka mūžs. Tomēr šiem datumiem ir daudz kopīga, secināts grāmatā. Kas ir galvenie vienojošie elementi?

Pats galvenais vienojošais elements ir drosmīgs, revolucionārs pieteikums iepriekšējās kārtības maiņai, un abos gadījumos tika pieteikts jauns radikāls notikumu pavērsiena virziens tieši valstiskuma kontekstā. 18. novembrī tika proklamēts iepriekš šajā teritorijā nekad nebijis valstiskums – uz latviešu tautas apdzīvotās teritorijas bāzes izveidota Latvijas Republika. Savukārt 4. maijā deklarēta šī valstiskuma atjaunošana pēc pusgadsimtu ilgušas okupācijas.

Noteikti jāuzsver, ka Latvijas valsts 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta kā demokrātiska republika, un šis aspekts ir ļoti būtisks no pārvaldības viedokļa. Pirms 1918. gada 18. novembra Latvijā netika īstenota demokrātiska pārvaldība, un arī PSRS, no kuras skavām mēs rāvāmies ārā 1990. gadā, nebija demokrātiska valsts. 

Arī no juridiskā skatpunkta abi lēmumi bija revolucionāri. 18. novembra lēmuma pieņēmējiem – Latvijas Tautas padomei – neviens šādas tiesības nebija deleģējis, tā bija latviešu politiskās elites iniciatīva, savukārt 4. maija deklarācija tika pieņemta, izmantojot varas pārņemšanu PSRS okupācijas varas izveidotā un Latvijai uzspiestā pārvaldības orgānā: Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Abos gadījumos bija pretinieki un skeptiķi, kuri teica, ka “tā taču nedrīkst”, bet turpmākā notikumu attīstība skaidri apliecināja, ka šis bija pareizākais ceļš uz nospraustā mērķa sasniegšanu.

Ļoti būtiski bija pieturēties pie deklarētajiem principiem, un tā arī abos gadījumos bija panākumu atslēga. Stratēģiskās komunikācijas zelta likums – vārdiem jāsaskan ar darbiem. Un vēl kā kopīgu elementu noteikti ir jāpiemin turpmāko notikumu attīstība pēc 18. novembra un 4. maija. Bez mērķtiecīga darba un sabiedrības atbalsta neatkarīga valsts netiktu ne izveidota, ne arī atjaunota.

“Latvija ir gaidījusi šo deklarāciju jau piecdesmit gadus, Latvija ir nepacietīga, tādēļ neuzskatiet to par avantūru, bet uzskatiet par pienākuma izpildi pret tautu, kura sarežģītos un dramatiskos apstākļos pacietīgi ir gaidījusi savas mazās dzimtenes atjaunošanu par neatkarīgu valsti,” 1990. gada 4. maijā Augstākas Padomes sēdē, kurā pieņēma šo aktu, teica Mavriks Vulfsons. Vai ir iespējams izdalīt kādu brīdi vai notikumu, kuru varētu uzskatīt par pirmo nepārprotamo politiskās neatkarības atjaunošanas pieteikumu?

Es teiktu, ka tas bija Latvijas Tautas frontes (LTF) otrais kongress 1989. gada oktobrī. Tā tobrīd bija lielākā sabiedriski politiskā organizācija Latvijā, un tās jaunajā programmā un statūtos tika skaidri pateikts, ka LTF mērķis ir neatkarības atjaunošana. Startēšana Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gada martā jau bija konkrētas taktikas izvēle mērķa sasniegšanai, un, kā vēlāk izrādījās, tā bija pareiza izvēle. Ļoti liela nozīme neapšaubāmi bija 1989. gada 23. augustā īstenotajai akcijai “Baltijas ceļš”, kurā Baltijas valstīs piedalījās ap diviem miljoniem dalībnieku.

Arvien lielākais sabiedrības spiediens arī ar PSRS sistēmu cieši saaugušajiem vietējās nomenklatūras pārstāvjiem lika pievienoties neatkarības atjaunošanas atbalstītājiem. Šie nomenklatūras pārstāvji ilgi svārstījās un kā alternatīvu scenāriju izskatīja tikai plašāku autonomiju, nevis izstāšanos no PSRS. To skaidri apliecina Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) vadības sarakste ar Maskavu, pat dažas dienas pēc “Baltijas ceļa” LKP Centrālās Komitejas (CK) birojs Maskavai apliecināja, ka viņu viedoklis ir nemainīgs – Latvija būs daļa no atjaunotas PSRS. Savukārt LTF straujāku pavērsienu neatkarības atjaunošanas virzienā neapšaubāmi ietekmēja LTF Domes valdes 1989. gada 31. maija aicinājums uzsākt diskusiju par Latvija neatkarības atjaunošanu. 1988. gada vasarā dibinātā LNNK jau kopš dibināšanas brīža pieteica neatkarības atjaunošanu, taču izšķirīgi svarīgi bija, lai šo kursu nepārprotami uzsāk arī LTF.

Neatkarība, kā bieži norāda, mums “tika uzdāvināta”, “nomesta pie kājām”, “iekrita rokās” u. tml. Cik lielā mērā tam var piekrist, ņemot vērā, ka sabied­riski politisko procesu virzība un tās intensitātes līmenis ļoti lielā mērā bija atkarīgi no PSRS centrālās Latvijas PSR varas institūciju reakcijas?

Uzdāvināta neatkarība noteikti netika, taču nevar noliegt, ka gan 18. novembrī, gan 4. maijā lēmuma pieņemšanai bija labi ģeopolitiskie priekšnosacījumi. Un mūsu sabiedriski politiskā elite to lieliski izmantoja.

1918. gada 11. novembrī Pirmajā pasaules karā kapitulēja Vācija, kuras karaspēks kontrolēja Latviju. Krievijas impērijas teritorijā valdīja haoss, pilsoņu karš. Tā bija iespēja, kas tika izmantota. Padomāsim, kas notiktu, ja līdzīgs lēmums tiktu pieņemts, piemēram, 10 gadus iepriekš. Krievijas impērijas varas iestādes visus apcietinātu un nosūtītu katorgā. Identiska situācija ar 4. maiju. Ja Latvijas PSRS Augstākā Padome Neatkarības deklarāciju pieņemtu 1980. vai 1985. gadā, tas pilnīgi noteikti beigtos pavisam atšķirīgi.

Jāatzīst, ka gan PSRS centrālās varas, gan tai lojālo vietējo spēku rīcību Latvijā varam uzskatīt par pasīvu. LKP apzinājās riskus, kas ir saistīti ar LTF, LKP 1. sekretārs Jānis Vagris jau 1989. gada februārī ziņoja Maskavai, ka LTF pēc uzvaras Augstākās Padomes vēlēšanās var iniciēt Latvijas izstāšanos no PSRS. Maskava tobrīd nekādi nereaģēja, satraukums pieauga tikai 1989. gada vasarā, kad arvien skaidrāk kļuva redzams, ka Baltijā strauji aug neatkarības atbalstītāju skaits. Taču arī tad neko vairāk par skaļiem paziņojumiem neviens nepasāka. Un arī tas, ko viņi izdarīja 1991. gada janvārī, no spēka izmantošanas viedokļa izskatījās nožēlojami. Tīri tehniski PSRS centrālā vara varēja pārņemt varu Baltijā gan 1990. gadā, gan arī 1991. gadā, ņemot vērā tos spēka izmantošanas resursus, kas bija viņu rīcībā. Protams, ar lielu asinsizliešanu. Un skaidrs, ka daļa vietējo komunistu pielāgotos šai situācijai un būtu gatavi strādāt arī tad, ja pārvaldībā tiktu ieviestas Staļina laikam raksturīgās metodes.

Kāpēc PSRS nepārņēma varu Baltijā ne 1990. gadā, ne 1991. gadā, ja jau to tehniski varēja izdarīt?

Man šķiet, ka atbilde ir meklējama divos virzienos. Pirmkārt, totāla neizlēmība un nespēja uzņemties atbildību. To spilgti apliecina tas, kā tika īstenots 1991. gada augusta pučs. PSRS pārvaldības modelis tās tapšanas laikā bija būvēts tā, ka varas vertikāle tiek stingri kontrolēta ar kompartijas struktūrām un kārtība tiek uzturēta ar bailēm un represijām. Tie konservatīvie spēki, kas mēģināja piegriezt skrūves PSRS un Baltijā, stagnācijas gados bija totāli degradējušies un zaudējuši varas noturēšanas asumu. Mums paveicās, ka viņiem neuzradās spēcīgs konservatīvo līderis, kuram nebūtu bail izliet asinis.

Otra lieta neapšaubāmi bija bailes no starptautiskās reakcijas. Ekonomiskā situācija PSRS bija ļoti smaga, represijām Baltijā varēja sekot starptautiskas sankcijas, kas iekšpolitisko krīzi varētu vēl vairāk padziļināt. Tā visa dēļ armija un represīvās struktūras, VDK ieskaitot, jutās visai dezorientētas un ieņēma pasīvu pozīciju, izņemot mums labi zināmos atsevišķos gadījumus.

Grāmatā dots ieskats 176 personību biogrāfijās – 38 no viņiem kā Latvijas Tautas padomes locekļi proklamēja Latvijas Republiku 1918. gada 18. novembrī, savukārt 138 kā Augstākās Padomes deputāti balsoja par Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā. Cik grūti bija savākt informāciju par tik daudziem cilvēkiem? Varbūt izdevās uzdurties arī kaut kam līdz šim nezināmam?

Nekādas sensācijas biogrāfiju līmenī netika atklātas, jo visi jau tomēr vairāk vai mazāk bija zināmi. Taču mēs aktualizējām piemirstas lietas. Piemēram, Augstākās Padomes deputātu kandidātu individuālās priekšvēlēšanu programmas. Tās ir ļoti interesantas un ļoti spilgti un precīzi raksturo gan sabiedrības noskaņojumu, gan arī tās līderu izpratni par daudzām lietām, piemēram, tirgus ekonomiku, izglītību, lauksaimniecību.

Priekšvēlēšanu aģitācija un polemika, notikumu atspoguļojums medijos arī bija ļoti interesants izpētes objekts. 1990. gadā daudz lielāka nozīme un ietekme bija drukātajiem reģionālajiem medijiem. Interesanti, ka vēlēšanu rezultāti arī toreiz bija atkarīgi no konkrēta rajona reģionālā medija redakcionālās politikas un attieksmes pret vienu vai otru deputāta kandidātu.

Nācās konstatēt, ka visai daudz no tā laika avotiem esam pazaudējuši vai gandrīz pazaudējuši. Kopš 1990. gada 4. maija pagājuši vien 30 gadi, bet daudz kas ir ne tikai aizmirsts, bet arī gluži vienkārši nav saglabāts. Piemēram, bija problēmas iegūt kvalitatīvas Augstākās Padomes deputātu fotogrāfijas tādā izšķirtspējā, lai tās varētu nodrukāt atbilstoši mūsdienu prasībām. Lielu atbalstu sniedza 4. maija deklarācijas klubs, kā arī bijušie deputāti un arī viņu ģimenes locekļi. Protams, ka rakstīt dzīvu cilvēku biogrāfijas bija sarežģīti, un bija daži (gan ļoti nedaudzi) gadījumi, kad konkrētā personība iebilda pret viena otra fakta vai citāta ievietošanu. Kopumā pirms šī darba uzsākšanas man šķita, ka ar šo aspektu būs sarežģītāk.

Pret kādiem aspektiem bija iebildumi? Kā rīkojāties šādos gadījumos? Pieļauju, ka iebildumi varēja arī būt pretrunā ar faktiem.

Bija dažas vēlmes koriģēt 1990. gada priekšvēlēšanu programmas un citātus, kā arī vēlme pie citātiem no laikrakstiem vai Augstākas Padomes izvēlēties kaut ko citu. Tur mēs rīkojāmies atbilstoši situācijai, dažos gadījumos patiešām citātus mainījām, jo tika piedāvāts kaut kas atbilstošāks un spilgtāks. Pašu deputātu iesaiste bija ļoti vērtīga, un šo soli es nenožēloju. Un nebija neviena gadījuma, kad tiktu prasīts kaut ko izņemt no biogrāfijas vai kaut ko lieku ierakstīt, piemēram, slēpt dalību kompartijā vai darbu tās struktūrās. Daži deputāti vēlējās pievienot savu viedokli par situāciju mūsdienās, taču tas nebija iespējams ne grāmatas apjoma, ne arī uzbūves dēļ. Centāmies ieturēt vienotu stilu un apzināti neiekļāvām ziņas par Augstākās Padomes deputātu radiniekiem, respektējot privātumu. Daži gribēja iekļaut, citi kategoriski ne, un tāpēc pieņēmu lēmumu neiekļaut nevienam. Tā ir atšķirība starp Augstākās Padomes un Latvijas Tautas padomes locekļu biogrāfijām.

Padomju nomenklatūra, arī LPSR Augstākā Padome, gadu gadiem neizcēlās ar spilgtu līderu pārbagātību. Ko šajā ziņā varat teikt par 1990. gadā ievēlēto Augstāko Padomi? Vai to kaut kādā ziņā var salīdzināt ar Tautas padomes locekļiem 1918. gadā?

Ļoti liela dažādība un spilgti līderi bija gan vienā, gan arī otrā gadījumā. Lielākā atšķirība tomēr bija sabiedriskā atpazīstamība lēmuma pieņemšanas brīdī. 1990. gadā ievērojama daļa parlamentā ievēlēto tautfrontiešu bija īstas zvaigznes un tautā ļoti mīlēti un atbalstīti jau par to vien, ka bija uzdrošinājušies runāt un darīt lietas, par kurām gadu desmitus lika cietumā. Dainis Īvāns un daudzi citi tika ievēlēti ar gandrīz 100% vēlētāju balsu. Grūtāk gāja tiem, kuru vēlēšanu apgabalā starp tā brīža balsstiesīgajiem bija daudz PSRS militārpersonu un imigrantu no citiem PSRS reģioniem. Nav noslēpums: viedokļi bija polarizējušies, un gana daudzi iebilda pret Latvijas neatkarību. Un nedomāju, ka viņi savu viedokli ir mainījuši arī pēc 30 gadiem. Par to skaidri liecina gan pilsonības izvēle, gan arī citi faktori, piemēram, Kremļa kontrolēto mediju patēriņš. Tas ir aspekts, par kuru mēs nedrīkstam aizmirst, arī atrodoties Eiropas Savienībā un NATO.

Atgriežoties pie personībām, atkārtoti jāakcentē, ka Augstākās Padomes ievēlētie deputāti bija ļoti dažādi gan pēc izcelsmes, gan vecuma un iepriekšējās politiskās pieredzes, bet tomēr viņi visi – atšķirībā no Latvijas Tautas padomes locekļiem – bija izgājuši cauri vēlēšanu procesam. Lai gan daži Augstākās Padomes deputāti arī pēc 30 gadiem atzīst, ka viņu kļūšana par deputātu bija lielāka vai mazāka nejaušība, tam ir grūti piekrist, ņemot vērā to, ko viņi paveica 4. maijā, ja runājam par tiem 138, kas atbalstīja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Bija tikai viens LTF atbalstītais kandidāts, kurš balsojumā atturējās, – pareizticīgo priesteris Aleksejs Zotovs. Kā tagad zinām, viņa kandidatūru atbalstīja arī interfronte, savā izdevumā viņa vārdu publicējot pie atbalstāmajiem. Līdz ar to nav brīnums, ka viņš nebalsoja par deklarāciju un, cik zināms, Latviju pameta.

Kā šodien raudzīties uz faktu, ka diezgan daudzu AP deputātu, kas nobalsoja par neatkarību, vārdi ir atrodami VDK aģentu kartotēkā jeb tā dēvētajos čekas maisos? 

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, bet mana vienkāršā atbilde būtu – vēstures lielo notikumu kontekstā pēc 30 gadiem ir absolūti vienalga, vai balsotāji bija komunisti, čekisti vai nacionālradikāļi. Svarīga bija 4. maija lēmuma pieņemšana ar divām trešdaļām balsu, un tas tika izdarīts. Diemžēl mēs palaidām garām iespēju ar šo jūtīgo VDK jautājumu tikt skaidrībā lustrācijas ceļā.

Motīvi sadarbībai ar VDK bija ļoti dažādi, un grūti kādam pārmest, ja viņš piekrita formālai sadarbībai taktisku apsvērumu dēļ, piemēram, žurnālists vai mediju pārstāvis, kas līdz ar to varēja “dabūt cauri” brīvāku viedokli vai veicināt cita brīvdomību. Līdzīgi ar zinātniekiem – nu labi, parakstīja to papīru, lai tiktu uz ārzemēm, tā laika situācijā var pat saprast, tas jau bija ļoti līdzīgi kā ar stāšanos Komunistiskajā partijā. Ne jau visi partijas biedri bija pārliecināti komunisti, daudzi stājās, cerot, ka tas viņu karjerai nāks par labu. Cita lieta, saprotams, ir apzināta kolēģu vai draugu “stučīšana”. Bet mēs īsti neesam ļāvuši šīs lietas skaidrot un visus metam vienā maisā. Es personīgi daudz vairāk cienu tos, kas godīgi atzīst, ka šādu vai tādu apsvērumu pēc ir piekrituši sadarbībai, nevis tos, kas visādi liedzas un sola tiesāties.

Kurš brīdis Latvijas vēstures gaitā pēc 1990. gada 4. maija un 1991. gada augusta puča bija izšķirīgs un noteica turpmāko atjaunotās valsts politisko, sabiedrisko un ekonomisko attīstību, ko bieži mēdz salīdzināt ar Igauniju kā veiksmīgāku piemēru? Kas varbūt varēja norisināties citādi, dodot iespējas Latvijai attīstīties straujāk, nekā tas noticis? 

Domāju, ka pārejas posmā lielas atšķirības nebija, bet mēs varējām sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas gadu agrāk, kā to izdarīja igauņi. Ļoti iespējams, ka tik ļoti nepieciešamās reformas tad tiktu īstenotas apņēmīgāk, jo gan parlaments, gan valdība arī pēc 1991. gada augusta bija tā kā iestrēguši šajā pārejas periodā. Un to var objektīvi saprast – lai arī pēc PSRS sabrukuma situācija radikāli mainījās, uz to pārslēgties bija ļoti sarežģīti.

Vai varēja izvairīties no tik apjomīgas padomju sistēmas funkcionāru nonākšanas atjaunotās valsts varas posteņos? To bieži atzīst par lielāko Latvijas attīstības problēmu pēc neatkarības atjaunošanas. Ko šajā ziņā varēja un vajadzēja izdarīt citādi?

1990. gadā sastādot valdību, varēja rīkoties radikālāk. Egils Levits savās tā laika piezīmēs ir ierakstījis: “Nevienu komunistu!” Bet nevaram aizmirst – visai daudzi domāja, ka jāļauj turpināt strādāt Viļņa Edvīna Breša valdībai, un Ivara Godmaņa nominēšanu uztvēra ar neizpratni. Godmanis arī pats atmiņās atzīst, ka Miervaldis Ramāns viņu konsultēja, kuru ņemt valdībā un kuru ne. Un Ramāns bija vecs pensionējies padomju funkcionārs. Bet es tik viennozīmīgi uz to neskatos, ja runājam par pārejas periodu, jo mēs knapi, knapi, pateicoties komunistu balsīm, dabūjām cauri Neatkarības deklarāciju. Komunistu “uzmešana” šķiet pareiza no mūsdienu skatījuma, bet kas zina, ar ko tas būtu beidzies, ja viņi pieslietos interfrontei, redzot, ka tiek ignorēti. Pēc puča, kad PSRS sabruka, gan valdību 1991. gada rudenī vajadzēja daudz radikālāk mainīt.

Kā uzskata Dainis Īvāns, Neatkarības deklarācijas tekstam, “lai kā arī to vērtētu juristi, īstenībā nebija lielākas nozīmes par karoga kātu pie Brīvības karoga”. Viņš norāda: cilvēkiem svarīgi bija, lai ievēlētie deputāti nenobītos Latvijas PSR vietā pasludināt garīgi neatkarīgu Latvijas Republiku. Kā raugāties uz šo atziņu? Cik liela nozīme bija juridiskajai deklarācijas pusei, tajā ietvertajam pārejas periodam, kurš beidzās ar 1991. gada augusta puča izgāšanos?

Var Īvānam piekrist, ka tekstā tik ļoti neiedziļinājās un Latvijas Republika bija tas, ko visi pamanīja, tomēr juridiski ļoti svarīgi bija akcentēt 1918. gada republikas atjaunošanu, nevis jaunas valsts veidošanu. Tas ievērojami pastiprināja mūsu argumentāciju. Pārejas periods bija taktisks solis – nevarēja jau to varu nemaz tā pārņemt, jo PSRS centrālā vara ar Mihailu Gorbačovu priekšgalā tam nepiekrita. Nekāda konfrontācija no spēka pozīcijām mums nebija iespējama, un nebija arī skaidrs, cik ilgs būs pārejas periods.

4. maijs oficiāli noteikts par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Tomēr nereti tiek norādīts, ka faktiskā neatkarības atjaunošana notika 1991. gada 21. augustā, kad pēc puča izgāšanās Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar kuru tika izbeigts minētais pārejas periods. Jūsu grāmatā norādīts: neatkarības atjaunošana turpinājās līdz pat pilnīgai Satversmes darbības atjaunošanai 1993. gadā un pat vēl pēc tam. Tad jājautā – kad īsti Latvijas Republikas neatkarība tika atjaunota?

Šeit var vilkt paralēles arī ar 1918. gadu. Mēs proklamējām savu valsti un tad ķērāmies pie tās izveides darba. Bija pat Neatkarības karš jāizcīna, un, ja runājam par to laiku, tad jau arī lielvalstis mūs starptautiski atzina vien 1921. gada 26. janvārī. Tobrīd Latvijai jau bija noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju un ievēlēts parlaments – Satversmes sapulce. Valsts sāka atkopties no kara postījumiem, īstenoja agrāro reformu, darīja citas lietas. Arī toreiz bija faktisks pārejas periods, tikai mēs to saucam citādi, visbiežāk par Neatkarības karu.

4. maijs, tāpat kā 18. novembris, bija robežšķirtne, kura noteica tālāko attīstību. Reāla neatkarība, protams, iestājās vēlāk, pateicoties tam, ka bijām deklarējuši 1918. gada republikas atjaunošanu, kas reiz jau starptautiski ir bijusi atzīta. Šoreiz mūs starptautiski atzina ievērojami ātrāk, tā bija fakta konstatācija, ka šī valsts atbilst tai, kas 1940. gadā faktisko neatkarību bija zaudējusi PSRS okupācijas dēļ.

Daudz sarežģītāk bija ar citām lietām – ar PSRS karaspēku, par kuru juridisko atbildību uzņēmās Krievijas Federācija, tāpat ar ekonomiskās neatkarības un pilsonības jautājumiem. Jāatceras, ka Augstāko Padomi ievēlēja visi Latvijas iedzīvotāji, ieskaitot okupācijas karaspēka militārpersonas. Tobrīd mēs emocionālā līmenī brīvi sajutāmies jau 1991. gada augusta beigās, tomēr, atskatoties uz šo laiku no 30 gadu perspektīvas, par īstu neatkarības atjaunošanu iekšpolitiski laikam varam sākt runāt tikai no 1993. gada, kad ievēlējām piekto Saeimu.

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU