Likumdošanas jaunumi: ēku energosnieguma regulējums un pienākums atjaunot publiskā sektora ēkas

Saeima 8. oktobrī nodeva izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā likumprojektu “Grozījumi Ēku energoefektivitātes likumā”, kura mērķis ir pārņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2024/1275 par ēku energosniegumu un Direktīvu (ES) 2023/1791 par energoefektivitāti.

Likumprojekts paredz pilnveidot ēku energosnieguma regulējumu un noteikt prasības publiskā sektora subjektu ēku atjaunošanas pienākumam.

Kā norādīts anotācijā, Direktīva 2024/1275 par ēku energosniegumu ievieš bezemisiju ēku koncepciju, nosaka minimālās energosnieguma prasības ēkām un to atjaunošanai, kā arī precizē prasības ēku energosertificēšanai, energosnieguma aprēķinam, inženiertehnisko sistēmu efektivitātei un atjaunojamo energoresursu izmantošanai:

“Tā paredz dalībvalstu pienākumu izstrādāt ilgtermiņa ēku atjaunošanas plānus, nosakot ēku fonda pakāpeniskas atjaunošanas trajektorijas līdz klimatneitralitātes sasniegšanai, kā arī nodrošināt, ka ēku atjaunošana tiek veikta atbilstoši šajās trajektorijās noteiktajiem mērķiem.

Vienlaikus direktīva paredz iespēju dalībvalstīm noteikt atkāpes un elastīgus risinājumus atsevišķām ēku grupām, ņemot vērā tehniskos, ekonomiskos, kultūrvēsturiskos un klimatiskos apstākļus.”

Tādējādi likumprojekts paredz kopā ar citiem normatīvajiem aktiem, tostarp būvnormatīviem, ēku energoefektivitātes aprēķina metodēm un ēku energosertifikācijas noteikumiem, ekspluatējamu ēku energoefektivitātes minimālo prasību regulējumu un nacionālo ēku atjaunošanas plānu.

Atbilstoši anotācijai, lai nacionālo regulējumu saskaņotu ar ES direktīvās izmantoto terminoloģiju un novērstu iespējamās interpretācijas atšķirības, likumprojekts plāno, piemēram, izmantoto terminu “energoefektivitāte” aizstāt ar terminu “energosniegums”, savukārt “energosertifikātu” – ar “energosnieguma sertifikātu”, bet “apkuri” – ar “apsildi”.

Vienlaikus likumprojekts papildina likumu ar vairākiem jauniem jēdzieniem, tostarp “ēka”, “ēkas daļa”, “izmaksoptimāls līmenis”, “primārā enerģija”, “publiskā sektora subjekts”.

Tāpat likumprojekts paredz:

• precizēt, ka likuma prasības nepiemēro arī ēkām, kurām pašvaldība noteikusi kultūrvēsturisko vērtību, ja izmaksoptimāla līmeņa sasniegšana nebūtu savienojama ar attiecīgās kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanas prasībām (prasības šādām ēkām plānots nepiemērot tikai tiktāl, ciktāl konkrētās prasības piemērošana apdraudētu attiecīgās ēkas kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanu);
• noteikt, ka likuma prasības nepiemēro ēkām, kuras kalpo valsts aizsardzības mērķiem, izņemot bruņotajiem spēkiem un citam valsts aizsardzības iestāžu personālam paredzētām atsevišķām dzīvojamām ēkām vai ēku daļām, kā arī biroju ēkām;
• papildināt likumu ar regulējumu, kas nosaka publiskā sektora subjektu ēku ikgadējās atjaunošanas pienākumu;
• papildināt likumu ar nosacījumiem, kas ņemami vērā, novērtējot ēkas vai tās daļas energoefektivitāti, un paredzēt, ka novērtējumā ņem vērā objektā uz vietas uzstādītās atjaunīgās enerģijas ražošanas un enerģijas uzkrāšanas jaudu, kā arī ēku automatizācijas un vadības sistēmas un to spējas uzraudzīt, kontrolēt un optimizēt ēkas energosniegumu;
• nostiprināt pienākumu visām ēkām aprēķināt ekspluatācijas emisijas, tiesiski nostiprinot līdzšinējo praksi un nodrošinot vienotu un konsekventu aprēķinu piemērošanu ēku energoefektivitātes novērtēšanas procesā;
• ieviest pienākumu jaunām ēkām aprēķināt globālās sasilšanas potenciālu, nodrošinot Direktīvas 2024/1275 prasību pārņemšanu un radot priekšnoteikumus ēku projektēšanā izvērtēt to ietekmi uz klimatu visā dzīves ciklā;
• ieviest atjaunošanas pases konceptu, nosakot, ka atjaunošanas pases izstrāde ir brīvprātīga;
• noteikt, ka ēkas pagaidu energosnieguma sertifikāta derīguma termiņš ir 5 gadi no būves nodošanas ekspluatācijā brīža;
• precizēt neatkarīgo ekspertu darbības tvērumu, nosakot, ka sertificēti neatkarīgie eksperti veic ne tikai ēku energosnieguma sertifikāciju un inženiersistēmu pārbaudes, bet arī atjaunošanas pasu izveidi un viedgatavības novērtējumu;
• u. c.

Saeima 8. oktobrī nodeva izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā likumprojektu “Grozījumi Meža likumā”, kas izstrādāts, lai noteiktu īpašu tiesisko regulējumu 110 kilovoltu un 330 kilovoltu gaisvadu elektrolīniju drošības uzlabošanai meža zemēs.

Kā norādīts anotācijā, šis likumprojekts un likumprojekts “Grozījumi Aizsargjoslu likumā” ir saistīti un to abu mērķis ir ieviest risinājumu, kas būtiski samazina 110 kilovoltu un 330 kilovoltu pārvades tīkla bojājumu risku, vienlaikus neparedzot lielāku nekustamā īpašuma lietošanas tiesību ierobežojumu, nekā nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

Likumprojekts paredz papildināt likuma 12. panta trešo daļu ar ceturto punktu šādā redakcijā:

“[..] ja koku ciršana nepieciešama, lai novērstu elektrisko tīklu gaisvadu līniju ar nominālo spriegumu 110 kilovoltu vai 330 kilovoltu apdraudējumu, meža īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam ir tiesības meža zemē 15 metru platā joslā katrā pusē ārpus šo līniju aizsargjoslas cirst infrastruktūru potenciāli apdraudošā mežaudzē augošos kokus, tai skaitā samazināt mežaudzes šķērslaukumu tiktāl, ka tas kļūst mazāks par kritisko šķērslaukumu. Mežaudze uzskatāma par infrastruktūru potenciāli apdraudošu, ja tās augstums saskaņā ar Meža valsts reģistra datiem ir lielāks par attālumu no līnijas ass līdz elektrolīniju trases malai.”

Saskaņā ar anotācijā norādīto enerģētikas infrastruktūras nepārtraukta darbība ir priekšnoteikums valsts pamatfunkciju, iedzīvotāju drošības un tautsaimniecības darbības nodrošināšanai:

“Vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas aizņem meži, attiecīgi arī 110 kilovoltu un 330 kilovoltu gaisvadu elektrolīnijas šķērso meža zemes.

Saskaņā ar elektroenerģijas pārvades sistēmas operatora akciju sabiedrības “Augstsprieguma tīkls” sniegto informāciju par 2026. gada 22.–23. augusta vētras apkopotajiem datiem var secināt, ka 71% 110 kilovoltu gaisvadu līniju bojājumu izraisīja uz tām uzkritušie koki, kas auga 18 m joslā no elektrolīnijas ass.

Bojājumi pārvades tīklā vētras dēļ tika fiksēti gandrīz 50 līnijās un vairāk nekā 40 apakšstacijās. Kopumā vētrā cieta pārvades gaisvadu līnijas vairāk nekā 1500 kilometru garumā, kas bija jāapseko un jāatbrīvo no kritušajiem kokiem.”

Likumprojekts tika atzīts par steidzamu un uzreiz 8. oktobra Saeimas kārtējā sēdē pieņemts abos lasījumos.

Saeima 8. oktobrī nodeva izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijā likumprojektu “Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā”, kas paredz divu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu sistēmas stāšanos spēkā atlikt vēlreiz, šoreiz līdz 2027. gada 31. decembrim.

Plānots, ka izmaiņas stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī. Tādā gadījumā personām vismaz vēl līdz 2027. gada 31. decembrim būs tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros neatkarīgi no veiktajām iemaksām.

Atgādinām, ka šobrīd Veselības aprūpes finansēšanas likumā joprojām ir iekļauts tā saucamais divu veselības aprūpes pakalpojumu “grozu” princips – veselības aprūpes minimums (“pamata grozs”), kas tiek nodrošināts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārzemniekiem ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju u. c., un valsts obligātā veselības apdrošināšana (“pilnais grozs”), kas tiek nodrošināta personām, kuras veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas vispārējā režīmā, un personām, kuras ir sociāli mazāk aizsargātas (bērni, pensionāri, bezdarbnieki u. c.), savukārt pārējiem paredzēta iespēja valsts obligātajai veselības apdrošināšanai pievienoties ar brīvprātīgajām iemaksām.

Dalītais veselības aprūpes finansēšanas modelis no Veselības aprūpes finansēšanas likuma pieņemšanas brīža līdz šim nav īstenots, un kopš 2018. gada ir atlikta to normu spēkā stāšanās, kuras paredz divu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu principu.

Proti, lai nepieļautu, ka 2027. gada 1. janvārī stājas spēkā veselības aprūpes tā sauktā divu grozu sistēma, Veselības aprūpes finansēšanas likumā nepieciešams veikt grozījumu, ar kuru šīs sistēmas spēkā stāšanās tiek atlikta līdz 2027. gada 31. decembrim. 

Saeima 8. oktobrī nodeva izskatīšanai Juridiskajā komisijā likumprojektu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kura mērķis ir nodrošināt normatīvā regulējuma atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 27. novembra Regulai (ES) 2024/3011 par tiesvedības nodošanu krimināllietās (Regula Nr. 2024/3011).

Kā norādīts anotācijā, Regulas Nr. 2024/3011 mērķis ir uzlabot kriminālprocesu efektivitāti pārrobežu lietās, nodrošinot, ka izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu veic vispiemērotākā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kā arī mazinot paralēlu kriminālprocesu un ne bis in idem (dubultās sodīšanas nepieļaujamības) principa pārkāpuma risku.

Šobrīd Kriminālprocesa likums (KPL) regulē ārvalstī uzsākta kriminālprocesa pārņemšanu Latvijā, kā arī uzsākta kriminālprocesa nodošanu ārvalstij, taču tajā nav ietvertas visas  institucionālās un procesuālās prasības, kas nepieciešamas Regulas Nr. 2024/3011 piemērošanai, teikts anotācijā.

Šobrīd KPL nav tieši noteiktas aizdomās turētā un cietušā tiesības lūgt nodot kriminālprocesu citai ES dalībvalstij, kā to paredz Regulas Nr. 2024/3011 prasības.

Tādējādi likumprojekts paredz minētās tiesības skaidri ieviest nacionālajā regulējumā.

Atbilstoši spēkā esošajam KPL Latvijā nav noteiktas ne kompetentās centrālās iestādes, ne kriminālprocesa nodošanas pieprasījuma saņēmēja iestāde un pieprasījuma iesniedzēja iestāde, kā arī nav skaidrs šo iestāžu kompetenču sadalījums.

Likumprojekts paredz, ka:

• pirmstiesas kriminālprocesā lūgumus par kriminālprocesa pārņemšanu pārsūtīs un saņems Ģenerālprokuratūra, savukārt krimināllietas izskatīšanas laikā – Tieslietu ministrija (minētās iestādes pildīs centrālo iestāžu funkcijas, nodrošinot dokumentu apriti un sadarbību ar citu ES dalībvalstu kompetentajām iestādēm);
• tiesības pieņemt par kriminālprocesa nodošanas Latvijai piekrišanu vai atteikšanu lēmumu būs jebkurai izmeklēšanas iestādei, prokuratūras struktūrvienībai vai tiesai;
• kriminālprocesa nodošanas pieprasījuma iesniedzēja iestāde būs izmeklēšanā – izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu; kriminālvajāšanā – prokurors; iztiesāšanas laikā – tiesas sastāvs.

Tāpat KPL pašlaik nav paredzēts efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis gadījumā, kad pieprasījuma saņēmēja iestāde piekrīt citas ES dalībvalsts ierosinātai kriminālprocesa nodošanai Latvijai. Tādējādi likumprojekts paredz ieviest pārsūdzēšanas kārtību šādiem lēmumiem.

KPL nav noteikts arī pieprasījuma iesniedzējas iestādes pienākums informēt cietušo, aizdomās turēto un apsūdzēto par nodomu izdot kriminālprocesa nodošanas pieprasījumu citai ES dalībvalstij un par tiesībām sniegt viedokli. Likumprojekts attiecīgi paredz ieviest pieprasījuma iesniedzējas iestādes pienākumu informēt personu par nodomu izdot kriminālprocesa nodošanas pieprasījumu citai Eiropas Savienības dalībvalstij, kā arī noteikt informēšanas kārtību.

Plānots, ka rosinātās izmaiņas KPL stāsies spēkā 2027. gada 1. februārī, vienlaikus ar Regulas Nr. 2024/3011 piemērošanas sākumu.

Saeima 8. oktobrī nodeva izskatīšanai Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā likumprojektu “Grozījumi Ilgtspējas informācijas atklāšanas likumā”, kura mērķis ir pārņemt Eiropas Parlamenta un Padomes 2026. gada 24. februāra direktīvas (ES) 2026/470,1 (Direktīva 2026/470) nosacījumus, lai atvieglotu ilgtspējas ziņu sniegšanas regulējumu.

Piedāvātās izmaiņas paredz samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem, vienlaikus nosakot, ka ilgtspējas ziņošanas prasības turpmāk attieksies tikai uz ļoti lieliem uzņēmumiem.

Saskaņā ar Finanšu ministrijas (FM) sniegto informāciju likumprojekts plāno būtiski sašaurināt to uzņēmumu loku, kuriem būs pienākums sagatavot ilgtspējas ziņojumu:

“Turpmāk šī prasība attieksies uz komercsabiedrībām un koncernu mātes sabiedrībām, kuru neto apgrozījums pārsniedz 450 miljonus eiro un kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1000. Prasības būs piemērojamas, sākot ar 2027. pārskata gadu.

Vienlaikus obligātais pienākums sagatavot ilgtspējas ziņojumu vairs netiks attiecināts uz mazajām un vidējām sabiedrībām, kuru vērtspapīri ir iekļauti regulētajā tirgū.

Lai mazinātu administratīvo slogu mazākiem uzņēmumiem, kuri ir sadarbības partneri ziņojošai sabiedrībai, likumprojektā paredzēts ieviest arī vērtību ķēdes aizsardzības mehānismu (“value chain cap”). Tas noteiks, ka uzņēmumi, kuriem ir pienākums sagatavot ilgtspējas ziņojumu, no vērtību ķēdes uzņēmumiem ar darbinieku skaitu līdz 1000 nedrīkstēs pieprasīt vairāk informācijas, nekā paredz Eiropas Komisijas izstrādātie brīvprātīgie ilgtspējas ziņošanas standarti.

Lai salāgotu prasības ar Eiropas Savienības uzņēmumiem, trešo valstu mātes sabiedrību neto apgrozījuma slieksnis, pie kura meitas sabiedrībām vai filiālēm Eiropas Savienībā ir jānodrošina ziņojuma pieejamība, tiek palielināts no 150 miljoniem uz 450 miljoniem eiro.

Izmantojot Direktīvā 2026/470 paredzēto iespēju, likumprojektā paredzēts atbrīvojums, nosakot, ka lielās sabiedrības un liela koncerna mātes sabiedrības, kas ir sabiedriskas nozīmes struktūras ar darbinieku skaitu virs 500, būs tiesīgas nesagatavot ilgtspējas ziņojumu par 2026. pārskata gadu, ja to neto apgrozījums bilances datumā nepārsniedz 450 miljonus eiro un vidējais darbinieku skaits pārskata gadā nepārsniedz 1000.”

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka par 2024. un 2025. pārskatu gadu pienākums sagatavot ilgtspējas ziņojumu pēc jaunajiem kritērijiem (neto apgrozījums pārsniedz 450 000 000 eiro, un vidējais darbinieku skaits pārskata gadā pārsniedz 1000) varētu attiekties uz aptuveni 10 sabiedrībām.

Savukārt aptuveni 250 lielām sabiedrībām, sākot ar 2027. pārskata gadu, vairs nebūs pienākuma sagatavot ilgtspējas ziņojumu.

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2026/470 (2026. gada 24. februāris), ar ko groza Direktīvas 2006/43/EK, 2013/34/ES, (ES) 2022/2464 un (ES) 2024/1760 attiecībā uz konkrētām korporatīvās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasībām un konkrētām korporatīvās ilgtspējas pienācīgas rūpības prasībām.

Saeima 8. oktobrī nodeva izskatīšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā likumprojektu “Grozījums Muzeju likumā”, kas paredz paplašināt valsts garantētas apdrošināšanas sistēmu starptautisku izstāžu rīkošanai.

Plānots, ka šādai iespējai varēs pieteikties ne tikai akreditētie valsts muzeji, bet arī akreditētie pašvaldību muzeji.

Proti, pašlaik regulējums paredz, ka valsts garantētu apdrošināšanu starptautisku izstāžu organizēšanai var saņemt tikai akreditētie valsts muzeji. Savukārt likumprojekts paredz aizstāt likuma normā vārdus “akreditēti valsts muzeji” ar vārdiem “akreditēti valsts un pašvaldību muzeji”.

Likumprojekts tika atzīts par steidzamu un uzreiz 8. oktobra Saeimas kārtējā sēdē pieņemts abos lasījumos.

Plānots, ka izmaiņas stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī.