VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Vineta Vilcāne
LV portāls
20. jūnijā, 2014
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ģimene
6
6

Folkloriste Liena Vija Teterovska: Vasaras saulgrieži ir auglības laiks. Nekur no tā nesprukt!

LV portālam: LIENA VIJA TETEROVSKA, folkloras kopas „Budēļi” vadītāja

Liena Vija Teterovska folkloras kopā „Budēļi” darbojas jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, un folklora kļuvusi par viņas dzīvesveidu. Tautas tradīciju zināšanas palīdz apstāties mūsdienu steidzīgajā pasaulē un novērtēt, kas īsti ir vajadzīgs un kas ne.

FOTO: Kalvis Kalsers

Kad pavasara darbi bija apdarīti un vasaras darbi vēl tikko bija iesākušies, mūsu senči svinēja vasaras saulgriežus. Cauri laiku laikiem Jāņu svinēšanas tradīcija ir saglabājusies, kaut mūsdienās ne visi tos svin, ievērojot tradīcijas, un zina to nozīmi.
Gada īsākajā naktī var piedzīvot neparastus notikumus un sajūtas, vien jānotic un jāļaujas Līgo nakts maģijai.
Par tradīcijām un Jāņu nakts burvību LV portāla saruna ar tautas tradīciju zinātāju un kopēju, folkloras kopas „Budēļi” vadītāju LIENU VIJU TETEROVSKU.

Folkloras kopā "Budēļi" darbojaties jau vairāk nekā 30 gadus.

"Budēļos" esmu kopš 1981.gada. Folkloras kopu Latvijas Valsts universitātes (tagad Latvijas Universitāte) Cietvielu fizikas institūta paspārnē izveidoja Ojārs Rode, Jānis Kleperis un Māra Lejiņa. Tajā laikā, būdama studente, spēlēju koncertkokli un netīšām tur ieklīdu. Mani uzaicināja un piedāvāja spēlēt kopā, un tā es šeit paliku. Līdz pat šai dienai!

Kas jūs saista folklorā?

Tas ir dzīvesveids. Man svarīga bija kopā būšana, dziesmas, dejas, sadzīve. Kas jaunam cilvēkam vairāk ir vajadzīgs kā dancot, dziedāt, priecāties un braukt uz koncertiem? Bija ģimeniska sajūta, visi viens otru uzpasēja, kopā priecājās un kopā bēdājās. Arī šobrīd nekas nav mainījies, vienīgi zināšanas ir kļuvušas dziļākas, radusies lielāka interese par tautas un kultūras vērtībām. Tautas gudrībās var smelties daudz ko interesantu visdažādākajās jomās.

Folkloras tradīcijas ir saistītas ar dabas ritmiem, cikliskumu. Vai nav grūti būt saskaņā ar to visu un tajā pašā laikā iekļauties mūsdienu steidzīgajā pasaulē?

Patiesībā – nē. Dabas izjūta un harmoniskā pasaules uztvere, kas atklājas tautas dziesmās un tautas tradīcijās, ļoti palīdz. Tas liek apstāties, neskriet ritenī un saprast, vai tev tas ir vajadzīgs vai ne. Vai tev par katru cenu ir jāskrien ar pieri sienā un kaut kas jāmēģina panākt, vai tomēr notiks dabiskā dzīves plūsma un tu tajā iekļausies. Tā ir tava iekšējā būtība, ka vari apstāties un ieklausīties cilvēkos, pasaulē. Kaut arī tas ir grūti, jo mēs tomēr strādājam un mums ir jāizdara tas, kas ir jāizdara. Mani mazliet kaitina dzīves uzstādījums, ka nepārtraukti ir jāskrien un jābūt enerģiskam. Dziesma palīdz sevi harmonizēt.

Pēdējā laikā vērojama pastiprināta interese par latviskumu, kas balstās tradicionālajā kultūrā, piemēram, jaunie dizaineri apģērbu kolekcijās iekļauj latviskos ornamentus, vai arī kāds izvēlas izgatavot sev tautastērpu. Vai notiek sava veida tradicionālās kultūras renesanse?

Tā turpinās kopš folkloras atmodas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. "Budēļi", "Skandinieki", "Madonas skandinieki" (vēlāk pārdēvēja par "Vērtumniekiem" – red. piez.) bija pirmie mohikāņi, kas atdzīvināja un sāka mācīt latviešu tautas tradīcijas.

Mūsdienu kultūra visā pasaulē vairāk vai mazāk ir līdzīga, bet tautas tradīcijas, kas atklājas tērpos un rituālos, mūs padara atšķirīgus. Pasaulē vairākām tautām ir līdzīgi raksti, piemēram, mūsu ir līdzīgi ar Amerikas indiāņu rakstiem. Arī svastika un zalktis ir citām tautām. Bet veids, kādā saliek krāsas un ornamentus, katrai tautai ir atšķirīgs. Tas ļauj atrauties no trakās pasaules, kas liek skriet un skriet, visiem būt vienādiem. Tas arī vienkārši ir skaisti un ļauj justies piederīgam latviešu tautai.

Folkloras materiāls ir ļoti plūstošs, ar to ir viegli manipulēt, jo nekas nav akmenī iecirsts. Ir dažādas variācijas tautas dziesmām un ticējumiem, reizēm tie pat nonāk pretrunās viens ar otru. Līdz ar to ir iespēja manipulēt ar folkloras materiālu un veidot savas tradīcijas. Vai tas neapdraud folkloras mantojumu?

Viss mainās un attīstās laika gaitā, arī tērpi un dziesmas. Folkloras pierakstus varam interpretēt tā, kā mēs tos saprotam. Nevajadzētu pārfrāzēt un tradīcijas sajaukt vietām. Folkloras mīļotājs Viktors Grāvītis kopā ar Ojāru Rodi un Jāni Kleperi no"Budēļiem" pēc pierakstiem, ticējumiem, tautas dziesmām izveidoja-rekonstruēja Jāņu norisi no Zāļu vakara līdz nākamajam rītam. Tā ir mūsu pieeja, mēs to pieņēmām par labu esam, tā arī svinam. Katrā mājā nāk savas tradīcijas, lasīto un piedzīvoto apvijot ar mūsdienu tradīcijām. Svarīgi, lai tās nav pretrunā.

Tāpat arī ir ar kāzām, kristībām. "Budēļi" diezgan daudz iet vadīt kāzas vai kristības. Mēs jau droši nezinām, kā tas notika senatnē. Esam skatījušies, protams, etnogrāfiskos materiālus un pēc pierakstiem izveidojuši savu veidu, kā to darām. Citi atkal šos rituālus veic citādāk, bet pamats – dziesma un ticējumi – saglabājas.

Mana meita arī ir uzaugusi folkloras vidē, tas ir viņas dzīvesveids. Viņa arī vada kristības, paņem to, ko es esmu salikusi un pieliek savu klāt – savu dziesmu, kas viņai liekas piemērotāka, savas runas. Mums nevajag baidīties, ka kaut ko varam pazaudēt. Ja paklausās vecos ierakstus, kā dziedāja suitu sievas pirms gadiem piecdesmit, tad šobrīd viņas dzied jau mazlietiņ citādāk. Mūsu laiks arī dod savu niansi, tradīcija attīstās mūsdienu skaņās.

Atceros, bija diskusijas, kā tas ir, ka jaunieši ņem ģitāras un visādus jocīgus instrumentus un tad spēlē tautas dziesmas, un pasludina sevi par postfolkloras grupu. Bet varbūt viņi sāk no otra gala – izraugās skaisto melodiju, pieliek to, kas viņiem ir tuvs un pazīstams, mūsdienu instrumentus, un caur to aiziet līdz saknēm. Ceļi ir dažādi. Citi sāk no pamata, saknēm, citi no otra gala – no roķīgās, pārveidotās tautas dziesmas.

Jāņos vijam vainagus, lecam pāri ugunskuram, dziedam dziesmas, ēdam sieru. Tas viss nav laika kavēklis, bet sevī slēpj dziļu simbolisku nozīmi. Kāda ir šo svētku īstā būtība?

Šis ir auglības laiks. Ja ziemas sezonā veic rituālus, lai vasarā būtu auglība, tad šajā brīdī tā ir laukos, starp dzīvniekiem, starp cilvēkiem. Viss plaukst, zeļ, zied un ir ar vairoties gribu, tas viss ir tik dabiski. Daba ir uzlikusi svarīgo funkciju vairoties, turpināt dzimtu. Nekur jau no tā nespruksim.

Jāņos sievām un meitām galvās bija vainagi un viņas ielaidās vienās un tajās pašās spēlēs, rituālos. Sievām par katru cenu bija jānodrošina auglība, dzimtas turpinājums. Ja nu pēkšņi kaut kas atgadās ar dzīves partneri un nav bērnu? Svarīgi, lai bērni rastos vismaz Jāņu naktī. Tāpēc šajā laikā groži tika atlaisti.

Mūsdienās tas ir mazlietiņ citādāk, bet vienalga paliek visas tieksmes un jūtas, emocijas, kas ir šajā laikā, tas viss ir tikai dabiski. Agrāk rituāliem par katru cenu bija jānodrošina auglība, tas bija izdzīvošanas jautājums.

Otra nozīme Jāņu tradīcijām ir aizsardzība – cilvēku, dzīvnieku, labības lauku. Pēc ticējumiem Jāņos sarosās visi spēki – gaišie un tumšie.

Kādas maģiskās darbības tiek veiktas Jāņu naktī?

Kailums ir viens no būtiskākajiem elementiem Jāņos. Ir tradīcija, ka saimniece vai saimnieks pliki apskrien savu rudzu lauku. Ir rotaļas un spēles, kur puiši un meitas ietinušies palagā. Caur rotaļām un dančiem puiši varēja aptaustīt, kāda būs tā dzīves biedrene.

Aizsardzībai pret tumšajiem spēkiem tika dedzināti ugunskuri, bez kuriem Jāņi nav iedomājami. Dziļākajā būtībā tas arī ir viens no auglības aspektiem – uguns apspīd laukus, sasilda, aizsargā un apaugļo. Pēdējais brīdis, kad iededzināt Jāņu ugunskuru, ir saules riets, jo no saulrieta līdz saullēktam jābūt gaismai, kas aizsargā. Ja iet kaut kur tālāk projām, līdzi jāņem lāpa vai svece, jo ugunij ir jābūt. Pūdelei, kārts galā augstu paceltai mucai, ir divējāda daba. Tā ir auglības simbols – falliskais elements. Otra tās nozīme – gaisma. Tas viss ir savijies neatraujamā, vienotā Jāņu nakts rituālā un ir viens ar otru saistīts.

Jāņos arī pušķojamies, bez skaistuma tam ir arī aizsargājoša funkcija. Vainagam ir vairākas nozīmes. Tautas dziesmās ar to apzīmē sievišķo intīmo vietu. Tas ir arī vainags, ko liek galvā sievām, meitām, puišiem, gotiņām, sunīšiem un aitiņām. Tā ir aizsardzība, aplis kopš senatnes nozīmē aizsardzību. Pina vairākus vainagus gan likšanai galvā, gan zīlēšanai, metot ozolā, laižot upē.

Jāņos plūktajām zālēm piemīt īpašs spēks. Kādreiz bija tā, ka Jāņu vainagus un to, kas bija izkaisīts pa grīdu, ārā nemeta, to visu savāca un noglabāja, nekas neaizgāja zudībā. Ja lopi bija apslimuši, deva novārījumus. Papardes izmantoja pret blusām, labākam miegam. Pīlādža un bērza zarus pēc tam pārsēja pirts slotiņās. Vainagus savārīja tējās. Katrs jau plūca un pina vainagā tās zāles, kas vajadzīgas. Es, piemēram, kā sieva pinu sev raspodiņu vainagus. Raspodiņu tēju šad tad padzert pavasarī un rudenī ir ļoti labi gan meitām, gan sievām. Tas viss tīri sievišķām funkcijām. Kāpēc plūkt puķes, kuras nevarēšu nekur izmantot?

Ja runājam par Jāņiem, nevar nepieminēt maģiskā papardes zieda meklēšanu, kas kļuvis par sinonīmu mīlestības fiziskajai izpausmei. Ko par papardes ziedu uzzinām no folkloras materiāla?

Folkloras pieraksti liecina, ka uz mežu papardes ziedu devās meklēt viens pats. Šajā laikā mežā sarosījās tumšie spēki. Tā bija iniciācija, cilvēks pierādīja pats sev, ka ir spēcīga un nobriedusi personība. Ja cilvēks bija pārvarējis sevi, pēc šīs nakts viņš kļuva spējīgāks, kļuva drošāks, varēja uzmundrināt citus.

No folkloras uzzinām, ka paparde uzziedēja kā gaisma. Iespējams, ka no pārdzīvojumiem vienatnē cilvēks arī redzēja uzziedam papardi vai arī jāņtārpiņus, vai ko citu. Ieraugot papardes ziedu, cilvēks ieguva neparastas spējas – varēja saprast zvēru balsis, bija mūžīgi laimīgs utt.

Bet tautas dziesmās skan arī: "Jānim sieva pazudusi papardītēs; Jānis sievu meklē papardēs vai Jāņa bērni saskrējuši papardēs." Ko tad viņi tur dara? To pašu jau dara, bet tas nav papardes zieds. Tās ir auglības spēles, kas ir tajās papardēs. Ja divi cilvēki ir iemīlējušies, viņiem papardēs tīri emocionāli papardes zieds arī uzzied.

Mūsdienu cilvēkam ir grūti iedomāties, ka viņš viens pats kaut ko varētu darīt. Ko viņš viens ies mežā? Nejūt vajadzību atrast pašam sevi. Kaut gan ir arī cilvēki, kas vieni paši veic rituālus, iekurina ugunskuru, sapin vainagu un meditē. Mēs ne par vienu rituālu nevaram pateikt, ka tas ir pareizi un tas nav pareizi.

Vai ir būtiski, kurā datumā svinēt – 21., 22. vai 23.jūnijā?

Visi saulgrieži svinēti trīs dienas, var svinēt arī nedēļu pirms un nedēļu pēc šī laika. 21.jūnijs, kad iestājas vasaras punkts, tāpat kā pavasara vai ziemas punkts, ir pati enerģētiskākā diena. Ja svinam 23.jūnijā, tā pati Jāņu nakts vien ir. Katrs var pārbaudīt, kādas sajūtas ir katrā datumā. Cik ir novērots, 21.datums parasti ir saulaināks nekā 23.datums. Jāņos arī lietus vajadzīgs, jo tas ir auglības nesējs. Jāņu zāles varam lasīt nedēļu pirms un nedēļu pēc tam, turklāt visas zāles Jāņos vēl nav.

Vai mūsu vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijas kā īpaši atšķiras no kaimiņos esošo tautu svinēšanas tradīcijām?

Eiropas tautām svētku būtība ir līdzīga, bet svinēšanas tradīcijas atšķirīgas, katra tauta ir salikusi savus uzsvarus. Mums ziemas ir dikti garas, tāpēc Saulei ir liela nozīme.

Lietuviešiem, piemēram, ir Rasas svētki, lielāks uzsvars ir likts uz rasu, savukārt mums lielāks uzsvars uz līgošanu. Līgojas visa pasaulīte, līgošanās ir jau tā šūpošanās – dzimumakts, kur vīrietis ar sievieti šūpojas, zāles stiebri šūpojas, putekšņi birst un viens otru apaugļo. Saulīte, uzlecot no rīta, nošūpojas.

Mūsdienās daudzi nesvin Jāņus tradicionāli pie dabas ar ugunskuriem, dziesmām, dančiem, sliktākajā gadījumā vakaru aizvada pie televizora, skatoties svētku koncertu translācijas. Nezināšana vai negribēšana?

Ir uzaugusi vesela paaudze, kas neizjūt dabas aicinājumu. Daļai cilvēku vajag ielu, bruģi, mājas, krogu, lietas, kas ir ikdienā. Viņiem nepatīk zāles, pie dabas ir mušas, odi, kas traucē. Cilvēks negrib būt kā visi, mēģina ar kaut ko izcelties. Visi lec pāri ugunskuram – es taču neiešu ākstīties. Visi dara tā – es darīšu citādāk. Tas pats attiecas uz Ziemassvētkiem – otriem lielākajiem saulgriežiem. Ir vesela cilvēku jūra, kas nesvin. Varbūt, ka viņiem nav ar ko svinēt, varbūt vienkārši neizjūt vajadzību. Cilvēki ir dažādi, tur neko nevar darīt. Iespējams, jo vairāk attīstīsies pilsētas kultūra, jo lielāka daļa sabiedrības neizjutīs vajadzību svinēt. Varbūt būs arī otrs process – jo cilvēks vairāk būs pilsētā, jo vairāk gribēs no tās ārā pie dabas.

Protams, daudzi arī nezina, ko un kā dziedāt. Zina trīs līgotnes, ko tradicionāli nodzied, bet tas arī ir viss. Žēl to cilvēku, kas tik ļoti pretojas un neļaujas dabas aicinājumam un neiet ārā no mājas. Varbūt kādreiz sajutīs, kāds paraus un ievilinās, bet tas ir smalki jādara, ar varu to nevar un arī nevajag.

Varbūt kādam, izlasot mūsu sarunu, radīsies interese par Jāņu svinēšanu tradicionāli. Lai sagatavotos kārtīgai Jāņu svinēšanai, var nepietikt laika. Kādu padomu varat dot, lai izdotos sajust kaut daļu no maģiskās nakts burvības?

Viss sākas ar Zāļu dienu, vismaz to vienu pušķīti ienest mājās – margrietiņas un rudzupuķes, smilgas. Nav obligāti galvā jāliek vainags, varbūt tas liksies jocīgi sēdēt mājās ar vainagu galvā. Bet tā ir iespēja pārvarēt sevī neveikluma sajūtu. Pirmais solis uz svinēšanu ir pārvarēt sevi – tas ir tas papardes zieds, ko sameklēt, neaizejot uz mežu, pārvarēt savu negribēšanu, noliegumu. Ja nav ugunskura, vismaz iedegt sveci.

Cilvēki bēdājas, ka Jāņos paliek vieni, bet šie nav tikai kolektīvi svētki, tos var pavadīt arī viens un mierīgi sagaidīt saullēktu.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU