Tautasdziesma vēsta: “Visu gadu Jāni gaidu, / Nevarēju sagaidīt; / Nu es viņu sagaidīju / Pašā Jāņu vakarā.” Ar ko latviešiem Jāņu svinēšana bijusi tik nozīmīga, ka tika gaidīta visu gadu un tradīcija saglabājusies līdz mūsdienām?
Atslēgas vārds ir pati gaidīšana, kas saistījās un, ceru, joprojām saistās ar pozitīvām pārmaiņām. Gaidīja Meteni, Lielo dienu jeb Lieldienas, Ūsiņdienu jeb Jura dienu, Mārtiņdienu, Ziemassvētkus, bet visvairāk – Jāņa dienu. Jāņos no gada uz gadu gaidīja brīnumu – papardes uzziedēšanu. Ticēja, ka papardes ziedā ir iemiesota saules enerģija un ka daļiņu no tās šī zieda atradējs varēs pasmelt savam auglības un dzīvības spēkam. Nav ziņu, cik daudziem šo brīnumaino augu izdevies atrast uzziedam, bet jau pati meklēšana kāpina enerģiju un līdz ar to pozitīvas emocijas.
Kāpēc tieši brīnuma klātbūtne tajā bija vajadzīga?
Brīnums sākumā nozīmēja spilgtas gaismas pieredzējumu. Kad vēl, ja ne Jāņos, cerēt uz apgaismošanu kā spēku pieplūduma avotu?
Vasaras saulgriežus kā senu tradīciju zina un svin arī citās valstīs, sevišķi Ziemeļeiropā. Mums patīk uzsvērt, ka ar Jāņu svinēšanu esam unikāli. Cik patiess ir šis pieņēmums?
Vēl 19. gadsimtā vasaras saulgriežus svinēja daudzviet Eiropā, tostarp Vācijā, Skandināvijā un Lielbritānijā. Atšķirībā no daudziem citiem mēs esam saglabājuši šo seno tradīciju līdz mūsdienām. Domāju, ka par to varam būt lepni.
Vasaras saulgriežiem Eiropā tradicionāli bija vismaz trīs elementu klātbūtne: uguns, ūdens, augu burvība. No kalna vai pakalna lejā ripināja aizdedzinātu ratu, kuram bija jāieveļas ūdenī, veicinot lauku ražību.
Pāri aizdegtiem ugunskuriem lēca pa pāriem vai pa vienam, rotājušies ar vībotnēm, kurās, kā ticēja, ir iemiesotas aizsargīpašības pret visu ļaunu.
Latvijas Kultūras kanons par Jāņiem vēsta: “21. gadsimta sākumā pagasta (pilsētas) Jāņi ir ierasti pasākumi līdzās ģimeņu un dzimtu Jāņu svinēšanas tradīcijām. Katram ir iespēja izvēlēties Jāņus kā ģimenes (dzimtas), draugu pulka vai publiskus svētkus.” Esat norādījusi – lai tradīcija izdzīvotu, tai ir jāmainās, tomēr ir svarīgi izjust, ko drīkst mainīt un ko nedrīkst. Ko šajā ziņā varat teikt par Jāņu svinēšanas tendencēm?
Daudzas tradīcijas pazudušas nevis tāpēc, ka tās būtu bijušas kādā ziņā nepilnīgas vai aplamas, bet gan tādēļ, ka laika gaitā mainījušās varas, valdošās ideoloģijas, modes vēsmas, bijuši postoši kari, sērgas un pa to vidu daudz kas ticis pazaudēts. Jāņiem ir bijis kaut kas tik spēcīgs apakšā un dziļdziļi mūsu sirdīs iekodēts, ka tie saglabājušies, kaut arī mainīgā veidā.
Velti mēģināt definēt, ko drīkst un ko nedrīkst svinēšanas tradīcijā mainīt. Laiks pats pasaka priekšā, un laika distance ļauj ieraudzīt nevajadzīgo, uzslāņoto.
Kartona cepurītes ar sudraba un zelta rotājumiem, kas padomjlaikos ienāca kā jauninājums tirgū, laiks aizslaucījis. Ir jau vēl šis tas, kas griežas acīs kā svešs, piemēram, šašliks. Bet diez vai likums par šašlika aizliegumu palīdzēs saprast, ka tas Jāņiem ir nepiederīgs ēdiens. Apziņas maiņai jābūt iekšējai nepieciešamībai.
Kāda pirms vairākiem gadiem veikta aptauja atklāja, ka tieši šašlika gatavošana ir populārākā Jāņu aktivitāte. Kā tradīcijas turpinātības kontekstā raugāties uz šlāgermūzikas koncertiem, kuri daudziem ir galvenā Jāņu vakara izklaide?
Ar izpratni. Laiks pieradinājis mūs patērēt, atradinot no radošas darbības. Viena daļa, nogurusi ikdienas darbos un rūpēs, Jāņos grib baudīt. Tas, no vienas puses, ir vienkāršākais prieka un labsajūtas gūšanas veids. No otras puses, tomēr veids, kā atspringt. Katram, kā mēdz teikt, savs. Ir izvēle.
Kamēr mēs pietiekami pievērsīsimies savām tradīcijām, tikmēr svešas mūs neapdraud, saka folklorists Austris Grasis. Cik stipri esam savā Jāņu tradīcijā? Kādu redzat tās nākotni, vērojot tendences, sevišķi jaunāko – informācijas tehnoloģiju laikmeta – paaudzi kā tradīciju turpinātāju un tālākattīstītāju?
Ja teikšu, ka esam stipri, tad jums liksies, ka esmu pārāk liela optimiste. Ja teikšu, ka vāji, tad jūs manī saskatīsiet iesīkstējušu pesimisti. Esmu piesardzīga, bet optimiste, arī par Jāņu tradīcijas turpinājumu.
Kā raudzīties uz faktu, ka Jānis un Līga vairs nav starp populārākajiem vārdiem, ko vecāki izvēlas dot saviem bērniem? Pērn populārākie bija Marks un Sofija.
Šī ir jau skumjāka lieta, tā liecina par nepilnvērtības sajūtu, kas sakņota pieņēmumā, ka savi personvārdi varētu apgrūtināt un tikt nesaprasti un pārprasti ārpus Latvijas. Tiesa, vārdu Jānis dažās zemēs uztver par sievietēm piederīgu, nu un? Vai no tā Jānim būtu jāpārvēršas par sievieti, taču nē! Jau labu laiku iznāk “Diskonta vārda dienu kalendārs”, kurā ne bez pašironijas atspoguļoti mūsu tuvošanās mēģinājumi Rietumiem ar, tā teikt, smalkiem, iedomātiem personvārdiem, kā Aristokrāns, Vemanuēls, Stervīns, Holestervīns, Frustrācijs, Psihopatriks, Šizolde, Maurēlijs, Baurēlijs utt. Nav vainas ne Marka, ne Sofijas, ne Stīva vārdam, bet, pirms tos izvēlēties, jāpadomā arī par dzimtas uzvārdu, lai neiznāk Stīvs Gulbis, Marks Birste, Sofija Slotiņa.
Cik latvisks un sens ir vārds Jānis? No kurienes tas nāk un ko nozīmē?
Tas ir sens debesu Dieva dēla pavārds. Kā rakstījis valodnieks Konstantīns Karulis, “Jānis” ir tās pašas cilmes kā darbības vārds “jāt”. Šiem vārdiem pamatā ir sena vārdsakne, kas ne tikai mums, bet arī daudzās citās mums radniecīgās valodās apzīmēja pārvietošanās kustību.
Līdz ar to Jānis ir nācējs, gājējs, citiem vārdiem – kosmiskās kustības idejas iemiesotājs.
Kristīgā baznīca pret dabas reliģijā sakņoto saulgriežu svinēšanu cīnījās, mēģinot to aizliegt. Pēc nesekmīgas cīņas izdarīja gudrāku gājienu, savienojot šo dienu ar Jāņa Kristītāja dienu. Manuprāt, tas nemaz nav slikti, jo katram savs un abi vienuviet.
Un kā ar Līgu? No kurienes tā un ko nozīmē?
Personvārds Līga sākumā tika attiecināts uz izdomātu dziesmu un prieka, līksmes dieva tēlu, sastopams Jēkaba Langes, Gotharda Frīdriha Stendera 18. gadsimta beigu vārdnīcās. Izmantots kā teiksmains tēls Garlība Merķeļa literārajā teikā “Vanems Imanta” un Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis”. Dzejnieki Juris Alunāns, Auseklis u. c., radīdami jaunmitoloģiju, izgudroja sieviešu atbilsmi, piedēvējot Līgai aizgādniecību par mieru, amatiem un māju darbiem, dziedāšanu un dziedināmo zāļu pārziņu. Kā personvārds pirmoreiz, šķiet, parādās Ausekļa “Baltijas gruntnieku kalendārā 1879. gadam” un ātri iegūst popularitāti.
Filosofe Maija Kūle liek aizdomāties: “Tā kā tradīcijas ir vērtību nesējas, būtisks ir jautājums – kādu vērtību? Ko mums sniedz Jāņu svinēšana? Kāda ir tās galvenā vērtība? Panteistiska harmonija ar dabu? Padomju laikā – nācijas pretestības forma? Bet modernajā 21. gadsimtā?” Ko jūs atbildētu uz šiem visai mulsinošajiem, tomēr būtiskajiem jautājumiem?
Maija Kūle jautājumu veidā, bet precīzi iezīmējusi, ka ikvienā laikā Jāņu svinēšanai ir klātesošs kāds atšķirīgs akcents. Padomju laikā tā bija galvenokārt protesta forma.
90. gados tā bija izēšanās un iztrakošanās sajūtas forma, kas gandrīz aizslaucīja Jāņus nebūtībā, ja vien entuziasti, kā Ilga Reizniece, nenāktu ar aicinājumu mācīties svinēt Jāņus.
Mūsdienās Jāņu galvenā vērtība, īpaši pēc pandēmijas pārdzīvojumiem, ir kopāsanākšanas burvība, spēja fiziski saskarties citam ar citu, sarunāties aci pret aci un ausi pret ausi, ne datorā, telefonā, e-pastā. Tāpat pandēmija atvēra acis uz mūsu pašu dabas skaistumu, uz spēku, ko varam pasmelt, esot pie dabas, ķermeniski saskaroties ar zemi, kokiem, ūdeni.
