VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
23. jūnijā, 2022
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūras mantojums
14
14

Sagaidīt Jāņu sauli uzlecam

LV portālam: Austris Grasis, latviešu folklorists, valodnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks.

Austris Grasis: “Jāņu svinēšanas būtība ir tajā, ka visi tiek iesaistīti, visi ir līdzdalībnieki, nevis priekšnesumu skatītāji. Šlāgermūzikas koncerti Jāņos ir pilnīgi “garām”, tie ar laiku nokaus jebkuru tradīciju. Tas, manuprāt, ir aplami un ar steigu būtu jāizbeidz.”

Kamēr pietiekami pievērsīsimies savām tradīcijām, svešas mūs neapdraud, jo mūsējās ir spēcīgākas, sarunā par Jāņiem, to svinēšanu un nozīmi saka latviešu folklorists, valodnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks AUSTRIS GRASIS. Nupat viņam par mūža darbu latviešu valodas kopšanā, vēsturisko sakņu izpētē un latviskās identitātes stiprināšanā piešķirta Valsts prezidenta medaļa.

īsumā
  • Jāņu nosaukums skaidrojams ar senu latviešu tradīciju, kas vēlāk ieguvusi kristietisku apzīmējumu, taču nav mainījusi būtību. Līgosvētki ir 20. gadsimtā iegājies Jāņu nosaukums.
  • Latvju dainas liecina – latvieši svinēja Jāņu vakaru, bet nākamā bija Jāņu diena. Nav tik svarīgi, kad svinēt Jāņus, – saulgriežos vai 23. jūnijā. Senatnē Jāņu laiks latviešiem bijis krietni ilgāks.
  • Ar gadiem tradīcijas mainās, taču ir jāzina un jārespektē to pamats. Jāņos svarīgi sanākt kopā pie dabas, iekurt ugunskuru un uzdrošināties svinēt. Kurš piedzīvojis īstu Jāņu nakts līgošanu, sapratīs, ka nākamajā rītā, sagaidot sauli, būs iegūta tāda enerģija, kuras pietiks visam gadam. Tā ir galvenā Jāņu būtība.
  • Jāņu svinēšanā visi ir līdzdalībnieki, nevis priekšnesumu skatītāji. Šlāgermūzikas koncerti Jāņos ir nevietā un ar laiku apdraud tradīcijas pastāvēšanu.
  • Kamēr mēs pietiekami pievērsīsimies savām tradīcijām, tikmēr svešas mūs neapdraud, jo mūsējās ir spēcīgākas. Skolu programmās par maz vietas ierādīts latviešu tradicionālajai kultūrai, mācību materiāli ir vāji.
  • Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir tālu tikusi, tā ir zināma pasaulē. Tomēr joprojām izjūtam padomju mantojumu domāšanā, valodā un citur, neesam spējuši to izvērtēt, analizēt.
  • Arī jaunā latviešu emigrācijas paaudze kļūst aktīva latvietības kopšanā. Latvietis var būt latvietis un dot pienesumu Latvijai jebkur pasaulē.
  • Par Jāņu tradīciju ir daudz materiālu – latvju dainas, Birutas Senkēvičas, Austra Graša, Ilgas Reiznieces un citi darbi, kā arī apraksti daiļliteratūrā.

Plaši pieejamie mūsdienu avoti sniedz visai atšķirīgus vēstījumus par latviešu Jāņu svinēšanas tradīciju. Kur cilvēkam, kurš vēlas iespējami autentiski, atbilstoši vēsturiskajām tradīcijām nosvinēt Jāņus, smelties nepieciešamo informāciju?

Par Jāņiem ir diezgan daudz materiālu. Piemēram, manuprāt, detalizētākais ir Birutas Senkēvičas darbs “Senie Jāņi Zemgalē”, kas trimdā, ja nemaldos, iznāca atkārtotā izdevumā Stokholmā, vēlāk arī neatkarīgajā Latvijā. Tur ir plaši apcerētas Jāņu norises. Plašs pārskats, kurā skaidroju Jāņu būtību, ir arī manā rakstā “Pārdomas par Jāņiem”, kas internetā ir viegli atrodams. Tur arī ir minēts daudz literatūras.

Nav viena pareizā Jāņu svinēšanas etalona, arī vēsturiski šajā tradīcijā ir bijušas atšķirības...

Protams.

Vai šīs atšķirības ir pietiekami būtiskas?

Galvenie strīdi ir par Jāņu nosaukumu, tā saistību ar Jāni Kristītāju. Es tur neredzu pretstatu. Kā esmu skaidrojis iepriekš minētajā rakstā, šeit parādās sinkrētisma forma, kur sena latviešu tradīcija vēlāk ir ieguvusi kristietisku nosaukumu, taču nav mainījusi būtību. Man liekas, ka ir pilnīgi skaidrs, – tie ir saules svētki.

Cik pareizi ir Jāņus saukt arī par Līgosvētkiem?

Emīls Melngailis 1901. gadā par to rakstīja, domādams, ka nosaukums “Jāņi” nav latvisks, viņš ieteica “Līgosvētkus”. Kā nelūgts viesis tas ir iesēdies un negrib atkāpties. To veicināja arī Jāņu aizliegums padomju okupācijas gados. Bija pat sava veida mānija literatūrā. Piemēram, Kārļa Zariņa lieliskā romāna “Kaugurieši” oriģinālā ir nodaļa “Tas notika Jāņu vakarā”. Pārlabotajā padomju izdevumā ir “Tas notika Līgosvētkos”. Līdzīgi kā no mums negrib atkāpties Salavecis, manuprāt, tāpat ir ar pilnīgi nevietā lietotajiem “Līgosvētkiem”. 

Skatoties galveno avotu, proti, latvju dainas, ir skaidrs, ka latvieši svinēja Jāņu vakaru. Ir skaidri apzīmējumi – “Jāņu vakars”, nākamajā dienā – “Jāņu diena”. Tas ir tāpat, kā mēs, latvieši, nesvinam Jaungada vakaru, bet Vecgada vakaru.

Nemaz nav tik daudz avotu, kuri 21. gadsimta cilvēkam populāri un drošticami izskaidrotu, “kas ir Jāņi”. Filosofe Maija Kūle liek aizdomāties: “Tā kā tradīcijas ir vērtību nesējas, būtisks ir jautājums – kādu vērtību? Ko mums sniedz Jāņu svinēšana? Kāda ir tās galvenā vērtība? Panteistiska harmonija ar dabu? Padomju laikā – nācijas pretestības forma? Bet modernajā 21. gadsimtā?” Ko jūs atbildētu uz šiem visai mulsinošajiem, tomēr būtiskajiem jautājumiem?

Man ir ļoti vienkārša atbilde. Kurš piedzīvojis īstu Jāņu nakts līgošanu, sapratīs, ka nākamajā rītā, sagaidot sauli, būs iegūta tāda enerģija, kuras pietiks visam gadam. Tā ir galvenā Jāņu būtība.

Kā ir ar vērtībām, tradīciju kopšanu, kas savā ziņā vairāk ir racionāli nekā emocionāli tverams?

Mēs pamatā esam zemnieku tauta. Zemnieka galvenās rūpes ir, lai nākamajā gadā viss labi augtu. Tas attiecas arī uz viņu pašu. Jāņu būtība šajā ziņā – tie veicina kopības sajūtu, saderību un ar rituālajām izdarībām sekmē auglību kā visi gadskārtu svētki.

Runājot par auglību un Jāņiem, nevar nepieminēt papardes zieda meklēšanu. Kas par to minēts folkloras avotos?

Tas, ka vīrietim līgot nozīmē arī līgot ar sievieti un, papardes ziedam uzziedot, rodas auglība, jauna dzīvība. Tas ir diezgan nepārprotami pateikts.

Kāpēc tieši papardes zieds, kas bioloģiski nepastāv, nevis kāds cits?

Tas, es domāju, ir pārnestā nozīmē. Tur racionāla skaidrojuma nebūs.

Vai ir būtiski, kurā datumā svinēt, – 21., 22. vai 23. jūnijā?

Domāju, ka tam nav nozīmes. Latviešiem ir Jāņu laiks, kas ir krietni ilgāks. Iepriekš minētajā rakstā esmu aprakstījis arī to, ka trimdā, mūsu mītnes zemēs, Jāņi nebija oficiālas brīvdienas, tāpēc tos svinējām tuvākajā sestdienā, lai cilvēki varētu atbraukt no simtiem kilometru attālām vietām. Tie tāpat bija lieliski Jāņi!

Daži mēģina vienmēr būt gudrāki, it kā būtu stāvējuši klāt mūsu senčiem, kuriem ir dziesmas arī par to, ka aizmirst svinēt Jāņus un steidz to darīt vēlāk. Esmu pilnībā pārliecināts, ka viņi nesvinēja cieši pēc kāda datuma. Tagad esam kļuvuši datumticīgi. Atcerēsimies, ka gadu simteņos ir vairākkārt mainīts kalendārs. Piemēram, Kārlis Skalbe raksta Jānim Akurateram par “vecajiem Jāņiem”, kas ir 7. jūlijs pēc mūsdienu kalendāra. Tātad pēc vecā kalendāra Jāņi pat tik vēlu ir svinēti.

Vai mūsu senči necentās Jāņus svinēt, fiksējot astronomisko brīdi ar gada garāko dienu un īsāko nakti?

Neesmu par to pārliecināts. Viņi novēroja dabu, varēja sekot dabas pilnbrieda pazīmēm. Zemnieks nevar svinēt, ja nav padarījis zemes darbus, kas noteica viņa rīcību, nevis datumi. Kā zināms, tolaik ielīgoja jau krietni agrāk un varēja līgot līdz Pēteriem. Tātad visā šajā laikā var svinēt Jāņus.

Saistībā ar to, ka tagad jau tradicionāli mums Jāņos ir brīvdienas, saviem vācu draugiem vienmēr lepojos – esam vienīgā tauta Eiropā, kurai ir divas oficiālās pagānu svētku brīvdienas.

Lai tradīcija izdzīvotu, tai ir jāmainās, bet ir svarīgi izjust, ko drīkst mainīt un ko nedrīkst, saka profesore Janīna Kursīte-Pakule. Ja piekrītat šādam viedoklim, kas būtu maināmais un kas ne saistībā ar Jāņu tradīcijas uzturēšanu? Ko uzskatīt par nevajadzīgiem vulgāriem uzslāņojumiem?

Galvenais – tagad rīkojam Jāņu festivālus ar koncertiem. Tomēr Jāņu svinēšanas būtība ir tajā, ka visi tiek iesaistīti, visi ir līdzdalībnieki, nevis priekšnesumu skatītāji. Šlāgermūzikas koncerti Jāņos ir pilnīgi “garām”, tie ar laiku nokaus jebkuru tradīciju. Tas, manuprāt, ir aplami un ar steigu būtu jāizbeidz.

Mēs vairs neesam tā zemnieku tauta, kas reiz bijām. Līdz ar to, protams, Jāņu svinēšanā ir izmaiņas. Varam daudz ko izmēģināt, taču improvizācijai ir nepieciešams zināms pamats. Tādēļ ļoti apsveicami man šķiet, piemēram, Ilgas Reiznieces centieni mācīt gatavoties Jāņiem. Arī mēs trimdā tā darījām – sabraucām latvieši no Vācijas, Zviedrijas, Anglijas Vācijā, mežā un atpūtas centrā, un nedēļu mācījāmies Jāņu svinēšanu, dziedājām dziesmas. Tikai tad vari sākt arī improvizēt. Tas ir pierādīts neskaitāmas reizes. Sākumā, piemēram, dziesmas var sarakstīt kaut vai uz lapiņām, pēc kāda laika tās ieietas, un pēkšņi cilvēki sāk atbildēt uz apdziedāšanos, un tā lieta ripo.

Ko varat teikt par pēdējās desmitgadēs ienākušajām svētku tradīcijām, tādām kā Halovīns, Lūcijas diena, Valentīna diena? Kāds ir to iespaids uz latviešu tradicionālo svētku dzīvotspēju un latvietību kopumā?

Esmu par to domājis. Halovīnu izcelsme ir tāda pati kā mūsu ķekatām. Es nejūtos apdraudēts. Kamēr mēs pietiekami pievērsīsimies savām tradīcijām, tikmēr svešas mūs neapdraud, jo mūsējās ir spēcīgākas. Vācu kolēģiem esmu teicis – mums, latviešiem, ir tā privilēģija, ka senās tradīcijas vēl varam aiz stērbeles satvert, kamēr Rietumos tās jau sen ir aizgājušas. Tādēļ mums no tās puses nekas nedraud, kamēr to apzināmies. Šeit liels darbs ir skolām, kuru programmās, manuprāt, ir krietni par maz vietas latviešu tradicionālajai kultūrai. Esmu mācījis kultūrvēsturi Mazsalacas vidusskolā un secinājis, ka mācību materiāli ir vāji un pat nederīgi. Attiecībā uz latviešu mitoloģiju, seno reliģiju – tur ir vairāk vēlmju domāšanas nekā faktu.       

Nupat, atzīmējot jūsu 80. gadu jubileju, esat saņēmis Valsts prezidenta medaļu. Pirms dažiem gadiem arī Ministru kabineta balvu. Esat arī Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Latvijas valsts ir novērtējusi jūsu mūža veikumu latvietības kopšanā. Cik pašreiz ir stipra mūsu latvietība, latviskā pašapziņa?

Es redzu vienu milzīgu problēmu – tagad runājam tikai par pieminekļiem, bet nespējam analizēt padomju okupācijas mantojumu. Literatūrā trūkst nopietnu darbu par padomju okupācijas laiku, tā izvērtējumu. Nesaprotam, ka ne jau tikai pieminekļi pieder šim mantojumam, tā sekas ir arī domāšanā un valodā. Kaut vai šī pretīgā “kolektīva” lietošana. Esmu daudzkārt norādījis, kāda ir atšķirība starp kolektīvu un kopu. Tā ir ideoloģiska. Kolektīvā visi ir vienādi, taču viens ir vienlīdzīgāks par citiem, un viņš rāda ar pirkstu, kas visiem pārējiem ir jādara. Kopā cilvēki sanāk brīvprātīgi, lai kaut ko kopīgi darītu. Tās ir diametrāli pretējas ideoloģijas un izpratnes, bet mēs vēl joprojām stūrgalvīgi runājam par deju un citiem kolektīviem. Tāpat mūsu valodā ir daudz liekvārdības, tostarp lietojot no citām valodām aizgūtus vārdus, to nozīmes. Smieklīgs piemērs – joprojām runājam par numuriņiem viesnīcās, nevis istabām. Ārzemniekiem tas izklausās diezgan dīvaini. Viņi jautā: “Jums istabu nav?”

Savulaik lielu atzinību guva jūsu dziedātā dziesma ar vārdiem “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav”. Tagad, jau vairāk nekā 30 gadu, Latvija ir brīva zeme, taču, kā mēs, latvieši, esam izmantojuši šo brīvību? Cik prasmīgi šajā ziņā esam bijuši? Cik tas, ko patlaban vērojam, sakrīt ar jūsu cerībām par Latviju brīdī, kad atguvām neatkarību?

Varbūt jūs pārsteigšu, jo domāju, ka esam ļoti tālu tikuši. Latvijas atpazīstamība šodien ir nesalīdzināmi lielāka. Kad augu un arī vēlāk, vienmēr bija jāskaidro, kas ir Latvija. Pašreiz tas vairs nav nepieciešams, jo visi zina, kas ir Latvija. Tas liecina, ka pasaules acīs esam ieguvuši tādu briedumu, ka mūs akceptē. Tāpat kā pārējos baltiešus. Vienīgais, kur neesam tik tālu tikuši, – tikt vaļā no padomju mantojuma. Par to vēl joprojām nerunājam. Savā ziņā padomju mantojums ir arī tajā, ka ir ļoti daudz latviešu, kuriem Latvijā viss ir slikti. Padomju gados ir tik ļoti pierasts būt neapmierinātam ar visu, ka tas joprojām turpinās. Manuprāt, nepamatoti. Mēs dzīvojam ļoti labi, arī salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. 

Labklājības ziņā joprojām ievērojami atpaliekam pat no ES valstu vidējā līmeņa.

Nedomāju, ka 30 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai sasniegtu šo līmeni. Lai sasniegtu tādu līmeni kā Vācijā vai Zviedrijā, vēl ir jāaizrit ilgam laikam, ja vien tas vispār būs iespējams. Var gadīties, ka pat pašreizējo dzīves līmeni nespēsim noturēt. Jārēķinās, ka pasaulē pieaug vides problēmas, pasliktinās mūsu demogrāfiskā situācija.

Es tomēr esmu pārliecināts par globālo latvieti. Latvietība spēj konkurēt arī citās kultūrās.

Jūs piederat tai trimdas paaudzei, kura, apstākļu spiesti, Latviju pameta Otrā pasaules kara beigās. Kā vērtējat jauno emigrācijas vilni, kas lielākoties saistīts ar labāka atalgojuma meklējumiem? Cik tas bija neizbēgami?

Tas bija neizbēgami, tomēr ļoti lielu nelaimi nesaskatu. Ir svarīgi saprast, un tas jau notiek, ka diasporas latvieši nav zuduši Latvijai. Ir jāuztur kontakts, kas arī notiek. Redzat, ka nupat notika dziesmu svētki Eslingenā, Mineapolē būs dziesmu svētki. Arī 3x3 kustība patlaban notiek gan Anglijā, gan Īrijā, šogad arī Vācijā būs.

Es tomēr esmu pārliecināts par globālo latvieti. Latvietība spēj konkurēt arī citās kultūrās. Ļoti labi 80 gadus trimdā esam to pierādījuši. Tas, ka arī jaunaizbraukušie latvieši dzied koros, piedalās dejās, iesaistās latviešu organizācijās, liecina, ka viņu saites ar Latviju ir stipras un Latvija viņiem joprojām ir svarīga. Viņi var iegūt labu izglītību, atgriezties un atkal būt ieguvums Latvijai.

Varbūt kādam, izlasot mūsu sarunu, radīsies interese par tradicionālu Jāņu svinēšanu, taču, lai sagatavotos kārtīgai Jāņu svinēšanai, var nepietikt laika. Kur un kā šādā gadījumā tiem, kuri nav tradīciju zinātāji, smelties, izjust Jāņu nakts burvību?

Domāju, ka ar tādiem ļaudīm, kuri ir tradīciju zinātāji, var viegli iepazīties, piemēram, Rīgā, aizejot uz danču klubu. Tomēr būtībā pietiek, ka ar pāris draugiem kaut kur laukos, brīvā dabā sarunā atrast vietu, kurā kurināt ugunskuru un iepriekš pamācīties dziesmas. Ir dažādas brošūras, Ilga Reizniece ir sarakstījusi grāmatu par gadskārtām, kurā viss detalizēti izskaidrots. Vajag nedaudz painteresēties un sākt. Tas vairāk ir saistīts ar sarunāšanos. Vajag uzdrošināties. Mēs trimdā arī tādā veidā sākām. Es bērnībā Jāņus svinēju ar vecākiem – tā, kā viņi tos bija atveduši sev līdzi no Latvijas. Tomēr citādi mēs vienkārši pētījām materiālus un izveidojām svētku norises plānu, trenējāmies, un mums bija lieliski Jāņi. Vēlāk to turpinājām Abrenē, latviešu tautas augstskolā Francijā, bet, kopš esmu atgriezies Latvijā, – pie manis Ģendertos, uz Skaņākalna.     

Otra lieta, kas ir būtiska, – “Jāņu nakti negulēju”. Tā nav Jāņu svinēšana – pusstundu kaut kur pasēdēt un pēc tam likties uz auss. Daļa no Jāņu burvības un misticisma ir piedzīvot, kā saule uzlec. Esmu redzējis brīnumu lietas, kad saule sāk “dancot”, maina krāsas. To esmu piedzīvojis ne tikai es, bet vēl simtiem cilvēku, stāvot uz Skaņākalna. Man pat ir bijusi diezgan ekstrēma svinēšana. Vienu gadu nevarēju svinēt, jo biju slimnīcā pirms operācijas, tomēr visu nakti nosēdēju uz balkona un sagaidīju sauli. Redzēt, kā saule lec, – tas katru reizi ir jauns piedzīvojums.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU