Lai arī gandrīz katram šķiet, ka nav vērts izskaidrot, kas ir Jāņi, jo “kurš gan to nezina”, nezinātājs, ja tāds atrastos, laikam gan meklētu pēc atbildes autoritatīvos avotos. Taču šādi meklējumi, visticamāk, izsmeļošu atbildi nedotu, ja vien meklētāju neapmierinātu secinājums, ka Jāņi ir ugunskurs, dziesmas un mielasts vienā no vasaras īsākajām naktīm ar relatīvu atsauci uz senču paradumiem.
Ko vēsta izziņas avoti
Nemaz nav tik daudz avotu, kuri 21. gadsimta cilvēkam populāri un drošticami izskaidrotu, “kas ir Jāņi”. Taču, lūk, ko vēsta daži no tiem.
Latvijas Nacionālā enciklopēdija par Jāņiem vēsta pavisam īsi, kontekstā ar Latvijā noteiktajām svētku, atceres un atzīmējamām dienām: “Cilvēki sapoš dzīvesvietu, vāc jāņuzāles, ticot, ka tām piemīt dziedniecisks spēks, un rotājas ar ziedu vainagiem. Tradicionālais cienasts ir siers un alus. Dziesmās, dejās un lecot pāri ugunskuram, aizvada Jāņu nakti un sagaida saullēktu. Daļa sabiedrības svin vasaras saulgriežus astronomiskās vasaras sākumā – 21. jūnijā.”
Latvijas kultūras kanons sniedz plašāku skaidrojumu: “No gadskārtu svinībām Jāņi vispilnīgāk ir saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver gan svētku gaidīšanas, gatavošanās, gan svinēšanas un atsvētes norises. Kad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts – visīsākā –, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura vai pundeles: kārts galā paceltas uguns. Jāņugunis ir būtiska Jāņu svinēšanas sastāvdaļa, līdzās ugunskuriem un pundelēm tās var būt arī darvā mērcēts, ar salmiem apvīts ratu ritenis, kas pusnaktī tiek laists no apkārtnes augstākā kalna, gan īpašas, no salmiem darinātas lampas vai lāpas. Ļaužu priekšstatos Jāņugunis ir šķīstījošas, veselību un auglību veicinošas, ļaunumu aizbaidošas.”
Latvijas Kultūras kanons arī vēsta, ka “dažādās Latvijas vietās un dzimtās Jāņu svinēšanai ir atšķirīgas nianses, arī dažādos vēsturiskajos laikos Jāņu svinēšana ir bijusi gan noliegta, gan īpaši organizēta, rīkojot kopīgu visa kolhoza līgošanu, citviet ziņģu koncertu. 21. gadsimta sākumā pagasta (pilsētas) Jāņi ir ierasti pasākumi līdzās ģimeņu un dzimtu Jāņu svinēšanas tradīcijām. Katram ir iespēja izvēlēties Jāņus kā ģimenes (dzimtas), draugu pulka vai publiskus svētkus.” Turpat norādīts, ka Jāņi ir ziedēšanas laiks, un reliģiju pētnieki Jāņu būtību saista ar Saules un auglības kultu, diskutējot par pirmskristīgo un kristīgo tradīciju mijiedarbību šo svētku svinēšanā. Īpaša vieta Jāņu svinībās ir dziedāšanai, kas sevišķi spilgti izpaužas līgotnēs – tautasdziesmās ar tradicionālu piedziedājumu: “Līgo, līgo.”
Par mūsu valsts tēlu gādājošā Latvijas Institūta uzturētā vietne latvia.eu, kas sevi piesaka kā Latvijas oficiālo mājaslapu, “kura modernā un lietotājam draudzīgā veidā piedāvā pamatinformāciju par mūsu valsti, tās vēsturi, kultūru, tradīcijām un aktualitātēm,” šķiet, apmaldoties mašīntulkojumā no angļu valodas, latviešu lasītājam vēsta, lūk, ko:
“Jāņi ir populārākie Latvijas svētki. Tā ir diena, kad pilsētas ir brīvas un katrs ierēdnis un bankas darbinieks rāda savu pagānisko pusi. Tas bija sens auglības festivāls, ko svinēja pēc ražas sējas un ražas novākšanas.
Latvieši dzied, dejo, ēd un ir līksmi Jāņi laikā. Siers ar ķimeņu sēklām, gaļu un alu ir misa katram galdam. Cilvēki aizdedzina ugunskurus, lec tiem pāri un svin līdz pat saullēktam. Romantiskie pāri pamet pūli, lai meklētu “papardes ziedu”, kas, iespējams, ziedēs tikai Jāņi naktī.
Ģimenes pulcējas kopā savās lauku mājās. No garšaugiem, ziediem un lapām gatavo pušķus un vainagus. Sievietes parasti valkā ziedu vainagus, bet vīrieši – vainagus no ozolkoka lapām vai zariem. Mājlopus un žogus rotās vainagi. Vārtus un telpas rotās bērza, ozola un gaiļa zari.
Svinēšana mēdza notikt gada garākās dienas un gada īsākās nakts laikā, 21. jūnijā. Latvijas kristalizācija šo datumu virzīja uz priekšu 24. jūnija priekšvakarā, Svētā Jāņa dienā. Padomju varas iestādes aizliedza svētkus pavisam 1960. gadā kā nacionālistiskus. Daudzi nosodīja aizliegumu un turpināja paust savu nacionālo identitāti tradicionālajos svētkos.”
Pastāvēs, kas pārvērtīsies
Ticis tik tālu īstenās Jāņu izpratnes meklējumos, 21. gadsimta ne sevišķi pacietīgais cilvēks, kura lasītspēja ir apmēram viena A4 formāta lapas apjomā, varētu būt secinājis, ka savā izpratnē par Jāņiem drīzāk ir panācis ievērojamu regresu uz viedokļu daudzveidības pamata: ugunskuri, pundeles un laikam arī pudeles, auglības kults un diena, kad katrs ierēdnis rāda savu pagānisko pusi. Un tad vēl katram ir iespēja izvēlēties Jāņus kā ģimenes, draugu pulka vai publiskus svētkus...
Taču, iespējams, ka Jāņu tradīcija, ja to censtos atrast un īstenot tikai saskaņā ar rakstiski fiksētiem vēsturiskiem etaloniem, būtu nevis ieguvums, bet gan ceļš uz nebūtību. “Varētu domāt, ka ir gluži pretēji – ja pierakstīts, sistematizēts, tad tas nezudīs. Nē, rakstveida forma noslēdz dzīvo saikni, zūd interpretācijas iespēja, un pierakstītais neiedzīvojas nākamajās paaudzēs,” par folkloras dzīvotspēju intervijā LV portālam sprieda Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa.
“Mums nevajag baidīties, ka varam kaut ko pazaudēt. Ja paklausās vecos ierakstus, kā dziedāja suitu sievas pirms gadiem piecdesmit, tad šobrīd viņas dzied jau mazlietiņ citādi. Mūsu laiks arī dod savu niansi, tradīcija attīstās mūsdienu skaņās,” sarunā ar LV portālu skaidroja arī folkloras kopas “Budēļi” vadītāja Liena Vija Teterovska.
Ja tradīcijas nav saistītas ar aktuālām vērtībām, tad tās kļūst par mākslīgi spēkā uzturētām un tuvojas izzušanai, norāda profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore Maija Kūle: “Vissenākās tradīcijas neīstenojas “dabiski”, pašas no sevis. Tās vienmēr vajag akceptēt, atminēties, vēlēties – vajag garaspēku. Tradīciju turpinājumam būtu jānotiek ar neapstrīdamu pašpietiekamību (tā darīsim!), relatīvu vieglumu (to protam!), ieinteresētību (tas ir saistoši!), spēju tās radoši interpretēt (darām pēc sava prāta!), pārliecību par to saikni ar cilvēka, tautas, sabiedrības pašidentifikāciju (tās ir mūsu vērtības!).” 1 Saulgriežu tradīciju ir jāatbrīvo no vulgāriem uzslāņojumiem, taču pārlieku to neiespiežot vienas patiesības rāmjos, norāda filozofe.
Vienlaikus M. Kūle liek aizdomāties: “Tā kā tradīcijas ir vērtību nesējas, būtisks ir jautājums – kādu vērtību? Ko mums sniedz Jāņu svinēšana? Kāda ir tās galvenā vērtība? Panteistiska harmonija ar dabu? Padomju laikā – nācijas pretestības forma? Bet modernajā 21. gadsimtā?”
1 Kūle. M. Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā. Rīga: Zinātne, 2016, 252. lpp.
