Jau kopš jaunā gada muzeja vadītājai zvana no visas Latvijas un piesaka vietas, kur grib organizēt Jāņu mācības vai kur jau viss saorganizēts. Piesakās folkloras kopas un individuāli skolotāji, kuri gatavi stāstīt un rādīt to, ko paši piedzīvojuši. Akcijas kalendārā šogad ierakstītas jau vairāk nekā 60 Jāņu mācību vietu, kurās ar interesentiem satiekas vairāk nekā trīsdesmit folkloristi un folkloras kopas.
Arī šogad akcijas virzītājs ir laikraksts “Diena”, finansiālais atbalstītājs – „DnB Nord banka”. “Pirms astoņiem gadiem Ilgas Reiznieces misija bija iesākt šo Jāņu mācību kustību, un misija ir izpildīta,” saka Rūta Kārkliņa. Jāņu mācības ir iegājušas Latvijas kultūras dzīvē, un tūkstošiem jāņabērnu kļuvuši zinošāki, kā piedzīvot Jāņu nakts brīnumu.
Kādēļ tāda misija bija nepieciešama? Un kādēļ par Jāņu mācību misionāri kļuva Ilga Reizniece?
Tas, ka tradicionālā kultūra iet zudībā, ir loģisks process. Visām tautām tas tā notiek. Bet mēs varam lepoties, ka latvieši ir tauta, kas tad, kad šis loģiskais process nonāk līdz kritiskai robežai, aktivizējas, lai nosargātu saikni ar savām saknēm. Vienmēr šajos brīžos ir cilvēki, kuri skaidrāk redz un izprot, ka tautai jādod tas, kas no tautas ņemts, un aktivizē folkloras izpausmes mutvārdu formā. Tikai caur mutvārdu formu tautas kultūra izdzīvo. Varētu domāt, ka gluži pretēji - ja pierakstīts, sistematizēts, tad tas nezudīs. Nē, rakstveida forma noslēdz dzīvo saikni, zūd interpretācijas iespēja, un pierakstītais neiedzīvojas nākamajās paaudzēs.
19. gadsimta vidū situācija bija gluži kā mūsdienās - Latvijai cauri bija gājuši krievi, poļi, vācieši, un latviešu muguras bija salīkušas. Un nāca jaunlatvieši - Barons, Valdemārs, Zvaigznīte un citi. Viņi vāca dzīvo folkloru, viņi gāja pa visu Latviju un, lai pierakstītu, lika tautas dziesmai, pasakai un gudrībai izskanēt vārdos.
"Jāņi nav koncerts, tas ir izjūtu notikums, tā ir darbība, kad tas, kurš māca, saplūst ar to, kuru māca. "
Padomju gados kultūrai bija citas vērtības un uzdevumi, taču arī tad bija cilvēki, kas vāca un krāja mutvārdu folkloru. Un pastāvēja arī daudz kas cits patiess un labs, piemēram, burvīga Andra Slapiņa filma par Jāņu tradīciju saglabāšanu.
21. gadsimta situācija, kad latvieši ir apjukuši, vāji un zaudē saikni ar savām saknēm, nav nekas jauns. Taču tas īstums, pamatīgums un rituāla iedarbība, kas piemīt Jāņiem, varēja arī iznīkt, ja pirms astoņiem gadiem grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece sadarbībā ar laikrakstu "Diena" nebūtu uzsākusi akciju „Piedzīvosim Jāņus”. Ilga ir folkloras kopēja ilgus gadus, un viņai acīmredzot sāpēja tas, ko viņa redzēja - par ko latviešiem pārvēršas Jāņu svinēšana. Turklāt Ilgai auga bērni, un viņa vēlējās, lai tie pārņemtu to, kas latviešus atšķir no citām tautām. Visbeidzot - Ilga ir cilvēks, kas folklorai ir atdevusi sevi pilnībā, un viņa labi zina, ka tradicionālo kultūru saglabāt izdosies tikai tad, ja to mērķtiecīgi un apzināti nodos tālāk. Tā Ilgai radās ideja par Jāņu mācībām.
Vai šogad Ilga Reizniece no akcijas “Piedzīvosim Jāņus” nav mazliet tā kā malā pagājusi?
Nē, noteikti nē. Viņa arī šogad rakstīja uzrunu un aicināja satikties tos, kam ir ko teikt, un tos, kas grib dzirdēt, uzzināt, iemācīties. Kuriem nepietiek ar divām Jāņu meldijām, ja ir izvēle starp vairāk nekā tūkstoti.
Ilga ir kā dārzniece, kas uzirdinājusi zemi, iesējusi tajā auglīgu sēklu un tālāko kopšanu atdevusi citu rokās. Tā ir vecāku gudrība ģimenē, tā ir laba kolektīva vadītāja prasme: parādīt ceļu un ļaut iet pašam. Tas, ka šogad Jāņu mācību saraksts jūnijam bija pilns vēl līdz aicinājuma publicēšanai, liecina, ka Ilgas iesētajai sēklai ir daudz kopēju.
Šogad Ilga mazāk nekā iepriekšējos gados pati vada Jāņu mācības. Viņa ir ļoti aizņemta un nogurusi. Taču, kad Ilga vadīja vienu no savām nodarbībām pašā Rīgas centrā Barona muzejā, dalībnieku bija tik daudz, ka Barona viesistabā vietas nepietika un Ilga gāja ārā Vērmanes dārzā. Pirms mirkļa tik nogurusi, Ilga atkal staroja. Kaut simtiem un varbūt tūkstošiem reižu par Jāņiem stāstīts, dziedāts, spēlēts, viņas acis atkal iemirdzējās, pleci izslējās. Un Ilga ziedēja ... Dodot spēks nāk atpakaļ.
Un jūs kā akcijas koordinatore - ko jūs no tās gūstat?
Jau teicu - pirmkārt, prieku. Redzēt, ka viss rit it kā pats no sevis. Prieku satikt tik daudz gaišu, pozitīvu cilvēku, uzlādēties no viņiem. Prieku par paldies vārdiem, bieži vien no pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Šogad man ir vēl viens uzdevums - katru dienu uzrakstīt mazo uzrunu „Dienas” portāla Jāņu sadaļā. To rakstot, es izeju savu ceļu līdz Jāņiem. Tas ir mans - pilsētas cilvēka - ceļš, tās ir manas - pilsētnieces - sajūtas. Ceru, ka tās iedrošinās citus pilsētas ļaudis nepārdzīvot to, ka viņiem nav tās sajūtas, ko pieņemts saukt par Jāņu noskaņu. Ja nav pļavas, vīstošas zāles skurbuma un Jāņu dziesmu, tad to sajūtu var sastapt, piemēram, vienkārši pastaigājot pa tirdziņu. Vai pamēģinot savā dzīvokļa virtuvē sasiet Jāņu sieru vai izcept pīrādziņus.
Bija viens gads manā dzīvē, kad Jāņos nekur nevarēju aizbraukt. Braucu rītā uz darbu ar vilcienu. Kādā pieturā vilciens apstājās un pa atvērtajām durvīm redzēju nenopļautu dzelzceļa malu - pilnu ziedu un smilgu. Vakarā braucu mājās, skatos - nopļauta. Mani Jāņi beigušies, nodomāju. Bet tā ziedošā pļava rīta agrumā - tā bija mana tā gada Jāņu noskaņa.
"Prieks redzēt, kā meitenes pošas Jāņu vakaram - pin vainagus, meklē ko tautisku mugurā uzvilkt. "
Nebaidos atzīties, ka šogad Jāņu naktī iešu gulēt, saullēktu nesagaidījusi. Bet tādēļ nejutīšos slikti, jo mani Jāņi ir bijuši visu jūniju un pat agrāk - visu šo Jāņu piedzīvošanas laiku.
Nav svarīgi, kur būt un ko darīt, svarīgi ir atrast šīs noskaņas akcentus katram priekš sevis. Citam jābrauc ciemos, bet cits labi jutīsies viens, klīzdams pa pasākumiem, ko bagātīgi piedāvā Rīgas pašvaldība. Pati sen vairs neapmeklēju šādus masu pasākumus, bet pret tiem izturos ar cieņu, jo zinu, ka daudziem tajos rod sev vajadzīgās noskaņas.
Kā notiek akcijas koordinēšana? Piesakās tie, kuri grib mācīties, vai tie, kas māca?
Abējādi. Zvana no muzejiem, tautas namiem, pašvaldību informācijas centriem, sakot, ka viņi grib mācības pie sevis, viņu cilvēki tādas vēlas. Pēdējos gados aizvien vairāk interesējas lauku sētu saimnieki, kas nolēmuši savā sētā rīkot īstu līgošanu. Daudzi paši sarunājuši folkloristus. Pie manis var saņemt afišas un „Dienas” Jāņu nakts dziesmu grāmatiņas. Ja Jāņu mācības skolotāji nav sarunāti, tad esmu starpniece šajā procesā. Meklēju folkloristus, kas varētu aizbraukt pie tiem, kam ir interese.
Vai darba kolektīvos nav interese par Jāņu mācībām? Neaicina pie sevis?
Bija tāda tendence. Parasti folkloristus prasīja 21. vai 22. jūnijā un uz pāris stundām. Bet nē! Tas, ko mēs piedāvājam, nav tas. „Piedzīvosim Jāņus” ir mācības, nevis pasākums. Jāņu mācībās māca brīvi sadziedāties, iet rotaļās, zināt un izprast Līgo svētku rituālus. Un tā ir sava veida misija – esmu iemācījies, kā tas notiek, esmu izgājis Jāņu skolu un nododu tālāk citiem to, ko zinu. Vai nu nākamajos gados pats kļūstot par Jāņu mācības skolotāju, vai jau šogad tai vietā, kur līgoju, ieviešot kaut ko no iemācītā. Tas nav fons vai publikas izklaidēšana kolektīva pasākumā.
Kas ir Jāņu mācību skolotāji? Cik daudz viņu ir? Vai viņu nodarbības ir dažādas?
Skolotāji lielākoties ir folkloristi, folkloras kopas. Katra citāda, tādēļ arī katra nodarbība ir atšķirīga. Otrajā gadā brāļu Jurjānu muzejā organizējām folkloras kopu mācības, lai savstarpēji dalītos savās zināšanās. Nekādas obligātās programmas nav. Katra kopa, katrs folklorists nāk ar sev raksturīgo. Piemēram, „Laiva” ir ģimenes kopa, tādēļ darbojas ar ģimenēm. „Budēļiem” ir sava pieeja, „Skandiniekiem” cits repertuārs, sava mācība ir „Vilkiem” un „Vilcenēm”. Ventspils zāļu sieva Reiteru Līga aicina uz pļavas mācību un pirts mācību. Ivetai Žogotai Koknesē ir daudz rotaļu. Bet Ernests Spīčs Jāņu rotaļas māca ar videoklipiem „draugos.lv”.
"Neko negrib vien tie, kas nezina, ko gribēt. Jāņu mācības var palīdzēt: tās parāda, ko katrs var darīt."
Visus nespēšu nosaukt un precīzi nezināšu ne skolotāju, ne dalībnieku skaitu. Kas bija skolnieks, citā gadā uzdrīkstas būt skolotājs. Jāņi nav koncerts, tas ir izjūtu notikums, tā ir darbība, kad tas, kurš māca, saplūst ar to, kuru māca. Vienā brīdī tevī rodas sajūta, ka arī tu vari to darīt.
Vai arī jauni ļaudis nāk uz Jāņu mācībām?
Man liekas, ka jaunie ļaudis aizvien vairāk pieņem tradīcijas. Prieks redzēt, kā meitenes pošas Jāņu vakaram - pin vainagus, meklē ko tautisku mugurā uzvilkt. Džinsu ēra šajā naktī ir noklususi.
Arī folkloras kopās ienāk jaunā paaudze, pārmantojamības process notiek. Julgī Stalte ir „Skandinieku” turpinātāja, „Vilkos” un „Vilcenēs” ienākušas jaunās ģimenes, „Budēļos” katru trešdienu kopā dziedāt nāk cilvēki no nopietnām un interesantām darbavietām. Folkloristi ir īpaši cilvēki, jo ar prieku bez atlīdzības dod citiem to, ko zina. Bet vai otram dot nav gluži normāla parādība? Dodot taču gūsti prieku. Būt labam ir viegli, daudz grūtāk ir pateikt nē.
Ko nozīmē „piedzīvot Jāņus”?
Piedzīvot nozīmē izdzīvot, kaut gan šie vārdi nav sinonīmi. Jāņus var piedzīvot tikai tad, ja cilvēks ir gatavs tos izdzīvot. Var uzvilkt vispareizāko „Klētī” pirktu tautas tērpu, „Iļģi” var spēlēt visīstākās Jāņu nakts dziesmas, bet Jāņus nepiedzīvosi, ja nebūs dvēsele tam atvērta. Ja zini, ko gribi gaidīt, to arī sagaidīsi.
Tā īsti Jāņus piedzīvo tie, kas tiem gatavojas: "Visu gadu dziesmas krāju", "Visu gadu Jāni gaidu", "Visu gadu Jānīts nāca" - un tā joprojām. Tieši to arī mācās Jāņu mācībās. Nevis svinēt, bet gatavoties un darbīgi sagaidīt.
"Jāņus nepiedzīvosi, ja nebūs tam atvērta dvēsele. Ja zini, ko gribi gaidīt, to arī sagaidīsi. "
Varbūt Jāņu izdzīvošana var atnākt arī caur tradīciju izzināšanu, lasot par to grāmatās vai apmeklējot Jāņu mācības. Kādam tā var būt vienīgā šī gada Jāņu sajūta. Arī tā var būt, nekas nav nepareizi.
Bet vai piedzīvot nenozīmē arī mazliet neprātīgākas izjūtas? Vai neaicināt reizi gadā uzdrīkstēties būt kaut mazliet trakiem un neapdomīgiem?
Jā, Jāņu nakts ir tāda mazliet traka nakts. „Jāņu nakti nepazinu,/ Kura sieva, kura meita...”. Jāņi ir pagāniskākie svētki gadā, un mūsu senči bija daudz atvērtāki un trakāki nekā mēs (labā nozīmē). Mūsu gēnos ir ieprogrammēts piedzīvot kaut ko mazliet traku, bet mēs sevi ļoti ierobežojam. Varbūt Jāņu naktī mēģināt mazliet vairāk atļauties nekā ikdienā? Ļauties skaļi dziedāt, uzdancot vai plikam rīta rasā izvāļāties? Ļauties piedzīvot kaut ko tādu, ko gribēsies atcerēties visu dzīvi. Ļauties pozitīvajam Jāņu nakts sindromam.
Ko jūs ieteiktu darīt tiem, kas saka – man Jāņos neko negribas?
Nesatraukties un nepārmest sev šādas sajūtas. Viss atnāk un notiek tad, kad tam jānotiek. Es ieteiktu padomāt un tikt skaidrībā, ko katrs grib. Neko negrib tie, kas nezina, ko gribēt. Jāņu mācības var palīdzēt: tās parāda, ko katrs var darīt. Taču tā nav obligāta lieta. Jādara tikai to, ko gribas darīt, un tā, kā gribas darīt.
Lūk, viens no Rūtas Kārkliņas pārdomu piestājieniem „Dienas” portālā. Varbūt tajā ir iedrošinājums šaubīgajiem un neticīgajiem, kas baidās sevī ielaist Jāņu noskaņu: „Šodien kolēģu pulciņā pārrunājām, kā agrāk, tā sauktajā padomju laikā, svinējām Jāņus. Centāmies restaurēt izjūtas. Atmiņā atausa ugunskuri jūras malā Rīgas Jūrmalā (tā sauca Jūrmalu līdz 1959. gadam), cita atcerējās kreppapīra puķu vainagu, kas noteikti bija jāiegādā tirdziņā. Diemžēl nenāca prātā, kādas dziesmas tika dziedātas. Taču atcerējāmies tos laikus, kad miliči - latvieši pēc tautības - ar apputējušu zābaku purngaliem spārdīja ugunskuru... ''ne sunīša kājām spert, /ne guntiņas pagalītes''. Un mēs, kuras jau sen esam vecmāmiņu kārtā celtas, kuras mācījušās visus laikus un visos laikos, apjautām, ka piederam tieši ''pārrāvuma paaudzei'', kam nevis jāatgriežas pagātnē, bet jāiemācās no jauna. Vai pagūsim? Vārdus – jā, arī meldijas un soļu ritmu, bet – kā ar sirds ritmu? Jo aritmiju padarīt ritmisku ir neiespējami. Gandrīz... Bet tomēr – draudzene prasīja: ''Ieliec man somā kādu Dienas Jāņu nakts dziesmu grāmatiņu!'' "
