NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
24. jūnijā, 2009
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
6
6

Kamēr būs, kas iemet pagales ugunskurā

Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Daugavpils rajona Višķu pagasta pašvaldībā strādā seši Jāņi.

FOTO: No Višķu pagasta padomes arhīva

Latvieši nav iedomājami bez Līgo svētkiem un Jāņiem – līdzīgi kā cilvēks nevar dzīvot bez gaisa. Tomēr katrā ģimenē ir izveidojies savs svētku svinēšanas rituāls. Vieni uztur senču koptās tradīcijas, citiem gada īsāko nakti patīk pavadīt, ēdot šašliku, dzerot veikalā pirktu alu un klausoties CD ierakstus.

Īstiem Jāņiem jānāk no bērnības

Latgales folkloriste Anna Kārkle un viņas vadītā Līvānu bērnu folkloras kopa „Ceiruleits” Līgo svētkus sauc par Jāņiem un svin tos tā, kā darījuši vecvecāki un vecāki.

Pirms Jāņiem līvānieši izravē dārzus, sakārto māju, sasien sieru un pagatavo alu. Siera un alus gatavošanas receptes jāmeklē pie sirmajām saimniecēm un saimniekiem. Svētku galdā Jāņu sieru jāpasniedz uz šķīvja, kas rotāts ar ozolu lapām un margrietiņām, kuri simbolizē sauli. Jāliek arī speķa pīrāgi, bet Līgo vakarā uz ugunskura var cept veselas cūkas cepeti, kā to darījuši mūsu senči, saka Anna.

Iepriekšējā dienā jeb 22. jūnijā jānoperas pirtī, lai svētku dienā ienāktu ar tīru garu un miesu.

Svētku rituāls – precīzs pat sīkumos

Kad pienāk 23. jūnija rīts, tad jādodas pļavā, lai sameklētu Jāņu zāles. Citos novados tas tiek darīts dienu iepriekš. A. Kārkle atgādina, ka Jāņu zāles esot dažādas un, kā dzied tautasdziesmā: „Visa laba Jāņu zāle,/Ko plūc Jāņu vakarā”. Jāņu zāles satur saulgriežu enerģiju, tāpēc tās iederas Jāņa mātes un Jāņa tēva, arī Jāņa bērnu vainagos, mājas pušķošanā utt. Jāņu zāļu skaitā ierindotas pīpenes, „buldurjānis” (tā runā Līvānu novadā), vībotnes, vārdu sakot – visu, kas pļavā uzziedējis, nesat mājās. Teicējas stāstījušas, ka vainagā jāiepin rasenīti, lai acis būtu dzidras visu gadu.

A. Kārkle atminas, kā bērnībā viņa ar citiem bērniem pārdzinusi mājās govis un visām raibaļām galvās bijuši Jāņu zāļu vainagi. „Ceiruleits” salasa arī nātres, jo tās jānoliek pie āra durvīm zem paklājiņa: tad neviens ļauns cilvēks neienākšot mājā. Tiek savāktas meijas, ar kurām pušķo mājas durvis un ugunskura vietu, savukārt ar sasmalcinātām kalmēm piebārsta istabas grīdu. Tās nedrīkst saslaucīt līdz otrai Jāņu dienai, lai neaizslaucītu svētību.

"„Mēs darbā pieņemam tikai Jāņus,” smejas Višķu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Kudiņš."

Ja tiek veidots Jāņu zāļu pušķis, tad obligāti jāpieliek madaras, kas esot visīstākā Jāņu zāle. Jāņu zāles slotiņas patur bēniņos vai virtuves skapī – tās jādod gotiņām, kurām “atskries” teliņš, un tās jācenšas saglabāt līdz nākošajai vasarai, lai pasargātos no nelaimēm, slimībām, skauģiem, nelabvēļiem, stāsta A. Kārkle.

Kad Jāņu zāles savāktas, jāatrod ozols, jāsalauž ozolzari un jānopin Jāņa vainags. Jāņu vakarā vainagu uzliek galvā īstajam Jānim. Ja līgotāju pulkā nav Jāņa, tad ar vainagu rotā mājas saimnieka jeb Jāņa tēva galvu. 

Ugunskura vieta jāizvēlas blakus ozolam, lai ap to varētu iet rotaļās. Jāņu dienas ugunskuru veido no īstas malkas, nevis automašīnu riepām. Pirms ugunskura jāierīko trīs goda vārti, tas ir, vārtus veido no diviem zemē iestiprinātiem bērziem, kuru galotnītes ir sasietas. Pa vieniem vārtiem ienāk līgotāji, pa otriem – saulīte noriet, pa trešajiem – saulīte uzlec. Tāpēc jau iepriekšējā vakarā jāpapēta, kur saulīte noriet un uzlec, lai vārtus uzliktu īstajā debespusē.

Līgošana sākas mājās, un pie ugunskura vai pie kaimiņiem jāiet tad, kad saule riet. Pirms ugunskura aizdegšanas tur iemet ziedojumu – ziedu pušķi. Ap ugunskuru var aptīt ziedu vītni. Pirmajā aplī jāsastājas jaunajām meitām, otrajā aplī – precētām sievām, trešajā aplī – visiem Jāņa bērniem. Ugunskuru aizdedz mājas saimnieks. Ugunskuram jālec pāri, jo, pēc teicēju nostāstiem, tas veicina auglību. Bailīgākie var lekt pāri oglēm. Iemīlējušies pāri lec kopā, abi sadevušies rokās.

Kad esat atnākuši līgot pie kaimiņiem, tad viņus jāapmētā ar Jāņu zālēm un jādzied sasveicināšanās līgo dziesmas, jāuzliek vainags Jānim vai saimniekam un jāprasa Jāņu siers un alus. Pēc tam jāizstaigā un jāaplīgo māja un lauki.

"Savulaik ārzemnieki pārmetuši, ka, plūcot ziedus un laužot zarus, latvieši nodara pāri dabai."

Visus rituālus (gan Jāņu zāļu lasīšanu un vainagu pīšanu, gan Jāņu aplīgošanu) jāpavada ar dziesmu. Piemēram, „Ceiruleits” iet, dziedādams pļavā un Līvānu pilsētā. Jāņos jālīgo, kamēr saule lec. Latgalē līgotāji, godājot kristīgās tradīcijas, nepeldas kaili ezerā, lai saglabātu veselību, kā to dara citos novados. Līvānu novadā rīvējas ar linu dvieli, kas pirms tam samitrināts rīta rasā, un noperas septiņu zariņu slotiņām, kurās iepriekš savākta rīta rasa.

Jāpiebilst, ka no 15. līdz 19. jūnijam A. Kārkle rīkoja folkloras skolu „Garā pupa”, kur bērnus iepazīstināja ar Jāņu svinēšanas pamatiem. Viņa ir pārliecināta, ka „īstiem Jāņiem jānāk līdzi jau no bērnības, tad katra nākamā paaudze zinās no galvas gan Līgo dziesmas, gan Jāņu siera siešanas receptes”.

Višķi – Jāņu pagasts

Višķu pagasts ir viens no Latvijas pagastiem, kur dzīvo un strādā ļoti daudz Jāņu. „Mēs darbā pieņemam tikai Jāņus,” smejas Višķu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Kudiņš. Viņa vadītajā pašvaldībā Jānis Proms ir izpilddirektors, Jānis Belkovskis vada Špoģu vidusskolu, Jānim Podskočijam uzticēta pašvaldības aģentūra „Višķi”, Jānis Vanags nodarbojas ar plānošanas jautājumiem, bet Jānis Rubens ir komunālā dienesta vadītājs.

Līgo svētku priekšvakarā Jāņus parasti sveic gan kolēģes, gan iedzīvotāji. Piedzīvoti arī rekordi, kad vienā dienā pašvaldības Jāņiem bija uzdāvināti pāris desmiti ozollapu vainagu. J. Kudiņš atzīst, ka Jāņiem ir milzīga atbildība – viņiem, nesot vislatviskāko vārdu, ko aplīgo un sumina Latvijā un ārpus tās, arī jāpopularizē latviskums un tradicionālās vērtības. 

Pirmo reizi līgo tradicionāli

Daugavpils rajona kultūras nama folkloras kopa „Dyrbyni” un tās vadītāja Anna Briška sadarbībā ar Jāņa Raiņa māju Berķenelē pirmo reizi līgos “pa vecam”, jo jaunieši, kas veido šo kopu, grib uz savas ādas izbaudīt tradicionālus Līgo svētkus.

21. jūnija rītā „Dyrbyni” dosies pļaut zāli, tā apliecinādami, ka vēlas sagaidīt svētkus sakārtotā vidē un ka pēc Līgo svētkiem sākas īstais siena laiks, kā to vēsta vēsturiskas liecības. Pēc tam, saimnieču mudinātas, meitas mācīsies siet sieru, pašas ceps speķa pīrāgus un plātsmaizes, kas ir jaunāks svētku ēdiens, savukārt puiši alus meistara uzraudzībā pabeigs alus brūvēšanas darbus. Svētku maltīte tiks likta galdā, un tur būs arī rudzu maize, kas simbolizē šīs saimes un mājas labklājību. Savukārt alus Jāņos ir dievišķs dzēriens, nevis domāts, lai piedzertos, atgādina A. Briška.

"Līgo svētki pastāvēs tik ilgi, kamēr būs, kas iemet pagales ugunskurā."

Pēcpusdienā tiks vāktas Jāņu zāles un gan jaunas meitas, gan precētas sievas galvā liks ziedu vainagus. Puiši Jāņiem sarūpēs ozolzarus vainagu vīšanai un bērzu meijas kā māju un vietas sargātājas. Visus šos pasākumus jaunieši pavadīs ar dziesmām.

Savulaik ārzemnieki pārmetuši, ka, plūcot ziedus un laužot zarus, latvieši nodara pāri dabai. Līgošanas tradīciju uzturētāja Ilga Reizniece viņiem paskaidrojusi: Jāņu laikā daba, tostarp Jāņu zāle, ir enerģijas ziņā ļoti uzlādēta, tamdēļ cilvēks no dabas saņem milzīgu spēku. Savukārt cilvēks pretī dod savu enerģiju caur dziesmām, dejām, rotaļām, rituāliem.

Ugunskuram jau ir noskatīta vieta, bet, pirms tas tiks iekurts, šo vietu „Dyrbyni” iedziedās, iedancos. Ugunskuru iedegs līdz ar saules rietu un to uzturēs līdz pašam saules lēktam.

A. Briška rezumē: „Mēs līgošanas tradīciju ieliksim mūsdienīgā vidē, lai tā būtu pieņemama līgotājiem Berķenelē.”

Līgo svētki cauri gadiem

Spilgta latviskās dzīvesziņas kopēja un nesēja tautā Janīna Kursīte uzskata, ka līgošanas tradīciju var salīdzināt ar šo svētku simbolu – ugunskuru. Bijuši laiki, kad vieni pielējuši benzīnu, lai būtu liesma, citi likuši automašīnas riepas, vēl citi – īstu malku. Esam līgojuši dažādi. Pagājušā gadsimta 70. gados tie bija nodzeršanās nevis dzeršanas kā ielīksmošanas svētki, bet tirgū ozollapu vainagu vietā tirgoja cepures no kreppapīra. Deviņdesmito gadu sākumā Ilga Reizniece ar domubiedriem sāka augšupcelt autentiskos Līgo svētkus.

J. Kursīte pēta un pazīst arī latviešu gaitas Sibīrijā un citos Krievijas reģionos. Viņa šobrīd lasa Friča Kārses, bijušā Ļeņingradas apgabala kolhoza priekšsēdētāja, dienasgrāmatu, kurā viņš stāsta, kā līgojuši 1937. gadā. Tanī pašā gadā viņu Staļina režīms iznīcinājis nošaujot. Pēc tam latvieši tanī pusē vairs nav līgojuši. Savukārt Novosibirskas apgabalā latgalieši līgojuši līdz 30. gadiem, bet, kad tika apšauti viņu vecāki un radi, tad ugunskuri vairs netika dedzināti. Tikai mūsdienās dažās latgaliešu un latviešu apdzīvotās vietās Krievijā atsākuši līgošanu. „Līgo svētki pastāvēs tik ilgi, kamēr būs, kas iemet pagales ugunskurā,” ir pārliecināta J. Kursīte. 

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU