Mūsdienās tiek piedāvātas samērā plašas iespējas saulgriežu atzīmēšanai. Subjektīvi šķiet, ka sabiedrībā kopumā pieaug interese un zināšanas par saulgriežu svinēšanu. Kādi ir jūsu novērojumi?
Nevaru apgalvot, ka interese ir pastiprinājusies. Tomēr nevaru arī teikt, ka tā ir mazinājusies. Parasti cilvēkam mītiskā domāšana pastiprinās pārejas situācijās. Vai mūsdienu sabiedrība ir pārejas priekšā? Var būt, ka ir.
Jāņem vērā, ka mēs dzīvojam ļoti straujā un mainīgā vidē. Šajā straujajā lineārajā laikā cilvēkam ir nepieciešams tas, ko mītiskajā pasaulē sauc par ciklisko laiku.
Saulgrieži notiek katru gadu, un tas ļauj iezīmēt attiecīgo ciklisko brīdi – mēs neejam tikai no sākuma līdz beigām, bet kustība ir apļveida. Daba rudenī mirst, pavasarī atdzimst, tad nobriest un atkal mirst. Minētos brīžus ir svarīgi akcentēt cikliskajā laikā.
Tas, ko esmu pamanījis, – mūsdienās vairāk norit saulgriežu tradīciju performances, svētkus svin kā publiski organizētus pasākumus.
Visus konkrētos pasākumus es dēvētu par performanci, tradīciju izrādi, kas tiek piedāvāta, lai demonstrētu saulgriežu ierašas.
Vai piedalīties saulgriežu performancē, kā jūs to dēvējat, ir cilvēka iekšēja nepieciešamība? Vai arī, ja pastāvēs pieprasījums, tad būs piedāvājums un otrādi?
Es domāju, ka vismaz mūsdienu pilsētvidē, dzīvojot diezgan atomārā sabiedrībā, tas ir arī veids kā socializēties, sanākt kopā, pabūt vienuviet.
Tāds ir viens no rituāla mērķiem – apvienot sabiedrību, ģimenes, draugus.
Turklāt mēs nupat pārdzīvojām pandēmiju, kad bija jāievēro distancēšanās. Tagad tas ir beidzies, cilvēkiem ir iespēja atkal sanākt kopā. Varbūt šis ir viens no aspektiem, kas veicina tradīciju performanci. Saulgrieži vienmēr ir bijuši vieni no apmeklētākajiem notikumiem.
Vai performances gadījumā nepastāv tradīcijas deformēšanas risks?
Cilvēki, kuri performances organizē, man ir jautājuši: kā ir pareizi, kā ir noteikts tradīcijā? Taču mēs nezinām, kā ir pareizi un kā senie latvieši, piemēram, 1200. gadā svinēja Jāņus, mums nav atbilstošas informācijas, jo tradīciju pieraksti, kas saglabājušies, ir samērā jauni.
Es domāju, ka svētki jāgodina tā, kā cilvēks tos izjūt. Pietiek ar to, ka cilvēks balstās tradīcijas idejā.
Deformēt tradīciju šajā gadījumā nozīmē to attīstīt vai pārveidot, uzturēt dzīvu, kas ir pats būtiskākais. Jāmin arī Raiņa teiktais: pastāvēs, kas pārvērtīsies. Pat tad, ja svētku svinēšana netiek balstīta teorijā, kā tai būtu jānotiek, tā tomēr notiek. Galvenais notikums nav aizmirsts. Saulgrieži nav kļuvuši par pasīvo kultūras daļu.
Mazliet ironizējot, bet, ja agrāk gaļu cepa ugunskurā, tad patlaban uz elektriskā grila – doma viena un tā pati.
Te var runāt par mūsdienu sabiedrības mītisko domāšanu. Mēs saglabājam noteiktus mītiskās domāšanas modeļus, bet tā saturu pārveidojam. Būtu dīvaini, ja saturs netiktu mainīts, ja cilvēki nevadītos pēc mūsdienu principiem, jo arī mītiskā domāšana savā ziņā attīstās un pārtop.
Jāņos ir svarīgi dabas elementi un saskaņa ar dabu. Vai latvietim saikne ar dabu nav mazinājusies?
Skatoties uz zaļo kustību un to, kas notiek urbānajā vidē, man šķiet, ka tagad ir brīdis, kad arī latvietis sācis apzināties, ka mēs nevaram tikai ražot atkritumus, mums ir jādomā par to, kas ar dabu notiks turpmāk.
Vienlaikus latvietis nekur īpaši tālu no dabas nekad nav aizgājis.
Kaut vai mitoloģizētā tieksme pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes. Es pazīstu ļoti maz cilvēku, kam mājās nav pat puķu poda. Urbānās vides saistība ar dabu ir redzama. Piemēram, pilsētvidē izliktās puķu kastes, Rīgā esošie Sporta pils dārzi, kur cilvēki pilsētas centrā iekopj dobes. Karls Gustavs Jungs to sauktu par kolektīvo bezapziņu, kas latviešiem izpaužas kā nepieciešamība pēc zemes.
Ja raugāmies uz moderno latvieša domāšanu, redzams, ka daba viņam ir nozīmīga. Arī mūsu mitoloģija lielā mērā nāk no zemkopības, tāpēc latviešu folklorā ir ļoti izplatīti htoniskie gari un dievības, kas saistīti ar zemi, pazemi un zemes auglību.
Mūsos jau ir iekodēta zemes domāšana. No tā, iespējams, nevar tik viegli aizbēgt.
Vai Jāņos ievērot tradīcijas, piemēram, uzpīt vainagu, iekurt ugunskuru u. tml., ir ieradums vai pienākums, vai kas cits?
Es laikam nezinu nevienu, kas svin Jāņus, bet nekurina ugunskuru. Ja senāk mītiskajā domāšanā to darīja ar noteiktu mērķi – palīdzēt saulei pārvarēt tumšo nakti –, šaubos, ka mūsdienu cilvēks to dara ar identisku nolūku.
Manuprāt, ugunskurs Jāņos ir kļuvis par vienu no socializēšanās veidiem. Kopā sanāk cilvēki, kuri ikdienā viens otru nesatiek, bet uguns simboliskā daba viņus apvieno.
Cilvēki sēž vienkopus pie ugunskura, cīnās ar odiem, varbūt dzied tautasdziesmas. Domāju, ka tas ir gan ieradums, gan neapzināta vēlme pēc uguns siltuma.
Atkārtoti atsaucoties uz Jungu un kolektīvo bezapziņu, secinu, ka tas mūsos tomēr ir iekodēts.
Ne tikai latviešiem, bet arī visās kultūrās saulgrieži ir mirklis, kad sabiedrība apzinās: laiks nav lineārs, bet ciklisks. Turklāt pie konkrētās domas mēs nonākam katru gadu no jauna.
Uzskatu, ka tas ir būtiski gan bezapziņā, gan mītiskajā domāšanā. Tāpat arī psiholoģiski ir nozīmīgi apzināties atskaites punktu, kas katru gadu atkārtosies.
Kāpēc Jāņos ir svarīgi sanākt kopā?
Izsenis Jāņi ir dabas auglības un atmodas svētki, kas aktuāli visiem. Vasaras saulgrieži ir brīdis, kad jāpiedalās auglības rituālā, tas apvieno cilvēkus, un ikviena pienākums ir iesaistīties auglībai veltītajos svētkos. Tāpēc nešķir, vai tas ir labs vai slikts paziņa, vai varbūt tiek satikts pirmo reizi.
Senākos laikos uz cilvēkiem iedarbojās apziņa, ka visi esam pakļauti auglības veicināšanas procesam.
Ja svētki vai Jānis, kas ir auglības dievība, netiek godināti, tad nebūs labi. Senajam cilvēkam bija tabu nepiedalīties šāda līmeņa svētkos.
Jaunākos laikos būtiska bija arī nacionālās identitātes apzināšanās – cilvēki sanāca kopā un izjuta, kas viņi ir.
Kā redzat Jāņu tradīciju saglabāšanas iespējas nākotnē?
Būtiski ir saglabāt tradīciju galveno domu, jo tajā ir iekodēta mūsu identitāte un pašapziņa. Kā jau sacīju, es neticu, ka mūsdienās vasaras saulgriežos kāds kurina ugunskuru, lai saulei palīdzētu pārvarēt tumšo nakti, tomēr, iespējams, bezapziņā tas ir saglabājies.
Varbūt pēc pāris gadiem mēs pulcēsimies pie elektroniskajiem ugunskuriem, bet man gribas teikt –, kamēr būs latvieši, tikmēr būs šie nozīmīgie svētki.
Ir svētki, kas jau nonākuši pasīvajā kultūras daļā, piemēram, Jurģi, bet saulgriežu rituāli ir saglabājušies.
Jāņi ir arī vieni no tiem svētkiem, kam ir vismazākais kristietības uzslāņojums. Lieldienas saistās ar Jēzus nāvi, Ziemassvētki – ar Jēzus piedzimšanu. Jāņi šajā ziņā varbūt pat ir vieni no “tīrākajiem” svētkiem.
To, ka konkrētie svētki mums ir svarīgi, pierāda arī tas, ka savulaik, kad tie tika aizliegti, cilvēki dažādos veidos mēģināja aizliegumu apiet. Stāsti par gadījumiem, kad ugunskuru nedrīkst kurināt, tāpēc cilvēki dedzina riepas. Atnāk čekists pārbaudīt, vai deg ugunskurs, bet viņam atbild: “Kāds ugunskurs!? Riepas dedzinu!”
Daļu no kultūras kodola nav iespējams pazaudēt. Savukārt par to, kādi attiecīgie svētki izskatīsies nākotnē, varam tikai fantazēt. Varbūt būs manis pieminētie 3D ugunskuri. Vienlaikus ir lietas, kas nemainās. Ugunskurs joprojām nekur nav pazudis. Arī dziedāšana Jāņos, manuprāt, nav zudusi. Kas tiek dziedāts, – tas ir cits jautājums, tomēr latvietim dziedāšana pati par sevi ir svarīga.
Jāmin arī publiskie Jāņu pasākumi, kas notiek pilsētās. Rīkotāji svētkus organizē tā, kā agrāk tie norisinājās lauku sētās, kur uz svinībām visi pulcējās vienkopus. Tikai tagad tas ir pārcelts uz pilsētvidi. Turklāt netiek šķirots, vai tu esi pazīstams vai ne. Tu ej, socializējies un piedalies rituālā. Tas, ka cilvēks nepaliek malā, jau vien ir rādītājs, ka konkrētais notikums ir nozīmīgs.
