Psihologi norāda: cilvēka smadzenes nav pielāgotas nepārtrauktai krīzes signālu uztverei. Ziņu virsraksti, sociālie mediji un politiskā retorika pastiprina apdraudējuma sajūtu, pat ja tieša apdraudējuma konkrētajam cilvēkam nav. Rezultātā rodas izteikta trauksme, bezspēcības izjūta un vēlme noslēgties.
Būtiski ir atšķirt to, ko cilvēks var ietekmēt, no tā, ko nevar, norāda cilvēka psihes pazinēji. Tieši ar minēto sākas psiholoģiskā noturība – spējā ierobežot informācijas patēriņu, uzturēt ikdienas ritmu un rūpēties par attiecībām, nevis ļaut bailēm pārņemt visu dzīves telpu. Eksperti uzsver: krīžu laikā cilvēkiem palīdz apzināta pievēršanās šķietami mazajām lietām – ģimenes, darba, kopienas, ikdienas rituāliem. Pat tādas vienkāršas darbības kā kopīga maltīte, saruna, pastaiga ir soļi pareizajā virzienā. Tie atgādina, ka pasaule nav reducējama tikai uz draudiem.
Ziemassvētki – Kristus piedzimšana, gaisma tumsā, cerība – gan reliģiskā, gan sekulārā skatījumā var būt pieturas punkts un atbalsts nemierīgajā pasaulē.
Kā laikā, kuru raksturo ilgstoša nedrošība, to pārvarēt un rast ticību labajam? Ko šajā ziņā sniedz Ziemassvētku vēsts un vērtības, kuras tā nes, – LV portāls vaicāja četriem dažādu profesiju pārstāvjiem, kas ikdienā savā darbā saskaras ar cilvēka prāta radītajiem līkločiem.
Mūsos ir daudz lielāks potenciāls, nekā sākotnēji nojaušam
Indulis Paičs
teologs
Publicitātes foto
Ziemassvētkos cieši savijas kopā trīs svarīgi slāņi, un katrs no tiem sniedz savu atbildi uz šo jautājumu.
Jaunākais slānis ir modernie priekšstati par Ziemassvētku svinēšanu, kurus savulaik plaši izplatīja un nostiprināja izcilais angļu rakstnieks Čārlzs Dikenss. Savā “Ziemassvētku dziesmā” (A Christmas Carol, 1843) viņš šos svētkus iezīmēja kā laiku, kad esam aicināti saņemt un parādīt citiem mīlestību. Pretstatā skopulim, kurš domā tikai par sevi, Ziemassvētku gars stāsta galvenajam varonim liek pārdomāt visu dzīvi un atvērties citu cilvēku vajadzībām.
Tā notiek brīnums – tieši daloties ar savu uzmanību un laipnību, mēs paši kļūstam bagātāki.
Tā arī ir pirmā, svarīgā atbilde: nemiera laikos drošības izjūtu sniedz attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem. Cilvēks ir sabiedriska būtne, un psiholoģija to apstiprina – attiecības ar tuvajiem cilvēku dara emocionāli un garīgi stipru.
Šādas attiecības nav jāgaida “gatavā veidā”, bet ir vērts pašam tās mērķtiecīgi kopt, tad arī radīsies lielāka drošības izjūta.
Arī vēsture atgādina, ka nemieru, karu, liela trūkuma gadījumā tieši dzīvu cilvēku palīdzība un atbalsts ir izšķirošie. Mantu var atņemt, nauda var zaudēt vērtību, bet tuvs cilvēks ir lielākā drošība. Tāpēc ir vērts savus spēkus investēt tajā, lai tādas attiecības veidotu.
Otrais slānis ir ziemas saulgriežu svinības. Tās atgādina par dabas un dzīves ritmiem. Ziemassvētki liecina: kad ārā ir vislielākā tumsa un sals, notiek pavērsiens pretī gaismai un pavasarim. Iespējams, pagaidām to vēl nevar redzēt, bet mēs zinām, ka daba un dzīve darbojas cikliski un līdzsvaro pati sevi.
Tas nozīmē, ka vērts paļauties uz acīmredzamo – tumsa paiet, ļaunie laiki beidzas.
Kurš varēja iedomāties, ka sabruks Padomju Savienība? Tomēr tas notika, turklāt ātrāk, nekā cerējām. Mūsu uzdevums ir to droši zināt un sakopot spēkus (uz to norāda svinības, bagāts galds, jau pieminētā cilvēku klātbūtne), lai izturētu grūto brīdi. Ļaunie valdnieki aiziet mūžībā, kari beidzas, neprātam seko atgriešanās pie patiesības. Svarīgi uzticēties iekšējai izjūtai un savām vērtībām.
Par tām atgādina arī trešais Ziemassvētku aspekts – tie ir Kristus piedzimšanas svētki. Galvenais vēstījums šeit ir skaidrs: Dievs pats ir nomodā par pasauli, kuru ir radījis, un dod spēku, iespējas dzīvot un pastāvēt. Visa redzamā pasaule ir neredzamā Potenciāla izpausme. Mēs paļaujamies nevis uz redzamo pasauli, bet To, kas stāv aiz tās. Tikai būtiski nepalikt pie vārdiem, bet nopietni sev jautāt: kā es varētu savā dzīvē vairāk atvērties Dieva darbībai? Viņš ir tas noslēpumainais Iemesls, kādēļ vispār kaut kas ir, – tā vietā, lai nekā nebūtu… Apzinoties, ka pasaulei ir savs sākums un mērķis, mēs tiekam atbrīvoti no nomācošās sajūtas, ka dzīve ir tikai daudzu pienākumu saraksts.
Nē, mūsos ir daudz lielāks potenciāls, nekā sākotnēji nojaušam.
Spēku no augšienes ir iespējams apzināties un tam pieslēgties. Tā jāsaprot aicinājums doties uz Betlēmi raudzīt, kas noticis. Jo vairāk iedziļināmies šo svētku vēstī, jo vairāk miera un prieka varam no tiem pasmelt.
Vienojošais tajā visā ir aicinājums kopt un nepazaudēt savu cilvēcību. Veidot attiecības, zināt, ka gaisma ir stiprāka par tumsu (pat viena svece uzvar tumsu labāk, nekā centieni to sacirst gabalos), meklēt atbildi uz jautājumu –, ko Dievs man ir devis kā dzīves uzdevumu un iespējas…
Pasaule piedzīvo iespaidīgas pārmaiņas un grūtības. Ja es ar to visu palieku viens, ir pamats satraukumam un bēdām. Tomēr aiz visa redzamā un šī konkrētā mirkļa ir Neredzamais un Mūžīgais. Tas klusi – reizēm nemanāmi, bet reizēm ļoti iespaidīgi – turpina darīt savu darbu. Un mums ir iespēja to apzināties un tam atsaukties. To es arī gribu novēlēt: meklēt dziļāk par virspusi. Okeāna virsa viļņojas vētrā, bet tā dziļumos ir mūžīgas un nemainīgas patiesības. Neviens cilvēks, neviens politiķis vai karavadonis nevar šo dziļo pamatu mums atņemt. Tāpēc paliksim cilvēki savā ikdienā, bet pārējo – kas pāri par mūsu spēkiem – atstāsim Dieva ziņā. Viņš ir uzticams un nekad nepieviļ.
Jāpievēršas tam, ko ikdienā darām, – darbam, sadzīvei un pienākumiem
Diāna Zande
psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite
FOTO: Lita Krone, LETA
Varbūt tas šķitīs skarbi, bet neviens mums nav garantējis, ka dzīvosim ilgi un laimīgi. Lai kā tas nepatiktu, draudīgi notikumi, slimības, nedrošība, tostarp kari, ir daļa no cilvēces pastāvēšanas procesa. Cilvēki, kuri spēj to pieņemt, dažādus satricinājumus pārdzīvo vieglāk. Savukārt tie, kas draudus uztver saasināti, pārdzīvo sāpīgāk.
Tādēļ ir svarīgi saprast, ko draudīgā situācijā spējam ietekmēt un ko nespējam, un darīt visu, kas ir mūsu spēkos. Ja situācijas iemeslu, kāds ir arī karš netālu no mūsu valsts, nekādi nevaram ietekmēt, nebūs lielas jēgas nemitīgi raizēties. Varam sagatavot savu 72 stundu somu, taču raizēšanās vietā ir jārīkojas un jāpievēršas tam, ko ikdienā darām, – darbam, sadzīvei un pienākumiem.
Jāuzdod sev jautājums: vai tas, no kā baidos, piemēram, karadarbība, mūsu valstī jau notiek. Ja tā nav, vairāk jākoncentrējas uz realitāti, dzīvi, kas faktiski ap mums notiek.
Varam dalīties ar kādu savās pārdomās un bažās, tomēr neieslīgstot šo negāciju atgremošanā.
Ziemassvētki ir laiks, kad vairāk domājam par cilvēces lielajiem jautājumiem un nežēlīgais karš mums kaimiņos, protams, šķiet vēl neloģiskāks un briesmīgāks. Taču arī šādā situācijā varam pievērsties tam, kā savā ikdienā ienest gaišumu un mieru, ko iemieso Ziemassvētki.
Svētki var palīdzēt mazināt spriedzi un nedrošību
Artūrs Utināns
psihoterapeits, psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents
Publicitātes foto
Pirmkārt, nedrošības un trauksmes mazināšanā, kad tas ir iespējams, svarīgi nekatastrofizēt situāciju. Trauksme nereti rodas no problēmas pārspīlēšanas. Tās katastrofizēšana ir domāšanas kļūda.
Otrkārt, būtiski praktizēt psiholoģiski iedarbīgas metodes, tādas kā meditāciju, jogu, arī fiziskās aktivitātes – vingrošanu, skriešanu, nūjošanu, aerobos treniņus. Tas palīdz mazināt iekšējo spriedzi. Gadījumos, kad tas nepalīdz un trauksme ir ļoti liela, atliek arī medikamentoza terapija, kuras noteikšana ir ārsta ziņā.
Spriedzi un nedrošību var mazināt arī Ziemassvētki, Jaunais gads vai svētki vispār, jo tie rada papildu socializēšanās iespējas.
Tiesa, cilvēki, kuri ir vientuļi, svētkos vientulību var sajust vēl izteiktāk. Taču arī tādā gadījumā ieteicams socializēties, iesaistoties korī, deju kolektīvā, reliģiskā draudzē.
Bailes mazinās, ja koncentrējamies uz to, kas mums katram šķiet svarīgs un vajadzīgs dzīvē
Valts Kalniņš
politologs, autors pērn iznākušajai grāmatai “Arnolda bailes un mīlestība”, kuras darbība notiek autoritārā valstī kara priekšnojautās
FOTO: Paula Čurkste, LETA
Bailes ir tādas emocijas, kas varbūt palīdz saglabāties, tomēr nekur neved un nekā citādi nepalīdz. Ja cilvēks koncentrējas nevis uz bailēm, kas ir stindzinošas, un ko lielā mērā dara romāna varonis, bet uz to, kas ir tā pareizā lieta, ko viņam pašlaik vajadzētu darīt, baiļu stindzinošais efekts mazinās.
Tas, ko zinām arī no atmiņām par kariem, kur tiek bombardētas pilsētas, un ko tagad redzam Kijivā un citās Ukrainas pilsētās, ir daudzu pārbaudīta izdzīvošanas taktika koncentrēties uz to, kas tev jādara, un turpināt to darīt, neraugoties uz briesmām, kuras var draudēt. Jādara tas, kas mums katram šķiet svarīgs un vērtīgs, un vajadzīgs dzīvē. Tam jābūt prioritātei.
|
|
