Latviešu Ziemassvētku tradīcijas, tostarp folkloras, veidojušās līdztekus mūsu tautas vēsturei, un katrs laikmets tajās atstājis savu ietekmi. Kādas izmaiņas Ziemassvētku tradīcijās piedzīvojam patlaban – laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas?
Atceros savu bērnību Talsos gandrīz pirms 60 gadiem – eglīte bija mājās jau uz Ziemassvētkiem, bet aizkari ciet, jo logs uz ielas pusi. Abiem vecākiem Sibīrijas pieredze… Kad īsti bija dāvanas un svētku galds – laikam tomēr uz Jaungadu, nevis uz Ziemassvētkiem. Mamma man un brālim bija uzšuvusi jaunas īsās bikšeles ar lencēm. Albumos ir bildes no eglītēm vienā un otrā vecāku darba vietā, vēlāk arī skolā, kur abi ar brāli stāvam sabijušies ar paciņām rokās blakus vīram garā mētelī ar pakulu bārdu, un Ļeņina bilde turpat aiz muguras. Un tad obligātā rotaļās iešana. Svētki bija sadalīti vairākos, nevarēja saprast, kuri ir īstie.
Visi trīs mani bērni ir dzimuši astoņdesmitajos gados. Kā jaunai ģimenei šajos pārmaiņu laikos mums pirmoreiz bija pašiem jāveido šie svētki, un, atzīšos, bija grūti saprast, kuras tradīcijas pieder Ziemassvētkiem un kuras – Jaungadam. Vairākus gadus dāvanas abos svētkos tika zvejotas no “laimes akas”, tāpat dzejoļi bērniem bija jāskaita divreiz. Nebijām vienīgie, jo aiz loga raķetes šāva abos svētkos. Palēnām iemācījāmies un sapratām, kā tagad ir pareizi.
2005. gada nogalē Zinātņu akadēmijas senioru klubs uzaicināja mani – tolaik vēl jaunu folkloras pētnieku – lasīt lekciju uz Ziemassvētkiem. Biju aizrāvies ar mūsdienu folkloru. Prezentācijā sakārtoju atbilstoši tēmām smieklīgas bildes, animācijas un īsus video, kurus tolaik viens otram pārsūtījām e-pastā. Tomēr pēc lekcijas zālē bija savāds klusums. Sirmie zinātnieki, no kuriem daudzi varbūt nepazina datorus un internetu, laikam nodomāja, ka “pasaule iet uz galu” –, kā var jokot par tik nopietnām tēmām, kā Ziemassvētku vecītis, eglītes, dāvanas… Vēlāk šo prezentāciju papildināju ar pozitīvākiem piemēriem, pievienoju informāciju par šo tēlu un simbolu vēsturi. Papildinu kolekciju katru gadu, bet maz kā jauna nāk klāt. Varbūt vienīgi rūķi un ziemeļbrieži nu grib turpināt strādāt attālināti.
No tā visa 2012. gadā tapa publikācija angļu valodā “Vizuālie joki par Ziemassvētkiem un Santa Klausu internetā – kāpēc un kāpēc gan ne?”. Meklēju atbildi uz jautājumu –, kāpēc cilvēkiem šādi, vairumā gadījumu diezgan “melni” joki patīk, kāpēc tie ir vajadzīgi? Īsumā – tie palīdz iekšēji cīnīties ar pārmērīgi “sasaldinātiem” svētkiem, ar svētku komerciālo uzbāzību, tie pauž rūgtumu, ka svētki nav tādi, kādi bija agrāk… Tie var būt arī tikai joki, no katras tēmas “izspiežot” visu iespējamo. Šis laikam ir visvairāk lasītais mans zinātniskais raksts.
Es diez ko nemīlu Ziemassvētkus. Varbūt tāpēc, ka dažos dzīves posmos man tieši šajos svētkos bijusi sāpīga pieredze, varētu pat teikt – psiholoģiskas traumas. Tur vainīgi nav tikai eglīšu pasākumi vecāku darba vietās.
Es nevaru ilgstoši izturēt veikalā, kur nedēļām uzbāzīgi skan vienas un tās pašas jautrās Ziemassvētku dziesmas.
Bija gadi, kad no savas zinātnieka algas nevarēju nopirkt dāvanas, jo visa nauda aizgāja izdzīvošanai. Ir bijuši strīdi – šajā laikā cilvēki ir īpaši jūtīgi. Tāpat ir bijuši Ziemassvētki ārzemēs pilnīgā vientulībā, bez interneta un telefona zvaniem.
Es neesmu speciāli pētījis Ziemassvētku tradīcijas. To ir daudz, katrai ir sava vēsture, līdzās vecajām ir vairākas jaunas tradīcijas, tās spēj apbrīnojami strauji mainīties un pielāgoties. Piemēram, apsveikuma kartīšu izskats un sūtīšana – tagad sveicienus sūtām elektroniski, varbūt tikai dažiem īpašiem cilvēkiem aploksnēs.
Santa Klauss no tāla ārzemnieka pārvērties par bērniem zināmu un ierastu tēlu. Salavecis ar Sniegbaltīti dodas atpakaļ uz turieni, no kurienes nākuši.
Mainījusies ēdienkarte un laika plānojums svētkos. Lai gan daudzas ģimenes vēl arvien mielastu gatavo paši un cenšas būt kopā ar saviem vecākiem un vecvecākiem.
Varu dalīties ar saviem novērojumiem. Taču man nav pietiekama faktu materiāla, lai pamatotu savus izteikumus tā, kā zinātniekam pienāktos. Tad nu neņemiet pārāk nopietni.
Kristīgās tradīcijas ar laiku ir savijušās ar dažādu laiku folkloras tradīcijām. Kā tās sadzīvo Ziemassvētku kontekstā?
Man ir aizdomas, ka folkloras tradīciju pretstatīšana kristietības tradīcijām ir domu gājiens tieši jaunajos laikos, vairāk kopš 20. gadsimta 20. gadiem. Tas vismaz daļēji ir saistīts ar dievturību. Tai kā jaunajai reliģijai bija svarīgi sevi pozicionēt, pretstatīt –, lai gan no kristietības tika paņemta ne tikai šīs mācības struktūra (rituāli, gadskārtas, dievību saraksti, “baušļi” utt.), bet arī teksti, jo nereti labāk iederējās tieši tās tautasdziesmas, kuras vairāk ietekmējusi kristietība.
Daudzās Eiropas valstīs tolaik līdzīgi tika konstruētas jeb “atjaunotas” nacionāli romantiskās reliģijas un veidota jauna vīzija par valsts vēsturi. Senāka ir pagānisma un kristietības pretstatīšana. Ticības izplatītāji pieprasīja “pareizi” svinēt svētkus, lai saglabātu savu varu.
Kristieši nenoliedz, ka vairākas tradīcijas pārņemtas no pagānu, tā saucamajām “priekškristietības tradīcijām” (kas nereti pastāvēja vienlaikus un saplūda).
Turklāt pagāni nebija konkrēta tauta, bet nekristītie (vai “par maz kristīgie”), neatkarīgi no valodas un dzīvošanas vietas.
Piemēram, agrāku laiku folkloras pētnieku rakstos bluķa vilkšana un sadedzināšana Ziemassvētkos bija aprakstīta kā sena, gandrīz aizmirsta latviešu tradīcija. Bija zināmi iepriekšējo gadsimtu sprediķu teksti, kuros mācītāji nosodīja bluķa vilkšanu, trokšņošanu masku gājienos un pārmērīgu pieēšanos klusajos Jēzus bērniņa piedzimšanas svētkos. Bet nebija zināmi citu Eiropas valstu pētnieku darbi.
Izrādās – bluķa vilkšana bija pazīstama (un tagad tiek atjaunota) daudzviet Eiropā. Tāpat zīlēšana un daudzas citas izdarības un ticējumi Ziemassvētkos ir ne tikai latviešu tradīcija.
Ziemassvētku eglīte Latvijas teritorijā, šķiet, ienāca kā kristīgā tradīcija, caur baznīcu, arī muižu un mazliet vēlāk – skolu. Meklēju ziņas par to latviešu presē; ir bagātīgs resurss periodika.lv. Par Ziemassvētku eglīti biežāk rakstīts tikai kopš 19. gadsimta 60. gadiem. Tas saskan ar pētījumiem par citām Eiropas tautām. Senākas ziņas par eglīti ir saistībā ar reliģiskajiem un galma, valdnieku svētkiem, no kuriem tā 19. gadsimtā palēnām “nolaidās” līdz mazturīgākiem iedzīvotāju slāņiem.
Par to, ka eglītes tradīcija “izgudrota” Rīgā vai Tallinā pirms daudziem gadsimtiem, esmu lasījis enciklopēdijās un aprakstos, tostarp vācu un citās valodās. Tomēr profesionāli vēsturnieki tam netic.
Robežu starp kristīgajām un folkloras Ziemassvētku tradīcijām ir grūti novilkt. Tās ilgi pastāvējušas līdzās, saplūdušas.
Nereti šo robežu velkam tikai iztēlē, balstoties savās zināšanās, dzimtas svētku svinēšanas pieredzē. Vai ir tik svarīgi robežu vilkt? Galvenais, ka svinam svētkus, piedalāmies to veidošanā, esībā. Kā nu katrs jūtamies labi.
Tā kā tradīcijas ir arī vērtību nesējas, būtisks ir jautājums – kādu vērtību? Ko par mūsu sabiedrību šajā aspektā liecina Ziemassvētku un gadu mijas laika norises?
Jaungada naktī man patīk vērot uguņošanu Rīgā, manā Pārdaugavas apkaimē. Uzkāpju pat uz malkas šķūnīša jumta, lai labāk redzētu. Vienā pusē ir daudzstāvu mājas, tur rībēšana, protams, sākas vienpadsmitos vakarā. Citās pusēs uzbūvētas jaunas privātmājas, kuru īpašniekiem gribas “iezīmēt” savu jauno teritoriju. Salīdzinu ar atmiņām no iepriekšējiem gadiem, cenšos saskatīt tendences. Krīzes laikā uguņošana bija pieticīgāka. Šogad būs interesanti pavērot, vai to ietekmējis karš Ukrainā – šāvieni daudziem izraisa pavisam citādas asociācijas nekā agrāk. Vai tāpēc raķešu būs mazāk?
Laikrakstos latviešu valodā, kas tapuši 19. gadsimta vidū, varēja lasīt, ka mācītāji sprediķos vēršas pret ar spīguļiem un konfektēm sakarinātu eglīti kā pavisam nepiemērotu rotājumu Kristus bērniņa piedzimšanas laikā.
Laikrakstā “Amerikas Vēstnesis” (1914. gada izdevumā) atradu rakstu, kura autors nosoda tradīciju stāstīt bērniem par Santa Klausu kā dāvanu nesēju, – tā esot bērnu mānīšana, pavedinot viņus uz melošanu.
Man šķiet, ērmīgi ir ieteikumi mūsdienās par “latvisku” Ziemassvētku eglītes rotāšanu – tautasdziesmās eglīte nav minēta saistībā ar šiem svētkiem, tai bija noteikts pielietojums kāzās un simbolika bērēs, bet ne Ziemassvētkos.
Nezinu, vai ar labiem padomiem var piebremzēt dāvanu pirkšanas kāri un dāvināšanas tikumu…
Nereti jaunais kādu laiku liekas slikts, svešs, nevērtīgs un nepieņemams. Tad vai nu tiek aizmirsts, vai pieņemts. Manuprāt, tiek atzīts tad, ja tas iekļaujas lielajās mītiskajās un gada rituma struktūrās.
Piemēram, Valentīna diena kā pavasara sākuma svētki, kad dabā viss mostas, tai skaitā agrīnas mīlas jūtas. Halovīns daudzās valstīs atdzīvina senās masku gājienu tradīcijas. Kāzās pavisam nesen uzradās jaunievedums – piekaramā atslēga. Pirms dažiem gadiem pieredzējām, kā baltā galdauta svētki gandrīz aizēnoja Latvijas Neatkarības atjaunošanas svētkus, tāpēc šīs tradīcijas radītāji tos centās “piebremzēt”.
Eglīte ir gan pasaules koka, gan dzīvības un gaismas simbols, kas ir ļoti atbilstoša gadu mijas svētkiem. Visai naivs, manuprāt, ir “savējo seno” un “svešo ārzemju” tradīciju pretstatījums, jo nereti vairāk ir balstīts pieņēmumos un ieradumos, nevis kultūrvēsturiskās zināšanās.
Lai tradīcijas dzīvotu, tās nevar būt mākslīgi uzturētas, tām zināmā mērā ir jāmainās līdzi laikam. Taču, kā saprast, kas šajās pārmaiņās rada paliekošas vērtības, bet kas ir tikai vulgāri, tradīcijas degradējoši mūsdienu uzslāņojumi?
Ziemassvētkiem ir paveicies, jo tiem ir sens pamats un noteikta vieta gada ritumā, kā arī iespējas dinamiski piemēroties sava laika vajadzībām un iespējām. Latvijā tie ir vieni no lielākajiem gadskārtu svētkiem. Ne paši lielākie, kā ir citur, kaut vai tāpēc, ka Jāņu tautasdziesmu mums ir daudz vairāk nekā Ziemassvētku. Ir tik daudz ieražu un iespēju – varam izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt.
Manuprāt, šajos svētkos nav slikti pat nedarīt neko, izvairīties no tiem, izpildot tikai pašu minimumu. Tomēr šādi var arī palaist garām daudz ko jauku, it īpaši attiecībās ar tuvākajiem cilvēkiem.
Tiek uzskatīts, ka viena no lielākajām Ziemassvētku manipulācijām ir to komercializācija, respektīvi, jāpērk un jādāvina milzīgs daudzums dāvanu. Šiem svētkiem ir liela “ekoloģiskā pēda”. Kā to mazināt? Manuprāt, ne jau iztiekot bez smaržīgas eglītes, ja pastaigā Latvijas mežos, egļu tajos ir daudz. Būšu nemīlēts, ja teikšu – varbūt kaut kā ierobežojot dāvanu pirkšanu?
Kādreiz Ziemassvētkos apdāvināja tikai nabagus. Vēlāk – arī bērnus. Bet visus –, vai mēs tagad esam tādi nabagi?
Industrializācija ar mums spēlē viltīgas spēles. Rada ne tikai ērtības, bet arī pienākumus. Esmu lasījis, ka gan veikali, gan pat valstis plāno saglābt gada budžetu, cerot uz aktīviem pircējiem Ziemassvētkos. Santa Klauss no barga veča, ar kuru baidīja nepaklausīgus bērnus, nemanot kļuvis par jautru “iepirkšanās dievu”, kam jākalpo par veikalos iekšā saucēju…
Kā no folkloras un tradīciju attīstības aspekta raudzīties uz faktu, ka Ziemassvētku atribūtika publiskajā telpā, tirdzniecības vietās parādās jau oktobrī?
Tā mūsdienās laikam ir starptautiska komerciālā prakse. Cienot Latvijas tradīcijas, labāk jau būtu eglīšu rotājumus un citas šo svētku preces īpaši izcelt tikai pēc 18. novembra. Tirgotājiem varbūt ir bail, ka tā var zaudēt kādu peļņas daļu. Mierinājumam varu teikt, ka viena no latviešu tradīcijām ir svarīgos darbus atlikt uz pašu pēdējo brīdi – šaubos, vai dažās nedēļās pirms 18. novembra Ziemassvētku dāvanas un eglīšu rotājumus nopērk vairāk nekā pēdējās dienās pirms svētkiem.
Divreiz gadumijas laikā biju vieslektors Vācijā. Man, neesot pieradušam, bija mokoši divus mēnešus dzīvot nepārtrauktās Ziemassvētku noskaņās, kas bija ne tikai veikalos, bet visur publiskajā telpā. Varbūt arī vietējiem tas šķita par daudz, jo ne reizi vien dzirdēju arī tādu formulējumu kā “no Ziemassvētkiem brīva zona”.
Vācijā no studentiem uzzināju vienu viltību – Ziemassvētku vakarā no eglīšu tirgotājiem var dabūt egli par brīvu, jo tās tāpat vairs nevarēs pārdot. Atšķirībā no Latvijas, kur eglītes tirgo arī uz Jauno gadu un pareizticīgo Ziemassvētkiem.
Protams, gandrīz katrā valstī ir veikali, kur Ziemassvētku lietiņas tirgo visu gadu. Cilvēkiem patīk ceļot ne tikai telpā, bet arī laikā. Tomēr ir sakāmvārds: “Kas par daudz, tas par skādi”.
Ziemassvētku vecītis – kad un kā tas parādījies latviešu vidē? Kādas pārmaiņas piedzīvojis un kādu lomu cilvēku uztverē, tostarp mūsdienu folkloras izpausmēs, ieņem patlaban?
Nezinu, vai visi tie, kuri apgalvo, ka pareizais latviskais nosaukums esot “Ziemassvētku vecītis”, zina, ka tas ir tulkojums no vācu valodas vārda Weihnachtsmann.
Spriežot pēc latviešu preses, Ziemassvētku vecītis bija nozīmīgs šo svētku tēls jau 20. gadsimta sākumā un vēlāk, Latvijas laikā.
Savukārt Salavecis latviešu presē bieži parādījās tūlīt pēc padomju okupācijas 40. gadu otrajā pusē. Kopā ar Sniegbaltīti, kas esot viņa mazmeitiņa, bet biežāk tiek saredzēta kā draudzene. Ne velti jokoja, ka Salavecis nekad neesot skaidrā, tāpēc bez Sniegbaltītes palīdzības netiktu galā ar pienākumiem; ne Santa Klausam, ne citiem šīs lomas izpildītājiem šādas izpalīdzīgas draudzenes nav.
Nepārstāstīšu šo tēlu vēsturi Eiropas kultūrā, par to viegli var atrast dažādas kvalitātes lasāmvielu internetā un žurnālos. Piemēram, Salavecis – Дед Мороз – esot pazīstams kopš Aleksandra Afanasjeva pasakām 19. gadsimta 60. gados, bet kopā ar Sniegbaltīti viņu populāru padarīja Nikolaja Rimska-Korsakova opera “Sniegbaltīte” 1882. gadā. Padomju laikā šie tēli piedzīvoja gan aizliegumus, gan milzu popularitāti un dažādus pārveidojumus. Nereti tiem blakus bija trešais – Jaunais gads – maza puisēna izskatā.
Santa Klausu pirmais esot uzzīmējis gleznotājs Tomass Nasts 1836. gadā ASV ilustrētajam žurnālam Harper’s Weekly.
Kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem Santa Klausa popularitāti ļoti veicinājušas Coca-Cola reklāmas, taču sarkanais mētelis viņam bijis jau iepriekš.
Ziemeļbrieža Rūdolfa tēlu radījis rakstnieks Roberts Mejs 1939. gadā pēc Čikāgas lielveikalu ķēdes pasūtījuma. Zināms arī laiks, kad radušies stāsti, ka Santa Klauss ar rūķiem dzīvojot Ziemeļpolā, ka viņa mītne pārcelta uz Rovaniemi Somijas ziemeļos, lai būtu tūristiem vieglāk sasniedzama, kad atvērti viņa biroji citās valstīs utt.
Ir joks, ka katra vīrieša dzīvē esot trīs posmi –, kad viņš tic Ziemassvētku vecītim, kad viņš netic Ziemassvētku vecītim un kad viņš pats ir Ziemassvētku vecītis. Laba tēma pētījumiem būtu intervēt cilvēkus, kas tagad un senāk pildījuši šo lomu – gan mājas pasākumos, gan piedāvājot savu pakalpojumu par maksu ģimenēm un iestādēm. Kāda ir viņu mitoloģija, uz ko viņi balsta stāstu par sevi, kā tas ir mainījies kopš padomju laikiem?
Ziemassvētki ir ienesīgs laiks arī folkloras kopām, jo pasākumu rīkotājiem un pašvaldībām tās pēkšņi kļūst vajadzīgas reprezentācijai kā “tautisko tradīciju” zinātājas un pārstāvētājas.
Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kā pieņemts uzskatīt, ir sapņu, cerību, ilgu un pārdomu pilns. Vienlaikus tas, iespējams, pilnīgi pašsaprotami varētu būt vislabākais laiks, lai, īsinot garos ziemas vakarus, lasītu pasakas, iztēlotos, arī stāstītu. Jūs kopā ar folkloristi un filosofi Māru Mellēnu un citiem domubiedriem esat izveidojuši stāstnieku kustību. Ko varat teikt par mūsdienu Ziemassvētku stāstiem, kas populārajā kultūrā, šķiet, joprojām asociējas ar Čārlza Dikensa “Ziemassvētku dziesmu”?
Mūsdienās šis laiks vairāk ir piepildīts ar steigu, stresu, neskaitāmiem pasākumiem un pienākumiem. Miers iestājas tikai tad, kad svētki tuvojas noslēgumam.
Senāku laiku latviešu folkloras pierakstos ir maz pasaku un teiku, kurās pieminēta ziema, sniegs, Ziemassvētki.
Iespējams, vairums latviešu pasaku ir “ieceļojušas” no zemēm, kur ir siltāks klimats. Svētku laikā tik ļoti pieprasītais literāro stāstu žanrs “Ziemassvētku stāsti”, kur centrā nereti ir Ziemassvētku brīnums, ko piedzīvo nabadzīgs varonis, ir vēsturiski jauns, tas esot aizsācies ar Čārlza Dikensa stāstiem 19. gadsimta 40. gados. Ko tad citu stāstīt Ziemassvētkos?
Folkloras kopēji, pamatojoties uz nedaudziem folkloras pierakstiem, palaikam apgalvo, ka rudenī un ziemā ir noteikti laiki, kad vajag stāstīt pasakas un stāstus, un tad sākas laiks, kad tos vairs nedrīkst stāstīt. Nepiekrītu – stāstu stāstīšanai jebkurš laiks ir pieņemams, ja vien ir stāstītājs un kaut viens klausītājs.
Kopā ar Māru Mellēnu un domubiedriem esam izveidojuši Latvijā stāstnieku kopienu, kas apzināti rūpējas par mutvārdu stāstīšanas tradīciju turpināšanu. Tas aizsākās 1997. gadā ar stāstnieku konkursiem bērniem no folkloras kopām – tie notiek joprojām. No 2006. gada norit apmācības un pasākumi pieaugušajiem, no tiem lielākie ir stāstnieku festivāli četros Latvijas novados. No 2010. gada darbojas UNESCO LNK tīkls “Stāstu bibliotēkas”. 2017. gadā nodibināta Latvijas stāstnieku asociācija.
Mums ir pieredzējuši stāstnieki, kurus var uzaicināt uzstāties. Tomēr par visu vairāk mums rūp, lai cilvēki nebaidītos paši stāstīt un klausīties stāstus. Vairums mūsu stāstīšanas pasākumu ir tādi, kuros katrs var iesaistīties. Cenšamies veidot nelielas kopienas, kurās cilvēki var pulcēties un dalīties ar saviem stāstiem.
Gribam būt labās vēsts nesēji – katrs spēj stāstīt stāstus, pasakas un atmiņas, vajag tikai sākt to darīt!
Bet kā Ziemassvētkos, gadu mijā? Mums ir ierasts, ka par dāvanu “jāsamaksā” ar dzejolīti. Un tad ir svētku galds, fonā televizors vai skaļa mūzika. Bet kā būtu, ja pamēģinātu atrast klusāku brīdi, lai stāstītu stāstus? Šajā laikā ierasts apciemot radiniekus, draugus. Ja jau esam kopā, iespējams, ne tikai divas, bet pat trīs un vairāk paaudzes, palūgt katram pastāstīt, kā viņš svinēja bērnībā, kādas tad bija ziemas, kādi bija suņi, kaķi un citi mājdzīvnieki, ko atceras par saviem senčiem, par kādiem jokiem smējās un no kādām baumām, spoku stāstiem baidījās… Varbūt tieši šajā brīdī ir pēdējā iespēja telefonā uzfilmēt sava vectēva vai vecmāmiņas stāstus…
Esat norādījis, ka folklora dzīvo, mainās, rodas arī mūsdienās, pat nemanot, piemēram, kad internetā skatāmies vai pārsūtām jociņus, lietojam populāras frāzes no dziesmām, reklāmām vai filmām, rakstām apsveikumu pantiņus, pārveidojam fotogrāfijas ar fotošopu. Vai mūsdienu folkloru kāds apkopo, atlasa, uzkrāj?
Jau 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē arvien vairāk folkloras pētnieku pamanīja, ka folklora nav tikai izmirstošs pagātnes mantojums, bet tā radoši pielāgojas dzīvei mūsdienu tehnoloģiju pasaulē. Parādījās tādi termini kā “mūsdienu teikas”, “biroja folklora”, “kopētāju folklora”, “profesiju folklora”, “viltotā folklora”, “modernie ticējumi” utt. Folkloristika arī kļuva refleksīvāka, tuvinājās socioloģijai un citām sabiedrības izpētes zinātnēm. Detalizētāk par to var lasīt Daces Bulas grāmatā “Mūsdienu folkloristika. Paradigmas maiņa” (2011).
Bijušajā PSRS teritorijā folkloristi šīs izmaiņas piedzīvoja 90. gadu sākumā. Drīz pēc tam arī sapratām, ka internets ar savām komunikācijas iespējām cilvēkus nereti tuvina mutvārdu tradīcijām, nevis tikai attālina no tām. Folkloras pētnieku datoros sāka krāties dažādi mūsdienu folkloras vākumi. Bet, cik zinu, tie ne vienmēr nonāk līdz arhīviem un kļūst publiski pieejami. Problēma ir, ka folkloras arhīvi galvenokārt ir veidojušies papīra formātā fiksētu folkloras liecību saglabāšanai.
Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs garamantas.lv jau vairākus gadus intensīvi strādā, lai tiktu digitāli dublēts un publiski pieejams trīs miljonu vienību lielais tā krājums, kas galvenokārt rakstīts papīra formātā. Pētniekiem ir iespējams tur ievietot savas kolekcijas, digitālos vākumus – arī failu, fotogrāfiju, video u. c. formātā. Tomēr visčaklākais interneta folkloras vācējs un arhivētājs ir pats internets. Ja vajadzīgs materiāls par kādu tēmu, ir arvien jaudīgāki resursi, lai internetā to varētu sameklēt.
