Pulcēšanās draudzēs, baznīcā ir viens no kristietības prakses pamatnosacījumiem. Ko baznīcai un kristietībai nozīmē attālinātas komunikācijas režīms, kādu, sagaidot Ziemassvētkus, esam spiesti ievērot?
Ne tikai baznīcai un draudzei, bet arī visai sabiedrībai ierastos pulcēšanos veidus un vajadzību pēc tiem jau pavasarī ietekmēja pandēmijas izraisītie stingrie, jaunākajā vēsturē vēl nepieredzētie fiziskās kontaktēšanās ierobežojumi. Kristīgajai pasaulei tas nozīmēja, ka gandrīz vienas nakts laikā gadsimtiem ilgi lietotie tradicionālie evaņģēlija komunikācijas mediji un kristīgā reliģiskā prakse – dievkalpojums, rituāli, iesvētes mācības un citi lielformāta pasākumi –, kā arī šo pasākumu noturēšanai speciāli izveidotās telpas (dievnami un draudzes nami) kļuva nederīgi un neizmantojami. To piedzīvoja un piedzīvo arī daudzas citas reliģijas.
Tomēr mums jāapzinās, ka kopā būšana ir tikai viens aspekts, kas saistās ar cilvēka garīgajām vajadzībām un reliģisko brīvību. Cits aspekts ir individuālais – mūsu katra personiskais un oriģinālais garīgās izaugsmes ceļš. Šajā gadā “mēs” aspekts ir būtiski mazinājies, savukārt “es” aspekts pieaudzis. Tas nav nekas jauns. Arī cilvēka apziņas attīstības pētnieki saka – dzīvē ir periodi, kad svarīgākais ir “mēs”, un ir periodi, kad priekšplānā izvirzās “es”. Mēs visu laiku savā attīstībā, savā dzīves stāstā virzāmies no “es” uz “mēs”, no “mēs” uz “es”. Nav iespējams garīgs ceļš un ticība bez individuācijas, bez sava personiskā un oriģinālā ticības ceļa un arī bez kopības un kopienas. Šobrīd baznīcā esam vairāk “es” laikmetā. Un tas ir normāli. Lai cik nenormāli tas liktos.
Tomēr šogad šis laikmets atnāca bezgala strauji, neklauvējot un nepiesakoties, līdzšinējai kristietības formai, kas balstījās uz cilvēku sanākšanu kopā, konfrontējoties ar savām robežām. Piepeši sludināt evaņģēliju un īstenot draudzes darbu bija iespējams tikai digitāli. Fiziskā distancēšanās nepieļāva nekādu citu draudzes formu kā tikai digitālo draudzi. Ar laiku, protams, sāka attīstīties arī dažādas citas analogās formas. Tās bija daudz personiskākas, intīmākas, izstieptākas laikā. Tas, par ko iepriekš tika diskutēts vien teorētiskā līmenī, šīgada laikā ir piedzīvojis praktisku transformāciju – baznīca var būt arī digitāla. Protams, ne vienmēr augstā kvalitātē, ne vienmēr perfekta, ne vienmēr visaptveroša, taču ar digitāli īstiem dievkalpojumiem, ar īstu ticību. Tā ir baznīca, kas mazliet līdzinās dzīvsudrabam, plūstoša, daudz mainīgāka – tā ir mazāk konfesionāla, aiz zemāka durvju sliekšņa, ar mazākām robežām, atbilstoša situācijai, baznīca vairāk tev, nevis tikai “viņiem”. Šāda baznīca rodas tāpēc, ka jaunās tehniskās iespējas var pārvarēt līdzšinējās robežas un struktūras.
Kā raudzīties uz varbūtību, ka attālināti dievkalpojumi, šāda saikne starp mācītāju un draudzes locekļiem varētu kļūt par pastāvīgu praksi?
Jautājums vietā – vai tas ir pagaidu modelis vai arī pāreja uz jaunu, hibrīda veida baznīcu, kurā analogais un digitālais sadzīvos vienā telpā. Es domāju, ka baznīcas nākotne ir analoga un digitāla. Bet digitālais neaizstās analogo. Taisni pretēji – analogā vērtība tikai augs. Mēs no jauna novērtēsim klātienes dievkalpojuma vērtību, lielumu, skaistumu. Ar citām acīm piedzīvosim katru iespēju būt kopā. Klātiene turpmāk būs daudz lielāks dārgums nekā līdz šim. Bet šie divi – analogais un digitālais – noteikti būs absolūti līdzvērtīgi baznīcas aspekti.
Šo laiku mēdz uzlūkot ļoti dažādi – gan kā Dieva sūtītu sodu, gan kā iespēju, ko nosaka pieņēmums, ka indivīdam un sabiedrībai attīstīties liek ierastās lietu kārtības sabrukums, pārbaudījumi un sāpīga pieredze. Kā uz to raugāties, ko tajā saskatāt jūs?
Manā ieskatā kristietības būtība ir tajā, ka Jēzus radikāli izmaina to, kā mēs izprotam Dievu. Šī izpratnes maiņa izraisa transformāciju arī tajā, kā mēs lūkojamies cits uz citu, arī paši uz sevi un realitāti kopumā. Un šī izmaiņa ir tajā, ka Jēzus radikāli norobežojas no sava un arī – kā uzrāda jūsu jautājums – šī laika pārliecībām, ka Dievs soda. Kristus rada jaunu veidu, kā uztvert Dievu – kā mīlošu tēvu. Kā mīlošus vecākus. Dievs ir mīlestība, saka Jaunā Derība, viņā nav ne grama tumsas, atriebības, ļauna nolūka, viņa audzināšana, ja tā var teikt, nav vardarbīga nekādā veidā. Dievs mūs māca citādi, nevis ar zemestrīcēm, pandēmijām, nelaimēm. Tās pieder pie šīs realitātes, bet tās nav Dieva personiski izraisītas. Nav tāda Dieva, kurš diriģētu pasaules vēsturi.
Pārveides procesi – ierastās kārtības sabrukums, pārbaudījumi un sāpīga pieredze – mūs pavada visu mūžu. Dažkārt tie risinās gandrīz nemanāmi, bet krīzē pārmaiņas notiek tik ātri, bieži pēkšņi un negaidīti, ka cilvēka spēja ar šīm pārmaiņām tikt galā ir nepietiekama. Tāpēc, jā, neapšaubāmi, mūsu dzīve iegriežas citā virzienā, trajektorijā. Bieži svarīgi ir izšķirt, kāda veida krīze ir tā, kurā nonākam. Daudzas krīzes vai slimības mēs vienkārši pārvaram, un tad dzīve atgriežas līdzšinējās sliedēs. Nekādas būtiskas izmaiņas nav notikušas. Ir sabrukumi un sāpīga pieredze, kas noved pie dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Reizēm var novērot, ka daži cilvēki vienmēr atgriežas vienā un tajā pašā krīzē, jo problēmu mēģina risināt vienā un tajā pašā neauglīgajā veidā. Krīzes atkārtošanās norāda uz kādiem neapzinātiem iekšējiem konfliktiem, kurus cilvēks nav spējīgs atrisināt. No visām šīm krīzēm un slimībām ir jānošķir krīzes, kuras cilvēku vai sabiedrību attīsta un pēc kurām mēs kļūstam “veselāki caur slimību”. Un te nav runa par dziedināšanu tādā nozīmē, ka atjaunojas iepriekšējā kārtība, bet par tādas stabilitātes un “jaunas kārtības” iegūšanu, kāda iepriekš nav bijusi pazīstama, pie jauna garīga redzējuma un jauna garīgā funkcionēšanas veida. Taču to mēs nekad nezinām nedz krīzes sākumā, nedz vidū. Tikai atskatoties var saprast, vai no krīzes cilvēks vai sabiedrība ir iznākusi dziedinātāka nekā iepriekš, jā, nonākusi kādā jaunā sevis attīstības telpā, nokļuvusi uz kāda jauna pakāpiena vai viļņa.
Mēs nevaram zināt, ar ko beigsies tas, kas tagad ar mums notiek. Bet mēs varam atvērties jauniem risinājumiem, ieklausīties redzējumos, kas skatās tālāk par šodienu, domāt kompleksi, mācīties izšķirt, kas no līdzšinējā darbojas un kas ne, apzināties savas individuālās un kolektīvās ēnas. Pārveide, proti, pakāpšanās jaunā sabiedriskās apziņas pakāpē, ir izpausme fundamentālām izmaiņām vērtīborientācijā, kad notiek vispārējā pielāgošanās jaunajiem eksistences nosacījumiem. Tā ir apziņas maiņa un izpratne, ka vakardienas loģika un receptes kļuvušas nederīgas, gatavība atvērties jaunajam, nezināmajam. Tā ir sajūta, ka pašreizējais stāvoklis vairs neapmierina, ka tas vairs neder, ka tas zaudējis derīguma termiņu, līdzšinējā pieeja vairs neiedvesmo, nesniedz apmierinošas atbildes, nepalīdz atrast risinājumus. Tad nav variantu. Ir jāpaņem labākais no šībrīža situācijas un jādodas tālāk, cienot un godājot visas savas attīstības telpas, kurām jau esam izgājuši cauri. Kas tajā visā ir Dievs? Es domāju, Dievs ir mūsu attīstības, pārveides, izaugsmes virzītājspēks, gars, kas visu dzīvu dara, proti, gars, kurš palīdz mums dzīvot ar iedvesmu un enerģiju realitātei un mūsu eksistences nosacījumiem atbilstošai dzīvei.
Apziņas maiņa un izpratne par to, ka vakardienas loģika un receptes kļuvušas nederīgas, gatavība atvērties jaunajam, kā sakāt, šķiet, nav iespējama bez noteiktas vērtīborientācijas. Pastāv uzskats: tas, kam cilvēks dod priekšroku izvēles situācijās, apliecina viņa vērtības. Cik un kādā virzienā, jūsuprāt, iespējama ir šāda transformācija sabiedrībā, kuru uzskata par kopumā sekulāru, orientētu uz patēriņu?
Neapšaubāmi, orientēšanās uz patēriņu ir viena no lielas sabiedrības daļas ēnas pusēm, taču ir jāapzinās, ka mēs dzīvojam laikā, kad sabiedrība nav vienapjoma, monolīta, apzīmējama kā sekulāra vai garīga un tamlīdzīgi. Lai arī mēs visi dzīvojam vienā laikā, tas nenozīmē, ka visi esam viena un tā paša laika cilvēki. Mūsdienās līdzās cits citam dzīvo cilvēki, kuri atrodas dažādās apziņas attīstības pakāpēs, līdz ar to dažādi raugās uz reliģiju, baznīcu, Dievu, sevi un sabiedrību, citiem vārdiem, uz realitāti. Tādēļ šobrīd mēs sastopamies ar vairākām vērtību sistēmām vienlaikus, un katrai no tām ir savas ēnas puses.
Līdzās materiālistiskai alkatībai un visa nemateriālā un transracionālā noliegumam ir vērojamas arī citas ēnas puses, piemēram, agresivitāte, savu vērtību absolutizācija, dogmatisks fanātisms, citu tiesāšana par to, ka tie paši citus tiesā. Dažkārt šīs dažādās ēnas arī “saslēdzas kopā”, un tad rodas sajūta, ka tumsa patiešām sabiezē. Tomēr ir vairāk jāpievēršas nevis ēnām, bet gan tam, kas ēnu met. Un viss met kaut kādu ēnu. Jā, ēna ir nepatīkama lieta, taču vēl nepatīkamāk ir tad, kad tu savu ēnu neapzinies, neredzi sevī, bet visos citos. Tad tas visiem ir ļoti nepatīkami. Kad cilvēks vai sabiedrība jau ir tikusi tik tālu, ka spēj savu ēnu nosaukt vārdā un apzināties, spēj apzināties savu “skabargu” un reflektēt par to, ko tā dara ar “baļķiem” citu acīs, tas jau ir liels sasniegums.
Orientēšanās uz patēriņu ir ēna tādam mūsdienu sabiedrības realitātes uztveres veidam un attīstības pakāpei, kas garīgā ziņā ir zinātkāra, atvērta šaubām, ar kritisku domāšanas spēju apveltīta, vairāk orientēta uz individuāliem garīgiem meklējumiem, piesardzīga pret iepriekšējo gadsimtu lielajām reliģiskajām uzskatu sistēmām un institūcijām. Mūsdienu cilvēkam neviens realitātes jēgas skaidrojums nav pieņemams vairs tikai tāpēc, ka to pārstāv tā vai cita instance, tostarp arī baznīca. Vairākums mūsdienu cilvēku respektē reliģijas un apziņas brīvību un cilvēktiesības, kuras apzinās kā izšķirīgu garīgu mērogu visas cilvēces savstarpējām attiecībām un kopīgai spējai sadzīvot kopā uz vienas planētas.
Mūsdienu cilvēkam strauji zūd interese par reliģiju, šim procesam ir tendence pieaugt, bet ir svarīgi apzināties, ka tas ir intereses zudums par reliģiju, kādu mūsdienu cilvēks pazīst no vēstures, jo viņa acīs dažas vēsturiskas reliģiskās formas un saturi zaudē vai ir zaudējuši savu derīguma termiņu. Intereses zudums rada auglīgu tukšumu, kurā var rasties vēlme iepazīt tādas reliģijas un garīguma formas, kuras mūsdienu laikmetā vēl atrodas tapšanas stadijā, arī kristietībā. Savukārt viens no svarīgiem mūsdienu cilvēka garīgajiem jautājumiem ir šāds: “Kā man dzīvot mīlestības pilnu dzīvi, kā man dzīvot dzīvi, kurā esmu laimīgs es un varu darīt laimīgus citus?” Šodienas garīgi transformatīvais jautājums ir par to, kā veidoties tādām attiecībām cilvēku, cilvēku grupu, tautu, nāciju, rasu, dažāda dzīvesveida un dažādu politisko un reliģisko uzskatu pārstāvju vidū, lai cilvēce varētu dzīvot un pastāvēt, lai tajā sev cienījamu un no visiem pārējiem akceptētu vietu varētu atrast ikkatrs. Tie ir augstākā mērā garīgi jautājumi un uzdevumi, kas tālu pārsniedz visas dažādās ēnas, kuras mēs mācāmies apzināties, neiet to pavadā un pozitīvā veidā integrēt sevī.
Šis, šķiet, ir jautājums par solidaritāti, ko, starp citu, tieši patlaban varam spilgti novērot kaut vai tik elementārā piemērā: kamēr vieni valkā sejas maskas, lai neapdraudētu citus, otri to demonstratīvi atsakās darīt, norādot uz savas brīvības neaizskaramību. Kā sākumā radīt vai veicināt vismaz apjēgsmi par kopējo labumu kā vērtību un priekšnosacījumu ceļā uz tādām sociālajām attiecībām un varbūt pārvaldes sistēmu, kas darbojas visu labā? Kāds ir mūsu sabiedrības potenciāls šajā ziņā?
Kad kādu iemeslu izveidojas jauna sabiedrības izdzīvošanas struktūra, ir nepieciešams laiks, lai visi aptvertu un pieņemtu gan tās nepieciešamību, gan tās nozīmi kopējā labuma veicināšanā. Bet dažkārt šādas struktūras ir jāveido ļoti strauji: kā, piemēram, Covid-19 ierobežojumi, tostarp arī obligāta masku nēsāšana. Atziņa, ka šie ierobežojumi kalpo kopīgam labumam un patiesībā ir tuvākmīlestības izpausmes, visus nesasniedz vienādi ātri. Ne katrs piekristu manis teiktajam, ka maskas lietošana ir tuvākmīlestības izpausme. Bet es gribētu šos ierobežojumus salīdzināt ar cita veida ierobežojumiem, ar kuriem sastopamies ikdienā: ceļu satiksmes ierobežojumiem. Vai sarkanā gaisma luksoforā nav manas pārvietošanās brīvības ierobežojums? Vai aizliegums pastāvīgi pārvietoties pa ceļa kreiso pusi neierobežo manas cilvēktiesības? Jebkuru brīvību ierobežo mīlestība un rūpes par citu cilvēku drošību, dzīvību un vērtību. Iespējams, kad ceļu satiksmes noteikumi savulaik tika ieviesti, bija lielas diskusijas, kuri ierobežojumi ir vajadzīgi un kuri ne. Arī toreiz varbūt bija daudz iebildumu, kāpēc tagad ar kaut kādām zīmēm un gaismām cenšas ierobežot mūsu brīvību braukt tur, kur mums vajag, vistaisnākajā veidā. Taču, ja vēlamies saglabāties kā sabiedrība un cilvēce, bez šādām konvencijām iztikt nav iespējams. Mēs jau sen vairs nediskutējam par to, vai ir nepieciešami ierobežojumi ceļu satiksmē. Mēs drīzāk domājam, kā mazināt iespējas tos pārkāpt. Ļoti svarīga ir saprātīgā, nobriedušā vairākuma nostāja. Es vēl atceros laikus, kad automašīnu vadītāji ļoti negribīgi apstājās pie gājēju pārejām. Bet tad – vai tā bija kāda mediju kampaņa, vai kādu laiku policija ļoti strikti sodīja par gājēju nepalaišanu – vienā brīdī tas mainījās. Absolūtais autovadītāju vairākums sāka respektēt baltās strīpas uz ceļa. Un tas kļuva par pašsaprotamību: “tā pie mums dara”. Un tagad nevienam nevajag to kontrolēt. Mūsu brīvību ierobežo mīlestība un rūpes par otru cilvēku.
Man tuvs ir nevardarbīgās komunikācijas koncepts, kura viens no pamatpieņēmumiem ir tāds, ka visi cilvēki cenšas piepildīt savas vajadzības un aiz katras agresīvas, destruktīvas izturēšanās slēpjas kādas vajadzības, kas nav piepildītas, katrs agresīvs izteikums ir izmisīgs mēģinājums piepildīt kādu savu vajadzību. Agresija norāda uz kādu tukšumu, nepiepildītību pašā cilvēkā. Ja mums izdodas uztvert, kas tā ir par vajadzību, sākas dialogs. Taču uztvert otra vajadzību iespējams tikai sarunājoties. Bet, tā kā mēs esam sociālas būtnes, sarunas vienmēr ir iespējamas. Tikai nonākot otra vajadzības telpā, ir iespējama “win/win” situācija, kurā neviens nav zaudētājs un uzvarētājs, bet abi iesaistītie (cilvēki, grupas, kopienas) nonāk jaunā saprašanās līmenī. Es domāju, ka nevardarbīgās komunikācijas koncepts varētu būt labs rīks arī mūsu problēmu risināšanā.
Jūs jau ilgi esat arī kapelāns Bērnu slimnīcas Vecāku mājā. Šis laiks daudziem atnesis sāpes, ciešanas un sēras. Kā tās pārvarēt vai pieņemt? Tas varētu būt sevišķi grūti sabiedrībā, kurā valdījis neveiksmes, slimības un nāves noliegums.
Un tās arī ir vēl vienas mūsdienu sabiedrības ēnas puses, šī tik bieži un dažādi piedzīvotā nāves tēmas izstumšana, nerunāšana par to, sava mirstīguma un galīguma nepieņemšana. Ēnu ir daudz, bet tas ir labāk, ja nebūtu nevienas. Jo tad tas nozīmē, ka neesam vēl tās sākuši redzēt. Sēras nevar pārvarēt, tās var tikai izdzīvot, iziet tām cauri un apzināties, ka dzīve pēc sērām vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Cilvēks, par kuru tu sēro, miris paliks vienmēr. Un tādā ziņā sēras ienes dzīvē kādu toni, kurš tur tāds tagad paliks vienmēr.
Mums bieži pietrūkst drosmes pieņemt, ka ne viss ir salabojams, atjaunojams. Piedzīvojis tuva cilvēka nāvi, cilvēks nevar atgriezties no sērām iepriekšējā dzīvē. Viņš var tikai doties uz priekšu. Bieži ar jaunu, daudz dziļāku izpratni par realitāti. Taču ne vienmēr. Mēs nekad nezinām, kādi iziesim tajā pusē. Un tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar visādiem plakaniem solījumiem par to, ka mēs no šī iziesim gudrāki, labāki, mīlošāki. Tas nežēlīgais, kas slēpjas šajos it kā labi domātos solījumos, ir to slēptā vēsts, ka šī nelaime, šī slimība, šis zaudējums bija nepieciešams, lai.. Bet nav nekāda “lai”. Notikušais nebija nepieciešams. Arī bez tā visa mēs bijām gudri, mīloši, labi.
Mums kopumā ir grūti pieņemt, ka otrs cilvēks cieš. Un tad mēs mēģinām viņu mierināt, darīt kaut ko, lai viņš ciestu mazāk, noņemt no viņa pleciem kādu smagumu. Taču kā var nomierināt to, kas ir nenomierināms? Cenšoties mazināt otra ciešanas, mēs dodam zīmi, ka neuztveram otra ciešanas nopietni. Kad mēs sakām – neraudi tik daudz –, mēs dodam zīmi, ka mirušais nav bijis tā vērts, lai par viņu tik daudz raudātu. Tas ir labi, ka mēs vēlamies otrā iejusties, gādīgi apjautāties, kā iet, taču tas darbojas tikai tad, ja ir bijusi grūta diena vai kādas citas dzīves problēmas. Bet, ja ir īstas bēdas, tad tās ir pārāk lielas, lai līdzētu kāds mierinājums. Kad lielas sāpes apklājam ar kaut ko pozitīvu, mēs nevis tās mazinām, bet gan padarām lielākas. Patiesas sēras ilgst tik ilgi, cik ilgi ilgst mīlestība. Kad sastopamies ar cilvēkiem, kuri zaudējuši savā dzīvē kaut ko patiesi lielu, mums nevajag viņus virzīt prom no tā bezdibeņa, kura malā tie stāv. Jo tas ir vienīgais, kas vispār ir palicis, vienīgais, pie kā vēl stāvēt. Lielākais, ko varam, ir – pastāvēt kopā. Un klausīties, nevis runāt. Jo bēdām ir jātiek izsāpētām, izrunātām, izraudātām, izkliegtām – un ne mēs mērīsim, cik un kā. Varbūt kāds no mums var kļūt par cilvēku, kurš otram sērās palīdz. Bet vienlaikus ir jāapzinās, ka sērās daudzas līdzšinējās draudzības irst un dzimst arī daža laba jauna. Es nezinu, kāpēc ir tā, ka daži cilvēki izrādās nederīgi palīdzētāji un vairāk sāpina nekā palīdz. Bet tā diemžēl tas ir. Un, kad esam dzīves otrajā pusē, ar zaudējumiem saskarsimies vairāk. Neizbēgami. Un varbūt tad ir vērts sev pajautāt – vai tieši tas, kā mēs tiem iesim cauri un ko tiem ļausim ar sevi darīt, nekļūst par vienu svarīgu mūsu dzīves avotu un pamatu vēl atlikušās dzīves ceļam.
Viens no mācītāja izaicinājumiem Ziemassvētku svētrunā līdz šim, šķiet, bija allaž atrast un vēstīt kaut ko jaunu, tieši tam gadam aktuālu. Taču šis gads, kad liegts pulcēties pat baznīcās, nācis ar, iespējams, pilnīgi pretēju jautājumu: ko vēstīt par Ziemassvētkiem kā Dieva labās gribas izpausmi, kad valstī un pasaulē noticis tik daudz iepriekš neparedzēta un nepieredzēta, bet ne tajā labākajā nozīmē?
Tādos laikos kā šie mēs varam daudz precīzāk un autentiskāk aptvert Kristus piedzimšanas svētku būtību. Jēzus piedzimšanas apstākļi nebija rozēm kaisīti. Tas bija politiski un sociāli skarbs laikmets. Attiecības Marijas un Jāzepa starpā bija ļoti saspīlētas, kā vēstī Mateja evaņģēlijs. Jāzepa acīs Jēzus bija bērns “no cita”. Es domāju, ka viņi visi bija ļoti nomocījušies. Arī Ziemassvētkiem ir savas ēnas! Kad pēc daudziem gadu desmitiem Lūkas evaņģēlijs šo stāstu stāsta tā, ka par to var uzņemt bērnudārzā izrādes, tas tikai nozīmē, ka pēc gadu desmitiem daudzi grūti, sarežģīti, komplicēti dzīves laiki mums izskatās citādi. Jo vecāki mēs kļūstam, jo labākas atmiņas par bērnību mums rodas! Taču šī Ziemassvētku gaisma, prieks, noskaņa, skaistums, cerīgums, mierpilnums: tas ir nevis par to, kā tas notika, bet gan, daudz svarīgāk, par to, ko tas nozīmēja toreiz un tagad. Kristus piedzimšana ir gaismas pilna. Dievs vairs nav debesīs kā augstā tornī, bargs un sodošs kā tāds Hērods. Viņš ir ar mums. Viņš ir kā mīlestība cilvēkā. Viņš ir Jēzū. Ja Dievs var piedzimt bērnā, tad viņš var piedzimt jebkurā. Ja Dieva eņģeļi runā ar ganiem, savulaik nicinātas profesijas pārstāvjiem, tad tie runā ar visiem. Ja Dieva Dēls ir Jēzus, par kuru Jāzeps domāja, ka tas ir bērns “no cita”, tad mēs visi esam Dieva bērni. Daudzi Bībeles stāsti nav par to, kas un kā notika, bet par to, kas notiek vienmēr. Marijas un Jāzepa attiecību stāsts mums vēstī, ka ir situācijas un laiki, kuri mums šķiet pilnīgi bezjēdzīgi. Daudziem arī šis varētu likties tāds laiks. Ir, tā teikt, kādi cilvēki, kuri mums liekas pilnīgi lieki.
Nekārtība, haoss, jukas, no kurām vienkārši gribam aizbēgt prom. Bet Ziemassvētku vēsts saka: Dievs ir visur, arī tajā, ko nevaram kontrolēt, arī tumsā, jo no visa, no absolūti visa var dzimt tas, kas ir no Dieva, tas, kam ir jēga, kam ir gaisma. Varbūt tādi laiki kā šie sniedz mums iespēju no tiem iznākt nevis dusmīgākiem un aizvainotākiem, un tumšākiem, bet patiešām gudrākiem un gaišākiem. To gan mēs vēl nezinām. To redzēsim pēc tam – varbūt pat pēc gadiem. Kā es rakstu vienā esejā grāmatā “Neuzvaramā vasara”: “Kā būtu, ja tad, kad viss iet greizi, kad vairs nav labi, kad nav vairs spēka, kad nekas vairs nav savā vietā, kad nav nedz miera, nedz prieka, kad rodas strīdi un konflikti, kā būtu, ja šādos brīžos es uz mirkli iedomātos, ka tas, kas notiek, ir no Svētā Gara? Kā būtu, ja es kaut uz mirkli iedomātos, ka no tā visa var dzimt kaut kas svēts, īsts, mani pārmainošs, kaut kas tāds, kam vēlāk izrādītos liela jēga un kas izstarotu lielu gaismu?” Par šo arī ir viss Ziemassvētku stāsts.
