Pēdējo gadu satricinājumiem ir bijusi ietekme arī uz kristīgo draudžu ikdienu un vienotību. Neraugoties uz to, ka Baznīca ir šķirta no laicīgās varas, šajos grūtajos laikos daļa sabiedrības arī sagaida stingrāku tās nostāju valstij svarīgos jautājumos, piemēram, aicinot cilvēkus atbalstīt un iesaistīties sabiedrības kopīgajā cīņā pret pandēmijas postu vai nepārprotami nosodīt Krievijas uzsākto karu un pastrādātās zvērības Ukrainā. Gana daudziem Latvijas iedzīvotājiem savas konfesijas līderi ir autoritāte un tiem ir nozīmīga ietekme uz sabiedrības noskaņojumu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2020. gada nogalē Latvijā bija reģistrētas vairāk nekā 1100 dažādu kristīgo konfesiju draudžu. Liela daļa no tām šajā nedēļas nogalē svinēs nozīmīgākos kristiešu svētkus – Lieldienas.
Lieldienas tradicionāli simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu, mīlestības un dzīvības uzvaru pār ļaunumu un nāvi. Šogad, kad Lieldienas sagaidām pandēmijas un liela kara ēnā, šis gaismas un tumsas pretstatījums ir skaudrāks nekā jebkas, iespējams, ko mūsu paaudze ir piedzīvojusi. Kur šobrīd meklēt, saskatīt gaismu, tās uzvaru?
Pārsteidzoši, ka 21. gadsimtā ir iespējams karš. Šķita, ka kopš Franču revolūcijas, laika, kad tika izvirzītas humānisma un cilvēktiesību idejas, it īpaši, izejot caur abiem Pasaules kariem, nacismam, komunismam, dažādām diktatūrām, vēsture mums ir devusi mācības, un cilvēkiem vajadzēja saprast, ka karš nav veids, kā risināt konfliktus.
Karš Ukrainā ir šoks, pārsteigums. Tomēr arī pārliecināmies, ka cilvēka daba nemainās. Latīniski tam ir termins concupiscencia, ar ko apzīmē noslieci uz iekāri, ļaunumu. Cilvēka daba joprojām ir grēka ievainota. Tagad vēlreiz secinām – vēsts par to, ka Jēzus Kristus nāca mūs atbrīvot no grēka un ļaunuma, joprojām ir aktuāla. Vienubrīd jau šķita, ka postmodernisma vai post-postmodernisma laikmets visu ir atrisinājis, ka humānisms ir aizstājis kristīgo ticību un pietiks ar to, ka iestājamies par zero waste un klimata pārmaiņu novēršanu. Jā, arī tas ir vajadzīgs, taču šai pandēmijas un kara ainā redzam, ka pašos pamatos cilvēks palicis tāds, kāds viņš bijis, – ar noslieci uz ļaunumu, egoismu.
Patiesībā gan Ziemassvētki, gan Lieldienas sākas ar katru svētdienas dievkalpojumu. Katrs dievkalpojums ir kā Kristus dzimšana, viņa nāve un augšāmcelšanās. Pandēmija ir atsijājusi tos, kuri baznīcu apmeklēja tikai lielos svētkos, no tiem, kuri savu ikdienu saista ar kristietību. Tagad, kad nāk kara izraisītās eksistenciālās bailes, tie, kuri ikdienā ir kopā ar Kristu, redz, cik tā ir liela vērtība, ka mums ir šis eksistenciālais pamats, ka mums ir šī skaidrā atziņa, ka nākam no Dieva, ejam pie Viņa, ka Dievs ir mūs atpestījis, ka mūsu grēki ir piedoti, ka varam saņemt atbrīvošanu no tiem. Tas dod pārdabisku ne tikai miera sajūtu, bet arī stāvokli. Jūtu – tiem, kuri regulāri nāk uz baznīcu, lūdzas, iet pie svētajiem sakramentiem, sirdīs ir daudz lielāks miers nekā tiem, kuri no tā visa stāvējuši tālāk. Pirms pandēmijas un kara šķita, ka ar humānismu un citām filozofijām var aizpildīt to, ko piedāvā kristietība, ka tā ir tikai viens no piedāvājumiem. Taču tagad redzams, ka Kristus sniedz atbildi par to, kur slēpjas šī ļaunuma sakne, kā saglabāt mieru, ko Viņš dod arī šajos grūtajos apstākļos.
Šo laiku mēdz uzlūkot dažādi – gan kā Dieva sūtītu sodu, gan kā iespēju, kuru nosaka pieņēmums, ka indivīdam un sabiedrībai liek attīstīties ciešanas, ierastās lietu kārtības sabrukums.
Katrs no mums savās attiecībās ar Dievu iziet cauri tam, ko teoloģijā sauc par kenozi – savas garīgās nomiršanas un atjaunošanās ceļu, izejot cauri dažādām tumšām ielejām. Lieldienās uzsveram ļaunuma un ciešanu individuālo, kolektīvo un sociālo raksturu.
Ne vienmēr ciešanu pamats ir tikai ļaunums, jo tās pieder Dieva radītās pasaules kārtībai. Slimošana, novecošana, miršana – tie ir procesi, kas saistīti ar dabu. Un ne katrreiz ciešanas ir grēka vai ļaunuma sekas, kā bieži ir pieņemts uzskatīt. Vispārēji raugoties, protams, Dievs nevēlas, lai mēs ciešam. Viņš grib, lai mēs būtu laimīgi. Tāpēc Kristus atnestā vēsts, īpaši Lielās Piektdienas vēsts, palīdz uz ciešanām raudzīties dziļāk, plašāk. Frīdrihs Nīče uzskatīja, ka kristietība ir ciešanu vājuma glorifikācija. Viņam bija savi iemesli tā domāt. Tomēr – kristīgā ticība arī dod atbildi ciešanu un ļaunuma noslēpumam. Es Lielajā Piektdienā, raugoties uz krustu, vienmēr to projicēju uz savu dzīvi, mēģinu šajā notikumā, kuru pārdomājam, ieraudzīt arī sevi, skenēt savas dzīves notikumus un meklēt atbildes krusta un ciešanu apcerē.
“Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība,” vēstulē korintiešiem norāda apustulis Pāvils. Mūsdienu cilvēkam, kurš uz lietām raugās zinātniski, augšāmcelšanās stāsts varētu būt grūti izprotams. Kā jūs ieteiktu to izprast?
Ja runātu par dažādām redukcionistiskajām Jēzus augšāmcelšanās teorijām, kas ir arī mana zinātniskā teoloģiskā disciplīna un apskata tos, kuri apšauba Jēzus reālo augšāmcelšanos faktu, vajadzētu vairākas stundas. Šajos 2000 gados ļoti daudzi ir apšaubījuši Jēzus augšāmcelšanos. Ir teorijas, ka mācekļi bija Kristus nāves pārņemti un piedzīvoja halucinācijas vai ar savām ilgām radīja šo tēlu. Taču ir argumenti, kas to noraida.
Lieldienu vēsts sakņojas un ir izprotama tikai tajā, ka cilvēkam ar Jēzu ikdienā ir personiskas attiecības. Es pat teiktu – Lieldienas var saprast tikai tad, ja katru svētdienu esi baznīcā, jo ik svētdiena ir mazās Lieldienas. Katru svētdienu mēs gatavojamies Lieldienām, bet pēc tām seko atplūdi un pateicība par tām. Visa kristieša dzīve sākas no Lieldienām un virzās uz Lieldienām. Cilvēkam, kurš katru svētdienu neiet uz baznīcu, Lieldienu notikums lielākoties ir milzīga abstrakcija un nav saprotams, jo Jēzus Kristus vēsts ir jātver kopskatā. Tas ir stāsts no radīšanas brīža, no Ādama un Ievas, un apsolījuma, ka nāks Pestītājs, līdz apsolījumam par Jēzus otrreizējo atnākšanu, kas veido vienu veselumu. Ja to neredz un ja nepiedzīvo personiskas attiecības ar Jēzu, nevar izprast arī atsevišķas detaļas, tostarp Viņa nāvi un augšāmcelšanos.
Šis laiks, no vienas puses, parādījis, ka daudzi ir spējīgi ziedoties, palīdzēt līdzcilvēkiem, bet, no otras – sabiedrība dalās vakcinācijas piekritējos un noliedzējos, Ukrainas atbalstītājos un Kremļa lojālistos. Kā raugāties uz šiem procesiem, par ko tie liecina?
Kad Mikelandželo izcirta akmenī savu slaveno darbu “Pieta”, kuru tagad var redzēt Svētā Pētera bazilikā Vatikānā, viņam jautāja, kā izdevies izveidot šādu šedevru. Skulptors atbildējis, ka sākotnējam akmens bluķim tikai noņēmis visu lieko. Domāju, ka šīs sašķeltības pamats vienmēr ir apslēpti pastāvējis, bet tagad pandēmija un karš no kopējās masas ir noņēmuši to, kas šo sašķeltību iepriekš darīja nepamanāmu. Tikai tagad ieraugām, kas ir kas. Arī manā draudzē atklājās realitāte, kļuva skaidrs, kam var uzticēties, bet kam ne. Pirms tam bija zināms teātris, lomu spēles, kur viss izskatījās labāk, nekā patiesībā ir.
Negācijas visu laiku ir gruzdējušas, bet tās kaut kad būtu iznākušas uz āru, varbūt ne tik intensīvi. Tāda cilvēku kategorija, kura tic dažādām sazvērestības teorijām, vienmēr ir bijusi un būs. Tas parāda, kādi esam patiesībā, taču vienlaikus notiek liela attīrīšanās – individuāli, ģimenēs, kopienās, draudzēs, tautās. Tas ir sāpīgi, bet ļoti vērtīgi. Arī mūsu tautai tas ir ieguvums, ja to izdzīvojam pareizi, ja atgriežamies pie saknēm, pārdomājam, kas esam un kurp ejam, – tad esam ieguvēji.
Vai izdzīvojam to pareizi?
Domāju, ka, jā, jo mūsu tautai ir sena ciešanu vēsture. Varētu pat teikt, ka tas ir ierakstīts mazo tautu vēstures un eksistences pamatos jau kopš cilšu konsolidācijas 13. gadsimtā. Lai arī kādi ir bijuši mēģinājumi latviešus asimilēt, iznīcināt, ģermanizēt, skandinavizēt, rusificēt un polonizēt, tomēr tautas pamatkods ir saglabājies. Tas liecina, ka esam stipri, un, kā teica Vaira Vīķe-Freiberga, vareni. Tas parādās tieši šādos brīžos. Kad viss ir labi, šķiet, ka esam vāji, bet, tiklīdz rodas saasinājumi, apdraudējumi, pamostas tautas pirmkods, kas ir ierakstīts arī Andreja Pumpura “Lāčplēsī”, un nes savus augļus. Manī tas raisa lielas cerības. Vienubrīd, pirms pandēmijas, es biju zināmā pesimismā, domājot, ka šī mileniāļu paaudze būs šļaugana un nespējīga pieņemt lēmumus, tomēr izrādās, ka ne, – atklājās, ka viņos ir liels spēks. Esmu priecīgs, optimistisks, un mani tas saviļņo.
Kādu ietekmi šis ierobežojumu un attālināto norišu laiks ir atstājis uz Baznīcu un draudzēm, kuru pastāvēšanas pamats ir kopībā?
Man bija interesanti vērot šos procesus, pandēmijas laikā rakstot savu disertāciju. Pandēmija kristietību ir vairāk sašķēlusi, draudzēs bija vakseri un antivakseri. Protestantu draudzes vairāk izcēlās ar nepaklausību likumam un ātri uzķērās uz sazvērestības teorijām. Tradicionālajām konfesijām šis, no vienas puses, bija sāpīgs laiks, bet no otras, – parādījām sabiedrībai, ka kopumā neesam pret zinātni, pret medicīnu, bijām gatavi tās respektēt.
Jā, šajā laikā nevarēja pulcēties, bet draudzes izrādījās ļoti radošas, izmantoja dažādas tehnoloģijas; dievkalpojumi, Bībeles stundas, iesvētes mācības, lūgšanu grupas notika attālināti. Tas mums palīdzēja uz ierasto paraudzīties arī no citas puses. Izkristalizējies, ka pēc pandēmijas baznīcā, iespējams, paliks mazāk cilvēku. Ticams, ka “atbirs” tie, kurus saucam par mitoloģiskajiem kristiešiem, kuri piekopj pagāniskās tradīcijas, bet drošības pēc vēl aiziet uz baznīcu, lai Lieldienās pasvētītu ūdeni un Ziemassvētkos noklausītos “Klusa nakts, svēta nakts”. Iespējams, divos pandēmijas gados šie cilvēki no baznīcas būs atradinājušies. Savukārt tie, kuri palikuši baznīcā, ir ļoti motivēti. Un ir pat vieglāk kalpot, jo pazūd tie, kuri līdz galam negrib būt kristieši, bet nevēlas arī iet prom no baznīcas – mēģina vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem, mīņājas no viena uz otru. Negribu nosodīt, arī viņi ir vērtīgi, taču pandēmijas laikā tieši viņi visvairāk uzķērās uz sazvērestības teorijām.
Saistībā ar katoļu baznīcu mani ļoti pārsteidza milzīgas kampaņas izvēršana pret pāvestu Francisku. Katoļu baznīcā pāvests ir augstākā autoritāte. Noliedzot viņu, tu vairs neesi katolis. Baznīcā uzvirmoja spriedze starp pāvestu Francisku un viņa priekšgājēju Benediktu, kurš tagad ir pensionārs. Bija grupa, kura uzskatīja, ka Benedikts sazvērestības rezultātā ir nostumts malā un Francisks ir tāds kā viltus pāvests. Tas mani šokēja, taču arī parādīja, kādā teoloģiskās izglītības līmenī esam. Paldies Dievam, šī kustība mazinās, bet tas, ka tā uzvirmoja pandēmijas laikā, man bija liels pārsteigums, nebiju gaidījis, ka tas notiks tik lielos apmēros un skars baznīcas aktīvo kodolu.
Jūsu disertācija ir par Baznīcas un pasaules attiecību modeļiem. Kāda varētu būt šo attiecību nākotne?
Manifestējas spriedze starp liberālo un konservatīvo skatījumu. Ir grupa, kura uzskata, ka pasaule mēģina pārņemt Baznīcu un ienest tajā laicīgās pasaules vēsmas, kuras to degradēs. Tas ir viens no aspektiem, kuru disertācijā aplūkoju, – cik tālu laicīgo pasauli var ielaist Baznīcā. Cits aspekts – Baznīca bieži vien mēģina pārāk sakralizēt laicīgo pasauli, kura patiesībā līdz galam nemaz nav laicīga, jo Dievs ir arī to radījis.
Viens no redzamajiem aspektiem – mums strauji samazinās garīdznieku skaits, arvien mazāk puišu izvēlas iet uz garīgo semināru. Patiesībā tas ir gandrīz tukšs. Baznīcai ir jākļūst mazāk klerikālai. Nākotnē katoļu baznīcā lielāka loma tiks uzticēta parastiem, laicīgiem cilvēkiem, jo viņi darbojas pasaulē, darba, profesionālajās sfērās. Ja paliekam pie vecā modeļa, ka viss ir atkarīgs tikai no cilvēkiem ar “balto apkaklīti”, varam nonākt krīzē, jo garīdznieku paliks arvien mazāk. Tas nozīmē, ka Baznīcai, “neuzbrūkot” laicīgajai pasaulei un nebaidoties, ka tiks “atšķaidīta”, ir jāspēj pastiprināt, padziļināt savu identitāti un vērtību, kas Baznīcai piemīt. Tai jāiet pasaulē, nevis kā tādai, kurai uzbrūk un kura visus pamāca un nosoda, bet gluži pretēji – iet ar piedāvājumu. Mūsu piedāvājums ir šis Lieldienu vēstījums, ka mums ir ciešanu, ļaunuma un nāves atslēga, un mēs zinām, ka mums ir sagatavota mūžīga dzīve.
Domāju, mums arī jāpadara laicīgie katoļi stiprāki ticībā, jāapbruņo intelektuāli. Kā jau teicu, māņticīgie katoļi ļoti ātri iekrīt sazvērestības teorijās un nonāk maldu ceļos. Tātad mūsu uzdevums, pat ja paliksim skaitliski mazāk, kļūt stiprākiem ticībā, zināšanās par Dievu un Baznīcu. Baznīca būs mazāk rituālistiska, mazāk formāla. Es domāju, ka, piemēram, Aglonas svētki nākotnē noteikti transformēsies. Tādi, kādi bijuši līdz šim, tie vairs nepastāvēs. Pandēmijas gadi parādīja, ka cilvēki nav gatavi ierobežojumiem. Tātad pūļi, masveidīgums 14. un 15. augustā ir jāaizmirst. Arī pirms pandēmijas redzējām, ka cilvēku Aglonā paliek arvien mazāk. Aglonas svētki lielākoties ir saistīti ar rituāliem, ceremonijām. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri aizbrauc uz Aglonu, stāv rindā pie Dievmātes, taču nesaprot, ko viņi tur dara. Esmu jautājis, vai jūs zināt, kāpēc šeit stāvat? Izrādās, ka nezina, – vecmāmiņa stāvēja, māmiņa stāvēja, tātad arī man šeit jāstāv. Daudzi katoļi, kad viņiem jautāju, vai viņi zina, kāpēc kaut ko darām, atbild, ka nezina, – tā visi dara, un es arī. Saka, ka baznīcā nav jauniešu. Ir jāsaprot, ka jaunieši vairs nav gatavi tikai akli sekot tradīcijām. Viņi uzdod jautājumus, ja viņiem tos neskaidros, viņu baznīcā nebūs.
Ir vairāki izaicinājumi, taču esmu optimistisks, jo tas ir pamatā dinamiskai attīstībai. Mums nav jādomā, cik daudz mūsu ir, jo spēks nav daudzumā, bet apziņā. Ko Baznīcai dod masas, ja liela daļa nesaprot, ko tur dara? Katoliskā baznīca šobrīd ir ļoti lielu sociālu procesu gaidās, taču pāvests Francisks ir uztvēris norišu pulsu un iet pareizajā virzienā.
Kas šajā laikā notiek ar Krieviju un tās pareizticīgo baznīcu?
Krievija kaut kādā mērā skaitās pareizticīga, bet tas nemaina lietas būtību, – ir jānotiek ļoti dziļai transformācijai Krievijas sabiedrībā, pilnībā atsakoties no marksistiskā un komunistiskā mantojuma.
Krievijas Pareizticīgā baznīca ir pazaudējusi garīgo saikni ar Konstantinopoli. Pirms dažiem gadiem Konstantinopoles patriarhs atzina Ukrainas baznīcas neatkarību no Krievijas Pareizticīgās baznīcas, ar kuru tā bija saistīta. Līdz ar to pareizticīgā baznīca Krievijā sarāva dievgalda kopību ar Konstantinopoles patriarhātu un tā garīgo atbalstu. Jānorāda, ka pareizticīgajā baznīcā Ukrainas ticīgie veido teju lielāko daļu ticīgo. Liekas, ka Krievija ir liela, taču bez Ukrainas arī pareizticīgās pasaules kontekstā tā vairs nav gandrīz nekas. Krievijas Pareizticīgā baznīca, kurai vajadzētu atbrīvoties no Putina režīma ietekmes, šobrīd cieš lielus zaudējumus. Esmu saņēmis ziņas, ka priesteri un ticīgie no Maskavas pareizticīgo patriarhāta masveidā pāriet uz Kijivas patriarhātu. Krievijas pareizticīgo baznīca, saraujot garīgās saites ar Konstantinopoli, ir zaudējusi arī savu garīgo spēku.
Atbloķēt Krieviju no šī, es pat teiktu, sātaniskā domāšanas veida, kas to savā varā ir pārņēmis jau kopš 2000. gadu sākuma, nebūs vienkārši. Ļaunums vienmēr meklē iespēju, kā no jauna uzliesmot, atrod jaunus veidus, kā manifestēties. Ļaunais viltīgi, pakāpeniski pārņem cilvēku, un viņu no tā atbrīvot ir grūti. Uzskatu, ka ar vien cilvēciskiem pūliņiem tas ir pat neiespējami, tur ir nepieciešama garīga iejaukšanās. Tāpēc ļoti novērtēju pāvesta Franciska žestu, Krievijai un Ukrainai veltot Jaunavas Marijas aizbildniecību, turklāt to darot kopā ar 7000 bīskapu un 1,3 miljardiem katoļu. Jāsaprot, ka ļaunuma iznīcināšana balstās tajā, ka vairojam labo.
Par ko runāsiet savā Lieldienu sprediķī, kāds ir jūsu Lieldienu novēlējums?
Pēdējos gados Lieldienās mēģinu ievest ticīgos tā dēvētajā “mistagoģiskajā noslēpumā”. Jēdziens mistagoge grieķu valodā nozīmē caur zīmēm un simboliem piedzīvot to, ka Jēzus piepilda pravietojumus un apsolījumus, kādi doti Vecajā Derībā. Lieldienas ir piepildītas ar dažādiem simboliem, un, es teiktu, ka mūsu baznīcā vissvinīgākais dievkalpojums ir Lieldienu sestdienas, vigīlijas dievkalpojums, kad tiek iekurts ugunskurs, iededzināta Lieldienu svece, parādās gaismas uzvara pār tumsu. Vecā Derība runā par Kristus atnākšanu, un Jaunajā Derībā tas piepildās.
Ticīgajiem ir nemitīgi jāatgādina, ka Lieldienu vēsts neradās tukšā vietā, bet ir milzīgu vēsturisku procesu piepildījums, kas ticis apsolīts. Tāpēc Lielajā sestdienā tiek lasīti deviņi lasījumi. Līdzīgi kā ebrejiem, kuri katru gadu Pashā atceras izceļošanas notikumu, kā Dievs viņus izveda no Ēģiptes zemes, kā viņi pārgāja sausām kājām Sarkano jūru un Dievs viņus caur tuksnesi ieveda Apsolītajā zemē. Mums ir turpinājums – mūsu Apsolītā zeme ir debesis, mūsu Sarkanā jūra ir kristības, mūsu Ēģipte ir grēks. Savienojot to visu kopā, cilvēkam atveras jauni apvāršņi. Ja kāds uz Lieldienu dievkalpojumu atnāk tikai kā tūrists, neredzot šo saikni, mistagoģiju, noslēpumus un to piepildīšanos, tas viss izskatās kā teātris, nesaprotamu darbību jūklis. Tādēļ es aicinu Lieldienās rast iespēju piedalīties visos dievkalpojumos, ne tikai Lieldienu svētdienas dievkalpojumā – ir arī Lielā ceturtdiena, kad Jēzus mazgā mācekļiem kājas, Lielā Piektdiena ar Krusta ceļu, kas daudzviet notiek, un Ciešanu dievkalpojums. Ir arī sestdienas vakara uguns un ūdens svētīšanas dievkalpojums un svētdienas rīta dievkalpojums. Ja ticīgais tajos piedalās, viņš saredz visu kopumu.
Mans šīgada skatījums Lieldienās – mēs vēlreiz esam aicināti atgriezties pie pirmavotiem, pirmsākumiem, uzdot jautājumu: “Kas es esmu, kāds esmu, kas ir manas būtības pamatā?” Šis atkal ir lielo eksistenciālo jautājumu laiks.
