Ziemassvētkos parasti novēlam priecīgus Ziemassvētkus vai Kristus dzimšanas svētkus. Tāpat arī mierpilnus svētkus. Tie ir prieka svētki. Šoreiz tas izteikti disonē ar pasaulē notiekošo – lielu satricinājumu, iespējams, pat katastrofu priekšnojautām. Kā iegūt nevis fiktīvu un iluzoru, bet patiesu mieru? Vai Ziemassvētki šajā ziņā sniedz atbildes?
Arī paši pirmie Ziemassvētki, ja tā var teikt, notika ļoti dramatiskā laikā – romiešu okupācijas apstākļos, brīdī, kad pastāvēja lielas problēmas. Tūdaļ pēc Kristus piedzimšanas viņa ģimene devās bēgļu gaitās. Tā ir ārkārtīgi sarežģīta situācija.
Taisnība, Ziemassvētki ir priekam, it īpaši sarežģītos dzīves brīžos, lai mēs atrastu pamatu zem kājām. Ziemassvētki primāri runā par kādu lielāku nodomu un kontekstu, kas tiek realizēts šajā pasaulē. Šis lielākais nodoms, ko mēs saistām ar Dieva jēdzienu un visas realitātes pamatu, ir spēcīgāks un varenāks par visu, kas pasaulē varētu mēģināt tam pretoties.
Ziemassvētki arī runā par to, ka pasaulē ir grūtības, jautājumi, krīzes un izaicinājumi, tomēr mēs zinām, kam šī pasaule pieder un to, uz kurieni tā virzās. Kristieši uzlūko Kristus dzīvi kā pierādījumu tam, ka Dieva mērķtiecīgā darbība nav beigusies, gluži pretēji – tā tuvojas savam piepildījumam. Tātad, no vienas puses, Ziemassvētki dod mieru un prieku, jo dziļāk apzināmies, kas ir pasaule. Varētu apgalvot, ka Ziemassvētki izsaka lielos jautājumus, kurus reizēm saviem spēkiem nevaram atrisināt, taču mums jābūt nomodā un jāmēģina, ja mēs to varam ietekmēt, ar savu pienesumu piedalīties risinājumā.
No otras puses, Ziemassvētki tradicionāli bijuši saistīti ar ģimenes kopā būšanu. Neaizmirsīsim, ka mūsu dzīve notiek arī šaurākā lokā, kurā ir jautājumi par to, ko darām ikdienā, cilvēkiem, ar kuriem esam kopā, attiecībām, kuras veidojam. Šādā ziņā Ziemassvētki vēsta: neaizmirsti, ka dzīves kvalitāti tik ļoti neietekmē lielie ģeopolitiskie notikumi, cik tas, kas notiek tavā tiešajā apkārtnē, turklāt tu to vari ietekmēt un veidot. Ja tajā ieguldīsi, lai gūtu svētku izjūtas, tad to arī piedzīvosi.
Ko varam darīt praktiski?
Vispirms tas ir jautājums par mūsu garīgo ceļu, garīgo praksi, ko veicam, par to, kā varam pasaules plašāko kontekstu piedzīvot. Nebūtu pareizi, ja Ziemassvētkus pilnībā saistītu tikai ar iepirkšanos, dāvanām vai pasēdēšanu vakarā pie eglītes. Ziemassvētkos, protams, ir garīgais saturs.
Vienlaikus par praktiskajām ierosmēm es teiktu: atcerēsimies kādu senu formulējumu, proti, laime ir mīlestības daudzuma mērs. Tātad cilvēks jūtas laimīgs, ja viņa dzīvē ir mīlestības caurstrāvotas attiecības.
Tas nozīmē, ka Ziemassvētki aicina mūs pievērst uzmanību nevis tik daudz materiālajām lietām, bet otram cilvēkam.
Var pirkt dāvanas, lai mani nosacīti liktu mierā tai aspektā, ka ir izdarīts pienākums. Taču var arī padomāt par otru cilvēku un sev pajautāt: kas viņam/viņai šobrīd ir aktuāli un svarīgi?
Ja izdodas kaut ko radoši un veiksmīgi izdomāt, tad šī dāvana ļoti bieži trāpa mērķī. Tādā gadījumā tai ir ne tikai materiālā, bet arī pievienotā vērtība, kas dāvanas saņēmējam atklāj – kāds par viņu ir domājis, iedziļinājies, mēģinājis saprast, kas varētu viņu iepriecināt.
Tas pats attiecas uz kopā būšanu, pasēdēšanu, laika un uzmanības veltīšanu viens otram. Ziemassvētki ir arī attiecību kopšanas laiks, un visi pasākumi, kas palīdz mums citam citu sastapt, ieraudzīt un piedzīvot klātbūtni, svētkus padarīs par kaut ko vairāk nekā tikai estētisku piedzīvojumu ar eglīti, rotājumiem u. tml. elementiem.
Cilvēki reizēm piedzīvo tā dēvēto Ziemassvētku depresiju, nelāgu noskaņu. Tā rodas tāpēc, ka viņi it kā stereotipiski ir visu izdarījuši, kas nepieciešams, – pīrāgus sacepuši, ēdienus galdā salikuši. Tomēr pēkšņi jūt, ka trūkst galvenā – citu cilvēku klātbūtnes.
Cilvēkiem ir tendence mīlestību uzlūkot kā notikumu, kas tiek uzdāvināts: citi cilvēki nezināmu iemeslu dēļ grib būt ar mums kopā. Daudz mazāk saprotam, ka mīlestība ir kaut kas, kam mēs varam būt iniciatori.
Tāpēc Ziemassvētki saka: nevis skaties apkārt, kur ir cilvēki, kas grib ar tevi būt kopā, bet pajautā sev –, kur ir cilvēki, kam tu varētu pietuvoties, būt prieka avots. Šādā brīdī notiek abpusēja dalīšanās. Tu vari, piemēram, pievērst uzmanību kādam, kurš ilgstoši nav bijis tavā uzmanības lokā, un pēkšņi starp jums šī kopība izveidojas, turklāt ļoti sirsnīga un patīkama.
Pirms kovida pandēmijas daudz tika spriests, kāda pēc tikšanās klātienē aizlieguma, kas iztukšoja arī baznīcas, būs kristietība, vai baznīca un draudze būs mainījusies. Viens no pieņēmumiem bija: no jauna novērtēsim klātienes dievkalpojuma vērtību, lielumu, skaistumu. Turpretī cits vēstīja – reliģiskā prakse iedzīvosies digitālajā vidē, neklātienes formās. Tagad pandēmija un izolētības periods ir beidzies. Kādi ir jūsu secinājumi?
Mani novērojumi liecina, ka kovida laiks baznīcas un dievkalpojumu apmeklēšanas ziņā bijis diezgan postošs. Jā, protams, uzreiz pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas daļai cilvēku bija vēlēšanās atkal satikties, sajust kopā būšanu pirmajos klātienes dievkalpojumos vai koncertā. Tomēr ir starpība, vai baznīcu apmeklējam kādā īpašā reizē vai ik svētdienu nākam uz dievkalpojumu. Tas ir paradums, kam nepieciešams pietiekami liels resursu ieguldījums – izplānot laiku, lai pieceltos, aizbrauktu, piedalītos, pēc tam atgrieztos mājās. Bieži vien tas nozīmē, ka liela daļa svētdienas ir aizņemta tikai ar to. Šie paradumi kovida laikā vairākos cilvēkos tika izkustināti. Tagad daudzi ir gatavi atnākt uz koncertu, sapulcēties uz īpašu pasākumu baznīcā, bet to regulāri neapmeklē, jo, redz, visu var iedot gatavā veidā arī attālināti.
Es vēlos to salīdzināt ar situāciju, kāda bija pasaulē pirms mūzikas ierakstu izgudrošanas. Toreiz, ja gribēji dzirdēt mūziku, tev obligāti bija vajadzīgs reāls mūziķis vai pat vairāki ar īstiem instrumentiem. Fiziski bija jāatrodas vienā telpā ar mūzikas radītājiem. Patlaban dzīvojam apstākļos, kad varam uzlikt austiņas, ieslēgt televizoru vai datoru un baudīt pasaules līmeņa skaņdarbus, kas nebūt netiek radīti šeit un tagad. Tātad ne vienmēr koncerts ir jāapmeklē klātienē. Cilvēks zināmā mērā kļūst izlepis, jo viņam ir plaša izvēle – ko un kad klausīties. Kaut kas līdzīgs ir noticis ar baznīcas apmeklējumu. Daļa cilvēku ir sapratuši, ka dievkalpojumu var klausīties citā laikā un vietā. Viens sprediķis ar tehnoloģiju palīdzību pašreiz var uzrunāt atšķirīgus cilvēkus dažādās vietās Latvijā.
Kā to vērtējat? Vai tas ir labi vai slikti?
Ļoti labs jautājums. Tas saskan ar pārdomām par to, vai ieraksti uzlaboja vai pasliktināja mūziku un tās klātbūtni pasaulē. Pirmajā brīdī varētu šķist – neviens vairs neklausīsies vietējo mūziķi, nenāks uz kultūras namu, jo visu var darīt attālināti. Tomēr situācija nav tik viennozīmīga. Tagad ir ne vien daudz plašāka mūzikas pieejamība, bet arī augstākas prasības tiem, kuri mūziku atskaņo, – ja koncerts būs zemā līmenī, cilvēki to vairs neapmeklēs, jo viņiem ir daudzveidīga izvēle kvalitatīvu mūziku baudīt citur. Domāju, līdzīga situācija ir saistībā ar baznīcu. Būs tādas, kas neatgūsies no kovida laika ierobežojumiem, jo līdzšinējie apmeklētāji būs sapratuši, ka ir labākas alternatīvas. Vienlaikus būs arī tādi dievnami, kas piedzīvos cilvēku pieplūdumu, jo būs atraduši veidus, kā piesaistīt jaunus apmeklētājus un uzturēt fizisko kopību.
Klasiskie dievnami, kuri Latvijā dominē, nav īpaši piemēroti sadraudzībai – kopībai, sarunām, sēdēšanai un tērzēšanai pie viena galda ar pīrādziņu ēšanu. Mūsu baznīcām ir ļoti skaidra struktūra, tajās viss ir vērsts vienā virzienā – uz altāri.
Šī telpa jau sākotnēji bijusi domāta, lai uzklausītu, saņemtu to, kas tajā tiek vēstīts, nevis, lai veidotu attiecības starp cilvēkiem.
Cik liela nozīme kristietībā ir draudzei, aktīvai darbībai tajā? Nav šaubu, ka, cilvēkiem arvien vairāk individualizējoties, daudziem tas vairs nešķiet tik svarīgi pat tad, ja viņi sevi uzskata par kristiešiem.
Draudze kristietībā tiešām ir nozīmīga. Tā ir svarīga arī citās reliģijās, taču kristietībā īpaši, jo viena no pamatvērtībām, kas izsaka kristīgo vēsti, ir mīlestība. Diezgan sarežģīti to praktizēt vienatnē. Sākotnējā draudzes ideja: cilvēki, kuri piedzīvojuši Kristus aicinājumu, iet garīgo ceļu un veido attiecības ar Visaugstāko, līdztekus pilnveidojot saskarsmi ar tuvāko. Tas, kas notiek attiecībās ar līdzcilvēkiem, visskaidrāk parāda, vai tavam garīgajam ceļam ir vērtība, vai tajā nav maldu, vai arī tu domā, ka rīkojies pareizi, bet patiesībā kļūsti nejauks.
Kristietība vienmēr ir spējusi mainīties. Arī pašreiz tajā tiek meklētas jauni risinājumi. Briest idejas, dievkalpojumam tiek meklēta jauna forma un vēstījums. Kā saprast, kas notiek, – kvalitatīvas pārmaiņas vai kristietības degradācija, tai pakāpeniski zaudējot savu kodolu?
Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, tas ir rūpīgi jāapdomā. No vienas puses, kristietībai ir jāmainās, tai ir jāiet līdzi valodai, kādā cilvēki runā, jāuzdod jautājums, kā mūsdienu pasaulē sludināt, ko akcentēt. No otras puses, tam jānotiek, neatsakoties no sava kodola, cerībā, ka, cenšoties būt noderīgai visiem un sakot to, ko cilvēki grib dzirdēt, kaut ko var iegūt. Tā ir liela problēma. Lai to atrisinātu, nepietiek, ja salīdzinām to, ko šobrīd baznīcā dara, ar to, ko tajā darīja pirms vairākiem gadsimtiem, piemēram, salīdzinot sprediķus un apgalvojot, ka arī 21. gadsimtā ir jārunā par identiskām tēmām tādā pašā veidā un valodā. Lai saprastu, vai neesam pazaudējuši kristietības pamatu, tas ir jāuztver nevis burtiskā Svēto rakstu citātu līmenī, bet saprotot, par ko īstenībā ir stāsts. Tikai tad varam atšķirt, kas tiek sludināts.
Taisnība, kristietībai ir lielas problēmas. Tā ir dzīva un meklē jaunas formas, šajā ziņā pasaulē ir vērojamas interesantas lietas. Vienlaikus tā piedzīvo krīzi.
Pēdējā lielā reformācija bija pirms 500 gadiem, un baznīcas vēsturē tās ir notikušas apmēram pēc šāda laikposma. Pirmā bija šķelšanās starp semītiskajām baznīcām un grieķu–romiešu baznīcu. Otrā notika 1054. gadā, kad no Romas baznīcas atšķēlās pareizticīgo jeb ortodoksālā baznīca. Pēc tam sekoja 1517. gads – Lutera klasiskā reformācija. Kopš tās ir apritējis 500 gadu.
Izskatās – 500 gadu ir laika sprīdis, kurā valoda noveco tik tālu, ka pēkšņi varam attapties situācijā, ka mums šķiet, mēs saprotam, ko runājam, taču izrādās – jau kādu laiku neuztveram, ko ar to domājam. Tad ir jabūt lielam satricinājumam, kad no jauna izlaužamies līdz kristietības kodolam, vēlreiz atgriežamies pie izpratnes par to. Minēto procesu pavada šķelšanās un pretrunas, jauni mēģinājumi to atkārtoti formulēt.
Manuprāt, kristietībā patlaban notiek diskusijas par tēmu, ko nozīmē būt patiesi konservatīvam.
Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ir bijusi izteikti konservatīva. Tomēr pašlaik, arhibīskapam Jānim Vanagam paziņojot par aiziešanu no amata, viņa līdz šim trīs desmitgades vadītā baznīca, iespējams, atrodas uz pārmaiņu sliekšņa. Kādas izmaiņas jūs saskatāt?
Ir divi veidi, kā saprot konservatīvismu. Viena pieeja nozīmē neko nemainīt, runāt iepriekšējā gadsimta valodā pat tad, ja to nesaprotam, taču domāt: ja darām aptuveni to pašu, viss ir kārtībā. Otra tiek balstīta idejā, ka vienīgais veids, kā vari būt konservatīvs, ir nepārtraukti mainīties. Dīvaini izklausās, bet tā ir. Piemēram, ja esmu Latvijas armijas virspavēlnieks un mans uzdevums ir aizsargāt Latviju, es nevaru domāt: simtiem gadu to sekmīgi darīja, sēžot zirga mugurā ar zobenu rokās, tātad man tagad ir vajadzīga lielāka kavalērija.
Nē, ir jāiet līdzi laikam un jāliek lietā atbilstoši līdzekļi. Proti, ir jāmainās, tomēr nevis pārliecībā, ka gribu aizstāvēt Latviju, bet veidā, kā es to paveicu.
Arī baznīcā ir bijusi spriedze starp tiem, kuri uzskata, ka jāturas pie zirga, jo citādi var gadīties ar ūdeni no vannas izliet arī bērnu, un tiem, kuri saka – mums ir jāsaprot, par ko ir stāsts, un jāiet uz priekšu. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ir bijusi izteikti konservatīva, līdz šim apgalvojot, ka ir jāizprot ticības būtība, kas ir ļoti vērtīga un kuru nedrīkst vienkārši iztirgot. Tādēļ neuzskatu, ka nākamais arhibīskaps būs ļoti liberāls un brīvi domājošs. Baznīca tādu cilvēku šobrīd nav gatava izraudzīties un arī neizraudzīsies.
Es paredzu pretējas norises, respektīvi, vispirms droši vien tiks mēģināts ievēlēt kādu stingrākas nostājas piekritēju, jo nevēlēsies pazaudēt to, kas šajos gados ir veidots un celts. Tikai pēc tam varētu būt pārmaiņas. Es ņemu vērā Romas katoļu baznīcas pieredzi. Savulaik pāvests Jānis Pāvils II faktiski aizveda baznīcu prom no Vatikāna otrā koncila reformācijas tendencēm – atpakaļ pie tradicionālā. Nākamais pāvests Benedikts XVI bija vēl konservatīvāks un tiešāks savā teoloģijā. Proti, tika izraudzīts kāds, kurš noteikti saglabās Jāņa Pāvila II mantojumu, un tikai pēc tam izrādījās, ka varbūt viņš šajā pieejā iet nedaudz par tālu. Tagad pāvests Francisks sper soļus liberālā virzienā. Domāju, ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu notiks līdzīgi.
Krīzes, kas jau vairākus gadus bijušas viena pēc otras, radījušas arī būtiskus izaicinājumus sabiedrības psihiskajai veselībai. Ko no savas pieredzes varat par tiem secināt?
Nu jau vairāki gadi pasaulē, īpaši Latvijā, ir aktualizējuši drošības tēmu, jo arī kovids patiesībā bija jautājums par izdzīvošanu un to, ka es un man tuvie cilvēki var nomirt vai smagi saslimt. Tie bija eksistenciāli jautājumi. Taču pakāpeniski pieradām pie slimības, sapratām –, lai gan tā ir bīstama, visi no tās nemirst –, pārtraucām sēdēt mājās, pielāgojāmies. Tiklīdz domājām, ka ir miers un varam uzelpot, sākās karš Ukrainā. Līdztekus saasinājās ekonomiskās problēmas, bija strauja inflācija, daudz kas kļuva ievērojami dārgāks. Tas cilvēkos ir radījis aizkaitinājumu, dusmas un agresiju, vainīgo meklēšanu vietā un nevietā, ko labi var redzēt sociālajos medijos.
Šķiet, cilvēki ir gatavi viens otru saplosīt. Ir nepatīkama sajūta: mēs it kā esam normāli cilvēki, bet izrādās, ka ne, un vairs nav saprotams, kas notiek ar sabiedrību.
Ir izveidojušies tādi apburtie loki, no kuriem vēl ilgi netiksim ārā. Sabiedrība ir uzvilkta un nogurusi pati no savām bailēm.
Kā pārstāt baidīties?
Labs jautājums. Emocijas, protams, nepakļaujas tiešam mūsu gribas lēmumam. Būtu jauki, ja mēs varētu pieņemt lēmumu būt priecīgiem un laimīgiem. Emocijas ir mūsu reakcija uz konkrēto situāciju, veids, kā mēs to vērtējam. Tātad cilvēks emocionāli reaģē nevis uz nosacīti objektīviem faktiem, bet subjektīvo situācijas novērtējumu. Bailes rodas tad, kad ir stress, – attiecīgā situācija, notikumi izskatās bīstami, šķiet, varētu atgadīties kas slikts.
Manuprāt, cilvēkam vispirms vajadzētu ieskatīties bailēs, pajautāt, no kā tieši es baidos, kas tas ir. Bailes ir ļoti nepatīkama izjūta, un mēs parasti cenšamies par tām nedomāt. Tomēr tad mēs nevaram rīkoties.
Ja ielūkojamies, ir divi varianti. Pirmkārt, sev lietišķi pavaicāt: ko es varu darīt, lai manā mērogā dzīve būtu stabilāka? Es aicinu saprast, ka psiholoģiskie triki nepalīdzēs. Ja tu zini, ka tev pretī nāk vilciens, nokāp no sliedēm, tad tev vairs nevajadzēs baidīties. Respektīvi, ir jārīkojas.
Otrkārt, jāapzinās, ka, pārāk iedziļinoties bailēs, mēs tās radām. Kā saka, bailēm lielas acis – nereti izdomājam pārspīlētus šausmu scenārijus, kas, visticamāk, nepiepildīsies, un tādā gadījumā cīņa ar bailēm ir cīņa ar domām. Ir jāiemācās līdzsvaroti domāt. Ja mainīsies mūsu skatījums, citāda būs arī reakcija. Piemērs no vēdām, 3000 gadu sena teksta: cilvēks iet pa meža ceļu un pēkšņi ierauga čūsku. Viņš nobīstas, sitas sirds, un viņu pārņem visas baiļu reakcijas. Bet tad cilvēks ievēro, ka čūska nekustas, viņš ieskatās, un izrādās – tā nemaz nav čūska, bet zemē nomests virves gabals. Šajā brīdī bailes cilvēku pamet, jo viņš saprot, ka ir pārskatījies.
Piemērā pausts, ka vari kļūdīties, proti, tavs situācijas vērtējums var būt neadekvāts, tu vari ieraudzīt čūskas tur, kur to nav. Protams, var gadīties nesaskatīt čūsku tur, kur tā ir, un tas arī ir slikti.
Taču mēs diezgan bieži redzam problēmas lielākas, nekā tās īstenībā ir, un to varam koriģēt. Vienmēr rūpīgi jāieskatās, lai saprastu, kas notiek.
Citādi var sanākt tā, kā, šķiet, teicis Marks Tvens: “Es savā dzīvē esmu cietis no ļoti daudzām lietām. Dažas no tām ir arī notikušas.”
Cilvēki tradicionālajās kristietības formās bieži vairs neatrod to, ko meklē. Viņi to mēģina aizstāt ar garīgajām praksēm, psiholoģiju, kuru pamatā ir nevis Augstākais, Absolūtais, bet cilvēks un viņa prāts. Vai psihisko problēmu izplatības pamatā mūsdienās nav fakts, ka sabiedrība attālinās no reliģijas, kas dod noteiktu dzīves jēgas izpratni, stingru morāles un rīcības kompasu?
Jā, protams. Es domāju, korelācija tur pastāv. Kas ir cēlonis, – lūk, tas ir labs jautājums.
Pastāv kaut kāds iemesls, kāpēc sabiedrība no reliģijas attālinās. Tas nevar notikt, ja viss ir kārtībā.
Manuprāt, svarīgs ir cits jautājums, tas, par ko mēs jau runājām. Proti, kādā brīdī daļai cilvēku varbūt ir radusies sajūta, ka reliģija klasiskajā formā, kāda tā iepriekš bijusi pazīstama, vairs neatbild uz viņiem aktuālajiem jautājumiem. Tad šie cilvēki sāk meklēt ko citu.
Man jāpiekrīt, ka ir izplatījušās atšķirīgas garīgās prakses. Ir pat interesants termins, kas man patīk, – sekulāra garīgā prakse. Izklausās pretrunīgi, tomēr tā ir. Nereti cilvēki psiholoģijā (un ne tikai) paņem no reliģiskās prakses dažus elementus, domājot, ka tie darbosies paši par sevi. Dažkārt izrādās – tā notiek. Taču, protams, jums ir taisnība: reliģijas galvenais uzdevums ir iedot cilvēkam pasaules kopainu, palīdzēt viņam sajust savu vietu pasaulē. Lai to varētu sajust, ir svarīga lūgšana, dievkalpojumi, meditācija un vairākas citas lietas, bet tie visi ir tikai instrumenti. Tie pastāv tāpēc, lai caur tiem varētu, kā jūs iepriekš sacījāt, piedzīvot Augstāko vai Absolūto. Savukārt sekularizētajās, no reliģijas nošķirtajās garīgo prakšu versijās tas nenotiek vai nejauši gadās. Kāds meditē, lai, piemēram, normalizētu asinsspiedienu, un pēkšņi viņam kaut kas atveras, viņš gūst garīgu pieredzi.
Jā, tas ir liels izaicinājums civilizācijai, respektīvi, mums trūkst kopainas.
Patiesībā cilvēks nevar atbildēt uz nozīmīgajiem jautājumiem savā dzīvē, ja neredz kopainu. Nav iespējams vienkārši apsēsties un to iegūt.
Ir vajadzīga pieredze, iepriekšējo paaudžu zināšanas, ko sniedz arī reliģija, varbūt modernā veidā pasniegta. Ir nepieciešamas zināšanas, lai uz tām varētu kaut ko celt. Es cilvēkiem dažkārt saku: vari teikt, ka tev ir labāka versija par to, kā redzēt pasauli, nekā piedāvā kristietība, bet, visticamāk, to pat nepazīsti.
Jauna gada sākums cilvēkus allaž mudina kļūt labākiem. Tiek izvirzītas jaunas apņemšanās, kas visbiežāk netiek realizētas. Kā tās īstenot?
Mums visiem ir ļoti svarīgi apzināties, ka jauni paradumi nenāk viegli. Maldīgs ir priekšstats, ka, atrodot pareizo aicinājumu vai praksi, viss notiks pats no sevis. Nē, ikvienai maizei ir garoziņa.
Pilnīgi viss, ko gribam savā dzīvē iemācīties vai izmainīt, prasa piepūli.
Mums tas ir skaidri jāsaprot, lai tad, kad pienāks brīdis, kurā attiecīgo apņemšanos noteikti nebūs vēlmes īstenot, mēs nebūtu pārsteigti, bet gatavi nostājai –, ja gribu kaut ko sasniegt, man tam ir jātiek pāri. Ja cilvēks grūtībām gatavojas, ir vieglāk tās pārvarēt. Vecgada vakarā, kad apņemamies iet uz sporta zāli, uzlabot attiecības ar līdzcilvēkiem, apmeklēt svētdienā baznīcu, mums ir skaidra motivācija šo mērķi sasniegt. Tomēr pēc brīža tā pazūd. No psiholoģiskā aspekta ir ļoti būtiski saprast, ka nevajag gaidīt motivāciju, jo ir gluži pretēji, – tad, kad kaut ko dari, tas arvien vairāk iepatīkas un vieglāk padodas. Emocijas pavada to, ko tu dari.
Es aicinu rūpīgi izvērtēt labās ieceres. Tām vajadzētu iederēties ikdienā, būt realizējamām. Piemēram, ja es apņemšos no jaunā gada katru dienu piecas stundas pavadīt sporta zālē, tam nebūs nekādas saistības ar manām reālajām iespējām, līdz ar to tas noteikti nenotiks. Bet, ja es nolemtu, ka man vajag vairāk kustību, tad es varētu pamēģināt, piemēram, vismaz otrdienā un trešdienā uz darbu aiziet, nevis aizbraukt. Labāk mazs solītis, bet pareizajā virzienā.
Vairīsimies no nereāliem sapņiem un apņemsimies darīt to, kas reāla sapņa piepildīšanai ir vajadzīgs!
