Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Indulis Paičs: “Ikviena krīze reiz beidzas. Arī šī beigsies, un mēs – esmu pārliecināts – no tās izkļūsim kopumā nobriedušāki, zinošāki un vērīgāki. Sapratīsim, cik saistīti esam savā starpā. No jauna novērtēsim elementāras lietas, kuras šī pandēmija mums atņēmusi.”
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Krīze beigsies, un dzīve atjaunosies, taču šobrīd realitāte mums liek no jauna izvērtēt sevi, ieraudzīt bīstamības un riskus, kurus līdz šim esam ignorējuši, saka Rīgas Lutera draudzes mācītājs INDULIS PAIČS, sagaidot krīzes laika Lieldienas.
Īsi pirms pagājušā gada Lieldienām, kad liesmas aprija Parīzes Dievmātes katedrāli, daudzi gan ar šausmām, gan ironiju jautāja: “Kur gan bija Dievs? Ko Dievs ar to gribēja pateikt? Ko šis brīdis no mums prasa?” Droši vien daudzi tagad, kad piedzīvojam vīrusa pandēmijas krīzi un dievnami nedarbojas neskaitāmās valstīs, vēl vairāk jautā to pašu. Vai jums ir kāda atbilde uz šiem jautājumiem?
Uzdrošinos sacīt, ka šie jautājumi liecina: ir noteikts priekšstats par Dievu, kas gan ir visai izplatīts – kā redzams, arī ārpus reliģiskajām aprindām –, bet kopumā uzskatāms par visai vienkāršotu un maldīgu. Proti, Dievs tiek uztverts kā būtne starp citām būtnēm, kurai ir lielākas pilnvaras un spējas un kuras uzdevums ir sekot līdzi visam notiekošajam un vajadzīgajos brīžos pieņemt pareizos lēmumus – iejaukties vai neiejaukties, nodzēst liesmas vai varbūt tās iedegt un tamlīdzīgi. Šāds priekšstats labi der laikā, kad mums viss ir kārtībā: varam mierināt sevi, ka esam labi cilvēki, tāpēc debesu policija ir apmierināta ar mums un pasargā mūs. Bet krīzes laikā parādās daudzi jautājumi: “Kā tad tā? Kur skatās valdība, un kur skatās Visaugstākais, ka pieļauj kaut ko tādu?” Iznāk, ka ikdienā pasaule darbojas neatkarīgi no Dieva un arī mēs paši dzīvojam tā, it kā viņa nemaz nebūtu vai vismaz viņa klātbūtne nebūtu būtiska, bet sāpju brīdī pēkšņi atceramies par šo konceptu un izmantojam to, lai izteiktu savas pretenzijas.
Taisnība jau ir – ja mēs neticam Dievam, tad arī nav neviena, kam izteikt pretenzijas par to, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Bet jāatgādina, ka kristīgajā tradīcijā ar Dievu saprotam visas šīs esības sākumu un pamatu. Dievs nav debesu policists, bet Noslēpums ar lielo burtu, atbilde uz jautājumu: kāpēc vispār kaut kas ir – tā vietā, lai nekā nebūtu. Zinātne var smalki izpētīt šo pasauli, izzināt, kā tā darbojas. Bet tā neatbild uz jautājumu: kāpēc? Kāpēc pastāv tieši šādi likumi, tieši šādas matērijas īpašības, tieši šādi apstākļi? Senais domātājs, kurš varbūt nezināja tik daudz no zinātniskā viedokļa, tomēr uztvēra galveno: pasaule nav pašsaprotama, tā ir brīnumaina, tā ir konkrēta, un šī konkrētība nav pašsaprotama. Un tad nonāca pie jēdziena Dievs – ir “kaut kas”, kādēļ pasaule ir tieši tāda, kāda tā ir, – nevis zinātnes, bet gan filozofijas un jēgas līmenī.
Un te arī mana atbilde: Dievs ne tikai pieļauj visus notikumus, bet zināmā mērā arī izpaužas tajos. Ir kāds dzīves fizisko un garīgo likumību kopums, kāds virziens, ceļš, kurā pasaule darbojas un attīstās. Reizēm mēs nonākam pretrunā tam – un tad sākas destrukcijas laiks. Mēs realitāti, kura līdz šim mūs ir radījusi un bijusi labvēlīga, sākam uztvert kā biedējošu un bīstamu. Ticība nozīmē vēlēšanos izzināt dziļākos dzīves principus, lai dzīvotu saskaņā ar tiem. Šāda rīcība nes pozitīvus rezultātus arī tad, kad liekas – nekas labs pie apvāršņa nav redzams.
Krīze mūs pamodina un spiež augt. Pasaule, kurā dzīvojam, nav gatava – jāattīstās gan indivīdam, gan sabiedrībai. Un reizēm šī attīstība notiek caur sāpīgu, grūtu pieredzi. Es sacītu, ka realitāte šobrīd mūs spiež no jauna izvērtēt savu dzīvi, ieraudzīt bīstamības un riskus, kurus līdz šim esam ignorējuši. Šādā nozīmē tas tiešām ir paša Dieva darbs. Vienlaikus es negribētu vainot nevienu cilvēku, kuru skārusi kāda nelaime. Reizēm tas viss līdzinās lietum – garaiņi izgaro no visdažādākajām vietām virs zemes, bet lietus nolīst konkrētā vietā. Mūsu uzdevums ir atbalstīt citam citu un palīdzēt tiem, kuriem tikusi smagākā nasta.
Pirms gadiem, tuvojoties Lieldienām, kādā sprediķī aprakstāt Israēla tautu ceļā pēc iziešanas no verdzības Ēģiptē uz Apsolīto zemi: “Pamazām sākam apjaust, ka grūtības var ieilgt, turpināties daudz ilgāk, nekā sākotnēji domājām. Gluži kā israēliešu priekšā, reizēm arī mūsu acīm paveras it kā nebeidzams tuksnesis, par kuru nav zināms, kur un kad tam pienāks gals... un – vai vispār pienāks... Apņēmība saplok, sirdī iezogas bailes un izmisums.” Šī aina ļoti sasaucas ar šībrīža situāciju. Kādu Apsolīto zemi varam saskatīt? Kur rast iekšējo līdzsvaru?
Ikviena krīze reiz beidzas. Arī šī beigsies, un mēs – esmu pārliecināts – no tās izkļūsim kopumā nobriedušāki, zinošāki un vērīgāki. Sapratīsim, cik saistīti esam savā starpā. No jauna novērtēsim elementāras lietas, kuras šī pandēmija mums atņēmusi. Starp citu, tas ir slavenā pirmssvētku gavēņa sākotnējais uzdevums: ar atturēšanos veicināt izpratni par to, kas ir vērtīgs. Cilvēks ir tāda būtne, kurš sev svarīgo sāk apzināties tikai tad, kad to ir zaudējis.
Mūsu Apsolītā zeme ir dzīve, kurā atkal varam brīvi darboties un satikties, bet darīt to ar daudz lielāku atbildības un vērtības izjūtu. Bet, man jāatzīst, šādas lietas izteikt apgalvojuma formā tad, kad ir grūti, nozīmē izraisīt arī dusmas un aizvainojumu. Ir jau viegli runāt, bet man sāp! Un tam es piekrītu. Bībelē aprakstītais ceļojums no verdzības pretī brīvībai ved cauri tuksnesim. Tajā nav ne viegli, ne patīkami, ne ērti. Bet tikai šāds tuksnesis spēj izraisīt vajadzīgās pārmaiņas.
Es vēlreiz sacīšu: krīze beigsies, un dzīve atjaunosies. Par to mēs varam būt pilnīgi droši. Tāpat arī par to, ka būsim pārvērsti. Ir dažas lietas, ko minētais Noslēpums ar mums izdara pretēji mūsu gribai. Un tomēr mums ir viss pamats paļauties uz šī procesa kopējo gudrību un labvēlību pret mums.
Pulcēšanās draudzēs, baznīcā ir viens no kristietības pamatnosacījumiem. Ko baznīcai un kristietībai nozīmē attālinātas komunikācijas režīms, kādu patlaban esam spiesti ievērot?
Neviens cits tik ļoti nevēlas, lai cilvēki nāktu uz baznīcu, kā tās mācītāji, priesteri un bīskapi. Līdz ar to es esmu ļoti pateicīgs tiem garīgajiem līderiem, kuri atbildīgā veidā – pretēji savām praktiskajām interesēm – aicina cilvēkus atturēties no pulcēšanās. Baznīcai tas ir zaudējums, bet tā nepildītu savu galveno misiju, ja cilvēku dzīvību neliktu augstāk par jebkurām savām interesēm.
Kristietība pēc Jēzus sākotnējās ieceres ir mīlestības prakse. Mācīšanās mīlēt. Un to ir grūti iemācīties, paliekot izolācijā un vienatnē. Tāpēc pastāv draudzes – cilvēku kopības –, kurās mēs varam dzirdēt Kristus vēsti un mācīties to praktizēt. Mums bieži vien neizdodas, jo esam vēl tikai ceļā, bet nekā citādi tas nav iespējams – ir vismaz jāmēģina citam citu dzirdēt un saprast.
Attālinātā komunikācija nāk ar saviem ierobežojumiem – mēs pat aptvert nevaram, cik ļoti mums pietrūkst to daudzo sīko, neapzināto signālu un impulsu, ko cilvēks cilvēkam nodod klātienes kontaktā. Bilde ekrānā un datorā ierakstīta balss ir tikai vāja atblāzma no tā visa. Šādā ziņā šis ir grūts laiks, daudziem pamodina vientulības sajūtu un trauksmi. No otras puses – visi pēkšņi jūtas spiesti apgūt jaunākās tehnoloģijas un atklāt, ka mēs tomēr varam fiziski būt distancēti, bet sociālā, sarunas līmenī uzturēt ciešu kontaktu. Vai tā būtu sena tehnoloģija – telefona zvans – vai kaut kas ļoti moderns, piemēram, tiešsaistes vebinārs, tas dažkārt ļauj idejiskā līmenī nonākt citiem pat tuvāk, nekā fiziskā kontaktā būtu iespējams. Piemēram, uz mūsu virtuālajiem dievkalpojumiem tagad pulcējas cilvēki no visas Latvijas un pat ārpus tās. Fiziski tas noteikti nebūtu iespējams. Līdz ar to viss tiešām ir līdzsvarā – ir grūti, bet tehnoloģijas ir kā mākoņa zelta maliņa, jaunu iespēju lauks.
Varbūt mūs gaida arī kādi politiski satricinājumi. Nākotnes paredzēšana ir nepateicīgs uzdevums, bet pats princips ir skaidrs – krīzes apstādina ierasto lietu kārtību, un tā vietā ir spiesta rasties jauna.
Krīze ir pārbaudījums spējai pieturēties pie deklarētajām vērtībām. Satversme vēsta, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts un viens no komponentiem, kas veido tās identitāti, ir kristīgās vērtības. Tur arī teikts: ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem. Kā mēs, valsts institūcijas un sabiedrība kopumā, esam sevi parādījuši Satversmē minēto vērtību kontekstā?
Kāds mans pasniedzējs reiz teica, ka par vērtībām sāk runāt tikai tad, kad to trūkst. Vērtības izriet no noteikta pasaules uztveres veida, domāšanas modeļa. Kāds var mani mudināt vai spiest uz noteiktu morālu izturēšanās veidu, bet tas jau vēl nenozīmē, ka man vai tam otram ir attiecīgas vērtības. Vērtības – tas ir dabiskais izturēšanās veids. Nevienam nav mani jāspiež būt cilvēcīgam, jo es dabiski to daru. Nevienam nav jāprasa būt taisnīgam, jo es dabiski uzskatu to par vērtīgu un pareizu lietu un tā tālāk.
Šādā ziņā mums visiem ir nepieciešams ne tikai deklarēt vērtības, bet arī iedzīvināt tās – un tas nenotiek caur pamācībām, bet caur pieredzi un dziļu izpratni.
Kopumā es domāju, ka esam daudz sasnieguši, bet arī daudz vēl jāaug. Kritizēt sevi ir vērts tikai tik ilgi, kamēr tas mudina pilnveidoties. Pēc tam sākās destrukcija, kurai nav jēgas. Latviešiem patīk sevi šaustīt. Bet mēs neesam nemaz tik bezcerīgi – kad patiešām vajag, spējam saņemties un izdarīt brīnumainas lietas. Arī šobrīd to redzu – cilvēki izjūt dažādas emocijas, bet vienlaikus parāda arī milzīgu potenciālu. Jā, ir tādi, kas turpina ignorēt savu un citu drošību. Skumji. Bet ir arī tādi, kuri mierīgi, neatlaidīgi un skaidri dara to, kas šobrīd nāk par labu visiem. Tas vieš cerību, ka mums kā tautai un sabiedrībai ir nākotne. Jo jāskatās jau nevis uz sliktajiem, bet gan labajiem piemēriem – tajos parādās tas, uz ko mēs esam spējīgi un kādi varam būt.
