VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Santa Galiņa
LV portāls
28. martā, 2024
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
27
27

Miers nevar atnākt bez patiesības

LV portālam: Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs.

Linards Rozentāls: “Kristīgajā stāstā svarīga ir atziņa, ka cilvēks nevar teikt: labi, tur eksistē ļaunums, cilvēki viens ar otru karo, bet es izveidošu kompaktu vietiņu, kur viss būs droši un labi un kur savējo lokā varēšu pārlaist dzīvi.”

FOTO no personīgā arhīva.

Kristīgajā pasaulē Lieldienas, kad tiek godināta Jēzus augšāmcelšanās, ir apliecinājums taisnīguma uzvarai, labā pārspēkam pār ļauno. Tomēr, kad notiek karš, labā un ļaunā robežas izplūst, ir viegli apmaldīties, nogurt un zaudēt iekšējo ticību labajam. Tādēļ uz sarunu par labā un ļaunā cīņu un mūsu lomu tajā aicinājām Rīgas Lutera draudzes mācītāju LINARDU ROZENTĀLU.

īsumā
  • Tagad, pavasarī, katrā pumpurā ir iekodēts tas, kas no tā izveidosies. Līdzīgi arī realitātes pamatā ir labvēlīguma, mīlestības, savstarpējas cieņas potencialitāte.
  • Ļaunums ir specifisks – tas saistās ar cilvēku un to, ka viņam nav prasmes, vēlēšanās mīlēt un atteikties no savām ambīcijām.
  • Cerība nedrīkst būt tajā, ka Dievs visu izdarīs un sakārtos tavā vietā. Cilvēkam jādara viss iespējamais, lai veicinātu gaismas uzvaru.
  • Arī vēsturiski kristīgās kopienas veidojās kā alternatīva pastāvošajai sistēmai, kas bija balstīta vardarbībā, okupācijā, apspiestībā.

  • Paskatoties uz Vāciju šodien, redzam, kā sabiedrība ir transformējusies, ar kādu pazemību tika atzīti noziegumi. Tāpēc šī sabiedrība, kaut arī lēnām, tomēr atguva cieņu.
  • Manuprāt, pacelt balto karogu nav tas, ko varētu saukt par kristīgu attieksmi pret nemīlestību.
  • Otra vaiga pagriešana patiesībā nozīmē nevis pacelt balto karogu, bet aicināt uz godīgu, līdzvērtīgu cīņu.

Ja mēs uz Lieldienu laiku skatāmies kā gaismas uzvaru pār tumsu, labā uzvaru pār ļauno, labāk pamanāmas kļūst dzīvē klātesošās dualitātes. Kāda ir to loma mūsu dzīvē? Vai labais nevar pastāvēt bez ļaunā un ļaunais – bez labā? Vai cilvēka eksistencei ir nepieciešami minētie pretmeti? 

Tie noteikti nav nepieciešami. Visticamāk, runa ir par to, kā mēs realitāti uztveram. Viens no skatījumiem var būt duālā uztvere, proti, eksistē pretspēki, ko iespējams novērot arī ikdienā, tomēr tad rodas jautājums –, kur starp tiem ir robeža? Citreiz ir skaidri saskatāms, kas ir melns un kas ir balts, par to nav diskusiju, taču ne vienmēr tas ir acīmredzami.

Stāsts, ko pārstāv kristīgā ticība, nav par to, ka eksistē milzīga dualitāte. Kristietības un lielā mērā arī Bībeles stāsts ir par to, ka pasaules pamatā ir kas tāds, ko mēs sauktu par labvēlību, žēlastību, draudzīgumu, labestību. Šo realitāti veido kaut kas ļoti labs. Arī Bībeles sākumā, stāstā par radīšanu, tiek vēstīts par realitātes jēgu. Tās būtība – realitātes pamatā ir kas absolūti labs kā potencialitāte. Piemēram, tagad, pavasarī, katrā pumpurā ir iekodēts tas, kas no tā izveidosies. Līdzīgi arī realitātes pamatā ir labvēlīguma, mīlestības, savstarpējas cieņas potencialitāte.

Mēs varam izsekot līdzi Bībelē, ka labvēlība, ko tajā dēvē par svētumu vai svētību, izplešas. Kristīgais stāsts vēstī, ka ir arī ļaunums, bet tas nav nepieciešams. Ļaunums pastāv tajā, ko cilvēki viens otram nodara, un, kā teologs Ričards Rors apgalvo, vārds “grēks” apzīmē kaut ko, kas ir noticis pirms mums.

Ja gribam paskaidrot, kas ir ļaunums vai grēks, tad jāteic, ka tā ir nemīlestība. Ļaunums ir specifisks – tas saistās ar cilvēku un to, ka viņam nav prasmes, vēlēšanās mīlēt un atteikties no savām ambīcijām.

Vai cilvēks to var ietekmēt? Kādā veidā?

Visa dzīve tiek aizvadīta nemīlestības ietvarā, un neviens nevar izvairīties no savas perspektīvas izveidošanas. Respektīvi, kā es attiecos pret to, ko daru, kad nemīlestību sajūtu sevī vai citos, tostarp korporatīvā vai nāciju līmenī.

Kristīgajā stāstā svarīga ir atziņa, ka cilvēks nevar teikt: labi, tur eksistē ļaunums, cilvēki viens ar otru karo, bet es izveidošu kompaktu vietiņu, kur viss būs droši un labi un kur savējo lokā varēšu pārlaist dzīvi. Nē! Kristīgais stāsts vēsta par to, ka cerība nedrīkst būt tajā, ka Dievs visu izdarīs un sakārtos tavā vietā.

Cerība kristīgajā stāstā nozīmē, ka cilvēkam jādara viss iespējamais, lai veicinātu gaismas uzvaru.

Arī vēsturiski kristīgās kopienas veidojās kā alternatīva pastāvošajai sistēmai, kas bija balstīta vardarbībā, okupācijā, apspiestībā.

Pūpolsvētdienas jeb Palmu svētdienas stāsts ir par to, ka Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzelīša. Ģimenes, sievietes, vīrieši un bērni viņu sagaidīja, notikums radīja prieku, tika klāti palmu zari. Palmu svētdiena ir nedēļu pirms pasaules svētkiem, kad Jeruzalemē pa otriem vārtiem pretī iejāja Romas impērijas Poncija Pilāta vietējā vietvalža armija. Tātad tie ir divi gājieni. No vienas puses, nāk apbruņoti cilvēki, tanki, lai nodibinātu kārtību un visi no viņiem baidītos, no otras puses, – Jēzus priecīgais, naivais, sirsnīgais gājiens. Iznākums, protams, ir diezgan skaidrs. Tam, kam ir ierocis, kas var piesist krustā, tas īstermiņā šķietami uzvarēs, bet uzvara būs iluzionāra. Tādēļ izaicinājums ir izvēlēties, kuram gājienam atsaukties un piederēt, kāds būs veids, kā tikt galā ar pasauli, dzīvi, realitāti.

Tādējādi kristīgajā stāstā ietverts paradokss – mīlestības, labvēlīguma, sirsnības un draudzīguma gājienu nāve nevar uzvarēt.

Rutgers Bregmans, viens no nīderlandiešu jaunajiem domātājiem, uzrakstījis grāmatu, kuras nosaukumu varētu iztulkot kā “Pamatā labs”. Viņš uzsver, ka cilvēks savā būtībā ir labs. Turklāt tieši labvēlīgums un draudzīgums tai cilvēka sugai, kurai piederam, ir palīdzējis izdzīvot. Savukārt pārējās cilvēku sugas, piemēram, neandertālieši vai citi, kas saskaņā ar pētījumiem bijuši agresīvāki, vairs neeksistē.

Lai gan pastāv periodi, kad ļaunums triumfē, vēsture rāda, ar ko tas beidzas.

Piemēram, nacistiskās Vācijas laikā, kad dominēja vardarbība, ārprāts… Paskatoties uz Vāciju šodien, redzam, kā sabiedrība ir transformējusies, ar kādu pazemību tika atzīti noziegumi. Tāpēc šī sabiedrība, kaut arī lēnām, tomēr atguva cieņu. Uzskatu, ka nacistiskās Vācijas pārveidošanās ir pozitīvas pieredzes piemērs, raugoties uz šodienu, kad nezini, kāda būs rītdiena un kā viss beigsies.

Runājot par karu Ukrainā, vai arī tur valdošajās šausmās saskatāma mīlestība?

Kad mūsu dzīvi kaut kas eksistenciāli apdraud, paradoksāli, bet ir liela iespēja, ka mūsos uzplauks kas patiesi labs. Jau no kara pirmās dienas daļā sabiedrības atraisījusies dabiska vēlēšanās palīdzēt, atbalstīt, just līdzi, vienlaikus apzinoties, ka nav garantiju, vai tas, ko darām, pagriež lielo realitāti.

Mana līdzība – atbalsts, mīlestība, labvēlīgums ir no citas kategorijas. Protams, cilvēki kādā brīdī pagurst, arī ikdienas rūpes prasa savu, tomēr tad jautājums ir par ticību. Kad cēlām šo māju (Rīgas Lutera draudzes centra ēku; šeit – red. piez.), domājām, kā to vispār varēs izdarīt. Es atradu metaforu: ja gribi būvēt kuģi, tev strādniekos ir jāmodina ne tikai domas par kokiem, ar kuriem kuģi būvēs, bet arī ilgas pēc tālās, milzīgās, neaptveramās jūras.

Arī patlaban kristīgais stāsts neko neapsola, taču dod iekšēju pārliecību – tā, kā ir tagad, nevar būt, tas nevar turpināties mūžīgi, tam ir jāatrisinās. Savā ziņā tā ir arī milzīga bezpalīdzība.

Bībele vēsta –, kur vairojas nemīlestība, tur cilvēkos kaut kas iekšēji saceļas. Viņi saka: “Mēs nevaram to pieļaut, nevaram uz to noskatīties!” Un tad rodas mīlestība, lielāka gatavība ziedot, palīdzēt, arī cīnīties pretī, jo miers nevar atnākt bez patiesības.

Diemžēl, ja nemīlestība ir pacēlusi galvu, tad, to nekonfrontējot, tā nevar beigties.

Skatoties uz priekšu, karš vairs nevar noslēgties bez ievērojamām pārmaiņām, tostarp Krievijas sabiedrībā. Vai pārmaiņas notiks šogad vai pēc pieciem gadiem, vai mūsu dzīves laikā, – to mēs nezinām. Ir skaidrs: sācies kas tāds, kas nevar beigties pats no sevis. Līdzīgi kā tad, kad bija holokausts un cilvēki saprata, par ko tas ir pārvērties, ka notiekošais nevar pazust, visam jānāk gaismā, cilvēkiem jāatzīst sava vaina un jālūdz piedošana.

Tam būs nepieciešami vairāki gadu desmiti, jo tas, kas šobrīd tiek izdarīts, atstāj ietekmi uz paaudzēm.

Kristīgais stāsts vēsta: kā no tā visa iziet laukā ar izlīgumu. Pašlaik tas ir neiespējami, neiedomājami. Tie ir uzdevumi gadsimtiem, kas stāv priekšā.

Nesen Romas pāvests aicināja uz karu reaģēt ar paceltu balto karogu. Kā jūs to vērtējat? Kā raugāties uz šādu atbildi ļaunumam?

Man patika atbilde no Ukrainas puses, ka mums ir tikai zili dzeltenais karogs, mums nav baltā karoga.

Manuprāt, pacelt balto karogu nav tas, ko varētu saukt par kristīgu attieksmi pret nemīlestību.

Mani uzrunāja teksts no evaņģēlija –, ja tev sit pa vienu vaigu, tad pagriez arī otru. Tradicionāli cilvēki to uztver kā baltā karoga pacelšanu. Taču teologs Valters Vinks ir norādījis, ka, virspusēji raugoties, Jēzus izteikumi par otra vaiga pagriešanu un to, ja tev kaut ko atņem, tad atdod arī pārējo utt., varētu šķist kā padošanās, bet patiesībā tie ir vērsti uz to cilvēku, kurš mums dara pāri, lai attiecīgo pārestību novestu līdz konsekvencei un jautātu, – vai tiešām tu esi gatavs man ko tādu nodarīt?

Minētajos izteikumos runa ir par pazemojumu. Otra vaiga pagriešana patiesībā nozīmē nevis pacelt balto karogu, bet aicināt uz godīgu, līdzvērtīgu cīņu. Jēzus aicina tikt ārpus pazemojuma, stājoties pretim ļaunumam.

Kristīgā attieksme vienmēr iet roku rokā ar ticību, ka labais uzvarēs. Arī uzvara pār nāvi saistās ar vārdu “uzvara”, jo tā nenotiek pati no sevis. Vai mēs varam šajā uzvarā piedalīties? Iespējams, pastāv kāda lielā realitāte, kuru nevaram ietekmēt, tomēr nekad nevar zināt, ko un cik daudz maina maza lietiņa. Piemēram, mēs savācam naudu, aizsūtām uz Odesu, viņi kaut ko nopērk, bet mēs nezinām, vai un ko tas mainīs. Labestība ir noslēpumains spēks.

Bībelē minēts, ka nemīlestība atstāj iespaidu uz trim četrām paaudzēm. Tā arī ir, mēs redzam, kādu iespaidu uz paaudzēm atstāja Otrais pasaules karš vai padomju režīma okupācija. Vienlaikus tā vēsta, ka mīlestība un draudzīgums atstāj iespaidu uz tūkstoš paaudzēm, kas Bībelē ir bezgalības simbols.

Man ļoti patīk Jaunās derības beigās esošā Atklāsmes grāmata. Tajā ir brīnišķīgs tēls, kas mēģina aprakstīt, kāda varētu būt cilvēce. Tēls ir pilsēta no stikla, kura tiek saukta par Jauno Jeruzalemi. Pilsētā no stikla nevajag sauli, jo gaišums nāk no cilvēkiem. Tur nav arī tempļa, jo svētums ir ikvienā cilvēkā un katrs cilvēks ir daļa no tā. Pilsēta no stikla nozīmē, ka neko nevajag slēpt, es varu būt tāds, kāds esmu, es varu uzdrošināties atklāties ar visiem saviem plusiem un mīnusiem, visām nespējām un spējām, es varu nebaidīties no otra cilvēka un Dieva. Šo pilsētu veido kopība.

Sapnis par cilvēci man šķiet būtisks. Domāju, ka šobrīd atrodamies sākumstadijā, kas saistās ar vēl vienu metaforu, kuru paudis teologs R. Rors. Viņš teicis, ka viens baznīcas brieduma gads ir simts kalendāro gadu. Ja padomā, kristietībai patlaban ir aptuveni 20 gadu. Pusaudžu gadi beigušies, bērnības slimības izslimotas, pirmās mīlestības pieredze iegūta, un tagad sāc saprast, kas tu esi.

Šādi varam domāt arī par cilvēci. Iespējams, atrodamies cilvēces brieduma un jēgas atklāšanas sākumstadijā. Lielākais, kas mums pieder, ir sapnis. Mums jāļaujas sapnim par to, kāda cilvēce var būt. Tad būs daudz vieglāk rast pareizos risinājumus, mazāk domāt par sevi un savu labumu, bet vairāk par to, kā es, atsakoties no sevis, varu otram palīdzēt.

Bībelē vēstīts, ka ļaunumam jāstājas pretī, taču rūpīgi jādomā, vai netiek izmantoti ļaunuma līdzekļi. Protams, ir situācijas, kurās nevari iet tikai ar mīlestību, tas nav iespējams. Kristīgajā stāstā nav uzsvērts pacifisms.

Tas, ko esmu iemācījies, darbojoties par kapelānu, – dzīves izšķirošajos brīžos, kad jācīnās par dzīvību vai kad notiek kas tāds, kur cilvēki cieš un mirst, jāatrodas epicentrā.

Tikai tad, ja esi epicentrā, vari adekvāti izteikties par notiekošo.

Turklāt vienīgais, ko šādā situācijā var darīt, ir palīdzēt cilvēkam atrast iekšēju garīgu spēku, resursu iet soli uz priekšu dzīvē, nevis sniegt padomu vai programmu, kā tagad vajadzētu rīkoties.

Vai ļaunumu var uzvarēt tikai ar labo? Varbūt tas ir vien pareizais ceļš, kā mums vajadzētu domāt un rīkoties? 

Jautājums –, kas ir “labs”, ko nozīmē “labs” un ko mēs ar to saprotam? Svarīgs droši vien ir lielais labums. Cilvēkā jābūt izjūtai par lielo labumu un jāveido nostāja, ko un kā es darīšu.

Kā jau iepriekš teicu, mēs nevaram nemīlestību ignorēt, nevaram uz to noskatīties, jo tad tā atnāks arī pēc mums. Tikai cilvēki var to apturēt.

Šādos brīžos cilvēkiem ir būtiski nezaudēt iekšējo ticību, izjūtu, ka labais uzvarēs un ka mīlestībai piemīt lielākais spēks. Vienlaikus nedrīkst būt pasīvs vērotājs, ir jāiejaucas.

Mūsu laikos šo vēsti aktualizējis karš, bet principā kristietība allaž ir bijis veids, kā tiek pausta cilvēku nesamierināšanās, jo, kā jau minēju, tā veidojās vardarbīgajā Romas impērijas kontekstā kā kontrakultūra ar domu, ka var rīkoties arī citādi.

Es cīnīšos pretī un aizstāvēšu, bet tad rodas jautājums, kur ir robeža, lai es pats nekļūtu par varmāku? Jēzus piedāvā trešo ceļu – tev vienmēr iekšēji jānoliek robeža un jāsaprot, kurā brīdī vēlme aizsargāt pārvēršas par varmācību. To nevar pamanīt un noteikt no ārpuses, tas drīzāk ir iekšējs, dvēseles jautājums.

Man patīk teologa Valtera Vinka doma, ka vardarbība nekad nedrīkst būt pirmais veids. Par to arī ir kristīgais stāsts. Jāizmēģina viss iespējamais. Tikai tad, kad redzi, – nav vairs neviena varianta – var pielietot citas metodes.

Militārajos spēkos nereti klātesošs ir arī kapelāns. Kāda ir kapelāna loma? Vai tas nozīmē, ka baznīca pieņem karu kā realitāti?

Svarīgi, lai katrs apzinātos, kāda ir realitāte, un mācītos to pieņemt un rīkoties atbilstoši tai.

Būtiski, ka mūsu valsts armija un citas NATO valstu armijas veidotas, lai aizstāvētos.

Viens no iemesliem, kāpēc bruņotajos spēkos atrodas kapelāns, ir rūpes par cilvēku. Ar tām tiek pausta ideja, ka cilvēks bruņotajos spēkos nav funkcija, bet mēs rūpējamies par viņa labklājību un iekšējo pasauli. Kapelāna klātbūtne liecina par to, kāda veida bruņotie spēki tie ir, kāds ir viņu uzdevums un kā viņi to veic.

Man ir grūti iedomāties, kāda funkcija kapelānam ir agresīvos bruņotajos spēkos, piemēram, Krievijā. Tas, kas tur notiek, ir absolūti nekristīgs. Cilvēkiem tiek darīts pāri. Vai kapelāns mēģina iejaukties, traucēt? Protams, ne, viņš to atbalsta. Tajā brīdī saproti, ka ne vienmēr tam, kurš izskatās kristīgs un nes krustu, ir sakars ar kristietību.

Tam ir saistība ar reliģiju, jo ar to mēs varam daudz ko attaisnot, taču tam nav nekāda sakara ar Kristus vēsti un impulsu, nevardarbīgo mīlestības sludināšanu.

Galvenā dogma kristīgajā ticībā – otrs cilvēks ir Dieva bērns. Par to nevar būt diskusiju. Otrs cilvēks ir tāds pats Dieva radīts cilvēks kā es, otram cilvēkam ir identiskas tiesības būt, viņš ir tas pats, kas esmu es. Ņemot vērā minēto tēzi, ir ļoti sarežģīti uzskatīt, ka cilvēkam nav tiesību būt pasaulē vai ir nepieciešams uzsākt karu.

Ja tev ir ierocis un vara, tu atrodies riska zonā darīt ļaunu, tad ir labi, ja tas tiek līdzsvarots, atgādinot par Dieva nodomu mieru radīt nevis ar karu, bet stāvot pretī pretspēkiem.

Jebkuram cilvēkam, kurš kara apstākļos ir spiests uz otru šaut, iespējams, arī nogalināt, vienmēr būs jādzīvo ar to, kas noticis. Tādā gadījumā ir labi, ja pieejams garīgais atbalsts, kas bruņotajos spēkos var būt kapelāns, kurš norāda, ka dzīvē nav nekā tāda, ko nepiedod. Domāju, tas ir atvieglojums. Dieva mīlestība ir nemainīga – mēs nākam no viņa absolūtā labvēlīguma. Man patīk viena vācu teologa teiktais par to, ka elle ir tukša. Līdz ar to lielais mērķis varētu būt, ka ikviens cilvēks beigu beigās atrod izlīgumu ar sevi.

Vai būt labam cilvēkam mūsdienu pasaulē ir vienkārši?

Noteikti ne, jo vienmēr ir nepieciešama izvēle.

Es gribētu šo jautājumu pārdēvēt, proti, vai ir viegli šajā pasaulē otram nedarīt pāri? Tas nav viegli. Mēs ne vienmēr apzināmies, kad un kā tas notiek, jo tā nav tikai fiziska pāridarīšana.

Mēs esam atkarīgi no tā, ka viens otram darām pāri.

Jā, es to sauktu par atkarību, par atkarību no nemīlestības.

Kamēr to neapzināmies, liekas, ka viss ir brīnišķīgi. Taču, kad sākam to sevī atpazīt, saprotam – katrs savā veidā, visbiežāk, neapzināti, to praktizējam. Nākas arī secināt: kā jau visas atkarības, tā nav dziedināma. Atkarība ir kas tāds, ar ko jānodarbojas visu mūžu. Jāapzinās, kas to izraisa un ko nevajadzētu darīt. Notvert brīžus, kad kādam nodari pāri, un mācīties no tiem. Līdzīgi kā alkoholiķis, apgūstot prasmi vadīt dzīvi, kurā nevis atkarība viņu kontrolē, bet viņš kontrolē atkarību. Jau tas vien cilvēku padara labāku, jo viņš top redzīgāks, apzinās savas vainas.

Nozīmīgi ir tas, ko tu liec pretī. Primāri jāstrādā ar savu tā saucamo ēnu. Respektīvi, visbiežāk tu dari pāri tiem cilvēkiem, kuros nespēj paciest to, ko nevari ciest sevī. Tādējādi vispirms jāsadraudzējas ar to, ko nevari ciest sevī, un tad labāk pieņemsi, ka tas parādās otrā cilvēkā.

Jāiegulda darbs, tomēr tas nozīmē būt cilvēkam. Citādi mēs esam dzīvnieciskas būtnes, kas reaģē uz iekšējiem un ārējiem impulsiem. Varbūt tieši tāpēc kļūt par labāku sevis versiju, mācīties būt cilvēkam, kurš ir nepārtrauktā atvērtībā un kuram “antenas” vērstas iepretim tam, kas ir nemīlestība manā dzīvē un kā es reaģēju, to ieraugot ārpus sevis, ir mūža darbs.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
27
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI