Lasot jūsu grāmatu, kas iznākusi pirmssvētku laikā, pieķēru sevi pie domas, ka Ziemassvētki zināmā mērā ir tajā aprakstīto dvēseles mocītāju kulminācija. Teju visas no šīm dziņām, jo īpaši rijība un mantkārība, tiek mudinātas izpausties, un cilvēkam jāpieliek daudz vairāk pūļu, lai tām pretotos.
Es tam piekristu tikai daļēji. Katram cilvēkam ir atšķirīga pieredze. Mūsu vidū ir cilvēki, kuriem Ziemassvētki vēl arvien ir ļoti gaišs un priecīgs gada mirklis. Taču, kā visi lieli svētki, arī Ziemassvētki tiek lielā mērā komercializēti un tādējādi izmantoti kaut kādiem citiem mērķiem, nekā tas sākotnēji ir bijis.
Šī iemesla dēļ mūsu dziņas tik tiešām tiek dažādos veidos papildus darbinātas ar reklāmām, dažādiem pasākumiem, iespējām. Tad, protams, klausoties un redzot, kam Ziemassvētkos būtu jānotiek, un to salīdzinot ar savām reālajām izjūtām un pieredzi, cilvēkus bieži pārņem skumjas un sajūtas, ka dzīve acīmredzot nav izdevusies tā, kā bija cerēts un gribēts. Tam, protams, ir sava depresīva pieskaņa.
Taču tā noteikti nav šo svētku būtība. Kāds ir vēstījums, ko, iespējams, šajā pirmssvētku skrējienā daudzi ir piemirsuši, – ko mēs svinam Ziemassvētkos? Kristieši svin Jēzus piedzimšanu, citi saulgriežus.
Jūs jau pareizi nošķīrāt. Es domāju, ka tur ir gan šis kristīgais slānis, gan tautiskais, folkloras aspekts, kas savukārt saistās ar ziemas saulgriežiem. Manuprāt, kopīgais tajā visā ir tas, ka cilvēks vienmēr ir ilgojies saprast, kam ir jānotiek mūsos un ap mums, lai mēs varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Piemēram, senajā latviešu folklorā saulgriežu svētkos ir virkne tradīciju, kuru jēga ir panākt šo ārējo pagriezienu, pavērsienu pretī kaut kam labākam. Savukārt kristietībā, runājot par Jēzus piedzimšanu, galvenais vēstījums ir, ka Dievs mūsu dzīvē ir sastopams un pieejams. Viņš nāk pie mums nevis kaut kādā agresīvā vai nesaprotamā veidā, bet caur ikdienišķām lietām. Mēs būtībā vislabāk varam pilnveidoties un augt kā pilnvērtīgi cilvēki tieši savā ikdienas dzīvē.
Arī jauna gada sākums cilvēkus mudina kļūt labākiem. Tiek izvirzītas jaunas apņemšanās, kuras bieži saistītas ar kādas no dziņām ierobežošanu, piemēram, beigt ēst draņķus, nedusmoties uz bērniem, nesmēķēt. Kāpēc tas prasa tik daudz spēka?
Pamatideja ir tā, ka cilvēka dvēsele, iekšējā psihiskā struktūra nav viendabīga, kurā apzinātais "es" būtu galvenais, valdošais spēks. Cilvēks ir būtne ar savu priekšvēsturi un līdzībām ar visu pārējo dzīvo dabu. No turienes nāk koncepts, ka mūsu apziņa sastāv no vairākām diezgan neatkarīgām sistēmām, kuru uzdevums ir palīdzēt mums šajā pasaulē izdzīvot. Tās mūs dzen, no turienes arī šis vārds – dziņa. Cilvēkam vienā brīdī ir tikusi dota spēja apzināties, kas viņā notiek, taču, kā apliecina zinātne, tas ir kaut kas vēlīns. Dzīvība ir pastāvējusi un var pastāvēt bez šīs apzinātās daļas, kas raksturīga cilvēkam. Taču tas, ka spēja apzināties ir attīstījusies, nenozīmē, ka šīs iekšējās dziņas būtu kļuvušas vājākas. Cilvēkam nereti ir ļoti grūti pretoties savām emocionālajām vēlmēm un vajadzībām, jo tas ir nogurdinoši. Pats galvenais, mūsdienu cilvēks ļoti bieži pat neaizdomājas par to, kas viņā notiek. Līdz ar to – kāpēc lai viņš spētu tam pretoties? Grūti tas ir tāpēc, ka tāds ir dziņu uzdevums: neskatoties uz visu, panākt, lai mēs izdarām to, ko tās liek. Visu sarežģī vēl tas, ka, prasmīgi šīs zināšanas izmantojot, cilvēku var dzīt nepareizajā virzienā. Pārtikas industrija ir viens piemērs.
Un kā ar gribasspēku? Vienmēr atradīsies kāds, kurš pamācīs – vajag tikai gribēt un izdosies! Bet svētki paiet, bieži vien kaut kur izplēn arī labās apņemšanās. Kāpēc tā gribot negribot notiek?
Nodalīsim divas lietas. Gribasspēks kā spēja kaut ko izdarīt par spīti tam, ka es jūtos citādi, negribu kaut ko darīt. Vai otrādi, man ļoti gribas, bet tomēr neizdaru. Šāda veida gribasspēks patiešām ir ļoti īslaicīgs. Tas prasa no mums ļoti lielu mentālu resursu, kas tiek vienkārši izsmelts. Tāpēc lielākā daļa no mūsu apņemšanām neizpildās tādēļ, ka esam iedomājušies, ka ir tik vienkārši – lūk, es apņemšos no 1. janvāra saņemties un darīt citādi. Visticamāk, tas novedīs pie tā, ka es noguršu, palikšu neuzmanīgs un nākamajā mirklī jau būšu izdarījis to, ko biju apņēmies nedarīt. Bet var rīkoties gudri, jo, redz, cilvēks ar savu gribu var ļoti daudz ko savā dzīvē mainīt, bet tas prasa saprast to, kas manī notiek, jāiepazīst savi dvēseles mehānismi, kā tas darbojas, un tad jāatrod netieši veidi, kā sevī veicināt kaut kādu noteiktu uzvedību vai, gluži pretēji, kavēt to. Bet tas nav gribasspēks. Ar gribasspēku es varu iekārtot ārējos apstākļus, bet nemēģinu sevi piespiest justies tā, kā es nejūtos, vai domāt to, ko es nedomāju.
Mēs bieži vien dzīvojam tādos maldīgos, iluzoros priekšstatos par sevi. Bet, tāpat kā mums ir kauli un orgāni, kas veido mūsu ķermeni, mums ir sistēmas, kas veido mūsu dvēseli. Tu nevari nerēķināties ar tām. Ja kāda no šīm dziņām ir izgājusi ārpus ierindas, tad jāmēģina saprast, ko ar to darīt. Bet cilvēki savas dvēseles anatomiju zina tik slikti, ka visu mēģina atrisināt ar gribasspēku un brīnās, kāpēc tas neizdodas. Kamēr to neizpratīsim un neatpazīsim, mēs nespēsim ar to cīnīties, jo mūsu garīgā dzīve būs balstīta uz smiltīm.
Tā vietā cilvēks visbiežāk dzīvo pašpārmetumos, jo viņš nejūtas tā, kā viņam it kā būtu jājūtas, lai gan to nevar ar gribu ietekmēt. Piemēram, Ziemassvētkos. Un trauksmes sajūta pieaug.
Taisni tā. Ja jūsos ir kaut kādas emocijas šobrīd, tad vislabākais, ko varat darīt, ir atzīt, ka viņas ir, un pieņemt, ka ar gribasspēku nevariet sevi piespiest justies citādi. Piemēram, ja jūtaties nomākts, būs par maz, ja kāds pateiks: "Esi priecīgs!" Tas nav iespējams. Bet jūs varat uzdot sev jautājumu – kāpēc es esmu nomākts? Ko savā dzīvē varu lēnā garā mainīt, lai atgūtu līdzsvaru? Ja tas ir nopietni, iespējams, patiešām ir jāiet uz terapiju. Es varu to ietekmēt, meklējot palīdzību, bet tas nenotiks, tikai gribot ar spēku.
Par Ziemassvētkiem runājot – to uzskata arī par dāvināšanas laiku. Mēdz būt tā, ka dāvanas pērk steigā, lai vienkārši tās būtu. Dažkārt tuvie cilvēki, vecāki, kuri ir ļoti aizņemti savās ikdienas gaitās, ar dāvanām savā veidā mēģina atpirkties, mazināt vainas apziņu.
Neapšaubāmi. Tā ir mazliet cita tēma, bet diemžēl tā tas ir, ka uzdāvināt lietu ir vienkāršāk nekā uzdāvināt savu uzmanību. Tas pat daļēji ir saistīts ar to, ka vienkārši esam emocionāli iztukšoti. Līdz ar to tas nenāk dabiski. Mums nav viegli šo uzmanību, mīlestību un rūpes parādīt. Iespējams, arī paši neesam to saņēmuši. Iedomājieties, kādos skarbos, tostarp kara, apstākļos ir dzīvojuši mūsu vecvecāki, viņu vecāki? Daudzējādā ziņā mūsu iepriekšējās paaudzes nav varējušas mums iedot daudzas lietas. Dzīve ir bijusi ļoti skarba. Tagad it kā tehniski tā būtu pat vieglāka, bet tie emocionālie veidi, kā vienam otru mīlēt, iespējams, ir jāmācās pilnībā no jauna.
Kāpēc tad tik bieži mēdz teikt, ka agrāk cilvēki bija tuvāki, draudzīgāki, vairāk turējās kopā, kamēr mūsdienu dzīves ritms cilvēkus atsvešina, mazina emocionālās saites?
Es piekristu tā iemesla dēļ, ka dziļas attiecības prasa laiku. Tu nevari pieskriet uz 5 minūtēm un izveidot dziļas un emocionālas saites. Tas vienkārši tehniski nav iespējams. Līdz ar to, ja mēs piekrītam tēzei, ka dzīves ritms kļūst ātrāks, ka mums ir arvien mazāk laika konkrētām darbībām, jo to ir ļoti daudz un gribam visu paspēt, tad nav iespējams, ka cilvēku savstarpējās attiecības no tā neciestu. Es domāju, ka mūsdienu cilvēkam ir jāieklausās tajā vecajā bauslī – tev būs svēto dienu svētīt. Stāsts nav par to, ka kāds tiktu spiests svētdienā neko nedarīt. Stāsts ir par to, ka cilvēkam apzināti jāveido sava dzīves telpa un laiks, kad viņš nenodarbojas ar lietām, bet ir kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Ja mēs to nedarīsim, neapšaubāmi, cietīs mūsu attiecības, ko mazliet kompensējam ar sociālajiem tīkliem, uzturot virtuālus kontaktus, bet arī tur bieži vien draugu daudzums ir svarīgāks par kvalitāti un tā kompensācija patiesībā nenotiek. Cilvēki, salīdzinot ar iepriekšējiem gadsimtiem, ir daudz automatizētāki, vairāk katrs pats par sevi.
Baidos, ka arī Ziemassvētku dāvanas dažkārt tiek gādātas automātiski – pēdējā brīdī aizbraucot uz pārpildītu lielveikalu un slapju muguru "ķemmējot" veikalus, lai tikai kaut kas būtu nopirkts, nekas, ka varbūt tā manta vēlāk nebūs vajadzīga.
Vismaz reizi gadā kļūt mazliet dāsnākam un domāt par otru cilvēku, ko viņam uzdāvināt, – tas nav nekas peļams. Problēma ir straujais ritms un, patiesībā, ģimenisko tradīciju pārrāvums. Tomēr jāpiemin padomju laiks, kam ir bijusi nopietna ietekme. Zinu cilvēkus Rietumeiropā, kuriem jau decembra pirmajā nedēļā visas dāvanas ir sapirktas, iesaiņotas, kartītes uzrakstītas. Viņi no bērnības ir to tā redzējuši. Sākoties Adventam, viss jau ir gatavs, un tad tiešām tos svētkus var ar prieku gaidīt. Tikmēr lielai daļai no mums, dzenoties pakaļ tai labklājībai, kas mums joprojām ir zemāka nekā daudzām citām valstīm Eiropā, ir tik maz laika, ka tiešām viss pēdējā brīdī ir jādara. Protams, ka tas rada papildu stresu un nesniedz gandarījumu. Tad svētki ir tādi, ka nevis no sirds sakām – "Cik jauki nosvinējām svētkus!", bet tā vietā nopūšamies: "Cik labi, ka viss ir garām un var atvilkt elpu!"
Daudzās ģimenēs Ziemassvētkos dāvanas bērniem atnes Ziemassvētku vecītis, nevis mamma, tētis vai vecvecāki. Kā vērtējat šo tradīciju, ka dāvanas atnes kaut kas svešs, nepazīstams, kāds no malas?
Es uz to skatos drīzāk pozitīvi. Viena lieta, ka mamma un tētis kaut ko uzdāvina, jo viņi mani mīl un es varu uz viņiem paļauties un saņemt labāko, ko viņi var dot. Tā vismaz tam vajadzētu būt, vai ne? Bet jautājums ir, kādas ir mazā cilvēka izjūtas attiecībā uz lielo pasauli kopumā. Arī tad, kad viņš kļūst pieaudzis, – ar kādu sajūtu viņš dzīvo? Vai viņš dzīvo ar sajūtu, ka, izņemot dažus tuvākos cilvēkus, pasaule ir bīstama, tumša, nesaprotama, varbūt pat ļauna un ar to visu laiku jācīnās, vai sajūtas ir citas – pasaulē, protams, netrūkst grūtību un ļaunuma, bet tajā ir arī ļoti daudz labu un mīlestības pilnu lietu. Atsaucoties uz šo Ziemassvētku vēsti, ko kristieši interpretē kā Dieva dāvanu mums, ko iemieso Kristus dzīve, ir radusies šī tradīcija, ka dāvana var nebūt saistīta ar konkrētu cilvēku, atgādinot mums, ka ir mirkļi, kad pati dzīve, Dievs, vienalga, kā mēs to sauksim, mums dāvā negaidītas žēlastības un iespējas. Dzīve ir pilna ar dāvanām no visnegaidītākajām pusēm. Arī pieaugot reizēm notiek tā, ka negaidot kāds cilvēks mūsu dzīvē izrādās ļoti nozīmīgs un ir gatavs mums palīdzēt. Es domāju, ka Ziemassvētki ir ļoti personiski svētki. Ir ļoti svarīgi, ka šajos svētkos esam ar savu ģimeni, kopjam attiecības, esam kopā. Nav problēmu arī uzdāvināt dāvanu viens otram atklātā veidā, bet šī interesantā tradīcija var iemācīt paskatīties uz pasauli citādi un sajust, ka tu neesi un nekad nebūsi šajā pasaulē viens. Vienmēr būs kāds, kas gribēs par tevi parūpēties.
Gada nogalē tiek organizēts arī daudz labdarības akciju, kas, iespējams, izmanto šo Ziemassvētku laiku, kad cilvēki kļūst dāsnāki, atvērtāki un labprātāk ziedo. Arī tas vienā brīdī var nogurdināt.
Tieši šīs ir tās sekas iepriekšējiem laikiem, ka uzņemties atbildību par tiem, kam nepieciešama palīdzība, labprātīgi šķirties no savas mantas pilnīgi svešu cilvēku dēļ, kuri nevarēs personiski pateikties, daudziem cilvēkiem vēl jāmācās. Ja ziedošana draudzei un baznīcai ir bijusi zināma jau ļoti sen, tad sabiedriskā līmenī šī tradīcija vēl nav tik izplatīta. Kā jau mācību procesā, reizēm tas notiek kampaņveidīgi, kādam liek apšaubīt, vai viss ir godīgi. Es domāju, ka kopumā mēs kā sabiedrība augam un mums vajadzētu virzīties pretī tam, ka labdarība nav tikai kampaņa, bet tā ir attieksme pret dzīvi. Katru dienu piedomāt arī par to, ka līdzās ir cilvēki, kuriem ir vajadzības, un kā mēs varam viens otru atbalstīt.
Tikmēr Latvijas Satversmē nesen iekļauts apgalvojums, ka Latvijas identitāti cita starpā veido kristīgās vērtības. Cik patiesi kristīga, jūsuprāt, ir Latvijas sabiedrība, kas vienlaikus ir tik noraidoša pret citādību, ko sev līdzi nes, piemēram, bēgļi, dažādu orientāciju un reliģiju pārstāvji?
Man atkal jāsaka – mēs mācāmies. Arī kristīgajā sabiedrībā vārdi iet stipri pa priekšu reālajiem darbiem. Politiskā kontekstā kristīgās vērtības tiek piesauktas bieži, taču tās nebūtu jāpiesauc, bet jāpraktizē. Tā starpība ir tieši tajā, ka cilvēkiem patīk šo vērtību vārdā regulēt citu cilvēku dzīvi – tā vietā, lai viņi pēc šīm vērtībām regulētu paši savējo. Es pilnīgi piekrītu, ka šajā ziņā esam ļoti neattīstītā stāvoklī, kurā, no vienas puses, paužam kristīgās atziņas un sakām, ka Dievs mīl grēciniekus, ka viņš ir kopā ar visādiem cilvēkiem, ka viņš grib, lai mēs mīlam savu tuvāko, bet tad, kad tas ir jādara praktiski, tad sākam situācijas šķirot – kurās mēs to darīsim un kurās ne. Tam ir savi iemesli. Tās pašas dziņas, kuras liek mums savējos uzskatīt par vērtīgākiem nekā svešos. Tas ir iebūvēts mūsu bioloģijā, bet jautājums, protams, ir, vai mums kā garīgām būtnēm, kam vispār ir kaut kādas spējas spriest un domāt, nevajadzētu mazliet pacelt to latiņu augstāk un saprast, ka visi esam cilvēki un mums ir jāmācās redzēt plašāk. Mums katram ir atbildība, lai mēs kristīgās vērtības ne tikai skandinātu, bet tiešām realizētu. It īpaši attieksmē pret citādajiem.
Arī Lutera draudzē, organizējot speciālu pasākumu bēgļiem, saskārāmies ar kristiešiem, kuri teica, ka tas, ko mēs darām, ir nepareizi, ka vispār jārūpējas par kristiešiem, nevis kādiem citiem. Viens no iemesliem ir tāds, ka Latvijā lielākā daļa kristīgo draudžu ir veidojušās samērā nesen, pēc neatkarības atjaunošanas, jo padomju laiks ieviesa zināmu pārrāvumu. Tāpēc tā ir samērā jauna lieta. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka esam nedaudz pakļauti riskam, ka baznīcā jūtamies aptuveni tā – mēs esam sanākuši kopā un tagad lemsim, kuru laidīsim iekšā un kuru ne. Turpretī vecās draudzēs, kādas ir Rietumos, cilvēki ir piederīgi kopš dzimšanas. Vienā brīdī šie cilvēki kļūst pieauguši un atklājas, ka viņi ir ļoti dažādi. Tad runas par to, ka kāds ir jāatstumj, iegūst pavisam citu kontekstu.
Savā ziņā mums ir ne tikai jauna demokrātija un valsts, bet arī jauna pieredze ar kristietību un baznīcu?
Visnotaļ. Protams, bija cilvēki, kuri uzturēja ticību neatkarīgi no režīma, bet, ja es skatos, kāda bija luterāņu baznīca padomju laikā, – tā bija stipri citāda un daudz atvērtāka nekā šodien. Var jautāt, vai tas ir labi vai slikti, taču tieši atvērtā baznīca bija tā, kas izturēja šos grūtos laikus. Tagad, kad esam sajutušies spēcīgāki, sāk likties, ka varam citus koriģēt, būt pareizāki un labāki.
Vai cilvēks var būt kristietis un svinēt kristiešu svētkus, neejot baznīcā?
Jautājums ir – ko mēs saprotam ar baznīcu? Ja mēs ar to saprotam konkrētu ēku, vietu, draudzi, kur pulcējas, es varētu iedomāties tādu situāciju, ka kaut kādu iemeslu dēļ kāds savu ticību praktizē mazliet citādā formātā, piemēram, lasot garīgu literatūru u. tml. Bet kopumā kristietība stāsta – par īstiem cilvēkiem mēs kļūstam, mācoties veidot attiecības ar citiem. Šādā nozīmē baznīca kā vieta, kur mēs mācāmies attiecības, ir neaizstājama. Proti, kristietība nav tāds garīgums, kur cilvēks vienkārši norobežojas no pasaules un kaut kā iekšēji attīstās. Kristietība nozīmē viscaur iemiesot reliģiju – saprast, kas ir Dievs, ko nozīmē Dieva valstība, kā tajā būt un to piedzīvot. To tu vari tikai tad, kad tu ej un dzīvo, sēdi pie viena galda ar dažādiem cilvēkiem un ar viņiem runā un dalies. Tieši tāpēc, lai mēs nedzīvotu sapņos un ilūzijās par to, cik mēs esam garīgi, vienlaikus nemākot sanākt un būt kopā ar tuvu esošiem cilvēkiem un kaut ko kopīgi izdarīt.
Ir cilvēki, kas ikdienā par reliģiju nedomā, bet Ziemassvētki ir tā reize, kad tomēr uz baznīcu gribas aiziet. Kāpēc, jūsuprāt, tā ir?
Es domāju, ka Ziemassvētki uzrunā mūsos mītošās ilgas. Tādas dziļas, dziļas ilgas pēc citādas, dziļākas, skaistākas, labākas dzīves. Tajā ikdienas skrējienā un pelēcībā būdami, mēs saprotam, ka mums īstenībā kaut kā pietrūkst. No vienas puses, mums pietrūkst ticības, ka dzīvē tā varētu notikt, no otras puses, neesam gatavi šo sapni, cerību arī norakstīt. Tad bieži vien Ziemassvētki ir tas laiks, kad cilvēks saka: "Nu labi, šajā reizē es aiziešu uz to baznīcu. Es īsti nezinu, kas tur un kā notiek, bet kaut kas jau augstāks ir..." Tādā ziņā es domāju, ka tas nav slikti, jo cilvēks vismaz atzīst kaut kādas savas iekšējās sajūtas.
Kā atvērt sirdi šīm domām, ja patiesībā cilvēks jūtas vientuļš un nevajadzīgs? Tās sajūtas, ka tu esi kādam nozīmīgs, neradīsies no nekā…
Jūtoties vientuļi un nevajadzīgi, mēs varam mācīties no Jēzus līdzības par žēlsirdīgo samarieti. Tā vietā, lai jautātu – "Kurš tad ir mans tuvākais? Kurš nāks un būs ar mani? Kāpēc neviens nav ar mani un esmu viens?", tu vari uzdot pilnīgi pretēju jautājumu: "Kas ir tas cilvēks, kuram es varu būt tas tuvākais?" Tieši to mums māca kristietība. Tā vietā, lai gaidītu, ka mūs kāds mīl, esam aicināti spert pirmo soli un piedzīvot, ka mīlestība kļūst abpusēja. Ejot pretī, mēs kļūstam tuvāki citiem cilvēkiem. Es aicinātu saprast, lai gan dažkārt vainojam teju visu pasauli, neaizmirsīsim, ka šajā pašā brīdī mums ir iespēja to mainīt. Ziemassvētki ir ļoti pateicīgs laiks, kad izdomāt, kam gribam piezvanīt, kam vēlamies izrādīt nelielu uzmanību. Bieži vien šajā procesā notiek brīnums, jo mēs paši no tā gūstam ļoti daudz.
Trakums ir tajā, ka bieži vien cilvēks ir aizvainots par to, ka neviens viņu nemīl, un tad soda šo pasauli ar to, ka viņš no tās norobežojas. Jāsaprot, ka vienīgais, kas tā rezultātā cieš, ir viņš pats.
