Saeimai atkal būs jālemj par zemes likumiskās lietošanas maksu

Satversmes tiesa: Joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars

Pieņemot 2025. gada 10. decembra spriedumu lietā Nr. 2024-21-0103, Satversmes tiesa ir ņēmusi vērā, ka normatīvo aktu un kadastrālo vērtību izmaiņu rezultātā “ir tādi zemes īpašnieki, (..) kuriem zemes likumiskās lietošanas maksa samazinās tādēļ, ka zemes universālā kadastrālā vērtība ir mazāka par fiskālo kadastrālo vērtību.

Proti, šīs personas no 2025. gada 1. janvāra pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas saņem mazāku atlīdzību nekā iepriekš.

Minēto situāciju ietekmē arī standartplatības un tās korekcijas koeficienta piemērošana daudzdzīvokļu māju apbūves zemes universālās kadastrālās vērtības aprēķināšanā.”

Sagatavotajā sprieduma apkopojumā plašākai sabiedrībai Satversmes tiesa secina: “Ja zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to, vai ja pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, tad šādu zemes likumiskās lietošanas maksu nevar uzskatīt par tādu, kas pilda atlīdzības funkciju.

“Tādējādi daļā gadījumu joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt šādu maksu un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Šāds tiesiskais regulējums nevar nodrošināt arī sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.”

Tāpat Satversmes tiesa ir ņēmusi vērā, ka “īpašniekiem, kuru zemes universālā kadastrālā vērtība ir palielinājusies, likumiskās lietošanas maksu daudzos gadījumos samazina arī tās pieauguma ierobežojums 30% apmērā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada maksājumu attiecībā uz dzīvojamo ēku īpašniekiem”.

Satversmes tiesas ieskatā, “arī pieņemot šo normu likumdevējs ne visos gadījumos ir samērojis dzīvojamo ēku īpašnieku un zemes īpašnieku tiesības.

Likumdevējs ar minēto normu ir rūpējies par dzīvojamo ēku īpašnieku tiesību aizsardzību, balstoties pieņēmumā, ka viņi visi ir sociāli mazāk aizsargāti nekā zemes īpašnieki.”

Tomēr, Satversmes tiesas vērtējumā, šādam vispārīgam pieņēmumam nav pamata. Šī norma vienlīdz attiecas arī uz juridiskām personām, kuras nevarot uzskatīt par sociāli mazāk aizsargātu personu grupu. Savukārt situācijas, kad dzīvojamo ēku īpašniekiem var rasties grūtības samaksāt zemes likumiskās lietošanas maksu, ir iespējams risināt citādi.

Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka “joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Tiesiskais regulējums, kas vienu tiesisko attiecību dalībnieku nostāda acīmredzami sliktākā situācijā nekā otru, nevar nodrošināt sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.”

Saeimai būs jālemj par “atbilstīgu atlīdzinājumu”

Atzīstot apstrīdēto normu, kuras nosaka zemes likumiskās lietošanas maksu un tās aprēķināšanas principus, neatbilstību Satversmei, Satversmes tiesa papildus noteica, ka likumdevējam līdz 2026. gada 1. jūnijam jāpieņem regulējums, kas nodrošinās zemes īpašniekiem tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu gadījumos, kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi, ir vienāda ar to vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība paliek nesamērīgi maza.

“Atbilstīgs atlīdzinājums zemes īpašniekiem pienākas par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu no 2025. gada 1. janvāra līdz dienai, kad stājas spēkā jauns zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskais regulējums. Pretējā gadījumā šie zemes īpašnieki būs tiesīgi prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu no valsts prasības tiesvedības kārtībā,” skaidro Satversmes tiesa.

Likumiskā zemes lietošana jeb piespiedu noma – Saeimas un Satversmes tiesas deja turpinās. Kas jāzina īpašniekiem?

Inga Bite

Zvērinātu advokātu biroja “CersJurkāns” juriste

Publicitātes foto.

Pirms dažām dienām – 2025. gada 10. decembrī – Satversmes tiesa pieņēma jau kārtējo spriedumu saistībā ar valsts noteiktās likumiskās zemes lietošanas maksu.

Jāatgādina: likumiskā zemes lietošanas maksa jāmaksā tad, ja zeme un ēkas uz tās pieder dažādiem īpašniekiem. Šāda situācija izveidojusies vēsturiski, vēl pirms 1992. gada 1. septembra, kad tika atjaunots Civillikuma spēks.

Satversmes tiesas darba kārtībā jautājums par piespiedu nomas maksu ir jau vairāk nekā 20 gadu. Satversmes tiesa par to lēma vēl tālajā 2003. gadā. Pēc katra Satversmes tiesas sprieduma likumdevējs veic izmaiņas, bet zemes īpašnieki atkal vēršas Satversmes tiesā. Kad piespiedu nomas maksa bija noteikta 6% no zemes kadastrālās vērtības gadā, šķita, ka ir rasts kompromiss. Tomēr ar šādu nomas maksas lielumu nebija mierā dzīvokļu īpašnieki, kas panāca, ka likums atkal tiek mainīts.

Jāatzīst, arī jaunākais Satversmes tiesas spriedums strīdu neatrisina.

Bet ko Satversmes tiesas spriedums nozīmē iedzīvotājiem – dzīvokļu, ēku un zemes īpašniekiem?

• Likumiskās lietošanas maksa 4% gadā no universālās kadastrālās vērtības Satversmes tiesas ieskatā ne visos gadījumos ir atzīstama par samērīgu un ne visos gadījumos pilda atlīdzības funkciju. Tādēļ likumdevējam uzdots izstrādāt regulējumu, lai visi zemes īpašnieki saņemtu tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, vienlaikus ievērojot arī būvju īpašnieku tiesības. Satversmes tiesa gan joprojām nenorāda, kādu atlīdzību tā uzskatītu par samērīgu, tādēļ nekādas prognozes par iespējamajiem nākotnes risinājumiem šobrīd nav iespējamas. Satversmes tiesa spriedumā vien norādījusi, ka atlīdzību, kas pēc nodokļu nomaksas veido 2,46% vai 0,17% no kadastrālās vērtības, nevar uzskatīt par samērīgu.
• Satversmes tiesa uzskatījusi par nepamatotu likumdevēja viedokli, ka ēku un dzīvokļu īpašnieki būtu mazāk aizsargāta sabiedrības grupa salīdzinājumā ar zemes īpašniekiem. Likumdevēja uzdevums ir panākt taisnīgu līdzsvaru starp abām minētajām sabiedrības grupām, ievērojot, ka ēku un dzīvokļu īpašnieki var būt pat labāk nodrošināti materiāli nekā zemes īpašnieki. Nedz būvju īpašnieku tiesības, nedz sabiedrības labklājību Satversmes tiesas ieskatā nedrīkst aizsargāt uz zemes īpašnieku rēķina.
• Likumiskās lietošanas maksa 4% gadā no universālās kadastrālās vērtības būs spēkā vēl vismaz vienu gadu – līdz 2027. gada 1. janvārim. Satversmes tiesa noteikusi, ka apstrīdētās normas zaudē spēku tieši ar šo datumu, bet līdz tam likumdevējam ir dots laiks veikt kārtējās izmaiņas. Cik liela likumiskās lietošanas maksa sagaidāma pēc 2027. gada 1. janvāra, nav zināms.
• Vismaz pagaidām ēku un dzīvokļu īpašniekiem būs jāturpina maksāt 15 eiro gadā par maksāšanas paziņojuma nosūtīšanu un 30 eiro par katru nokavētu maksājumu. Turklāt no sprieduma var nojaust: ja reālās parāda atgūšanas izmaksas būs lielākas, tad arī tās var atprasīt. Šie maksājumi šķietami sākotnēji bija paredzēti kā kompensējoši mehānismi, lai palielinātu zemes īpašnieku ieņēmumus un padarītu tos “samērīgākus”. Vai šie maksājumi saglabāsies arī pēc 2027. gada 1. janvāra – rādīs laiks.
• Satversmes tiesa konstatēja: paredzot divas atšķirīgas zemes kadastrālās vērtības – universālo kadastrālo vērtību, no kuras tiek rēķināta likumiskās lietošanas maksa, un fiskālo kadastrālo vērtību, no kuras tiek rēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, atsevišķos gadījumos ir izveidojusies situācija, kurā likumiskās lietošanas maksa ir pat mazāka par nekustamā īpašuma nodokli. Proti, zemes īpašnieks paliek “mīnusos”. Šāda situācija ir nepieļaujama
• Tādēļ Saeimai jau līdz 2026. gada 1. jūnijam uzdots izstrādāt mehānismu, kas paredz kompensāciju zemes īpašniekiem, kuri pēc 2025. gada janvāra ir saņēmuši “nesamērīgi mazu” atlīdzību vai pat palikuši ar zaudējumiem. Satversmes tiesa nav definējusi, kāda atlīdzība ir “nesamērīgi maza”, arī kompensācijas saņēmēju mērķa grupu noteiks likumdevējs un, iespējams, šo lēmumu atkal varēs vērtēt Satversmes tiesa. Nav gan pagaidām skaidrs, no kādas naudas šo kompensāciju maksās – ēku īpašnieki no savas “kabatas” vai valsts. Katrā ziņā ir būtiski sekot līdzi notikumu attīstībai, jo, visticamāk, kompensācijas saņemšanai būs jāpiesakās noteiktā laika periodā, ko nedrīkstētu nokavēt.

Vai spriedums dos mieru iesaistītajām pusēm? 

Mārtiņš Martinsons

zvērināts advokāts

Publicitātes foto

Iepazīstoties ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2024-21-0103 – proti, kārtējo nolēmumu, kas vērsts uz piespiedu nomas (izmantoju vēsturisko šīs situācijas apzīmējumu, jo, kā redzams, jautājuma saukšana citā vārdā nekādi netuvina veiksmīgam jautājuma risinājumam) attiecību noregulēšanu –, neviļus nāk prātā finanšu nozarē dzirdēta atziņa: noteikta produkta tirgus idejas autors vienmēr saskatīs, ka tas ir “miljardu vērts”, bet investors/idejas pircējs pragmatiski teiks, ka produktam tirgus ir tuvu “nullei”.

Šis salīdzinājums, manuprāt, koncepta līmenī ļoti labi raksturo zemes īpašnieku un būvju īpašnieku uzskatus – zemes īpašniekam, pats par sevi saprotams, vienmēr šķitīs, ka viņam par “piespiedu nomu” pienākas vairāk, bet būves īpašniekam – ka jau šobrīd par “piespiedu nomu” ir jāmaksā pārāk daudz.

Nav iespējams pateikt, ka vienai no iesaistītajām pusēm nebūtu taisnība – vienkārši katrai ir savas intereses.

Tāpēc, vērtējot iepriekšminētā sprieduma nozīmi, jāsecina, ka, protams, tas satur norādes likumdevējam par to, kas būtu jāpilnveido, lai tiektos uz atbilstību Satversmei. Tomēr vai šis spriedums dos mieru iesaistītajām pusēm? Stipri šaubos – tieši interešu nesakritības dēļ.

Kā tas izriet no tiesību aktu jaunrades pamatprincipiem, tiesību normām jābūt pietiekami vispārīgām, lai veidotu kopējo tiesību sistēmu, nevis regulētu individuālus gadījumus. Tāpēc ir veicama vispārīga tiesību normu piemērošana, realizējot to interpretāciju jeb iztulkošanu.

Šajā gadījumā, nosaucot noteiktu procentuālu nomas maksas apmēru, mēs cenšamies vispārīgu tiesību normu attiecināt uz ļoti dažādām tiesiskajām situācijām, turklāt nevis ieviešot ģenerālklauzulu, kas dotu iespēju interpretācijai, bet gan nosakot absolūti neinterpretējamu precīzu procentu skaitli.

Šobrīd nav iespējams pateikt, kā tieši spriedums ietekmēs iesaistītās puses. Tā kā līdz 2027. gada 1. janvārim likumdevējam dots laiks izpildīt Satversmes tiesas uzdoto, droši vien ir sagaidāmi grozījumi, kas apstiprinātu likumdevēja gribu ievērot Satversmes tiesas spriedumu, kurš paredz visai “šauru” regulējuma precizējumu.

Satversmes tiesas spriedums ir šķietama zemes īpašnieku uzvara, bet atļaušos šaubīties, ka mērķis bija tikai lietošanas maksas samērīgums ar nodokļa maksājumiem, drīzāk minot, ka zemes īpašnieki pašus 4% uzskata par maziem esam. Līdz ar to, ja vien likumdevējs nekļūs izteikti radošs, tad šī lieta atkal un atkal kļūs par strīdus ābolu Satversmes tiesā.

Lai arī piespiedu nomas jautājumu risināšana nekad nav bijusi manas prakses specifika, atceros, ka šajos jautājumos jau ir apiets vesels aplis – sākotnēji procentuālais apjoms netika noteikts komerciāliem objektiem (precīzāk – tas tika regulēts tikai noteiktu kategoriju būvju objektiem), regulējot to zemes reformas normatīvajos aktos. Tad pakāpeniski jautājums tika reformēts, un šobrīd tiek aprakstīts vienoti par jebkāda veida patstāvīgiem būvju īpašumiem attiecībās ar zemes īpašumiem.

Tomēr, īstenojot šīs vērienīgās reformas, kas diemžēl, kā to norāda atkārtota lietas nonākšana Satversmes tiesā, nav sasniegušas rezultātu, ir piemirsta būtiska lieta – vērtēt un atcerēties, ka šīs juridiskās konstrukcijas agrākais pieņemtais apzīmējums bija “piespiedu nomas attiecības”.

Līdz ar to, manuprāt, lai panāktu samērīgāku noregulējumu dažādos gadījumos, ir jānošķir situācijas, kurās “piespiedu nomas” attiecības ir radušās visām pusēm vēsturisku apstākļu dēļ, no situācijām, kurās kāda puse “piespiedu nomas” attiecībās ir iesaistījusies brīvprātīgi – apzinoties šādas rīcības sekas un iespējamos riskus.

Tāpat, lai nodalītu dažādus piespiedu nomā iesaistīto personu aizsardzības līmeņus, būtu jāatgriežas pie objektu veidu dalījuma, bet visam pāri – likumdevējam ar steigu jāmeklē labāki risinājumi, kā veicināt piespiedu nomas attiecību izbeigšanu, kas šobrīd sokas gaužām gausi jomās, kurās to ir sākts kārtot.1

Noslēgumā gan jāteic, ka “piespiedu noma” nav vienīgā (un lielākā) dalīto īpašumu problēma.

Ik pa brīdim par to aizdomājoties, bažas rada arī likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 34. pants.

Zemes likumiskā lietošanas maksa pēc Satversmes tiesas 10. decembra sprieduma

Ieva Timermane

zvērināta advokāte

Publicitātes foto

Ar Satversmes tiesas 10.12.2025. spriedumu Nr. 2024-21-0103 zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs atzīts par neatbilstošu Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un noteikts datums tā atzīšanai par spēkā neesošu – 2027. gada 1. janvāris. Saeimai ir vesels gads izveidot jaunas Satversmei atbilstošas normas.

Vienlaikus sprieduma 3. punkts uzliek par pienākumu vēl šī Saeimas sasaukuma laikā (līdz 2026. gada 1. jūlijam) lemt par atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanu tiem zemes īpašniekiem, kuriem pēc Kadastrālās vērtēšanas noteikumu piemērošanas kopš 2025. gada 1. janvāra zemes likumiskās lietošanas maksa nesasniedz par nekustamo īpašumu maksājamā nodokļa apmēru. Aiz taisnīga atlīdzinājuma robežas paliek tie zemes īpašnieki, kuriem ienākumi no zemes likumiskās lietošanas maksas pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas ir nelieli.

Tātad no 2027. gada 1. janvāra nebūs spēkā noteikums, atbilstoši kuram taisnīga atlīdzība par zemes likumisko lietošanu ir 4% no zemes kadastrālās vērtības, bet ne mazāk par 50 eiro gadā.

Tāpat nebūs spēkā noteiktais taisnīgās atlīdzības pieauguma ierobežojums 30% apmērā.

Ņemot vērā, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. pantu likumdevējam ir saistošs Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā tiesību normu interpretācija, manuprāt, ir būtiski izcelt šādas Satversmes tiesas 10.12.2025. sprieduma atziņas:

1. “Ja likumdevējs ir apsvēris līdzekļus, ar kādiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas vairāk ierobežo citas personu grupas tiesības un likumiskās intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 18.3. punktu). Tādējādi konkrētajā gadījumā zemes likumiskās lietošanas maksas palielinājums procentuālā izteiksmē nav uzskatāms par saudzējošāku līdzekli pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.” (21.1. punkts)
2. Tiesību sistēmā pastāv alternatīvs risinājums zemes likumiskās lietošanas maksas noteikšanai, kas attiecas uz citiem šo tiesisko attiecību dalībniekiem. Ministru kabineta 2018. gada 19. jūnija noteikumu Nr. 350 “Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi” 8. punkts paredz gadījumus, kad apbūvēta zemesgabala nomas maksu nosaka atbilstoši nevis zemes kadastrālajai vērtībai, bet gan neatkarīga vērtētāja noteiktajai tirgus nomas maksai.” (21.5. punkts)
3. “.. atlīdzībai, ko saņem zemes īpašnieks zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību ietvaros, ir jābūt pietuvinātai tirgus situācijai (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.4. punktu un 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.2. punktu).” (22.1. punkts)
4. “Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka ne visi dzīvokļu īpašnieki ir uzskatāmi par sociāli mazāk aizsargātiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem nekā zemes īpašnieki. Viņu mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt pat labāks nekā zemes īpašniekiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-0115.3. punktu). Tāpat jāņem vērā, ka Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā daļa vienlīdz piemērojama kā fiziskām, tā arī juridiskām personām, tostarp komercsabiedrībām, kas nodarbojas ar telpu izīrēšanu vai iznomāšanu. Juridiskās personas un īpaši komercsabiedrības pēc būtības nevar uzskatīt par sociāli mazāk aizsargātu personu grupu.” (22.3. punkts).

Jāvērš lasītāju uzmanība uz to, ka 2023. gada 2. maijā lietā Nr. 2022-02-01 Satversmes tiesa jau pasludināja spriedumu, ar kuru atzina likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (Spēkā stāšanās likums) 38. panta otro daļu un 42. panta pirmo daļu par neatbilstošu Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un spēkā neesošu no 2024. gada 1. jūlija, tobrīd norādot uz kadastra datu stagnāciju.

Tā vietā, lai mainītu taisnīgas īpašuma lietošanas atlīdzības konceptu, Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrā daļa tika izteikta citā redakcijā, nemainot atlīdzības noteikšanas principus vai apjomu. Savukārt ar 30.05.2024. grozījumiem Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā, kas stājās spēkā 27.06.2024., tika paredzētas unificētas kadastrālās vērtības, kuras tad arī ir noteiktas 2024. gada Ministru kabineta noteikumos Nr. 888 “Kadastrālo vērtību bāze universālās kadastrālās vērtības aprēķinam”.

Unificēta kadastrālā vērtība ir atrauta no vairākiem būtiskiem tirgus vērtību ietekmējošiem faktoriem – atrašanās vietas, labākā izmantošanas veida un ticamiem notikušiem darījumiem ar līdzīgiem objektiem –, un šī iemesla dēļ vērtējama kā administratīvi ieviesta abstrakcija, kas tirgus datiem ir tuvāka nekā līdzšinējā kadastrālā vērtība (fiskālā) tikai datu atjaunošanas trūkuma dēļ.

Ko sagaidīt apsaimniekotājiem, īpašniekiem, zemes lietotājiem saistībā ar 10.12.2025. Satversmes tiesas spriedumu? Visticamāk, kādus jaunumus kadastrā atbilstoši Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumam (sprieduma 22.1. punkts). Taču civilo tiesību individuālais raksturs un iepriekš norādīto sprieduma atziņu subsumpcija liek domāt, ka tiesiskās vienlīdzības princips, kas nostiprināts Satversmes 91. pantā, līdzīgas situācijas likumdevējam liks risināt līdzīgi, kad apbūvēta zemesgabala nomas maksu nosaka atbilstoši nevis zemes kadastrālajai vērtībai, bet gan neatkarīga vērtētāja noteiktajai tirgus nomas maksai (sprieduma 21.5. punkts).

Jāatzīst, saskaņā ar Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas pēdējo teikumu pusēm arī šobrīd ir atļauts vienoties par savstarpēji pieņemamu zemes lietošanas atlīdzību, atkāpjoties no strikti noteiktās maksas.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā paredzēto atvieglojumu dēļ ienākumiem no sava īpašuma izmantošanas līdzšinējais zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs varētu būt ietverts dažāda veida terminētos un neterminētos rakstveida līgumos, kuru pārskatīšana nevarētu pusēm radīt grūtības, ja vien vienošanās atbilst šobrīd par neatbilstošu Satversmei atzītajam Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas otrajam teikumam pēc nolīgtā atlīdzības apmēra.

Tādēļ sagaidāms, ka puses likumpaklausīgi pēc 2027. gada 1. janvāra slēgs jaunas vienošanās un līgumus saskaņā ar to konceptu, ko, ievērojot līdzšinējos Satversmes tiesas aizrādījumus, būs radījis likumdevējs.

Noslēgumā jānorāda, ka galvenā kļūda, kas radījusi tik daudz strīdu starp zemes īpašniekiem un padomju laika apbūves īpašniekiem, ir vienlaicīga priekšrocības piešķiršana atšķirīgos likumos no likumdevēju puses – gan apbūves lietotājiem un īpašniekiem un zemes lietotājiem privatizācijas likumos, gan līdz 1940. gadam bijušajiem māju un zemju īpašniekiem tiesiskā stāvokļa atjaunošanas likumos –, tādā veidā pieļaujot dalītā īpašuma rašanos, kas bija izbeigts ar 1938. gada Likumu par dalītā īpašuma tiesību atcelšanu.

Saudzīgāk dalītā īpašuma tiesību rašanos kā patstāvīgu atziņu Satversmes tiesa norāda 2023. gada 2. maija spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 (skatīt 17.2. punktu): “Viens no galvenajiem zemes reformas mērķiem bija atjaunot sociālo taisnīgumu, kas tika pārkāpts, padomju okupācijas varai prettiesiski un bez atlīdzības atsavinot Latvijas iedzīvotājiem īpašumus. Minēto iemeslu dēļ nelikumīgi atsavinātā zeme tika atdota bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Taču likumdevējam bija jāņem vērā arī to personu intereses, kuru būves atrodas uz citas personas zemes, tāpēc tika izveidots dalītais īpašums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 19. punktu). Dalītā īpašuma tiesiskās attiecības pastāv tad, ja uz vienai personai piederošas zemes atrodas citai personai piederoša būve. Lai gan starp dalītā īpašumā iesaistītajām pusēm pastāv privāttiesiska rakstura attiecības, to brīvība lemt par šo attiecību turpināšanu vai izbeigšanu ir ierobežota.”

Pretēji 1938. gada Likumam par dalītā īpašuma tiesību atcelšanu, kura īstenošanai bija piešķirts valsts atbalsts, aktuālajā 2025. gada 10. decembra spriedumā Satversmes tiesa šādu tiesisko risinājumu novērtējusi negatīvi:

“Satversmes tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka par saudzējošāku līdzekli nevar tikt atzīts tāds līdzeklis, kas no valsts un sabiedrības prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 16.2. punktu). Lai arī likumdevējs varētu veicināt zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību izbeigšanu dažādos veidos, šāda tiesiskā regulējuma pieņemšana neietekmētu apstrīdētajās Spēkā stāšanās likuma normās noteikto zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru. Turklāt šāds finansiāls atbalsts prasītu papildu resursus no valsts. Līdz ar to valsts atbalsta piešķiršanu būvju īpašniekiem zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību izbeigšanai konkrētajā gadījumā nevar uzskatīt par saudzējošāku līdzekli leģitīmo mērķu sasniegšanai.”

Jāņem vērā, ka 1938. gadā dalītā īpašuma tiesības tika izbeigtas lietotāju labā, lai stiprinātu Latviju kā agrārā eksporta valsti. Turpretī šobrīd dalītā īpašuma tiesību izbeigšana līdzīgā veidā būtu tai pretrunā, kā arī neatbilstu 4. maija Neatkarības deklarācijai un zemes konversijas pamatprincipiem. Savukārt padomju laika apbūves īpašnieku tiesības uz dzīvokļa īpašumu apbūves ēku un apbūvētās zemes vienību un vienota īpašuma izveidi kavē gan izmaksas, gan šīs tiesiskās iespējas izmantošanas atkarība no dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumiem.

Valsts atbildību par zemes ierīcības kļūdām zemes reformas gaitā, kā arī atšķirīgiem privatizācijas noteikumiem uz pašvaldības zemes un atjaunota privātīpašuma zemes, kas dzīvokļu īpašumu uzturēšanā radījusi atšķirīgus noteikumus (ar zemes nomu un bez tās), vienmēr var pārskatīt Saeimas deputāti.  Valsts atbalsta piešķiršana apbūves īpašniekiem var būt arī 2026. gada vēlēšanu jautājums, jo no šī atbalsta taisnīga atlīdzība jāsaņem zemes īpašniekiem. 

1 Vēbere, I. Kāpēc divu gadu laikā piespiedu dalītā īpašuma statuss izbeigts vien 25 ēkām, un ko nozīmē šis process? Lsm.lv, 25.01.2025. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/25.01.2025-kapec-divu-gadu-laika-piespiedu-dalita-ipasuma-statuss-izbeigts-vien-25-ekam-un-ko-nozime-sis-process.a585153/.