Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vita Zelče: “Covid-19 izraisītās sociālās krīzes laikā tika atceltas visas galvenās svētku publiskās svinēšanas prakses, tādējādi to trūkums, domājams, ietekmēja daudzas būtiskas valsts un sabiedrības dzīves komponentes, piemēram, solidaritātes stiprināšanu, apmierinātību, pozitīvo emociju pieejamību.”
Pandēmija ir pārveidojusi svētkus. Taču, ja vien ir kopiena, kurai ir nozīmīgas 18. novembrī iekodētās vērtības, šī diena kā Latvijas galvenie valsts un patriotiskie svētki savu svarīgumu nezaudē un nezaudēs, uzskata Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un Sociālās atmiņas pētniecības centra direktore Dr. hist. VITA ZELČE.
Šis ir jau otrais gads pēc kārtas, kad pandēmijas dēļ nebūs iespējams tradicionāli svinēt 18. novembri. Cik liela nozīme šiem valsts svētkiem ir Latvijas un latviešu tautas esības apliecināšanā?
Latvijas Republikas pasludināšanas diena 18. novembrī ir galvenie valsts un patriotiskie svētki Latvijā. LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pasūtītās socioloģiskās aptaujas liecināja, ka pirms pandēmijas šos svētkus svinēja vismaz trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju. Tas ir ļoti augsts rādītājs. It īpaši salīdzinājumā ar 21. gadsimta pirmajiem gadiem. Piemēram, 2005. gadā veiktajā aptaujā fiksēts, ka 40% respondentu atzina, – Latvijas proklamēšanas diena viņiem ir parasta brīvdiena, un viņi to nesvin. Šā gadsimta otrajā desmitgadē bija augusi interese par šo svētku atzīmēšanu, kā arī iesaiste kādos to pasākumos. Pēc “Kantar” datiem, Latvijas simtgades svētku pasākumos un svinēšanā plānoja piedalīties 80% iedzīvotāju. Iesaistes svētkos augstāki radītāji bija vien Vecgada vakaram un Jaunā gada dienai, Ziemassvētkiem, Jāņiem un Sieviešu dienai. Turklāt visi šie svētki pēc savas jēgas un formas pieder citai svētku kategorijai nekā 18. novembris.
Sociologs Amitais Etcioni (Amitai Etzioni) piedāvā svētkus iedalīt divās lielās grupās: valsts, nācijas un/vai kopienas identitātes vērtību apstiprinājuma un atkal-apstiprinājuma svētkos un spriedzes menedžmenta svētkos. Piedaloties pirmajos, tiek veidota un nostiprināta uzticība kopienas kopīgajiem uzskatiem un institūcijām, kā arī tās locekļu solidaritāte. Otrā veida svētki lielā mērā īsteno tieši tādu pašu uzdevumu. Arī tie stiprina kopējās vērtības un vienotību, tomēr šo uzdevumu spriedzes menedžmenta svētki veic netieši, pastarpināti, jo svinēšana norisinās atpūšanās un priecāšanās formā, dzīves nopietnību noliekot malā. Tiem piemīt indulgences daba, jo svinētājiem ir tiesības uz tādu uzvedību, kas ikdienā tiek uzskatīta par asociālu, dīvainu un nepieņemamu. Spriedzes menedžmenta svētki ir visās sabiedrībās un kalendāros. Tiem pieder, piemēram, Vecgada/Jaungada vakars, Mardi Gras (Treknā otrdiena), Purims, Oktoberfests, Halovīns. Tipiska spriedzes menedžmenta svētku svinēšanas prakse vērojama Jāņos. Šajos svētkos par labu uzvedību tiek uzskatīta alus dzeršana, skaļa dziedāšana un ugunskuru kurināšana, lēkšana pār tiem, klejošana pa pļavām un mežiem nakts laikā, seksualitātes iekrāsotas attiecības. Ikdienā šāda rīcība un uzvedība tiktu klasificēta kā nevēlama, pat huligāniska. Apmierinātību ar svētkiem veido klātbūtne svinēšanā, rituāldarbību veikšana, sociālo saišu emocionāla izjušana, mijiedarbe ar citiem svinētājiem, atrašanās svētku vietā, tās infrastruktūras lietošana, svētku izrādes baudīšana un līdzdarbošanās. Cilvēki svētkos primāri gūst prieku, saviļņojumu, kas kopumā veido emocionālo gandarījumu un ilgtermiņā sekmē lojalitāti, solidaritāti un pamatvērtību sistēmu.
Lai svētku svinības būtu sekmīgas, to sagatavošanā ir jāiegulda darbs. Nepietiek ar svētku simboliskās nozīmes apzināšanos, ir vajadzīgs menedžments, finansējums, cilvēki un institūcijas, kuri strādā, lai svētki būtu un lai tie tiktu labi nosvinēti. Arī individuālā līmenī cilvēkam, lai, piemēram, izdotos viņa dzimšanas dienas vai vārda dienas svinības, ir jāpieliek lielākas vai mazākas pūles. Piemēram, jāizvēlas vieta un laiks, jāsarūpē cienasts, jāpulcina cilvēki, jāpadomā par kopēji veicamiem rituāliem un citām darbībām. Tas pats – valsts dzimšanas dienā. 18. novembra svinēšana Latvijas sabiedrībā sāka nostiprināties līdz ar valsts 90 gadu atzīmēšanu, kuras priekšvakarā valsts sāka īstenot mērķtiecīgu un uz cilvēku iesaisti vērstu svētku politiku. Tā ietvēra finansējumu, daudzveidīgas kultūras un sociālās programmas, vienojošu elementu, piemēram, devīžu, logotipu, vides dekorāciju, videoklipu u. c. piedāvājumus. Šai politikai bija panākumi – svētku aktīvo svinētāju pulks auga, svinēšanas formas kļuva daudzveidīgākas un modernākas. Pievilcīgāki kļuva līdzdalības pasākumi, piemēram, gaismas festivāls “Staro Rīga”, lāpu gājiens, kopīga valsts himnas dziedāšana, svētku salūta vērošana. Savas svētku programmas tika veidotas arī novados.
Kāds bijis šo divu “izkritušo” svētku iespaids, sekas?
Covid-19 izraisītās sociālās krīzes laikā tika atceltas visas galvenās svētku publiskās svinēšanas prakses, tādējādi to trūkums, domājams, ietekmēja daudzas būtiskas valsts un sabiedrības dzīves komponentes, piemēram, solidaritātes stiprināšanu, apmierinātību, pozitīvo emociju pieejamību. Faktiski pārstāja darboties svētku rīkošanas un tūrisma industrija. Šajā situācijā īpaši svarīga kļuva svētku un to svinēšanas prakšu mediatizācija. Sabiedrība kā liela cilvēku kopiena vienmēr sevi veido ar dažādām iztēlotām un/vai iztēlošanās darbībām, kā arī simboliem un to lietošanu. Mediji ir tie, kuri pilda sabiedrības locekļu vienotāja funkciju šajā iztēles un simbolisko vērtību telpā, piedāvājot informāciju, simbolus, daudzveidīgus stāstus dažādās formās (teksta, video, audio). Tradicionālie un jaunie mediji ir arī platforma, kurā norisinās kolektīvā un individuālā sevis iztēlošanās, simbolisko priekšstatu radīšana un uzturēšana. Tādējādi mediji uztur saites starp kopienas locekļiem, faktiski nodrošina kopienas esību un tās svētkus laikā, kad tai piederīgie nedrīkst klātienē pulcēties un baudīt saviļņojumu, rada kopābūšanu, lietojot vienu un to pašu mediju saturu, piemēram, raidījumus, filmas, koncertus, amatpersonu runas, intervijas, svinot mediju radītajā telpā.
Iepriekšējā gadā 18. novembris tika atzīmēts ārkārtējās situācijas apstākļos. Noteikumi paredzēja, ka klātienē nedrīkst notikt publiskie pasākumi un darbojās pulcēšanās ierobežojumi. Gaidot šos galvenos valsts svētkus, masu mediji akcentēja epidemioloģiskās drošības prasības un atbildīgas svinēšanas nozīmi. 18. novembrī galvaspilsētā notika vairāki galvenie oficiālie rituāli – amatpersonas nolika ziedus Rīgas Brāļu kapos un pie Brīvības pieminekļa, daļēji attālināti notika Saeimas svinīgā sēde, tika teiktas svētku runas, bet izpalika svētku salūts un valsts proklamēšanai veltītā pieņemšana Rīgas pilī. Tomēr tika izvietotas vides dekorācijas, notika gaismas akcijas, mūzikas atskaņojumi un videoprojekcijas. Vienlaikus tika saglabāta svētku svinēšanas daudzveidības pieeja, taču cilvēkiem konkrētās svinēšanas darbības bija jāveic individuāli vai tikai kopā ar saviem mājsaimniecības locekļiem.
Līdzdalību svētkos veidoja, piemērām, gaismas pasākumu vērošana, sveču iedegšana logā vai pie savas mājas, vai ceļa galā. Nacionālie un lokālie portāli publicēja stāstus par Latvijas cilvēku patriotismu un izturību. Tie sniedza izteikti praktiskus svētku mājās svinēšanas padomus, piemēram, portāls Cālis.lv aicināja ģimenes vienoties kopīgā aktivitātē – latvisko tautasdziesmu skaitīšanā – un piedāvāja patriotisku tautasdziesmu paraugus, LSM.lv sniedza sarkanbaltsarkanu kēksiņu gatavošanas recepti. Pieauga arī elektronisko mediju nozīme svētku svinēšanā un atmosfēras radīšanā. Televīzijas un radio programmas pilnībā vai vismaz daļēji tika pakārtotas 18. novembra svētkiem. Par svinēšanas vietu vēl vairāk nekā iepriekšējos gados kļuva sociālie tīkli. Piemēram, Facebook darbojās vairākas īpašās svētku dienu lapas. Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Facebook piedāvāja lapu “18. novembris/Lāpu gājiens” un aicināja visus savos sociālajos tīklos ar tēmturi #LaiLatvijaMirdz ievietot video sveicienus. Tādējādi reālais svētku lāpu gājiens tika aizstāts ar kopradītu virtuālo lāpu gājienu, ko veidoja elektroniski iesūtīti, Latvijas valsts proklamēšanai veltīti vizuālie sveicieni un laba vēlējumi. Latvijas valsts simtgades birojs valsts dibināšanas 102. gadadienā aicināja iedzīvotājus ievietot svētku svinēšanas bildes sociālajos tīklos, kā arī iesaistīties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Latvijas vēstures liecību krāšanas akcijā, liekot “Gadsimta albumā” (latvijasgadsimts.lv) savas fotogrāfijas un stāstus. Valsts kanceleja 18. novembrī rosināja cilvēkus uz atbildīgu rīcību, savstarpējo cieņu un atbalstu un, apliecinot savu piederību šīm vērtībām, savam Facebook profila attēlam pievienot rāmīti “Atbildīgi Latvijai”.
Valsts iedzīvotāji plaši izmantoja sociālos tīklus, it īpaši Twitter, Facebook, Instagram, lai reprezentētu savu svinēšanas praksi. Lietotāji dalījās ar ēdienu, galda klājuma un telpu svētku dekorējumu fotogrāfijām, piemēram, ar Latvijas karoga krāsu atspoguļojumu ēdienā un galda dekorējumā. Sociālo tīklu lietotāji labprāt dalījās ar individuāli, ģimenes vai draugu lokā veikto svētku rituālu un brīvdienu pavadīšanas dabā fotogrāfijām. Savukārt ziņu portāli, televīzijas kanāli un radio nereti šīs svētku prakšu reprezentācijas, it īpaši slavenību izplatījumā, iekļāva savā saturā.
Tātad piedzīvojam svētku, tradīciju transformāciju...
2020. gada pieredze liecina, ka svētku svinēšanas formas ir mainīgas un ka tās ir maināmas. Raugoties vēsturē, jāteic, ka svētki un to atzīmēšana nekad nav bijuši nemainīgi. Piemēram, starpkaru periodā visai atšķirīgas bija 18. novembra svinēšanas prakses demokrātijas un autoritārisma periodos. 20. gs. 20. gados Latvijas valsts proklamēšanas svētku nozīmīgākais un emocionāli piesātinātākais rituāls bija gājiens uz Brāļu kapiem un kritušo pieminēšana. Šī rituāla īpašo sociālo un patriotisko nozīmi tieši 18. novembrī apliecina arī šās dienas svinēšana 1928. gadā, kad Latvija atzīmēja savu pirmo desmitgadi. Oficiālais gājiens ar augstāko valsts amatpersonu, militārpersonu, ārvalstu diplomātu, dažādu organizāciju dalību tika pārcelts uz 17. novembri. Savukārt 18. novembra vakarā tālaika Latvijas elite pulcējās uz svinīgo aktu un koncertu Nacionālajā teātrī, pēc tā – uz saviesīgo vakaru Rīgas pilī. Parasto rīdzinieku rīcībā palika pilsētas ielas, laukumi un parki, ko greznoja svētku gaismas. Šīs tautas svinības pārvērtās svētku programmā neparedzētā lāpu gājienā uz Brāļu kapiem, ko iniciēja Latvijas atvaļināto karavīru un invalīdu organizācija. Tādējādi izgaismojās elites atsvešinātība no tautas, solidaritātes vājums un vērtību atšķirības.
Autoritārajā Latvijā 18. novembris tika izmantots Kārļa Ulmaņa iedibinātās politiskās kārtības leģitimizācijai, vadonisma stiprināšanai un propagandai un autoritārās iekārtas pārākuma pār demokrātiju demonstrēšanai. Svinībās tika ieguldīti lieli līdzekļi, norisinājās ļoti pārdomāta norišu plānošana un organizēšana, lai svētkos iesaistītu iespējami vairāk cilvēku. Tika domāts arī par emocionālā noskaņojuma radīšanu, lai šajā dienā cilvēki justos priecīgi un lepni par savu valsti. Ulmaņa periodā pagātne, līdz ar to arī karavīru pieminēšana, tika novirzīta otrajā plānā, pirmajā vietā liekot tālaika Latviju ar jaunākajiem sasniegumiem, piemēram, daudzajām jaunbūvēm, labklājību, un Ulmaņa bagātīgajiem gaišās nākotnes solījumiem.
Padomju okupācijas gados šie svētki bija aizliegti, tomēr arī šajā laikā daudzi tos svinēja, radot individuālas svinēšanas formas. Savukārt nacistiskais režīms, it īpaši 1943. un 1944. gadā, 18. novembra svētkus, veicinot to atzīmēšanu un vienlaikus tos kontrolējot, izmantoja savās interesēs, cerot uz iedzīvotāju atbalsta vairošanu. Piemēram, uz nepretošanos mobilizācijai leģionā un darba dienestā.
Covid-19 radītā pandēmija, nenoliedzami, transformē svētkus. Ja vien ir kopiena, kurai ir nozīmīgas 18. novembrī iekodētās vērtības, šī diena kā Latvijas galvenie valsts un patriotiskie svētki savu svarīgumu nezaudē un nezaudēs. Mainīsies un, iespējams, bagātināsies svinēšanas formas un vietas, nostiprināsies tehnoloģiju nozīme un attālinātā līdzdalība.
Vērojami centieni kā tradīciju iedzīvināt 4. maija – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas – svinēšanu, to nodēvējot arī par Baltā galdauta svētkiem, kas savukārt izraisījis pārmetumus par valsts atjaunošanas svētku profanāciju. Kādas perspektīvas saskatāt saistībā ar šo svētku svinēšanu?
Salīdzinājumā ar 18. novembri Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienas svinētāju loks ir daudz mazāks. 2016. gadā veiktās aptaujas dati vēsta, ka to svin 26,5% respondentu. Baltā galdauta svētku tradīcija tika iedibināta tieši 2016. gadā pēc Latvijas valsts simtgades biroja iniciatīvas. Tās nolūks – vairot svētku popularitāti un radīt iespēju arī diasporai iesaistīties svinēšanā. Baltu galdautu uz galda var uzklāt jebkurā pasaules malā un jebkuros apstākļos.
No vienas puses, ideja ir ļoti laba, bet, no otras puses, svētku ielogošana ģimenes ietvarā ir pretrunā ar 4. maija notikumu vēsturi. Neatkarības deklarācijas pieņemšana primāri bija publiska akcija, nevis vienas ģimenes notikums. 1990. gadā, lai deklarētu neatkarību no padomju impērijas, kuras rīcībā tolaik vēl bija liels vardarbības mehānisms, bija vajadzīga drosme. Tā piemita gan vēlētājiem, kuri balsoja par neatkarības ideju atbalstošiem Augstākās padomes deputātiem, gan ievēlētajiem deputātiem, kuri balsoja par neatkarību, gan žurnālistiem, kuri visas šīs norises atspoguļoja medijos. Šīs dienas galvenie notikumi, protams, notika Jēkaba ielā 11 un arī pie radio vai televīzijas aparātiem, itin visiem valsts neatkarību alkstošajiem piedaloties balsu skaitīšanā. 4. maija vēsture ļauj veidot dažādus un emocionāli bagātus šās dienas stāstus un arī iedibināt rituālus un tradīcijas.
4. maija stāstā, manuprāt, spēcīga ir publiskās līdzdalības līnija, tādēļ kopējas darbības pasākumi būtu piemērotāki. Piemēram, talkas, ziedošanas akcijas, lielkoncerti, publiskas radio lietošanas svētki. Arī Latvijas kopējā svētku kalendārā 4. maijs atrodas ļoti tuvu Mātes dienai, ko svin maija otrajā svētdienā. Mātes diena, neapstrīdami, ir ģimenes svētki. Divi ģimenes svētki, sekojot viens pēc otra, deldē abu vienreizību un aizrautību. Svētkus rada, precīzāk, izgudro, cilvēki, tālab visiem svētkiem piemīt mainības perspektīva.
Latvijā pietrūkst simbolisku valstisku aktu, kas spētu būtiski tuvināt sabiedrības latvisko un krieviski runājošo daļu. Vai patlaban ir iespējams radīt vai papildināt kādu valstiski vienojošu tradīciju, svētkus, kuriem būtu pietiekami liels kopsaucējs, lai būtiski mazinātu sabiedrības etnisko sašķeltību?
18. novembris ir pietiekami spēcīgs simbols un svētki, lai vienotu sabiedrību. Jau iepriekš minētā, pirms pandēmijas veiktā, 2016. gada aptauja liecināja, ka iesaistes ziņā pastāv atšķirība starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Tos svinēja gandrīz 81% latviešu un 62% no respondentiem, kuru ģimenes sarunvaloda ir krievu valoda. Bet šī nav pati lielākā šķirtne. Atšķirību veido arī citi faktori – izglītība, vecums, nodarbinātības joma. Gandrīz 90% no visiem bakalaura un maģistra grāda ieguvējiem atzina, ka iesaistās svētku pasākumos. Savukārt vien 36,4% no aptaujātajiem ar sākumskolas vai nepabeigtas pamatskolas izglītību atzīmēja Latvijas valsts dibināšanu. Izglītības šķirtne ir daudz lielāka un būtiskāka nekā etniskā. To apliecina ne tikai attieksme pret svētkiem, bet arī daudzām citām, ļoti svarīgām lietām, piemēram, vakcināciju. Visai izteikta 18. novembra svinēšanā bija arī vecuma šķirtne. Piemēram, 18. novembri atzīmēja 86% no aptaujātajiem 18—24 gadus vecajiem jauniešiem, bet no 64—74 gadus vecajiem respondentiem – 67,7%. Cilvēki, kuri jūtas apmierināti ar dzīvi un ir tajā guvuši panākumus, jūtas arī piederīgāki valstij un svētkiem.
Etnisko sašķeltību ļoti labi mazina visi Latvijā svinētie spriedzes menedžmenta svētki – Jaunais gads, Jāņi, Sieviešu diena, tāpat arī Latvijas vārda dienu kalendārs, kas sava vārda svētkus piedāvā visiem valsts iedzīvotājiem. Jauni svētki tiek izgudroti un ieviesti, ja ir politiskais un/vai sociālais pieprasījums. Iespējams, pēc kāda laika, kad šī pandēmija tiks pārvarēta, būs tai veltīta piemiņas diena un/vai pandēmijas uzvaras diena, kas vienos visus planētas iedzīvotājus kopīgā atcerē. Arī tā kalpos saliedētībai un solidaritātei.
Latvijā ir daudz piemiņas un atceres dienu. Cik lielā mērā var piekrist viedoklim, ka šo dienu ir par daudz un tās veicina latviešu kā vēstures upuru pašidentifikāciju?
Latvijas svētku un piemiņas dienu kalendārs tapa Atmodas laikā kā protests pret Padomju Savienībā īstenotajiem noziegumiem. Masu deportāciju piemiņas dienas ar rituāliem un to akcentu mediju dienaskārtībā par īpašām atceres dienām kļuva laikā, kad vēl pastāvēja un kaut kāda mērā darbojās PSRS funkcionējošais kalendārs. Vēl 1988. un 1989. gadā tika atzīmēti visi padomju svētki, un notika arī t. s. darbaļaužu demonstrācijas. Padomju upuru piemiņas pasākumi 14. jūnijā un 25. martā, dalība tajos mobilizēja un vienoja cilvēkus iestāties par valstiskuma atjaunošanu.
1990. gada 3. oktobrī Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemtais likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” piemiņas dienu statusu piešķīra 25. martam un 14. jūnijam – Komunistiskā terora upuru piemiņas dienām, 9. maijam – Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienai un 4. jūlijam – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienai. Vēlāk atceres dienu saraksts tika mainīts un papildināts. Komunistiskā terora upuru piemiņas dienas realitātē atzīmē maz cilvēku. 2016. gada aptaujas dati vēsta, ka 14. jūniju atzīmēja 9,5% aptaujāto un 25. martu – 12,2%. Līdzīgs vai pat vēl mazāks cilvēku skaits iesaistās citu piemiņas dienu pasākumos, piemēram, Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas dienā 23. augustā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā 4. jūlijā. Pēdējos pirmspandēmijas gados faktiski iztrūka pasākumu Latvijas Republikas okupācijas atceres dienā 17. jūnijā un Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā decembra pirmajā svētdienā, kad tiek pieminēti Lielajā terorā, staļiniskajā Padomju Savienībā, 20. gs. 30. gados nogalinātie latvieši.
Protams, var uzskatīt, ka kalendārs ir blīvs un atceres dienu ir daudz, tomēr katra no šīm dienām ir svarīga kādai lielākai vai mazākai sociālajai grupai. Tās ir svarīgas ģimenēm un indivīdiem, kuri pazina kādu padomju vai nacistiskajā režīmā represēto un/vai nogalināto cilvēku. Uzskatu –, kamēr dzīva ir ģimenes atmiņa, kurā cilvēki, piemēram, zina nosaukt vārdā savus deportētos vecākus, vecvecākus vai citus tuviniekus un draugus un par viņiem pastāstīt, šīm dienām ir vieta Latvijas kalendārā.
Laikposmā pēc Atmodas ir mazinājusies vairāku atceres dienu vērtība Latvijas sabiedrības vērtību kopmērogā. To ir veicinājusi, protams, šīm dienām piešķirtā salīdzinoši mazā vieta valsts kopējā svētku un atceres politikā. Lai atceres diena būtu efektīva un uzrunājoša, tās norisei ir vajadzīgs finansējums un menedžments, kā arī spēcīga, radīt gatava un spējīga radošā komanda. Ir vērts paskatīties uz Igaunijas pieredzi, uz 2016. gada 14. jūnijā un nākamajos gados īstenoto pasākumu “Asaru jūra”. Asarai tika piešķirta liela, zila balona forma, un vairāki zilie baloni šai piemiņas dienai piešķīra jaunu un negaidītu vizuālo tēlu, lika šo traģēdiju atcerēties no jauna vai pamanīt daudziem, kuri to jau bija nolikuši sava ikdienas rituma otrajā, trešajā vai pat vēl tālākā plānā. Kaimiņvalstī 14. jūnija upuru piemiņai publiskajā telpā izdevās izlauzties no jau vairākus gadu desmitus ierastajiem un rutinizētajiem rituāliem.
Jāmin arī Latvijā 30. novembrī notiekošā Rumbulas akcijas piemiņas diena, kas nav oficiālajā atceres dienu kalendārā. 2016. gadā pēc Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones un vēsturnieka Kaspara Zeļļa aicinājuma cilvēki sāka šās dienas vakarā nolikt svecītes pie Brīvības pieminekļa nogalināto Latvijas ebreju piemiņai. Ik gadu šajā pasākumā iesaistās vairāki simti cilvēku. Totalitāro režīmu upuru atcerei ir ļoti audzinoša un izglītojoša nozīme mūsdienu sabiedrībā. Tā atgādina par cilvēces pieļauto noziegumu šaušalību un baisumu; par to, ka ir upuri un slepkavas; par to, ka tik daudziem cilvēkiem tika atņemta iespēja nodzīvot sev piešķirto dzīveslaiku, radīt un audzināt bērnus, savukārt citiem nāksies atlikušo dzīvi pavadīt ar asinīs un asarās mērktām rokām; par to, ka jāveido sabiedrības un valstis, kurās šādi noziegumi nekad nenotiks. Šīs atceres dienas māca līdzjūtību, morālo gudrību. Demokrātijas priekšrocība ir tā, ka cilvēkiem ir iespēja pašiem veidot valstisko kārtību un nepieļaut šādus noziegumus. Jāsaprot, ka “demokrātija” nav tukša skaņa, tā ir labākais, šobrīd iespējamais dzīves formāts gan individuālā, gan kolektīvā līmenī.
Kādu iespaidu pandēmija atstās uz mūsu kolektīvo atmiņu un rituāliem?
Protams, pieredzētā pandēmija radīs transformācijas Latvijas kolektīvajā atmiņā, atceres dienu kalendārā un rituālos. Kādas tās būs, šobrīd vēl nevaru prognozēt, jo nav drošu prognožu par pandēmijas beigām un dzīvi pēc tās. Pieļauju, ka pēcpandēmijas kolektīvajā atmiņā varētu mazināties 20. gadsimta politisko notikumu nozīme un aktualizēties dabas apstākļu, pat nejaušību, slimību izraisīto humanitāro krīžu pieredžu nozīme un mācības.
Informācijas avoti par svētkiem un rituāliem Latvijā:
