Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vita Zelče: “Protams, medijpratība pati par sevi nav brīnumnūjiņa, kas spēs izglābt cilvēci no visām nelaimēm. Šīs prasmes apguvi un tās efektīvu lietošanu dzīvē ietekmē izglītotība. Ja nav labas izglītības, domāšanas treniņa, tad nevar būt arī medijpratība. Arī tas vēlreiz atgādina, ka kvalitatīvai izglītībai allaž ir jābūt valsts politikas prioritātei.”
Muzeji, bibliotēkas un arhīvi ir ne vien civilizācijas kultūras atmiņas ilglaicīgi glabātāji, kas sabiedrībai piedāvā dažāda veida iespējas lietot savus krājumus, bet arī sniedz devumu medijpratības jomā, kas pieder mūslaiku svarīgākajām cilvēka pratībām. Nav šaubu, ka tās pamatā ir kvalitatīva izglītība, tāpēc sarunā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori un Kolektīvās atmiņas pētniecības laboratorijas direktori Dr. hist. VITU ZELČI, uz kuru pamudināja nule publicētais izdevums “Atmiņas institūcijas un medijpratība”, neizbēgami tika nonākts pie jautājumiem, kāpēc izglītības un pētniecības kvalitāte Latvijā, šķiet, nav vērtība.
Atmiņas institūciju loma sabiedrībā, tostarp medijpratības stiprināšanā, ir Latvijā līdz šim mazāk aktualizēta tēma. Kāda, populāri skaidrojot, ir saistība starp atmiņas institūcijām – muzejiem, bibliotēkām un arhīviem – un medijpratību?
Bukletā “Atmiņas institūcijas un medijpratība”, kas iznācis ASV Izglītības un globālās attīstības organizācijas IREX Baltijas Medijpratības programmas ietvaros, populārā veidā skaidrots, kā digitalizācija maina muzeju, bibliotēku un arhīvu attiecības ar sabiedrību, primāri šo institūciju krājumu lietošanu, publisko redzamību un atvērtību, kā arī komunikācijas saturu un prakses.
Šobrīd, kā vēl nekad agrāk civilizācijas vēsturē, plašai publikai ir pieejami bibliotēku, arhīvu un muzeju veidotie informācijas resursi. Tie nav lietiskā, bet digitālā veidā, un, lai šos resursus lietotu, ir nepieciešams tikai internets un dators vai viedtālrunis, kā arī noteiktas pratības, kas ļauj tos izmantot. Piemēram, prasmei orientēties šajās datubāzēs, lietot to meklētājsistēmas un lasīšanas palīgrīkus, novērtēt atrodamās informācijas ticamību. Arī jēdziena “atmiņas institūcijas”, kas vienoti aptver muzejus, bibliotēkas, arhīvus u. c. publiski lietojamo zināšanu krājumus, nonākšanu apritē ir sekmējusi digitalizācija, jo krājumu digitālais formāts, vērtējot no lietotāja aspekta, izlīdzina šo institūciju darbības specifiku. Piemēram, aplūkojot seno fotogrāfiju vai pastkaršu attēlu datubāzi un meklējot noderīgo, lietotājam īstenībā nav īpaši svarīgi, vai šie attēli glabājas bibliotēkā vai arhīvā. Viņam vai viņai daudz būtiskāks ir šajos attēlos redzamais, informācija, kuru no tiem var iegūt.
Savukārt ar jēdzienu “medijpratība” tiek apzīmēta tradicionālo un jauno mediju, kā arī informācijas lietotprasme kā praktiski noderīga un nozīmīga dzīves kompetence, kas cilvēkam ļauj maksimāli izdevīgi un bez kaitējuma sev un citiem izmantot mūsdienās pastāvošo informācijas, digitālo un komunikācijas vidi. Šai videi piederīgi ir arī atmiņas institūciju savāktie un glabātie informācijas resursi, digitālās datubāzes un tās lietošanas rīki.
Kā varētu raksturot atmiņas institūciju un medijpratības saiknes Latvijā? Cik attīstītas tās ir? Kas būtu jādara to nostiprināšanai?
Dažādu prasmju apgūšana un izkopšana vienmēr ir bijusi neizbēgama sabiedrības ikdienas sastāvdaļa. Piemēram, 19. gadsimtā eiropieši un amerikāņi masveidā apguva lasītprasmi. Šī prasme kļuva par nepieciešamu kompetenci tālaika pilsētdzīvē un darbā industriālajos un finanšu uzņēmumos. Fabrikām, bankām, apkalpojošajai sfērai u. c. jomām bija nepieciešams darbaspēks, kas prata lasīt un rēķināt, kam bija pamatzināšanas par pasauli, valstīm, sabiedrību un zinātnes sasniegumiem. Cilvēks ar šādām kompetencēm tolaik bija uzskatāms par kvalificētu darbaspēku. Cilvēki, kuri dzīvoja 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, apguva arī citas prasmes, kas uzlaboja viņu dzīvi. Piemēram, higiēnpratību, kas saistāma gan ar personīgās higiēnas ievērošanu, gan pilsētu modernizācijā ieviesto ūdensvadu un kanalizācijas sistēmu lietošanu. Šī pratība mazināja tālaika bīstamākās infekcijas slimības – holeras – izplatību, līdz ar to saglabāja cilvēku dzīvības.
Katram laikmetam ir savas pratības, kuru nepieciešamību lielā mērā nosaka jaunu tehnoloģiju ienākšana un pārmaiņas dzīvesveidā.
Tādējādi 20. gadsimta nogalē aktīvi tika apgūtas datorprasmes un pratība lietot internetu. Darba tirgū par kvalificētu darbaspēku kļuva cilvēks, kurš prata strādāt ar datoru. Pašreiz, kad dažādos formātos ir pieejama gan patiesa informācija, gan tīša dezinformācija, par nepieciešamu un svarīgu prasmi ir kļuvusi pratība rīkoties ar informāciju – tās izcelsmes un avotu izvērtēšana, patiesā nošķiršana no aplamā, manipulāciju ar informāciju un dezinformācijas atpazīšana u. c. Tas arī nosaka šā laika medijpratības aktualitāti, vajadzību to apgūt.
Šīs pratības pārvaldīšana cilvēkam palīdz drošāk dzīvot savu dzīvi, nepieredzēt kaitējumus, atpazīt informatīvās ļaunprātības un neiekrist to slazdā.
Praktiskās medijpratības veidošanas laukā Latvijā jau ir un joprojām tiek darīts – vairākas institūcijas piedāvā nodarbības dažādām mērķauditorijām, ir gan digitālā, gan papīra formātā sagatavoti, izdoti un izplatīti informatīvie materiāli un mācību līdzekļi. Daudz šajā jomā ir paveikušas arī augstskolas, bibliotēkas un mediji. Uzteicama ir vairākus gadus sekmīgi īstenotā ASV Izglītības un globālās attīstības organizācijas IREX Baltijas Medijpratības programma, kuras ietvaros Latvijas, Igaunijas un Lietuvas augstskolās ir izveidoti medijpratībai veltīti studiju kursi, notikuši pieredzes apmaiņas semināri, radīti mācību materiāli un vēl daudz kas cits. Šī programma galvenokārt bija orientēta uz jaunatni, tādējādi tās rezultātiem ir ietekme ilgtermiņā, jo apmācītie jaunieši iegūtās zināšanas un prasmes ar laiku izmantos un izplatīs plašākā publikā.
Protams, medijpratība pati par sevi nav brīnumnūjiņa, kas spēs izglābt cilvēci no visām nelaimēm. Šīs prasmes apguvi un tās efektīvu lietošanu dzīvē ietekmē izglītotība. Ja nav labas izglītības, domāšanas treniņa, tad nevar būt arī medijpratība. Izglītība, iegūtās zināšanas un prasme analizēt un kritiski domāt ir medijpratības pamatakmens. Arī tas vēlreiz atgādina, ka kvalitatīvai izglītībai allaž ir jābūt valsts politikas prioritātei.
Un tomēr jāvaicā –, cik lielā mērā muzeji, bibliotēkas un arhīvi spēj uzrunāt sabiedrību, ietekmēt tās viedokli saistībā ar tai aktuālām tēmām, tostarp pretrunīgi vērtētiem vēstures jautājumiem, kuru interpretācija, kā to pašreiz labi redzam, ir arī valsts drošības un pastāvēšanas jautājums?
Manuprāt, nav iemesla šīm institūcijām pārmest nevarēšanu vai nespēšanu. Katrai no tām ir sava misija, un tās arī to īsteno. Turklāt pēdējos gados ir noticis pavērsiens muzeju komunikācijas praksē. Ir modernizējies un cilvēciskojies stāstīšanas veids. Tas ietver ne tikai jauno digitālo iespēju lietošanu, bet arī vēstures vēstījuma nodošanā tiek izmantots faktu un konkrētu norišu attēlojums un emocionālā dimensija. Piemēram, ar eksponātu, dizaina, mūzikas, gaismu, taktilu sajūtu starpniecību muzeja apmeklētājam tiek ļauts sajust aizvadīto laikmetu cilvēku un viņu dzīvības vērtību, kā arī fiziski un emocionāli pieredzēto. Tas indivīdam vairāk liek iedziļināties vēstures mācībā nekā tradicionālo, ar faktiem piepildīto, statisko stendu vai vitrīnu aplūkošana.
Šobrīd izcils vēstures komunikācijas medijs ir Latvijas Okupācijas muzejs. Tā jaunā un mūsdienīgā ekspozīcija spēj efektīvi nodot savu vēstījumu. Muzejs arī izkopis prasmi strādāt ar dažādām mērķauditorijām un panākt, ka tieši tām adresētais vēstījums šos cilvēkus sasniedz. Piemēram, muzeja gidi strādā gan ar dažāda vecuma skolēnu, gan vietējo, gan ārvalstu apmeklētāju grupām. Tāpat muzejs piedāvā programmu augsta līmeņa viesiem Latvijā, tai skaitā prezidentiem, premjeriem, ministriem. Tā ir muzeja specifika prast komunicēt ar dažāda līmeņa un uzskatu auditorijām.
Protams, plašāku publiku šobrīd piesaista tie muzeji, kuriem ir modernas ekspozīcijas vai jaunas telpas.
Bagātīgu un mūsdienīgu informācijas klāstu par vēsturi ir iespējams iegūt arī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Nemainīgi kvalitatīvs ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbs ar savu auditoriju. Tāpat izcilas un laikmetīgas ekspozīcijas vai pagātnes vides rekonstrukcijas kā prasmīgus vēstures komunikācijas instrumentus esmu redzējusi vairākos reģionālajos muzejos, kurus pēdējā laikā apmeklēju, – Liepājas muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Daugavpils cietoksnī, Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”. Labus vārdus varu sacīt arī par daudziem citiem muzejiem, kultūras centriem, privātajām iniciatīvam, kā arī Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Nacionālo arhīvu.
Vēstures komunikācija nenozīmē skaļruņa, kas nemitīgi skandē vienu vēstījumu, uzstādīšanu pilsētas galvenajā laukumā. Demokrātiskā valstī tā drīzāk ir salīdzināma ar tērcīšu, strautu un upju sistēmu, kurā ir daudz formātu, tematiku, vēstījuma pasniegšanas veidu un intensitāšu.
Kopumā šai sistēmai, kas bagāta ar daudzveidīgiem elementiem, ir jādarbojas, un tā arī darbojas demokrātijas un vispārcilvēcisko vērtību stiprināšanā, kā arī sabiedrības izglītības veicināšanā.
Turklāt lietotājiem ir izvēles iespējas. Viņi šo piedāvājumu var izmantot atbilstoši konkrētajām vajadzībām, proti, stiprināt savu identitāti vai rast tajā jaunu dimensiju, veidot piederību valstij vai kādam novadam, saprast senču dalību, viņu sajūtas kādos pagātnes notikumos, piemēram, strēlnieku gaitās, Otrajā pasaules karā, izsūtījumā, nacionālajos partizānos.
Kā vērtējama vēstures komunikācija plašsaziņas līdzekļos?
Noteikti ir jāuzteic vēstures tematikai veltītie populārie žurnāli, kas iznāk jau vairākus gadus un ir vienkārši pieejami – nopērkami jebkurā lielveikalā. Nenoliedzami, žurnāls “Ilustrētā Pasaules Vēsture”, “Leģendas”, “Nezināmā Vēsture” ir daudz paveicis gan sarežģītu pagātnes tēmu komunikācijā, gan vēstures zināšanu vairošanā. Tāpat jāmin arī citi mediji, kuriem ir kvalitatīvas vēsturei veltītas sadaļas, piemēram, “Mājas Viesis”, “Ievas Stāsti”, “Latvijas Avīze”, arī portāla “Delfi.lv” ar vēsturi saistītie raksti allaž piesaista interesi. Turklāt visi minētie piemēri ir rezultāts uzņēmējdarbībai, kas apliecina, ka sekmīga vēstures komunikācija ir iespējama arī biznesa veidā. Nevēlos noliegt sabiedrisko mediju devumu – Latvijas Radio jau vairākus gadu desmitus skan Eduarda Liniņa vēsturei veltītā programma, LTV raidījuma “Ielas garumā” stāžs arī iestiepjas otrajā gadu desmitā, tāpat ir daudzas citas pārraides un filmas. Vēsturei veltītas publikācijas regulāri ir LSM.lv. Arī jūsu portāls mēdz pievērsties tēmām par vēsturi, vai ne?
Iespējams, šobrīd būtu noderīgs vietējais vēstures žurnāls, kas iznāktu krievu valodā un vēstītu par Latvijas pagātni, rosinātu no Eiropas skatpunkta raudzīties uz Krievijas un pasaules vēsturi, būtu labi saskatāms lielveikalu preču sortimentā, kā arī to varētu ērti iegādāties, piemēram, “Rimi” vai “Maxima”. Varbūt tas dotu artavu sabiedrības integrācijā un pretimperiālistisko pārliecību veicināšanā.
Turpinot labo darbu sarakstu, gribu pieminēt arī apgādus. “Latvijas Mediji” nemitīgi piedāvā arvien jaunas grāmatas, kas veltītas vēsturei. “Dienas Grāmata” ir laidusi klajā romānu sēriju saistībā ar pagātnes norisēm “Mēs. Latvija. XX gadsimts” un tagad publicē romānu un monogrāfiju sēriju “Es esmu…”, vēstot par rakstnieku un dzejnieku dzīvesceļiem. Savukārt “Aminori” izveidojis populāru sēriju “Latvijas mīti un versijas”, kurā tiek publicētas žurnālista Māra Zandera sarunas ar vēsturniekiem par pretrunīgām vēstures tēmām un tās aktoriem. Nedrīkst nepieminēt arī “Jumavu”, “Mansardu”, “Zvaigzni ABC”, “Neputnu” u. c.
Arī apgādu veikums pieder uzņēmējdarbībai, kuras panākumi, kā arī neveiksmes liecina par vēstures komunikācijas lietotāju pieprasījuma līmeni un interesēm.
Patlaban vājākais lauks, manuprāt, ir vēstures komunikācija jaunu zinātnisku pētījumu veidā. Zinātnisko monogrāfiju skaits, kas pēdējos gados nonāk apritē, ir ļoti mazs.
Tas ir ļoti slikti, jo tieši zinātnieku radītais nodrošina pamatu vēstures komunikācijai populārākā līmenī. Saruna par to, kāpēc tas drūp, ir saistīta ar valsts zinātnes politiku un zinātnes vietu augstskolās.
Pēdējos gados arī šajā sektorā Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais arhīvs un muzeji, publicējot savu pētnieciskās darbības produkciju, kļūst arvien spēcīgāki salīdzinājumā ar universitātēm.
Visi iepriekš nosauktie un, atvainojiet, nepieminētie labie piemēri rāda, ka vēstures komunikācija funkcionē. Tie arī ir strautiņi un tērcītes, kas kopā veido vēstures komunikāciju visā tās daudzveidībā. Vienmēr, protams, gribas kaut ko labāku, taču ir jānovērtē un jāuzteic jau esošais.
Bukletā izdalāt vairākus ar atmiņām saistītus jēdzienus: “nacionālā atmiņa”, “kolektīvā atmiņa” un “kultūras atmiņa”. Plašāk tiek lietots arī jēdziens “vēstures jeb vēsturiskā atmiņa”. Ar ko tie savstarpēji atšķiras? Kurš no tiem publiskajā telpā būtu lietojams kā pamatjēdziens?
Jā, jūs pareizi norādāt, ka bukleta sākumā ir piedāvāti vairāku jēdzienu skaidrojumi. To uzdevums ir atvieglot bukleta lasīšanu, piedāvājot tieši tās izpratnes, kādās termini lietoti šajā izdevumā. Piedāvātie skaidrojumi nav uzskatāmi par absolūto patiesības institūciju. Atmiņas pētījumi (memory studies), un šeit īpaši uzsveru, ka jēdzienu “atmiņa” lietojam vienskaitlī, ir specifisks pētījumu lauks, kura uzmanības lokā ir vēstures daudzveidīgā lietošana, kā arī pagātnes konstrukciju tapšana un funkcionēšana noteikta laika sabiedrībā.
Šajā pētījumu jomā tiek sekots līdzi tam, kāda ir lielu vai mazu sociālo grupu atmiņa par pieredzēto un kā šī atmiņa ietekmē konkrētajām grupām piederīgo cilvēku dzīvi.
Atmiņas pētījumu sākumu lielākoties datē ar 20. gadsimta 80. gadiem, kad vēsturnieka Pjēra Norā vadībā tapa Francijas tālaika sabiedrības attiecību ar savu vēsturi audits. Tika uzdoti it kā vienkārši pētnieciski jautājumi, piemēram, ko tālaika cilvēkiem nozīmē Francijas slaveniem notikumiem bagātā vēsture, kā tā ir konstruēta? Kā vēstures konstrukcija tiek lietota politikā, izglītībā, aktuālajā kultūrā, tūrismā u. c.? Ko frančiem nozīmē Lielā Franču revolūcija, Bastīlijas diena, Eifeļa tornis, Žanna d’Arka, Renē Dekarts? Kur un kā sakņojas franču identitāte – ainavā, katedrālēs, literatūrā, virtuvē? Ar kādu jēgu tiek lietoti nacionālie simboli? Attiecību ar savu pagātni audita tapšanai bija kontekstuāli priekšnoteikumi – paaudžu nomaiņa, proti, aizgāja tā paaudze, kura bija tieši iesaistīta pasaules karos, saira koloniālisms, uzplauka migrācija, industrializējās lauki, mainījās nacionālās vēstures naratīvi. Tajos lielāku vietu ieguva politiskās elites darbību kritika, noziegumu pret cilvēci atzīšana, iepriekš marginālo sociālo grupu iekļaušana vēstures izklāstos u. c.
Arī citviet uzplauka pagātnes lietošanas sava laika identitātē pētījumi, kas palīdzēja sabiedrībām izprast identitāti, līdz ar to pašiem sevi gan kolektīvā, gan individuālā līmenī.
Īpaši jāakcentē Vācija, kura arī 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs ar zinātnes un dažādu kultūras produktu starpniecību, kā arī vēstures politiku pakāpeniski uzsāka publisko sarunu par savu pagātni un tās ietekmi uz identitāti.
Šo norišu uzskaitīšanu var sākt, piemēram, ar kanclera Villija Branta nomešanos uz ceļiem Varšavas geto memoriālā un “kluso atvainošanos”, Gintera Grasa romāniem, un turpināt ar holokausta upuriem veltītā memoriāla Berlīnē veidošanu, izstādi par vērmahta noziegumiem Otrā pasaules kara laikā un daudzajām pagātnes norišu konstrukcijām filmās un seriālos. Visas minētās norises deva bagātīgu vielu atmiņas pētījumiem. Labi zināmi ir Aleidas Asmanes darbi, kuros detalizēti iztirzātas šīs norises un kurus var dēvēt par Vācijas mijiedarbīgo attiecību ar savu pagātni kultūras komentāriem.
Atmiņas pētījumu spējais uzplaukums radīja teorētisko pieeju un jēdzienu pārbagātību. Tādēļ vēlams, lai arī jauniznākušajās publikācijās vienotos, kas ir ietverts tajās lietotajos terminos. Runājot par sabiedrības attiecībām ar savu pagātni, lielākoties tiek izmantots termins “kolektīvā atmiņa”, kas balstās sociologa Morisa Halbvaksa iedibinātajā teorētiskajā pieejā, proti, indivīdiem piemītošā atmiņa par pieredzēto pastāv un darbojas sociālajā un kultūras vidē. Respektīvi, indivīds dzīvo sabiedrībā un uz savu un citu pagātni (gribot vai negribot) lūkojas caur sociālo un kultūras ietvaru. Tas var rosināt vai pat likt mainīt priekšstatus un vērtējumu par savu un citu pagātni.
“Vēstures atmiņa” vai “vēsturiskā atmiņa”, manuprāt, vairāk ir ikdienišķas vai populāras sarunas termini, kuri ļauj vienkārši saprast, par ko ir runa, bet kuriem iztrūkst teorētiskā pamata tradīcijas, kas apgrūtina interpretāciju vai dziļākus vienas vai otras parādības skaidrojumus. Tie ir iederīgi dažādās politiskajās runās un uzsaukumos. Es izvairos lietot šos terminus to jēgas amorfuma dēļ.
Kādā veidā, ja varat par to spriest, atmiņu lauku Latvijā ietekmējis karš Ukrainā un tā izraisītie satricinājumi?
Karš izdzēš pustoņus un likvidē pelēkās zonas, liekot pagātnē spilgtāk ieraudzīt balto un melno krāsu, kā arī tajā notikušā un iesaistīto personu vērtējumus, pārvietojot no pelēkās zonas uz balto vai melno. Krievijas agresija Ukrainā arī skaudri ataino, cik trausls ir kultūras mantojums, – kā aiziet bojā arhitektūras pieminekļi, bibliotēkas, muzeji un augstskolas.
Jūs norādāt uz attiecību ar savu pagātni audita tapšanu Francijas un arī Vācijas pieredzē. Latvijā šāds audits padziļināti nav noticis ne pēc neatkarības atgūšanas 90. gados, ne iestāšanās ES un NATO 2004. gadā, ne VDK aģentu kartotēkas publiskošanas 2018. gadā. Kā šajā kontekstā raugāties uz kara Ukrainā radītajiem satricinājumiem sabiedrībā? Kā vērtēt skatījumu melnbaltās kategorijās?
Tik kategoriski, ka auditu nav bijis, es neteiktu. Tādu, šķiet, nav bijis pēdējos gados. Minētie Francijas un Vācijas piemēri saistāmi ar normālu akadēmisko praksi, pētnieku darbu augstskolās un pētniecības institūcijās, kā arī apgādu ieinteresētību publicēt viņu darbus. Domājams, ja izdosies sakārtot Latvijas augstskolu sistēmu, tad tajās normalizēsies intelektuālais un darba klimats, kas ir nepieciešams jaunu ideju, skatpunktu, izvērtējumu un pētījumu tapšanai. Tas ir vajadzīgs pētniecībai kā radošam darbam, kura rezultāts ir jaunu zināšanu radīšana. Arī vēstures politikas un sabiedrības attiecību ar savu pagātni audits pieder jaunu zināšanu radīšanas laukam.
Zinot pētnieku izmisīgo un pašaizliedzīgo cīņu par finansējuma piesaisti pētījumiem, proti, iespēju strādāt, nebūtu godīgi kritizēt kolēģus un kaisīt pelnus uz savas galvas.
Jā, arī šis laiks agrāk vai vēlāk kļūs par vēstures pētījumu tēmu. Tādējādi pašreizējā vēstures un atmiņas politika un tās rezultāti tiks izvērtēti, tāpat arī zinātnes politika. Tad, iespējams, varēsim apcerēt tās pilno krāsu paleti – gan melnbalto toņu, gan citu krāsu vietu tajā, to mainīgumu.
Izdevumā norādāt, ka mūsdienās valstis iegulda lielus intelektuālos un materiālos resursus, veidojot oficiālos valsts pagātnes naratīvus, memoriālo kultūru un īstenojot ceremoniālos pasākumus. Ko Latvijas valsts ir darījusi šajā jomā? Vai mūsu valstij vispār ir bijusi sava vēstures politika, kas tiktu orientēta uz noteiktu naratīvu radīšanu un uzturēšanu?
Valstīm to pagātnes naratīvi nepieciešami leģitimitātes, nacionālo vērtību un identitātes pamatošanai. Valstis, tostarp Latvija, ir īstenojušas un turpina īstenot vairākus pasākumus. Piemēram, valsts iedzīvotājiem pieprasa ievērot Satversmi, valsts svētku un atceres dienu kalendāru, attiecību ar pagātni regulējošos tiesību aktus un soda par to pārkāpšanu. Populārākie šajā jomā Latvijā: “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (1994); “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” (1995); “Deklarācija par Latvijas okupāciju” (1996); “Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” (1998); “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu” (2017); “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” (2022) u. c.
Valstīs pastāvošie izglītības standarti nosaka arī zināšanu par savas zemes pagātni apgūšanu un sapratnes par tās identitātes veidošanu. Skolu uzdevums ir to īstenot. Valstis nodrošina un/vai finansē atmiņas institūciju – bibliotēku, muzeju un arhīvu – pastāvēšanu un darbību. Tāpat par vēstures politikas un komunikācijas instrumentiem uzskatāmi ar valsts finansējuma atbalstu tapušie kultūras produkti – filmas, seriāli, literatūra, teātra izrādes utt.
Demokrātiskas valsts vēstures politika neparedz un pat nedrīkst paredzēt, ka visiem cilvēkiem ir jābūt vienādiem vai vienādotiem uzskatiem par pagātni. Tomēr publiskajā telpā nevar pastāvēt noziegumu pret cilvēci un vispārcilvēcisko vērtību noliegums. Ja to pieļauj, tas ir sava veida atbalsts noziedzīgu darbību turpinājumam.
Kā valsts vēstures politikas kontekstā vērtējat Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumu veidot atsevišķu, iespējams, vēstures izpēti un komunikāciju koordinējošu Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu?
Iespējams, šāda institūcija kādreiz varētu pastāvēt. Tomēr šobrīd, manuprāt, tam ir vismaz divi spēcīgi pretargumenti. Viens no tiem ir saistāms ar jautājumu –, kas būs jaunās institūcijas auditorija?
Vai tiešām var sacīt, ka vairums sabiedrības Latvijā pilnīgi neko nesaprot par savas valsts pagātni un demokrātiju, tādēļ ir nepieciešama jauna masu skološanas un audzināšanas institūcija?
Tad būtu jāapgalvo, ka skolas nedarbojas, muzeji nekomunicē, teātri ir slēgti, atceres rituāli un valsts svētki nefunkcionē, pagātne netiek reprezentēta kultūras produktos un memoriālā kultūra nepastāv. Jā, ir problēmas ar atsevišķām sociālajām grupām, kas sevi redz mūsdienu Krievijas autoritāro un imperiālistisko vērtību sistēmā. Tomēr arī šīm grupām ir bijušas veltītas un joprojām tiek adresētas integrācijas programmas un pasākumi, kas jāpadara efektīvāki, lai būtu rezultāti. Iespējams, šajā jomā derētu revīzija, kas ļautu labāk saprast kļūmes līdzšinējā darbībā.
Otrs iemesls meklējams pašreizējā situācijā, kas pastāv humanitārajās un sociālajās zinātnēs Latvijā, kurām vajadzētu pastāvēt un attīstīties valsts universitāšu fakultātēs un zinātniskajos institūtos. Pašlaik zinātniskā pētniecība tur līdzinās izdedzinātam tuksnesim. Normāli nefunkcionē ne vien vēstures zinātne, kuras pārstāvjiem ir izdevies pievērst uzmanību savai jomai, bet arī citu zinātņu nozares.
Tādēļ piedāvājums šajā izmisuma situācijā dibināt vēl kādu jaunu institūtu, kas kaut ko koordinētu un izplatītu pētniecības rezultātus, maigi sakot, vērtējams kā dzīvošana citā realitātē.
Latvijas Universitāte plāno būtiski samazināt fakultāšu skaitu, iespējams, humanitārās zinātnes, tostarp vēsturi, apvienojot ar sociālajām zinātnēm vienā struktūrā. Kā vērtējat varbūtējās pārmaiņas? Kāds varētu būt to iespaids uz minētajām zinātņu jomām?
Pārmaiņas ir neatņemama pastāvēšanas un attīstības sastāvdaļa. Saprotams priekšnoteikums fakultāšu apvienošanai ir studiju un pētniecības koncentrēšana trijās blakus esošās ēkās, kā arī nelabvēlīgā demogrāfiskā aina, kas neliecina, ka tuvākajā laikā Latvijas augstskolās būtu gaidāms milzīgs studētgribētāju skaits. Mūsdienās starp sociālajām un humanitārajām zinātnēm nepastāv nepārejamas barjeras, drīzāk mijiedarbība un starpdisciplinaritāte. Humanitārajās zinātnēs plaši tiek izmantotas sociālo zinātņu laukā tapušās teorētiskās un metodoloģiskās pieejas, savukārt sociālās zinātnes pārņem humanitārajai jomai piemītošo radošumu un interpretācijas vērienu.
LU strukturālās reformas kontekstā paliek neatbildēts jautājums par studiju un pētniecības kvalitāti. Kādas tai ir izredzes jaunajā modelī?
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība šobrīd ir aktualizējusi jautājumu par skolotāja darba dienu, kuru veido ne vien mācību stundu vadīšana, bet arī citi darbi, kas notiek ārpus stundām un ir nepieciešami, lai mācības skolā varētu notikt un skola pastāvētu. Arodbiedrība iestājas par to, ka viss skolotāja paveiktais darbs, tāpat kā darbs citās tautsaimniecības nozarēs, ir normāls darbs, nevis sabiedrisks pienākums, kas pedagogam jāveic brīvajā laikā, proti, neapmaksātajā darba laikā. Tāda pati, ja ne sliktāka, situācija ir universitātē, kur lielu daļu mācībspēka darba laika veido tieši neapmaksātās darba stundas, kas tiek veltītas studiju satura gatavošanai un pētniecībai. Kāpēc tas tiek uzskatīts par normālu praksi? Kāpēc studiju satura un pētniecības kvalitāte nav vērtība? Neesmu sadzirdējusi atbildi uz šiem jautājumiem. Līdz ar to patlaban diemžēl neredzu nevienu priekšnoteikumu, kas man ļautu noticēt universitātes gaišajai rītdienai.
Zinātne un zināšanas kā valsts vērtība
Publikāciju ciklā par zinātni Latvijā, LV portāls dod vārdu zinātniekiem, lai diskutētu par pētniecības jomām un sabiedrībā mazāk zināmiem sasniegumiem, un to, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts izaugsmi un labklājību.
Viens no demokrātiskas un turīgas valsts stūrakmeņiem ir izglītoti iedzīvotāji un zinātnes sasniegumi. Attīstītās valstis stratēģiski investē pētniecībā un zinātnē, lai stimulētu inovācijās balstītas ekonomikas izaugsmi. “Uz papīra” tas ir atzīts arī Latvijā. Piemēram, kā viena no prioritātēm Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam ir uzsvērta “zinātne sabiedrības attīstībai, tautsaimniecības izaugsmei un drošībai”.
Turpat arī akcentēts: “Zināšanas un kvalitatīva, iekļaujoša un mūsdienīga izglītība ir stipras valsts pamats.” “Zināšanu sabiedrība ir aktīva sabiedrība”, kurai piemīt “nepieciešamās līdzdalības prasmes un spējas aizstāvēt savas tiesiskās intereses”. “Medijpratība un kritiskā domāšana ir labākā Latvijas aizsardzība pret hibrīdiem apdraudējumiem.”
Realitātē Latvijā zinātnē ticis ieguldīts nepietiekami, lai nodrošinātu “nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamo zināšanu apjomu un to pārnesi izglītībā un nozarēs”. Pašreizējais finansējums zinātnei – 0,7% no IKP – joprojām ir tālu no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā (2,3%).
Tomēr ne mazāk svarīgs ir jautājums –, vai zinātne un zināšanas Latvijas sabiedrībā ir vērtība?
Nesen veiktā pētījuma “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte” rezultāti liecina, ka vairumam sabiedrības nav skaidrs, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts labklājību un mazināt nabadzību. Tikai 21% sabiedrības vispār spēj nosaukt kādu Latvijas zinātnieku un tikai 20% ir informēti par kādu Latvijas zinātnieku sasniegumu.
