VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
27. martā, 2023
Lasīšanai: 14 minūtes
9
9

Pieminekļu revīzija – starp kultūras vērtību un karalaika situāciju

LV portālam: VITA ZELČE, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un Sociālās atmiņas pētniecības centra direktore; MĀRTIŅŠ MINTAURS, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents, Rīgas domes Pieminekļu padomes loceklis; SOLVITA VĪBA, Latvijas Okupācijas muzeja direktore; DAINA BLEIERE, vēstures zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece.

FOTO: Edijs Pālens, LETA.

Pērn Latvijā tika aizsākta prakse aizvākt no publiskās telpas pieminekļus, kas izsaka un vienlaikus atgādina par PSRS okupāciju un Krievijas imperiālismu. Eksperti norāda: nevar būt vienas izvērtējuma formulas attiecībā uz visiem minētajiem tēlniecības objektiem, un katrs priekšlikums par kāda pieminekļa nojaukšanu vai pārvietošanu jāizskata atsevišķi, pamatojoties uz ekspertu diskusijām un sabiedrības iesaisti.

īsumā
  • Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pērn Latvijā noteikts padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegums, sākta to demontāža. Līdztekus raisījusies diskusija par tēlniecības objektu, kuri atgādina par Krievijas imperiālismu, turpmāko likteni. 
  • Rīgas Pieminekļu padomes lēmums atbalstīt vairāku rakstniekiem veltītu pieminekļu demontāžu galvaspilsētā raisījis pretrunīgus viedokļus par šāda lēmuma pamatotību, tostarp bažas par izrēķināšanos ar kultūru un vēsturi.
  • Eksperti secina, ka nav iespējams radīt vienotus kritērijus piemiņas objektu atzīšanai par nojaucamiem vai saglabājamiem, un iesaka pieminekļu demontāžu nesasteigt, norādot uz plašākas publiskas diskusijas nepieciešamību.
  • Mārtiņš Mintaurs: “Kritēriji ir galvenais jautājums, par kuru ir sarežģīti rast atbildi. Konkrēto pieminekļu “derīgums” vai “kaitīgums” ir saistīts ar nenotikušo diskusiju par sabiedrības attieksmi pret padomju okupācijas laika pagātni. Piemineklis ir tikai zīme, kas pārstāv noteiktu saturu – ideju, personas biogrāfiju, notikumu vai rīcību. Kāda ir attieksme pret padomju režīmu, tāda pati ir arī attieksme pret šī režīma pārstāvjiem, tomēr padomju režīms nebija viendabīgs. Tieši tāpēc konkrētu kritēriju vai gatavu formulu nav.”
  • Solvita Vība: “Jautājums par publiskajā vidē vēl esošo Krievijas impērijas, tālaika notikumu un personu slavinošo pieminekļu pārvietošanu vai demontāžu būtu jārisina sistēmiski un vienoti valstī, balstoties uz ekspertu diskusijām un sabiedrības iesaisti. To nevajadzētu atstāt sadrumstalotai lemšanai pašvaldībām atbilstoši to politiskajai gaumei.”

Saeima aizvadītā gada 16. jūnijā pieņēma likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, kas paredz demontēt padomju un nacistisko režīmu slavinošus objektus un saskaņā ar kuru pērn tika demontēts Rīgā, Uzvaras parkā, esošais monuments “Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.

Ja atbilst vienam no trim kritērijiem

Likums paredz, ka Latvijā ir aizliegts publiskajā ārtelpā, publiskajā būvē vai publiskas personas iekštelpā (izņemot akreditētus muzejus) eksponēt pieminekļus, piemiņas zīmes, piemiņas plāksnes, piemiņas vietas, arhitektoniskus vai mākslinieciskus veidojumus un citus objektus, kas izvietoti Latvijas teritorijā kopš 1940. gada un atbilst vismaz vienam no šiem kritērijiem:

  • slavina PSRS vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu, ar to saistītu notikumu vai personu;
  • slavina totalitārismu, vardarbību, militāru agresiju, karu un kara ideoloģiju;
  • ietver padomju varas vai nacisma simbolus.

Aizliegums neattiecas uz piemiņas vietām, kur atrodas karā kritušo karavīru apbedījumu vietas, kā arī padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietām.

Likums paredz, ka demontēto objektu oriģinālās detaļas vai fragmentus, kam ir mākslinieciska vērtība, arhitektoniska kvalitāte vai kultūrvēsturiska vai izglītojoša nozīme, iekļauj Latvijas Okupācijas muzeja krājumā.

Rīgā un visā Latvijā

2022. gada 14. jūlija Ministru kabineta noteikumu Nr. 448 “Latvijas Republikas teritorijā esošo demontējamo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu saraksts” pielikumā ir iekļauti 69 demontējami pieminekļi, piemiņas zīmes, piemiņas plāksnes, piemiņas vietas, arhitektoniski vai mākslinieciski veidojumi un citi objekti, kas slavina padomju vai nacistisko režīmu. Tie atrodas Dienvidkurzemes, Kuldīgas, Jelgavas, Talsu, Bauskas, Ogres, Ludzas, Krāslavas, Mārupes, Saldus, Alūksnes, Gulbenes, Smiltenes, Tukuma, Valmieras, Balvu, Augšdaugavas un Madonas novadā, kā arī Liepājā, Rīgā, Rēzeknē un Daugavpilī. Demontējamo objektu atrašanās vietas ir gan valsts, gan pašvaldību, gan privātpersonu un juridisku personu īpašumos. Aizliegums neattiecas uz piemiņas vietām, kur atrodas karā kritušo karavīru apbedījumu vietas, kā arī padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietām.

Likuma mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par notikumiem Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā un pēckara periodā, tādējādi stiprinot sabiedrības vēsturisko atmiņu, kā arī nodrošināt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu – novērst nepatiesu, neprecīzu un neobjektīvu vēsturisko notikumu atspoguļojumu un godināt Latvijas tautas pretestību PSRS un nacistiskās Vācijas okupācijas varai.

Kopumā Latvijas teritorijā ir ap 300 pieminekļu, piemiņas plākšņu un memoriālo objektu, kas veltīti padomju okupācijas režīmam un armijai, norādīts iepriekš minētā likuma anotācijā.

Rīgas domes Pieminekļu padome 3. martā atbalstīja Publiskās atmiņas centra priekšlikumu demontēt 1982. gadā Kronvalda parkā uzstādīto pieminekli rakstniekam Andrejam Upītim, skulptūru rakstniecei Annai Saksei Gaujas ielā 1, kā arī Aleksandra Puškina pieminekļa demontāžu Kronvalda parkā, jo tas esot izvietots nelikumīgi. Tāpat Pieminekļu padome atbalstīja arī ierosinājumu demontēt pieminekli zinātniekam Mstislavam Keldišam Rīgas kanālmalas apstādījumos, iepretim Latvijas Universitātei, kā arī piemiņas plāksni vēsturniekam Jānim Zutim Basteja bulvārī 12 un komunistiskās partijas tipogrāfijai Čiekurkalna 1. garajā līnijā 88. Pieminekļu padomes lēmums ir rekomendējošs, minēto objektu turpmāko likteni izšķirs Rīgas domes deputātu balsojums. 

Pieminekļu demontāža, īpaši pēc tam, kad tā skārusi ievērojamiem kultūras darbiniekiem veltītus tēlniecības objektus, publiskajā telpā raisījusi jautājumu –, vai šādā veidā nav sākusies “izrēķināšanās ar mūsu kultūru un vēsturi”?

LV portāls jautā: Kā vērtējama un kādai vajadzētu būt kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pērn Latvijā aizsāktajai praksei, aizvācot no publiskās telpas pieminekļus, kas izsaka un vienlaikus atgādina par PSRS okupāciju un Krievijas imperiālismu? 

Mārtiņš Mintaurs

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents, Rīgas domes Pieminekļu padomes loceklis

FOTO: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments.

Diemžēl daudzos gadījumos Krievijas iebrukums Ukrainā ir bijis formāls iegansts tā dēvētajai “pieminekļu tīrīšanai”. Izņemot tos 69 ar PSRS okupāciju saistītos objektus, kuru demontāža ir paredzēta 2022. gada 14. jūlija Ministru kabineta noteikumos “Latvijas Republikas teritorijā esošo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu saraksts”, neviens no pieminekļu demontāžas vai pārvietošanas iniciatoriem nav piedāvājis skaidrus kritērijus savu priekšlikumu pamatošanai.

Kritēriji ir galvenais jautājums, par kuru ir sarežģīti rast atbildi. Konkrēto pieminekļu “derīgums” vai “kaitīgums” tik un tā ir saistīts ar nenotikušo diskusiju par sabiedrības attieksmi pret padomju okupācijas laika pagātni. Piemineklis ir tikai zīme, kas pārstāv noteiktu saturu – ideju, personas biogrāfiju, notikumu vai rīcību. Kāda ir attieksme pret padomju režīmu, tāda pati ir arī attieksme pret šī režīma pārstāvjiem, tomēr padomju režīms nebija viendabīgs. Tieši tāpēc konkrētu kritēriju vai gatavu formulu nav. Attiecībā uz pieminekļiem latviešu padomju kultūras darbiniekiem jāņem vērā personas politiskā nozīme un nozīme latviešu kultūrā.

Mums jau ir dažādas komisijas, un katrai jaunajai komisijai, ja tāda tiktu izveidota pieminekļu izvērtēšanai, būs savi atbalstītāji un noliedzēji. Izlemjot kāda objekta likteni, būtu jāprasa arī attiecīgās nozares speciālistu (literātu, mākslinieku, inženieru) viedoklis. Viena – politiskā – kritērija izcelšana ir tendencioza. Turklāt aplami ir salikt vienā grozā Upīti, Puškinu un Barklaju de Tolli, jo Upīts ir latviešu literatūras klasiķis, neatkarīgi no viņa politiskās pārliecības; Puškina saistība ar Latviju vai Rīgu ir absolūti minimāla, tāpēc viņa statujai Rīgā nav kultūrvēsturiska pamata; Barklajs de Tolli ir daļa no Baltijas vēstures, tostarp daļa no impērijas vēstures, tātad arī daļa no Latvijas vēstures.

Uzskatu, ka ikviens priekšlikums par kāda pieminekļa nojaukšanu vai pārvietošanu jāizskata atsevišķi. Katrs piemineklis ir gan kādas politiskas idejas vai režīma simbols, gan vēstures avots, tāpēc nevar būt gatavas formulas attiecībā uz visiem ar Krievijas impērijas vai PSRS pastāvēšanas laiku saistītajiem tēlniecības objektiem.

Vita Zelče

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un Sociālās atmiņas pētniecības centra direktore

FOTO: Edijs Pālens, LETA.

Karš Ukrainā pagātnei un tās aktoriem piešķir citu vērtību. Tādēļ publiskajā telpā esošo padomju simbolisko zīmju revīzija un demontāža kontekstuāli ir saprotama. Starp piecām Rīgas domes Pieminekļu padomes lēmumā minētajām personībām, kurām veltītos pieminekļus vai plāksnes paredzēts noņemt vai pārvietot, nav liekama vienādības zīme. Katram no viņiem ir sava biogrāfija, vieta kultūrā un politikā, loma padomju ideoloģijā un Latvijas sovjetizācijā, kā arī Krievijas imperiālisma politikas īstenošanā.

Kara radītā situācija un vēlme kardināli un ātri veikt publiskās telpas desovjetizāciju un dekolonizāciju diez vai ļaus dažu dienu vai pat mēnešu laikā izsvērt katras no šīm personībām vainu Latvijas sovjetizācijā. Iespējams, būtu vērts demontāžas procesus piebremzēt, iesaistīt publiskajā diskusijā plašāku interesentu loku, piemēram, pētniekus, tēlniekus, pašvaldību un novadu kultūras institūciju pārstāvjus, debatēt un pieņemt šim laikam atbilstīgu lēmumu –, kāda vieta mūsu identitātē ir, piemēram, Upītim, Saksei vai Zutim?

Solvita Vība

Latvijas Okupācijas muzeja direktore

FOTO: Zane Bitere, LETA.

Latvijas likumdevējs vairākas reizes ir apstiprinājis okupācijas faktu un totalitāro okupācijas varu nosodījumu: 1996. gadā pieņēma “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”, 2005. gadā – “Deklarāciju par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu”, 2014. gadā ar preambulu papildināja Latvijas Republikas Satversmi.

Iepriekšējā gada 16. jūnijā pieņemtais speciālais likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” attiecībā uz publiskajā telpā esošo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu eksponēšanas aizliegumu noteica termiņu objektu demontāžai – pašvaldības to īsteno ne vēlāk kā līdz 2022. gada 15. novembrim. Diemžēl jākonstatē, ka nav notikusi visu objektu demontāža. Process turpinās, izvērtējot publiskajā vidē esošo pieminekļu atbilstību iepriekš minētajā likumā noteiktajiem kritērijiem, – objekts slavina PSRS vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu, ar to saistītu notikumu vai personu; slavina totalitārismu, vardarbību, militāru agresiju, karu un kara ideoloģiju; ietver padomju varas vai nacisma simbolus. Tātad padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu demontāža ir likuma prasība, kas jāievēro, līdz ar to pieminekļu novērtēšana un demontāža jāturpina.

Runājot par Krievijas impērijas pieminekļu pārvietošanu vai demontāžu (tas neietilpst likuma tvērumā), jānorāda, ka šāds jautājums tika izvirzīts arī pēc Latvijas valsts dibināšanas. Piemēram, 1923. gadā Rīgas vecāko publisko parku Ķeizardārzu jeb Cara dārzu, kas tika izveidots 1721. gadā pēc Krievijas cara Pētera I iniciatīvas, pārdēvēja par Viestura dārzu, godinot 13. gadsimta zemgaļu vadoni Viesturu. Bija nolemts uz šo parku pārvietot ne tikai Triumfa arku, bet arī citus Krievijas impērijas laiku slavinošus objektus – Uzvaras kolonnu, Pētera I pieminekli –, taču 1940. gadā padomju okupācija šos plānus izjauca.

Manuprāt, jautājums par publiskajā vidē vēl esošo Krievijas impērijas, tālaika notikumu un personu slavinošo pieminekļu pārvietošanu vai demontāžu būtu jārisina sistēmiski un vienoti valstī, balstoties uz ekspertu diskusijām un sabiedrības iesaisti. To nevajadzētu atstāt sadrumstalotai lemšanai pašvaldībām atbilstoši to politiskajai gaumei.

Daina Bleiere

vēstures zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece

FOTO: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitāte.

Krievijas iebrukums Ukrainā ir ļoti krasi aktualizējis jautājumu par publiskās telpas desovjetizāciju. Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas tika novākti visi tie pieminekļi, kas vistiešāk simbolizēja padomju impērijas varu un ideoloģiju. Palikušie bija vai nu politiski jutīgi, vai neviennozīmīgi vērtējami no mākslinieciskās vērtības vai attēloto personu darbības vērtējuma aspekta.

Uzskatu, ka Uzvaras pieminekļa nojaukšana ir pozitīvi vērtējama. Piemineklis, manuprāt, nebija izcils no mākslinieciskās vērtības viedokļa. Tas bija kļuvis par sava veida simbolu tiem, kuri Latvijas valsti uztvēra kā pārpratumu vai vismaz pamāti. Protams, var uzdot jautājumu, kā šī sabiedrības daļa organizēs savu atmiņas telpu tagad, kad pieminekļa vairs nav. Pieļauju, ka ir daļa padomju okupācijas laika pieminekļu, ielu nosaukumu u. tml., kas bija pārdzīvojuši PSRS sabrukumu dažādu iemeslu dēļ. Neredzu iemeslu, kādēļ Rīgā vajadzētu būt, piemēram, Gogoļa un Turgeņeva ielām, kas ir mantojums nevis no Padomju, bet Krievijas impērijas. Tomēr man ir arī bažas, ka šajā postpadomju telpas attīrīšanas degsmē mēs aizejam par tālu. Pieļauju, ka A. Upīša pieminekli nāksies un varbūt pat vajag pārvietot kaut kur citur saistībā ar koncertzāles celtniecību. Taču novākt pavisam? Varbūt A. Upīša piemineklis pēc kāda laika tiks uztverts kā simbols sarežģītajam 20. gadsimtam Latvijas vēsturē, tā pretrunām – ideoloģiskajām un cilvēciskajām?

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI