NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
25. martā, 2023
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Ziņa
TĒMA: Kultūrpolitika
5
5

Latvija vienmēr atcerēsies un pieminēs izsūtījumā Sibīrijā bojāgājušos tautiešus

Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Ieva Čīka, LETA.

25. marts Latvijā ir sēru diena. 1949. gada 25. marta naktī, īstenojot Baltijas iedzīvotāju deportācijas operāciju “Krasta banga” (“Priboj”), uz specnometinājuma vietām Sibīrijā izveda aptuveni 42 tūkstošus cilvēku, tai skaitā 10 tūkstošus bērnu. Šodien Latvijas pašvaldībās – Rīgā, Valmierā, Alūksnē u. c. – notiek piemiņas pasākumi. Sniedzam retrospektīvu ieskatu LV portāla arhīva publikāciju klāstā par padomju genocīda īstenotajām Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanām un atceres dienu nozīmi vēsturiskās atmiņas veidošanā.

Latvijas iedzīvotāji staļinisko deportāciju pirmo reizi pieredzēja 1941. gada 14. jūnijā, kad uz gulaga nometnēm un Sibīrijas specnometinājuma vietām tika izvesti 15 424 cilvēki, to vidū vairāki Latvijas valstsvīri, militārie un saimnieciskie darbinieki, zinātnieki. “Šīs deportācijas mērķis bija attīrīt Latviju no okupācijas režīmam “sociāli bīstamiem elementiem”,” Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 9. sējumā skaidro vēsturnieks Jānis Riekstiņš.

Lielākā Latvijas iedzīvotāju deportācijas akcija tika sagatavota un īstenota 1949. gada ziemā un pavasarī. Tā bija vērsta galvenokārt pret kādreiz turīgākajiem zemniekiem jeb “kulakiem”, kā arī “nacionālistiem”. 

Hronoloģija

  • Latvijas Padomju Savienības Republikas (LPSR) prokurors Aleksandrs Mišutins 1948. gada 21. septembra ziņojumā LK(b)P CK 1. sekretāram J. Kalnbērziņam ieteica “uzdot [..] kāda LK(b)P CK sekretāra vadībā izstrādāt un sagatavot iesniegšanai attiecīgajām iestādēm jautājumu par visnaidīgāko un šķiriski vissvešāko elementu, kuri atrodas Latvijas PSR, izsūtīšanu uz valsts iekšieni”. 1949. gada 17. janvārī Igaunijas Komunistiskās partijas CK 1. sekretārs N. Karotamms ziņojumā J. Staļinam aicināja “kulaku” izsūtīšanu no Baltijas pabeigt līdz pavasara sējai.
  • 1949. gada 29. janvārī pieņemtajā PSRS Ministru Padomes pilnīgi slepenajā lēmumā Nr. 390-138 bija noteiktas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas: 1) “kulaki” un viņu ģimenes; 2) “bandītu” un “nacionālistu”, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto “bandītu” ģimenes locekļi; 3) legalizējušies “bandīti” un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību; 4) “bandītu” atbalstītāju ģimenes locekļi. Kopumā vairāk nekā 29 tūkstoši Baltijas ģimeņu.
  • 1949. gada februārī PSRS Valsts drošības ministrija izdeva pavēli un instrukciju par izsūtīšanas kārtību un izsūtāmo uzskaites lietu sagatavošanu. Izsūtāmo lietas tika sagatavotas jau februārī un martā. Slēdzienu par “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu apstiprināja LPSR valsts drošības ministrs A. Noviks vai viņa vietnieks, savukārt “nacionālistu” ģimeņu izsūtīšanas slēdzienu sankcionēja LPSR prokurors A. Mišutins vai viņa vietnieks.
  • Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra S. Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali.
  • 1949. gada 17. martā LPSR Ministru Padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 282 “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR”, nosakot, ka jāizsūta 10 tūkstoši “kulaku” ģimeņu, kā arī apstiprināja apriņķu izpildkomiteju sagatavotos izsūtāmo sarakstus. “Bandītu” un “nacionālistu” izsūtīšanu vēlāk noformēja PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķajā apspriedē.
  • Ar LPSR Ministru Padomes 1949. gada 24. marta lēmumu Nr. 297 izsūtīto “kulaku” manta, izņemot to, kuru izsūtāmie ņem līdzi, tika pasludināta par konfiscētu.

Par 25. marta operācijas “Krasta banga” rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas Valsts arhīvā: “Pirmais ešelons Nr. 97 329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā pulksten 15 un 47 minūtēs; Nr. 97 340 no Jelgavas – 28. martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildu vēl viens vilciens – 33. ešelons (Nr. 97 383) no Rēzeknes – 30. martā pulksten 10 un 08 minūtēs. Pavisam 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes, tai skaitā 41 828 cilvēki, tostarp 11 523 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni. Nākas secināt, ka šie skaitļi nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu saraksta sastādīšanas VDM darbinieki noņēma kļūdaini izsūtītos, kā arī iekrāva no jauna atvestos, un šīs izmaiņas ne vienmēr paspēja izlabot vagonu sarakstos.”

Vairāk par tēmu >>

Deportācijas nebija okupācijas varas mērķis. Tas bija PSRS līdera Josifa Staļina laikā realizēts veids, “kā atrisināt dažādas politiskas problēmas”.  Šīs represijas formas iezīme bija tā, ka sodīja nevis atsevišķus pilsoņus, bet cilvēku grupas – atbilstoši varas noteiktiem sociāliem, etniskiem vai citiem kritērijiem.

Aizveda ne tikai cilvēkus. Lopu vagonos iekrāva un uz svešu zemi nebūtībā aizsūtīja vairākās paaudzēs uzkrātās zināšanas, uzņēmību un paraugu nākamajām paaudzēm, kas izšķīda un gāja bojā bargajos apstākļos Sibīrijā.

Vairāk par tēmu >>

Piemiņas dienu nozīme

LV portālam: LIDIJA LASMANE-DOROŅINA

“Ja mums būtu pamats – savas vērtības un zeme zem kājām –, mēs spētu būt pietiekami lepni, arī savas vēstures traģiskos notikumus atceroties.

Piemiņas dienas cilvēkam jāuzlūko vienkārši kā vēstures faktu, kas ir noticis ar tautu, no kuras tu nāc. Pārdomājiet savu senatni, to skaisto, ko mūsu senču devuši! Jāapzinās, ka mēs dzīvojam tik brīnišķīgā vietā, kādas nekur citur pasaulē tik skaistas nav. Latvijā nav tādu dabas stihiju kā milzu zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami. Dievs mūs lutina.

Deportāciju atceres dienas – 25. martu un 14. jūniju – būtu noteikti jāpiemin, jo tie bija mūsu iznīcināšanas datumi. To no savas atmiņas nedrīkstam izsvītrot, lai bērni to zina, lai totalitārisms tādā mērā vairs nekad neizvērstos. Tam patīk atkārtoties – varas uztiepšana tik viegli veidojas, tādēļ mums vienmēr ir jābūt nomodā. Kurā datumā atceri apvienot? Tas varētu būt plašākas diskusijas vērts jautājums.”

Vairāk par tēmu >>

LV portālam: vēsturniece INESE DREIMANE

“Deportācijas – gan 1941., gan 1949. gadā notikušās – ir viena no retajām komunistiskās okupācijas perioda tēmām, kas ir ļoti labi izpētīta. “Balto plankumu” tur praktiski vairs nav.

Tomēr ir cita problēma: laikam ritot uz priekšu, notikumiem attālinoties un aculieciniekiem aizejot, mainās notikušā uztvere un interpretācijas. Vēl nesen deportāciju stāstu varēja izstāstīt tie, kurus tās bija tieši skārušas. Tagad šo cilvēku skaits ir daudz mazāks, un viņu vietā runā citi – bērni, mazbērni, kaut ko lasījušie vai dzirdējušie. Diemžēl nereti viņu izpratne ir aptuvena, un konkrētu faktu vietā kaut kas tiek piedzejots, nocitēts ne visai korekts apgalvojums u. tml. Piemēram: “Man tolaik bija divi gadi, bet vēlāk dzirdēju, ko stāstīja.” Tās nav paša cilvēka atmiņas, bet sazin kurš pārstāsts...

Piecdesmit gadi nenormālā ekonomiskā un politiskā sistēmā – tas ir ļoti daudz. Arī ar “galvām” nav tik vienkārši, jo šeit diemžēl ir ļoti daudz valstij nelojālu cilvēku, kuri savu domāšanu un uzskatus nekad nemainīs. Ar to jārēķinās, un tas jāpatur prātā. Vienlaikus tas ir svarīgs iemesls, kādēļ daudzi procesi notiek lēnām. Tomēr man īsti nepatīk mērķis “atstāt to visu pagātnē”, jo tas nedaudz izklausās pēc aicinājuma veikli visu aizmirst un vairs nepieminēt, kas ir izdevīgi tikai Latvijas neatkarības ienaidniekiem. To mēs nedrīkstam atļauties. Tāpat kā nedrīkstam atļauties izdarīt virspusējus secinājumus par komunistu okupācijas gadiem, vieglprātīgi izturēties pret faktiem un ignorēt to, ka zaudējumi šajos gados piemeklēja lielāko mūsu sabiedrības daļu.”

Vairāk par tēmu >>

LV portālam: vēsturnieks KĀRLIS SILS

“Svētku, atzīmējamo un atceres dienu kontekstā tas, ka kādas dienas atzīmēšana ir politiski vai ideoloģiski motivēta, nav kritērijs šīs dienas izvērtējumam, jo visi valsts noteiktie svētki balstās ideoloģiskā pārliecībā un (lielākajā daļā gadījumu) ir apzināta politika.

Aplūkojot pārējās atceres dienas, jāsecina, ka problēma nav pieminamajā notikumā vai datuma izvēlē, – totalitāro režīmu upuri ir pelnījuši piemiņu. Atsevišķi ir jāpiemin arī lielās 20. gs. traģēdijas Latvijas kontekstā – Latvijas okupācija, izsūtīšana un holokausts. Tāpat piemiņu ir pelnījuši karavīri, kuri ir karojuši Latvijas valsts labā vai ir tikuši nelikumīgi mobilizēti abu okupācijas varu armijās.

Problēma slēpjas sabiedrības izpratnē par piemiņas nozīmību un tajā, kā mēs izmantojam šos piemiņas brīžus, lai diskutētu un atgādinātu sev par iemesliem, kāpēc šīs traģēdijas notika un kā mums izvairīties no līdzīgu traģēdiju atkārtošanās.”

Vairāk par tēmu >>

LV portālam: Kokneses fonda padomes locekle SANDRA KALNIETE

“Manuprāt, būtiskākā kolektīvās atmiņas veidošanā ir patiesības jeb faktu noskaidrošana, jo sabiedrībai ir jāzina, kas ir noticis, kas par to ir atbildīgs, kas ir cietušie, kurus pieminam. Un pats svarīgākais – šis process nepieciešams izlīgumam. Mums ir jāpanāk izlīgums par savas vēstures traģiskajām lappusēm. Bez tā nav iespējams iet tālāk. Izlīgumam ir vajadzīgs arī zināms laiks, lai cilvēki, kuri tieši cietuši un pārdzīvojuši represijas, spētu psiholoģiski ar to tikt galā un lai pāridarījumi ieietu dziļākā apziņas slānī.

Mums ir jāsaprot arī tie cilvēki, kuri 20. gadsimta šausmas ir pieredzējuši un kuri nevar šos pārdzīvojumus novilkt kā kleitu. Tas kaut kādā mērā ir mūsos visos, ne tikai karus un represijas pieredzējušajā paaudzē. Domāju, arī manī ir šī trauma, lai gan pati neesmu piedzīvojusi badu, taču par to esmu dzirdējusi no saviem vecākiem. Ir jāpaiet laikam, lai sabiedrība varētu tam tikt pāri. Un tās piemiņas ceremonijas, kas visur Latvijā notiek 14. jūnijā un 25. martā, nav uzspiestas. Tās notiek dabiski. Vēl arvien valsts nav uzcēlusi nacionālas nozīmes pieminekli vai piemiņas vietu šiem traģiskajiem notikumiem. Viss ir privātpersonu vai pašvaldību iniciatīva, kas vēlreiz apliecina, ka tā ir dziļa sabiedriska nepieciešamība – pieminēt, tikt šiem pārdzīvojumiem pāri un tad iet tālāk. Tie, kuri sevī vairs nenes šo traumu, un labi, ka tādu ir arvien vairāk, uz šo pieminēšanas vajadzību droši vien raugās kritiski, viņiem šķiet – nu, cik tad var! Taču tas ir dabisks process, kam jāiziet cauri, un to nevar ne pasteidzināt, ne palēnināt. Tam ir starptautiski piemēri – Vācija un vācieši, kam arī bija jāiziet cauri smagiem kompleksiem, tai skaitā vainas apziņai, jo viņi – atšķirībā no Krievijas – izjuta atbildību par nacisma noziegumiem Eiropā. Krievijā deboļševizācija nav notikusi. Gluži otrādi – Staļins tiek glorificēts.”

Vairāk par tēmu >>

LV portālam: dzejniece ANDA LĪCE

1949. gada 25. martu atceros fragmentāri. Iepriekšējā vakarā biju diezgan stipri saslimusi, līdz ar to no brauciena palikušas baisas un nesaprotamas bildītes. Atmiņu fragmenti, jo daudz ko neatceros, bet to, ko atceros, gribu saglabāt. Esmu par to šur tur rakstījusi, tas gan ir izkaisīts. Man gribas to visu, cik nu ir, savākt kopā, salikt vienā bildē un paskatīties, kas no tā iznācis.

Tieši Atmodas pirmajos gados, kad sāka pieminēt 1949. gada deportāciju, ļoti daudzi par to runāja, un tas bija tik pašsaprotami, jo 25. marts allaž iekrīt ciešanu laikā, tādēļ var teikt, ka tauta savā ziņā atkārtojusi Golgātas ceļu. Taču mēs atbīdām malā jautājuma otru pusi: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” Mēs uzskatām, ka mūsu ciešanas vajag gandarīt, ka vajag atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Cilvēki tik daudz noņemas ar šīm lietām, pieprasīdami taisno tiesu, ka neatstāj nevienu darbu Dievam. Man ir sajūta, ka mēs visu atlikušo dzīvi pavadīsim tiesas zālēs, tiesājoties par vecām un jaunām lietām un par tām, kas tikai būs. Knuts Skujenieks, kuram ir liela svešas varas pieredze, kādā intervijā teica, ka viņam jau rokas sāpot no sēru karogu turēšanas.

Laikam ejot, uzsvariem uz šīs milzīgās vēsturiskās drāmas notikumiem būtu jāmainās. Pašā sākumā, kad tika atrauts vaļā noklusējums kā aizsprosts, zaudējuma sāpēm vajadzēja izlīt, un tās tik loģiski turpinājās ziedu ceļā pie Brīvības pieminekļa. Skaists, iepriekš nesarunāts mūsu tautas žests. Tālāk būtu bijis jāseko, ko mēs no tā esam iemācījušies, ko sapratuši un ko noteikti nedrīkstam vairs atkārtot. Bet ko visu laiku atkārtojam.”

Vairāk par tēmu >>

LV portālam: vēsturnieks MĀRTIŅŠ MINTAURS

“Piemiņas un atceres dienu noteikšana kalendārā ir visvieglākais vēsturiskās atmiņas saglabāšanas veids, tieši tādēļ tas šķiet formāls. Ir dienas, kad likums prasa izkārt valsts karogu (ar vai bez sēru noformējuma), un ir dienas, kad notiek papildu piemiņas pasākumi, kas saistīti ar notikumiem, kuru nozīmi esam aicināti atcerēties. Tādējādi piemiņas un atceres dienas ir dažādas gan pēc mēroga, gan satura, gan pēc tā, cik “intensīvas” ir konkrēto notikumu piemiņas izpausmes. Kopumā šāds politiskais kalendārs ir labs barometrs, kas rāda sabiedrības vēsturiskās atmiņas blīvumu, taču tas nav atkarīgs tikai no piemiņas dienu skaita, bet arī no tā, ar ko ir saistītas piemiņas izpausmes noteiktajā dienā.

Neviens mums neiedos gatavu formulu vai sarakstu ar notikumiem un cilvēkiem, kuru piemiņa jāsaglabā vai, gluži otrādi, jāaizmirst. Var izveidot šādu sarakstu, taču to ieviest ir iespējams tikai diktatoriskā valstī. Arī kopējo labumu nevar definēt no malas, tikai ar ekspertu viedokli būs par maz, sabiedrībā vienmēr pastāvēs dažādi uzskati par to, kas ir kopējais labums.”

Vairāk par tēmu >>

Latvijā notiek 25. marta piemiņas dienas pasākumi

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI