VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
10. augustā, 2018
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
10
10

Sabiedrībai jāzina, kas ir noticis, kas par to ir atbildīgs, kas ir cietušie

LV portālam: Kokneses fonda padomes locekle SANDRA KALNIETE

Sandra Kalniete: “Mums ir jāpanāk izlīgums par savas vēstures traģiskajām lappusēm. Bez tā nav iespējams iet tālāk.”

FOTO: Liene Pētersone, izdevniecība „Žurnāls Santa”

Ne tikai vēsturei un upuriem, bet jo sevišķi šodienai un mums pašiem kā spēka, harmonijas un izlīguma avots – par to, kam nepieciešams Likteņdārzs, stāsta Kokneses fonda padomes locekle SANDRA KALNIETE.  11. augustā aprit 10 gadu, kopš Koknesē sākts Likteņdārza projekts, veltot to Latvijas simtgadei.

īsumā
  • Likteņdārzs ir piemiņas vieta 20. gadsimta totalitāro režīmu upuriem.
  • Likteņdārza projektu konkursā no vairāk nekā 200 pretendentiem starptautiska žūrija izvēlējās japāņu ainavu arhitektu Masuno, kura darbs pārliecināja ar savu filozofiju un tās pārvēršanu reālā dārza arhitektūrā.
  • Zeme, uz kuras top Likteņdārzs, ar likumu nodota valsts īpašumā.
  • Likteņdārza ierīkošana turpināsies, tā pabeigšanai nepieciešami ziedojumi.
  • Likteņdārzs rosina izlīgumu par dramatiskajām vēstures lappusēm, bez kura nav iespējams iet tālāk.

Likteņdārza mājaslapā par tā ideju teikts: “Likteņdārzs ir dabā veidots simbols nemitīgai tautas atjaunotnei un izaugsmei.” Savukārt Likteņdārza likumā pausts, ka tas ir “piemiņas vieta, kuras izveides un attīstības mērķis ir apzināt, atcerēties un godināt cilvēkus, kurus totalitāro režīmu dēļ Latvija zaudēja 20. gadsimtā”. Kas īsti ir Likteņdārzs, un kāpēc mums tas nepieciešams?

Atbildes varētu būt visdažādākās. Taču Likteņdārzs tiek veidots vispirms kā piemiņas vieta gan traģiski bojā gājušajiem, gan cietušajiem no abiem Latviju piemeklējušajiem 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem. Vilim Vītolam bija iecere tādu veidot uz salas Daugavā pie Kokneses. Savukārt es loloju ideju par milzīgu akmens krāvumu, kurā katru akmeni totalitārisma upuriem veltītu viņu tuvinieki. Likteņdārzā šīs abas idejas ir apvienojušās.

Taču – kam šī piemiņa ir vajadzīga? Tiem, kas dzīvo šodien un dzīvos rīt. Piemiņa ir ne tikai sāpes un sēras, bet arī spēka avots. Cilvēki, kuri 20. gadsimtā izgāja caur neiedomājamiem pārbaudījumiem un ciešanām, to izturēja un turpināja dzīvot. Arī tie, kuri bija devušies trimdā un uzcēla tur sev jaunu dzīvi. Tas ir iedvesmas stāsts, par kuru jāvēsta arī Likteņdārzam.

Arvien vairāk un vairāk par Likteņdārzu interesējas jauni cilvēki. Tur notiek jauniešu nometnes, skolēni brauc ekskursijās. Pēdējos gados piedāvājam aktivitātes virtuālajā vidē, pasaulē, kurā viņi dzīvo. Esam izveidojuši Liktens gāti, kas vēsta par pagrieziena punktiem mūsu tautas 20. gadsimta vēsturē, stāstot par konkrētu cilvēku likteņiem. Tas viss jauniešiem ļoti patīk. Plānojam veidot interaktīvu datubāzi par visiem cilvēkiem, kas gājuši bojā Sibīrijā, cietuši politiskās represijās, bijuši trimdā, – sava veida virtuālu muzeju, piemiņas namu, kurā katrs varētu papildināt stāstus par saviem cietušajiem tuviniekiem ar sev vien zināmiem faktiem. Likteņdārzā laulājas jaunie pāri, stāda savu koku un vēlāk brauc to apraudzīt jau ar saviem bērniem. Tātad – pavediens starp pagātni, tagadni un nākotni tur nemitīgi pilnveidojas un attīstās.

Kāpēc Likteņdārzam izvēlēta tieši šī vieta – HES ūdenskrātuves uzpludināšanas rezultātā tapusī sala Daugavā?

Tam ir gan praktiski, gan simboliski apsvērumi. Protams, vēl labāk būtu bijis izveidot nacionālu piemiņas vietu Zaķusalā Rīgā, Latvijas centrā. Taču tur bija ļoti dārga zeme, privātīpašums. Savukārt Kokneses novada pašvaldība izrādījās ļoti pretimnākoša un vienprātīgi nolēma salu nodot Likteņdārza vajadzībām. Kokneses fonds, ko nodibinājām Likteņdārza veidošanai, šo zemi nomā no pašvaldības.

Simboliskā puse ir tāda, ka, sākumā to tik ļoti pat neapzinoties, Likteņdārzs atrodas trīs novadu – Vidzemes, Sēlijas un Zemgales – sateces vietā. Netālu ir Lielvārde, krasts, no kura Lāčplēsis iegrūda dzelmē Melno bruņinieku. Tur tā cīņa vēl turpinās. Turpat ir Staburags, kuru atceros no savas bērnības, kad mani vecāki, atgriezušies no Sibīrijas, devās svētceļojumā atvadīties no Staburaga pirms tā appludināšanas. Turklāt Daugava ir mūsu likteņupe. Un, kā teica Rainis, Daugav’s abas malas mūžam nesadalās.

Likteņdārzu veido pēc japāņu arhitekta Šunmio Masuno izstrādātā projekta. Kāpēc konkursā no vairāk nekā 200 projektiem tika izvēlēts tieši šis autors?

Viena no grūtībām, kad izsludina projektu konkursu, ir darīt zināmu to pēc iespējas plašākam pretendentu lokam. Toreiz, ņemot vērā, ka savulaik biju Latvijas vēstniece UNESCO, vērsos tur ar lūgumu izplatīt šo informāciju organizācijas nacionālajās komitejās visā pasaulē. Tā rezultātā no 207 iesniegtajiem darbiem apmēram puse bija no ārzemēm. Arī žūrija bija starptautiska. Pēc trim atlases kārtām, kurās pretendentus vērtēja anonīmi, nezinot viņu vārdus, atsijāja 10 projektus, no kuriem pēc vienprātīga balsojuma izvēlējāmies Masuno – japāņu dārzu arhitektu.

Kas šajā projektā bija tik pārliecinošs?

Projekta filozofija un tās pārvēršana reālā dārza arhitektūrā – ceļš, kurā cilvēks no sāpēm un sērām aiziet uz harmonijas meklēšanu un atspirgšanu. To iemieso šī ainava – tur ir gan kontemplācijas vietas, vietas, kur kavēties piemiņā, koki, ko cilvēki stādījuši, pieminot savus tuviniekus, gan atdzimšanas vieta, kas pašlaik vēl top, – ar Latvijas pļavu ziediem klāts pakalns. Arī akmeņu amfiteātris, kur cilvēki var sanākt kopā, justies vienoti un skatīties, kā saule riet. Masuno dārzu ierīkojis ar aprēķinu, lai pēdējie rietošās saules stari skar amfiteātra centru tieši 18. novembrī. Taču man šķiet, ka zināt, kas projektā ir domāts, nav tik svarīgi, ir jāļaujas harmonijai, ko šī ainava sniedz. Neesmu sastapusi nevienu, kurš neizjustu, cik nomierinoša, cik apskaidrojoša ir pastaiga Likteņdārzā.  

Kad Likteņdārzs, kurš paredzēts kā dāvana Latvijai simtgadē, būs uzskatāms par pilnībā pabeigtu?

Ziedojumu plūsmu dārza ierīkošanai samazināja 2009. gada ekonomiskā krīze. Patlaban līdz galam vēl jāizveido virtuālais piemiņas nams. Līdz galam jāuzber pakalns, uz kura būs gaismas ziedu pļava. Dārgākā daļa ir administratīvā ēka, kurai pašlaik ir pamati, sienas un jumts. Šī ēka ir ļoti nepieciešama, jo šobrīd Likteņdārzā ir ļoti nepilnīgas labierīcības, nav nevienas vietas, kur apmeklētāji varētu ieiet, izdzert tasi kafijas un pārdomāt redzēto. Tas viss ir plānots šajā ēkā, kuru kā ziedojumu projektējis arhitekta Kronberga birojs. Tur paredzēta arī kapela, kur aizlūgt par tuviniekiem, un konferenču zāle. Pašai administrācijai paredzēta viena neliela telpa, jo Likteņdārza apsaimniekošana notiek galvenokārt uz brīvprātības pamata un administratīvā nasta ir ļoti neliela.

Konkrētu datumu, kad viss Likteņdārzā būs pabeigts, neņemos nosaukt, jo nav iespējams noteikt, kad spēsim savākt tik daudz ziedojumu, lai pabeigtu šīs visdārgākās projekta daļas. Otrkārt, dārzs nemaz nevar būt gatavs kādā vienā brīdī – tas ir dzīvs, tas attīstās, koki aug, dārzs ir jākopj.

Kas līdz šim ir bijuši lielākie Likteņdārza atbalstītāji, un kā domājat turpināt līdzekļu vākšanu, ņemot vērā, ka trūkst vēl 1,7 miljonu?

Līdz šim dārza projektā ir ieguldīti ap 2,5 miljoniem – lielākoties privātpersonu un juridisko personu ieguldījums. Ar valsts finansējumu ir nostiprināts Daugavas krasts un tiek celta administratīvā ēka. Vislielāko atbalstu snieguši “Latvijas Valsts meži”, “Latvenergo”, “Lattelecom”, “Latvijas Gāze”, Stādu audzētāju biedrība un dārzniecības, kas ziedojušas stādus. Visus atbalstītājus šeit nav iespējams nosaukt, taču tādu ir bijis daudz. Arī turpmāk strādāsim ar ziedotājiem, sniedzot precīzas atskaites, kā līdz šim jau esam darījuši. Šobrīd ziedojumi atkal ienāk. Ziedo gan Latvijas privātpersonas, iestādes un uzņēmumi, gan no ārzemēm, kur cilvēki dažkārt Likteņdārzu atbalsta, novēlot tam arī mantojumu.

Kāds ir vidējais ziedojums?

To ir diezgan grūti noteikt. Ir tādi, kas ziedo dažus eiro, un tādi, kuri atvēl vairākus tūkstošus. Tipiskākais ziedojums ir no 10 līdz 100 eiro.  

Likteņdārza zeme ar likumu nodota Latvijas valsts īpašumā. Saistībā ar to jau izskanējušas bažas, ka šis objekts kļūs par kārtējo piespiedu maksājumu sabiedrībai.

Nevienu lielu projektu sabiedrība nepieņem uzreiz. Diskusijas savulaik raisījās arī ap Brīvības pieminekļa būvēšanu. Gandrīz katram bija savs viedoklis par to, kādam tam jābūt. Vieni vēlējās grandiozu celtni Daugavas krastā, kurā būtu gan Kara muzejs, gan invalīdiem darbvietas. Citi to redzēja kā milzīgu brīvības kolonnu, vēl citiem piemērotāks likās piemiņas tilts pār Daugavu. Politiķi savā starpā ķildojās, daļai iebilstot, ka nauda, par ko būvēs pieminekli, vajadzīga, lai pabarotu cilvēkus. Kreisie paziņoja, ka organizētā strādniecība neatbalsta līdzekļu vākšanu. Tomēr, kad Saeima nonāca līdz balsojumam, jau bija skaidrs, ka sabiedrības vairākums atbalsta šāda pieminekļa veidošanu, un tikai četri deputāti balsoja pret. Ķildas raisījās arī ap pieminekļa māksliniecisko veidolu. Tomēr, kad 1935. gadā pieminekli atklāja, kritika noplaka. Laika gaitā tas kļuvis par mūsu svētāko vietu, kur svinam valsts svētkus, pieminam represiju upurus un vedam ārvalstu viesus. Esmu pārliecināta, ka arī Likteņdārzs iegūs līdzīgu dimensiju un iebildumi, ka tas kaut kad varētu būt jāatbalsta par nodokļu maksātāju naudu, noplaks, jo tūkstošiem cilvēku paši līdzdarbojas šī dārza veidošanā – gan ar savu darbu, gan ziedojumiem, gan intelektuālo kapitālu. Esmu Likteņdārza projektu rādījusi arī Eiropas izglītības un kultūras komisāram Navračičam, kurš par to izteica apbrīnu, sakot, ka šim piemineklim būtu jāpiešķir Eiropas nozīmes mantojuma zīme.

Kāpēc dārza teritorija bija jānodod valsts īpašumā?

Bija nepieciešams sakārtot īpašumtiesības. Daļa zemes piederēja pašvaldībai, daļa bija privātīpašums, kurā īpašniekiem pašvaldības noteiktā īpašā statusa dēļ tika ierobežota saimnieciskā darbība. Mēģinājumi atpirkt šos zemes gabalus izrādījās neveiksmīgi, jo cena bija augstāka par tirgus vērtību. Nododot pašvaldības zemi valstij, tā arī uzņemas atbildību par to. Vienlaikus likums nosaka, kādas darbības tur ir pieļaujamas.

Likteņdārza likumā kā pirmais no tā pastāvēšanas uzdevumiem minēts – kolektīvās atmiņas uzturēšana. Ko, atskatoties uz 20. gadsimta vēsturi, tajā vajadzētu uzturēt, kultivēt?

Manuprāt, būtiskākā kolektīvās atmiņas veidošanā ir patiesības jeb faktu noskaidrošana, jo sabiedrībai ir jāzina, kas ir noticis, kas par to ir atbildīgs, kas ir cietušie, kurus pieminam. Un pats svarīgākais – šis process nepieciešams izlīgumam. Mums ir jāpanāk izlīgums par savas vēstures traģiskajām lappusēm. Bez tā nav iespējams iet tālāk. Izlīgumam ir vajadzīgs arī zināms laiks, lai cilvēki, kuri tieši cietuši un pārdzīvojuši represijas, spētu psiholoģiski ar to tikt galā un pāridarījumi ieietu dziļākā apziņas slānī. Izlīgums ir arī pamatā Likteņdārzam – cilvēkam ir jāatrod harmonija un saskaņa, lai viņš varētu iet tālāk.

Arvien biežāk izskan iebildumi, ka latviešiem ir par daudz sēru un atceres dienu, ka pārāk kultivējam pagātnes negatīvos aspektus, tādējādi pieņemdami upura paštēlu.  Kā raudzīties uz Likteņdārzu šajā kontekstā?

Latvijā nemaz nav īpaši daudz sēru dienu. Nav tā, ka visu laiku nodarbojamies tikai ar pieminēšanu. Taču šīs dienas liecina, ka sabiedrībai tās acīmredzot ir vajadzīgas, ka neesam vēl līdz galam izgājuši sēru un piemiņas procesu.

Runājot par Likteņdārzu saistībā ar pārmetumiem negatīvā kultivēšanā, pirmkārt, jāteic: tie, kas tā uzskata, Likteņdārzā laikam gan nav bijuši. Tas absolūti neuzspiež sēru un nomāktības sajūtu. Gluži pretēji – dārzs rada harmonijas un refleksijas atmosfēru. Un cilvēks pēc saskarsmes ar šo dabas mieru un daiļumu kļūst apskaidrotāks un arī gaišāks. Un šī harmonijas gūšana ved pretim izlīguma iespējamībai. 

Man šķiet, ka šajā kritikā atspoguļojas arī paaudžu skatījuma nesaderības. Taču ir jāsaprot arī tie cilvēki, kas 20. gadsimta šausmas ir pieredzējuši un kas nevar šos pārdzīvojumus novilkt kā kleitu. Tas kaut kādā mērā ir mūsos visos, ne tikai karus un represijas pieredzējušajā paaudzē. Domāju, arī manī ir šī trauma, lai gan pati neesmu piedzīvojusi badu, taču par to esmu dzirdējusi no saviem vecākiem. Ir jāpaiet laikam, lai sabiedrība varētu tam tikt pāri. Un tās piemiņas ceremonijas, kas visur Latvijā notiek 14. jūnijā un 25. martā, nav uzspiestas. Tās notiek dabiski. Vēl arvien valsts nav uzcēlusi nacionālas nozīmes pieminekli vai piemiņas vietu šiem traģiskajiem notikumiem. Viss ir privātpersonu vai pašvaldību iniciatīva, kas vēlreiz apliecina, ka tā ir dziļa sabiedriska nepieciešamība – pieminēt, tikt šiem pārdzīvojumiem pāri un tad iet tālāk. Tie, kuri sevī vairs nenes šo traumu, un labi, ka tādu ir arvien vairāk, uz šo pieminēšanas vajadzību droši vien raugās kritiski, viņiem šķiet – nu, cik tad var! Taču tas ir dabisks process, kam jāiziet cauri, un to nevar ne pasteidzināt, ne palēnināt. Tam ir starptautiski piemēri – Vācija un vācieši, kam arī bija jāiziet cauri smagiem kompleksiem, tai skaitā vainas apziņai, jo viņi – atšķirībā no Krievijas – izjuta atbildību par nacisma noziegumiem Eiropā. Krievijā deboļševizācija nav notikusi. Gluži otrādi – Staļins tiek glorificēts.

Vai, jūsuprāt, nav pienācis laiks īpašai piemiņas vietai, kas veltīta neatkarības atjaunošanai kā absolūti pozitīvi ievirzītai vēstures pieminēšanas iespējai?

Mēs 4. maiju pieminam kā ļoti svarīgu datumu. Lieliskākā piemiņa neatkarības atgūšanai, manuprāt, ir pati mūsu valsts, kura varbūt nav ideāla, taču ar katru gadu kļūst labāka.

Ko varam darīt, lai Latvija nākamajā simtgadē nepiedzīvotu tos likteņa sitienus, kam veltīts Likteņdārzs?

Te jārunā par vairākām nepieciešamībām. Pirmkārt, demokrātijas pilnveidošana un saglabāšana. Tikai demokrātijas apstākļos ir iespējams tiesiskums. Tas ir priekšnosacījums arī labklājībai. Otrkārt, valsts robežu un aizsardzības spēju nostiprināšana. Fakts, ka esam NATO un ES dalībvalsts, sniedz mums ļoti lielas militārās un ekonomiskās drošības garantijas, lai Latvijas traģiskais liktenis vairs neatkārtotos. Latvijai blakus ir autokrātiska impērija, un mums ir nemitīgi jādomā, kā sevi nosargāt ne tikai fiziski, bet arī garīgi pret šīs impērijas ideoloģijas izplatību Latvijā. Tas ir visgrūtākais uzdevums.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU