Otrais pasaules karš, sašķeļot Eiropu fiziski, radījis sekas, kuras ievērojami pārsniedz bipolārās pasaules politiskās kartes nospraustās matemātiskās robežas. Šīs nošķirtības sekas, kuras jūtam joprojām, tagad apdraud Eiropas kopējās intereses un nākotni.
Latvijā un postpadomju Austrumos kopumā, kur karš beidzās ar padomju okupāciju, nacisms un komunisms pamatos tiek uzlūkoti savstarpējā saistībā kā līdzvērtīgi ļaunumi. Taču, lai cik pašsaprotams mums liktos šāds novērtējums, tas nenozīmē, ka ar līdzīgu pārliecību dzīvo arī Latvijas šodienas sabiedrotie Rietumeiropā.
Eiropā kopumā saistībā ar 20.gadsimta otro pusi pastāv vismaz trīs atmiņu kultūras. Divas no tām mums ir labi zināmas - jau minētais austrumeiropiešu redzējums un Krievijā dominējošais viedoklis par Eiropas atbrīvošanu no fašisma. Taču Rietumu vēsturiskās atmiņās, ņemot vērā, ka padomju karaspēks līdz turienei nenonāca vai arī uzturējās tur īslaicīgi, kā ļaunums dominē nacistu okupācija un holokausts. Ne komunisms. Ko piedzīvoja, to arī atceras.
"Rietumeiropas pēckara sabiedrībā komunismu uzlūkoja pozitīvi un, pateicoties ilūzijai par strādnieku valsti, pat romantizēti."
Ņemot vērā, ka Padomju Savienība tik tiešām nesa vissmagākos upurus un karu beidza kā uzvarētāja un Rietumu partnere cīņā pret Hitleru, Rietumeiropas pēckara sabiedrībā to uzlūkoja pozitīvi un, pateicoties ilūzijai par strādnieku valsti, pat romantizēti. Idealizētajam komunismam simpatizēja ne vien pārstāvji Rietumeiropas strādniecībā, bet arī vidusšķirā un inteliģencē, kuras redzamākais pārstāvis šajā ziņā bija franču rakstnieks un filozofs Žans Pols Sartrs. Komunismu kā tautai labāko iekārtu apjūsmoja franču dzejnieks Pols Eliārs un komunismu kā uzvarošu sistēmu redzēja rakstniece Simona de Bovuāra. 1946.gadā par komunistiem Francijā nobalsoja 26% vēlētāju. Savukārt Itālijā kompartijas biedru skaits sasniedza 800 000.
Arī šodienas eiropiešu apziņā, pateicoties nepietiekamām zināšanām par Eiropas vēsturi, komunisms ir apvīts ar naiviem priekšstatiem par brālību un vienlīdzību. Eiropieši tikpat kā neko nezina par PSRS sadarbību ar Vāciju Otrā pasaules kara pirmajos divos gados, noziegumiem un represēto miljoniem. Daudzi Rietumeiropas intelektuāļi komunismu joprojām uzlūko kā neveiksmi piedzīvojušu cilvēces progresīvo centienu projektu, nevis totalitāru diktatūru, no kuras pusgadsimtu cieta miljoniem cilvēku aiz dzelzs priekškara Austrumeiropā un, protams, arī pašā Krievijā.
Vēl 2004.gadā, kad Latviju kopā ar citām Austrumeiropas valstīm uzņēma Briseles Eiropas džentlmeņu klubā, viedoklis, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, izraisīja sašutuma vētru Vācijā.
Eiropas politiskajās aprindās pat labēji orientētu politiķu vidū nav sevišķi lielas intereses cilāt politiski neērtus vēstures jautājumus ne par nacismu, ne komunismu. Pirmajā gadījumā nevienam negribas kaisīt sāli Vācijas brūcēs, otrajā gadījumā - kaitināt Krieviju, kura kā sadarbības nosacījumu izvirzījusi neaktualizēt padomju pagātnes notikumus.
Hitleriskā nacisma noziedzīgais raksturs, lai arī ne pārāk kustināts Eiropas politiskajā olimpā, netiek apšaubīts, bet padomju komunisma nodarījumi tāpēc vien, ka ir citas karā uzvarējušas sistēmas pastrādāti, netiek uzskatīti par līdzvērtīgas attieksmes vērtiem. Tomēr politkorektajā cilvēktiesību Eiropā jau nu vajadzētu zināt, ka upuru ciešanas nedrīkst iedalīt saskaņā ar agresoru mērķiem vai "ticību".
Patlaban, cīnoties ar finanšu, ekonomisko un savas identitātes krīzi, Eiropas Savienība cieš no vienotības trūkuma. Tuvojoties NATO Čikāgas samitam, šis fakts izvirzīts priekšplānā arī kā galvenais militārā apdraudējuma risks laikā, kad ASV klātbūtne Eiropā samazinās.
Eiropa nevar būt vienota, kamēr tās vēsturiskā atmiņa ir sašķelta. Tieši tādēļ ir tik svarīgi veidot līdzsvarotu vēstures izpratni eiropiešu jaunās paaudzes vidū, kas līdzās zināšanām par nacisma noziegumiem un holokaustu sniegtu plašu informāciju arī par totalitārā komunisma noziegumiem.
Gatavība pieņemt līdz šim nezināmus vēstures faktus, atzīstot to pārākumu pār stereotipiem, jaunajiem eiropiešiem noteikti noderēs. Ir pazīmes, ka nepatīkami jautājumi drīz var klauvēt arī pie Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto durvīm. Tuvojas slepenības termiņa beigas daudziem patlaban arhīvos slēgtiem dokumentiem, kas, visticamāk, atklās nepatīkamas 20.gadsimta patiesības un liks mainīt daudzus priekšstatus par mūsu kopējo ne tik seno laiku vēsturi.
"Vienīgais īsti efektīvais risinājums – līdz šim neērtās un neskartās vēstures tēmas iekļaut izglītības sistēmā visā Eiropā."
Lai arī abu minēto 20.gadsimta totalitāro režīmu nodarījumu nosodījums vairs it kā nav nekas tāds, ko varētu kā gružus paslaucīt zem tepiķa, Eiropas līdzšinējā bēdīgā pieredz liecina, ka kopīgās vēstures patiesības ir nemitīgi jāatjaunina, jo tām allaž bijusi tendence ātri pārklāties putekļiem un zaudēt vietu šodienas "reālpolitikas" aizņemtajā pasaulē. Vienīgais īsti efektīvais risinājums – līdz šim neērtās un neskartās vēstures tēmas iekļaut izglītības sistēmā visā Eiropā.
Ar mērķi panākt vienotu iedzīvotāju izpratni par Eiropas vēsturi 2010.gada pavasarī pēc S.Kalnietes iniciatīvas Eiropas Parlamentā tika nodibināta neformālā Vēstures izlīguma grupa, kurā apvienojās vairāk nekā 50 EP deputātu, tajā skaitā arī bijušais EP priekšsēdētājs Hans Gerts Poterings. EUROCLIO kā Eiropas lielākās vēstures skolotāju apvienības (to pārstāv 80 vēstures skolotāju un pasniedzēju biedrības no 51 valsts) iesaistīšanās vienotas vēstures izpratnes veicināšanā ir loģiska un neaizvietojama. To, ko līdz šim nav spējuši politiķi, var paveikt vienīgi pedagogi.
Tam ir daudzsološi priekšnosacījumi: asociāciju EP pārstāvēs represēto ģimenē Sibīrijā dzimusī Sandra Kalniete, bet organizācijas padomes locekļu vidū ir Otrā pasaules kara bēgļu gaitas izgājusī Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Igaunijas aizsardzības ministrs, ekspremjers un vēsturnieks Marts Lārs, kā arī Austrumeiropas vēstures jautājumos kompetentais angļu vēsturnieks Normans Deiviss.
