Plašas deportācijas, kas tika vērstas gan pret atsevišķiem iedzīvotāju slāņiem un kategorijām, gan tautām, bija viens no represiju veidiem, ko Padomju Savienības Komunistiskās partijas un PSRS vadoņi pielietoja t. s. proletariāta diktatūras jeb sava valdošā stāvokļa nostiprināšanai.
Latvijas iedzīvotāji staļinisko deportāciju pirmo reizi pieredzēja 1941. gada 14. jūnijā, kad uz gulaga nometnēm un Sibīrijas specnometinājuma vietām tika izvesti 15 424 cilvēki, to vidū vairāki Latvijas valstvīri, militārie un saimnieciskie darbinieki, zinātnieki. “Šīs deportācijas mērķis bija attīrīt Latviju no okupācijas režīmam “sociāli bīstamiem elementiem”,” skaidro vēsturnieks Jānis Riekstiņš.1
Lielākā Latvijas iedzīvotāju deportācijas akcija tika sagatavota un īstenota 1949. gada ziemā un pavasarī. Tā bija vērsta galvenokārt pret kādreiz turīgākajiem zemniekiem jeb “kulakiem”, kā arī “nacionālistiem”.
Valsts prezidents Egils Levits nosauc trīs galvenos 1949. gada masu deportācijas mērķus, kurus centās īstenot svešā vara:
- iznīcināt mūsu tautas kodolu – zemniekus – un tādā veidā iedragāt atbalstu bruņotajai pretošanās kustībai mežos;
- panākt, lai palikušie piespiedu kārtā iestājas kolhozos;
- ar teroru visaptveroši pārveidot Latvijas zemi un sabiedrību, to pakļaut PSRS interesēm un ideoloģijai.
Kā veidoja izsūtāmo sarakstus
“Zināmākais un diemžēl ļoti grūti no prātiem izdzenamais apgalvojums par deportācijām ir, ka izsūtāmo sarakstus sagatavoja vietējās varas pārstāvji, liekot “listēs” iekšā visus, kurus vien kāds nelabvēlis kaimiņš vai “stukačs” nosaucis,” intervijā LV portālam “Mīti par deportācijām izrādījušies dzīvelīgi” secina Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane. Viņa uzsver: “Tās bija īpaši slepenas, drošības dienesta plānotas un organizētas operācijas, par kurām neviens nedrīkstēja zināt. Visus ar deportācijām saistītos lēmumus pieņēma un dokumentāciju sagatavoja tikai un vienīgi čekas darbinieki.”
Hronoloģija2
- Latvijas Padomju Savienības Republikas (LPSR) prokurors Aleksandrs Mišutins 1948. gada 21. septembra ziņojumā LK(b)P CK 1. sekretāram J. Kalnbērziņam ieteica “uzdot [..] kāda LK(b)P CK sekretāra vadībā izstrādāt un sagatavot iesniegšanai attiecīgajām iestādēm jautājumu par visnaidīgāko un šķiriski vissvešāko elementu, kuri atrodas Latvijas PSR, izsūtīšanu uz valsts iekšieni”. 1949. gada 17. janvārī Igaunijas Komunistiskās partijas CK 1. sekretārs N. Karotamms ziņojumā J. Staļinam aicināja “kulaku” izsūtīšanu no Baltijas pabeigt līdz pavasara sējai.
- 1949. gada 29. janvārī pieņemtajā PSRS Ministru Padomes pilnīgi slepenajā lēmumā Nr. 390-138 bija noteiktas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas: 1) “kulaki” un viņu ģimenes; 2) “bandītu” un nacionālistu, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto “bandītu” ģimenes locekļi; 3) legalizējušies “bandīti” un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību; 4) “bandītu” atbalstītāju ģimenes locekļi. Kopumā vairāk nekā 29 tūkstoši Baltijas ģimeņu.
- 1949. gada februārī PSRS Valsts drošības ministrija izdeva pavēli un instrukciju par izsūtīšanas kārtību un izsūtāmo uzskaites lietu sagatavošanu. Izsūtāmo lietas tika sagatavotas jau februārī un martā. Slēdzienu par “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu apstiprināja LPSR valsts drošības ministrs A. Noviks vai viņa vietnieks, bet nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas slēdzienu sankcionēja LPSR prokurors A. Mišutins vai viņa vietnieks.
- Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra S. Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali.
- 1949. gada 17. martā LPSR Ministru Padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 282 “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR”, nosakot, ka jāizsūta 10 tūkstoši kulaku ģimeņu, kā arī apstiprināja apriņķu izpildkomiteju sagatavotos izsūtāmo sarakstus. “Bandītu” un “nacionālistu” izsūtīšanu vēlāk noformēja PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķajā apspriedē.
- Ar LPSR Ministru Padomes 1949. gada 24. marta lēmumu Nr. 297 izsūtīto “kulaku” manta, izņemot to, kuru izsūtāmie ņem līdzi, tika pasludināta par konfiscētu.
Deportēto cilvēku saraksti (meklētājs) pieejami šeit: http://www.archiv.org.lv/dep1941/meklesana41.php.
Vietējie “aktīvisti” tika instruēti vien dažas stundas pirms operācijas sākuma
Vēsturniece Daina Bleiere min, ka no izsūtāmo uzskaites lietām ir redzams, ka slēdzieni par izsūtīšanu tika sastādīti jau februārī un martā, pirms sarakstu apstiprināšanas apriņku izpildkomitejās 1949. gada 13.–15. martā. Slēdzienus par izsūtīšanu gatavoja valsts drošības orgāni, tikai daļēji ņemot vērā iepriekš sastādītos “kulaku” sarakstus. Par pamatu tika ņemtas arī LPSR Valsts vēstures arhīva izziņas par zemnieku saimniecību stāvokli Latvijas Republikas laikā, galvenokārt 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas dati, neņemot vērā kara gadu un okupācijas politikas postošo ietekmi. Savukārt, kā norāda vēsturnieks J. Riekstiņš, ziņas par “nacionālistiem” tika apkopotas no kara tribunālu spriedumiem, kuri glabājās LPSR Iekšlietu ministrijas 1. specdaļā.
“Vietējo iedzīvotāju iesaiste, protams, bija, taču ne dokumentācijas sagatavošanas posmā, bet tiešajā deportāciju veikšanā,” saka vēsturniece I. Dreimane.
Turklāt, ņemot vērā, ka “akcija tika gatavota pilnīgā slepenībā, vietējie aktīvisti – iznīcinātāju bataljonu dalībnieki, Komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvisti (pēc vēsturnieka H. Stroda pētījumiem – ap 12 000 cilvēku) –, kuriem bija jāpiedalās kā ceļa rādītājiem un pamesto īpašumu uzskaitītājiem tika instruēti tikai dažas stundas pirms operācijas sākuma,” raksta D. Bleiere.
Vēsturniece norāda, ka avoti liecina – informācijas noplūde dažkārt tomēr bija un ne mazums cilvēku zināja vai vismaz nojauta, ka kaut kāda masu akcija tiek gatavota. “Taču ne pirms izsūtīšanas sākuma, ne arī tās laikā iedzīvotāji nezināja ne akcijas patiesos mērķus, ne arī mērogus un kritērijus, pēc kuriem cilvēki tika izsūtīti. Tikai 80. gadu beigās parādījās informācija par to, kādi bija “kulaku” saimniecību atlases kritēriji un kādas iedzīvotāju kategorijas oficiāli bija pakļautas izsūtīšanai,” uzsver D. Bleiere.
Vagonos “iekrāva” vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku
Par 25. marta operācijas “Krasta banga” rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas Valsts arhīvā: “Pirmais ešelons nr. 97 329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā pulksten 15 un 47 minūtēs – nr. 97 340 no Jelgavas – 28. martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildu vēl viens vilciens – 33. ešelons (nr. 97 383) no Rēzeknes – 30. martā pulksten 10 un 08 minūtēs. Pavisam 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes, tai skaitā 41 828 cilvēki, tostarp 11 523 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni. Nākas secināt, ka šie skaitļi nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu saraksta sastādīšanas VDM darbinieki noņēma kļūdaini izsūtītos, kā arī iekrāva no jauna atvestos, un šīs izmaiņas ne vienmēr paspēja izlabot vagonu sarakstos.”3
Lielākā daļa izsūtīto bija sievietes (60%) un bērni (26,1%). 7795 izsūtītie bija vecāki par 60 gadiem, 744 – vecāki par 80 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietu un jau nometinājumā 1949. gadā piedzima 211 bērni. Vēl 513 cilvēkus izsūtīja vēlāk, jo lielās akcijas laikā viņi nebija mājās. 1422 cilvēki tika nosūtīti pie savām ģimenēm uz Sibīriju pēc atbrīvošanas no soda nometnēm. Kopumā šī akcija skāra ap 2,2% Latvijas iedzīvotāju.4
Vēsturniece D. Bleiere lēš, ka, ieskaitot arī izsūtījumā dzimušos bērnus, kopumā 1949. gada 25. marta deportāciju rezultātā izsūtījumā īsāku vai ilgāku laiku atradās 44 191 cilvēks. No 25. līdz 29. martam tika izsūtītas 9147 “kulaku” ģimenes ar 29 252 cilvēkiem, no tiem 28 107 bija latvieši, 482 – krievi un 663 citu tautību pārstāvji, un 3841 “nacionālistu” ģimene ar 12 881 ģimenes locekli, no tiem 12 158 bija latvieši, 293 – krievi un 430 citu tautību pārstāvji.5
Graujošs efekts uz visu sabiedrību
“Kulaku kā šķiras likvidācija” bija būtisks Staļina īstenotās lauksaimniecības kolektivizācijas elements, ar kuru tika aizsākta Padomju Savienības specnometinājuma vēsture. Daudzos PSRS apgabalos pēc piespiedu kolektivizācijas 1930. gados iestājās bads, un lauksaimniecības ražošana strauji samazinājās. Arī Latvijā lauksaimniecības ražošanas efektivitāte daudzās jomās nesasniedza pirmskara līmeni vēl vairākus gadu desmitus.
Vēsturniece D. Bleiere min dažus piemērus: “Kartupeļu ražošanā tā arī netika sasniegts pirmskara līmenis, graudu ražošanā tas vairāk vai mazāk tika sasniegts tikai 80. gados, piena ražošanā – 70. gados. Vienīgi gaļas ražošanā līdz 1960. gadam tika pārsniegts pirmskara līmenis.” Turklāt, neskatoties uz to, ka 80. gados individuālo saimniecību zemes kopplatība veidoja tikai 5,50%, bet liellopu skaits – apmēram piekto daļu no kopskaita, tās 1985. gadā gaļu un pienu joprojām nodeva vairāk par 27 procentiem no valsts sagādes kopapjoma.6
Varu maiņa un karš, deportācijas, represijas – tas lielā mērā bija sašķēlis zemniecību. Šo apstākļu, kā arī padomju varas īstenotās zemes reformas un nodokļu politikas rezultātā, jau līdz 1949. gadam zemniecības spēcīgākā daļa bija ekonomiski un politiski zaudējusi savu ietekmi. 1949. gada marta deportācija noslēdza šo procesu, raksta vēsturniece D. Bleiere.
Tā zuda arī zemniecības enerģiskākās, izglītotākās, modernākās daļas morālā autoritāte. Protams, ne visi bija deportēti vai emigrējuši, daudzi palika Latvijā. Tomēr allaž bija jārēķinās, ka jebkurš var kļūt par skauģu un apmelotāju upuri, tikt pakļauts politiskajām represijām. Šīs akcijas efekts neaprobežojās tikai ar zemniecību. Tā atstāja demoralizējošu ietekmi uz visu sabiedrību, jo daudzi bija pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk uz Sibīriju izvedīs visus latviešus, atgādina D. Bleiere.
Dažās 1949. gada marta dienās tika pārlauzts latviešu gadsimtiem kopto tradīciju un dzīvesveida, pašapziņas un gara mugurkauls.
Tika sarautas komunālās saites, kuras bija būtiskas zemniecības dzīvē un ētisko standartu uzturēšanā. Dzērāji, zagļi, sliņķi varēja nebaidīties no kaimiņu (pagasta) nosodījuma. “Būtībā situācija, kādā nonāca latviešu zemnieks pēc kolektivizācijas, bija antitēze visai “protestantisko” vērtību sistēmai, kuru hernhūtieši latviešos sāka ieaudzināt kopš 19. gadsimta sākuma,” secina vēsturniece, norādot “morālo relatīvismu”, kādu sabiedriskajā dzīvē pamazām ienesa okupācijas vara.
“Kolhozu uztvēra kā sava veida “muižu”, kuru nebija grēks apzagt vai apmānīt. Tas sadzīvoja ar priekšstatu par personiskā īpašuma svētumu, taču robeža bija neskaidra. Protams, šis morālais relatīvisms bija raksturīgs ne tikai kolhozniekiem, tā bija visas padomju sabiedrības sociālās un ekonomiskās dzīves pretruna,” raksta Bleiere.
Visa politiskās “audzināšanas” un tiesiskās sistēmas prakse veicināja to, ka denuncianti, skauģi, sliņķi u. tml. varēja brīvi darboties. Pat tie, kuri gribēja būt godīgi, tika spiesti rīkoties tā, kā viņi agrāk nebūtu rīkojušies.
Latvijas “atbrīvotāju” pastrādātie noziegumi vairākās paaudzēs izmainīja Latvijas sabiedrības morālo stāju un pretošanās spēju, ilgtermiņā arī sociāletnisko, demogrāfisko sastāvu. Šobrīd notiekošais tepat blakus, Ukrainā, kuras zemē atkal ir iebrukusi okupanta armija, nežēlīgi bombardējot civilos objektus un slepkavojot civiliedzīvotājus, ir skarbs atgādinājums, ka 20. gadsimtā piedzīvotās traģēdijas var atkārtoties.
Komunisma noziegumi nedz Eiropā, nedz bijušajā Padomju Savienībā diemžēl netika starptautiski tiesāti tā, kā savulaik tiesāja nacisma noziegumus. Tas darīja iespējamu totalitārisma atdzimšanu Krievijā un Putina režīma noziedzīgo karu pret Ukrainu.
1 Riekstiņš, J. 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 9. sēj.). Rīga: Latvijas Universitātes Vēstures institūta apgāds, 2003, 162. lpp.
2 Turpat, 163.–165. lpp.
3 Turpat, 166. lpp.
4 Kalnciema, A., Šķiņķe, I. 1949. gada 25. marta deportācijas skaitliskais raksturojums. Latvijas Arhīvi, 2011, Nr. 1. 158.–195. lpp.
5 Bleiere, D. Represijas pret zemniecību Latvijā 1944.–1953. gadā. Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001, 571. lpp.
6 Turpat, 564. lpp.
