Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kamēr politiķi, vēsturnieki un tiesību zinātnieki visā pasaulē vēl diskutē, ar kādiem vārdiem raksturot Krievijas armijas pastrādātās zvērības Ukrainā, cilvēkiem, kuri, protestējot iziet ielās, emocionāli ir saprotama vēlme notiekošo apzīmēt, izmantojot saturiski visskarbākos jēdzienus un vizuālās izteiksmes līdzekļus. Attēls no protesta akcijas Hamburgā.
FOTO: REUTERS/Fabian Bimmer (Scanpix)
Nav šaubu, ka Krievijas veiktā karadarbība Ukrainā ir noziegums, par kuru tā ir jāsauc pie atbildības. 21. aprīlī Saeima pieņēma oficiālu paziņojumu, kurā atzīst, ka Krievijas Federācija šobrīd veic genocīdu pret ukraiņu tautu. Arī Starptautiskās Krimināltiesas, kuras kompetencē ir genocīda, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu un agresijas izmeklēšana, virsprokurors Krims Hans, apmeklējot Ukrainu, ir norādījis, ka Ukraina ir noziegumu vieta. Tomēr līdz šim ne tikai starptautiskajā, bet arī Latvijas sabiedrībā izskanējuši dažādi viedokļi, vai Krievijas veiktās darbības Ukrainā atbilst genocīda pazīmēm. Tāpēc šajā skaidrojumā sniegsim ieskatu, ko paredz starptautiskās tiesību normas, kāpēc genocīda izpratne ir tik šaura un kāpēc ar laiku to nav izdevies pilnveidot.
Francijas prezidents Emanuels Makrons ir atteicies Krievijas veiktās darbības Ukrainā saukt par genocīdu, arī LU Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors Māris Lejnieks 5. aprīlī paudis viedokli, ka tobrīd Ukrainā vēl nav saskatāmas genocīda pazīmes.
Turpretī gan ASV prezidents Džo Baidens, gan Kanādas premjerministrs Džastins Trudo un Latvijas ministru prezidents Krišjānis Kariņš Krievijas rīcību Ukrainā ir nodēvējuši par genocīdu.
Valsts prezidents Egils Levits, pieredzējis jurists, kurš ilgus gadus darbojies kā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, atgriežoties no vizītes Ukrainā, norādījis: “No juridiskā viedokļa to varētu konstatēt kāda no starptautiskajām tiesām, bet, redzot savām acīm, kas tur ir noticis, man šķiet, ka tur ir visas genocīda pazīmes. Es to sauktu par genocīdu.”
Arī Saeimas Ārlietu komisija ir pieņēmusi paziņojumu, ar kuru atzīst, ka Krievija šobrīd veic genocīdu pret ukraiņu tautu, atsaucoties uz liecībām un pierādījumiem par Krievijas armijas pastrādātajiem masveida brutālajiem noziegumiem – Ukrainas civiliedzīvotāju, tostarp sieviešu un bērnu, slepkavībām, spīdzināšanu, seksuālu vardarbību un apgānīšanu Ukrainas teritorijā. Kā jau minēts ievadā, 21. aprīlī Saeima pieņēma paziņojumu “Par Krievijas Federācijas agresiju un kara noziegumiem Ukrainā”, ar kuru tiek atzīts genocīds pret ukraiņu tautu.
Viedokļu pretrunas mudina domāt, ka izpratne par to, kas ir genocīds, nav pilnīgi viennozīmīga, līdz ar to gala vārds noteiktu darbību atzīšanai par genocīdu, t. sk. par Krievijas veiktajām darbībām Ukrainā, būs tiesu kompetencē.
Vēsturniece Daina Bleiere ir norādījusi, ka par genocīdu ir liels skaits pētījumu:
Tomēr visas genocīda definīcijas, neatkarīgi no tā, vai tās ir akadēmiski vai politiski motivētas, balstās uz genocīda definīciju, kuru izstrādājis poļu–ebreju izcelsmes jurists Rafaels Lemkins un kura ir ietverta Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1948. gadā pieņemtajā Konvencijā par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Konvencija).
Konvencijas 2. pantā noteikts, ka ar genocīdu saprotama jebkura tālāk izklāstītā darbība, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu kā tādu:
Saskaņā ar Konvencijas 3. pantu ir sodāmas visas personas, neatkarīgi no tā, vai tās ir publiskas varas amatpersonas vai privātpersonas, par:
Genocīds, neatkarīgi no tā, vai tas izdarīts miera vai kara laikā, ir noziegums, kurš ir jānovērš un par kuru ir jāsoda, un tam nav noilguma.
Lai arī Konvencijā iekļautā genocīda definīcija ir fundamentāls pamats genocīda noziegumu konstatēšanai un sodīšanai par to, tā ir izpelnījusies arī kritiku.
Lemkins genocīda definīcijā neiekļāva politisku un ekonomisku grupu masu slepkavības, uzskatot, ka tas attiecas uz gadījumiem, kuru cēlonis ir ideoloģiski pamatots bioloģisks determinisms2, un saskaņā ar Lemkina un Konvencijas pieeju kā viens no galvenajiem kritērijiem genocīda identifikācijai ir izvirzīts nodoms veikt genocīdu, bet definīcijas kritiķi norāda, ka pastāv reāla problēma noteikt, vai šāds nodoms patiešām ir bijis.3
Piemēram, politikas zinātnieks Džordžs Dž. Andreopuls kā galvenos Konvencijas trūkumus ir norādījis, ka Konvencija nav attiecināta uz politiskajām un sociālajām grupām, nav skaidri definēts, kā jāsaprot “nodoms” īstenot genocīdu, kā arī nav starptautiska tribunāla, kas varētu sodīt genocīda īstenotājus, taču kā vislielāko trūkumu viņš uzsver – lai gan genocīda noziegumi ir starptautisko krimināltiesu kompetence, tomēr valsts, kas vairumā gadījumu ir vainojama genocīdā, ir arī atbildīga par sodīšanu, tādēļ genocīda definīcija nav efektīva un būtu uzlabojama, lai rastu iespēju identificēt genocīdu, kā arī veidot agrās brīdināšanas sistēmu par situācijām, kurās genocīds ir iespējams.4
Interesanti, ka Konvencijas apspriešanā tika izvirzīta prasība definīcijā iekļaut politiskās un sociālās grupas, taču tas nenotika, jo pret to stingri iebilda Padomju Savienība.5
Savukārt socioloģe un profesore Helēna Feina, kuras specializācijā ir genocīda un cilvēktiesību jautājumi, ir norādījusi, ka definīcijā ir trūkumi, bet tā ir izmantojama, uzsverot, ka genocīda identifikācijai var lietot vairākus kritērijus:
Līdz šim ir bijuši vairāki piedāvājumi paplašināt genocīda definīciju, tomēr nav vienprātības, kādas grupas un kādi vardarbības gadījumi būtu jāiekļauj šajā definīcijā, turklāt vienprātības nav arī jautājumā, vai Konvencijā iekļautā definīcija tās tagadējā veidolā ir vai nav pietiekami efektīva.7
Piemēram, līdzīgi kā saistībā ar Krievijas veiktajiem noziegumiem Ukrainā, nevienprātība atspoguļojās arī jautājumā par atombumbas nomešanu virs Hirosimas un Nagasaki, kā arī sabiedroto Vācijas pilsētu un Tokijas masveida bombardēšanu Otrajā pasaules karā. Vieni pauž viedokli, ka tas bija genocīds, savukārt citi norāda, ka šajos gadījumos civiliedzīvotājiem uzbruka kā ienaidniekam karā, nevis kā japāņiem vai vāciešiem, līdz ar to tas nav genocīds.8
Latvijas tiesību aktos genocīda jēdziens ir nostiprināts Krimināllikuma Sevišķās daļas 9. nodaļā “Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds”, 71. pantā, un paredz, ka par genocīdu – tīšu darbību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai noteiktas reliģijas cilvēku grupu kā tādu, šādas grupas locekļus nogalinot, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina, lietojot līdzekļus, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā, vai nododot bērnus piespiedu kārtā no vienas cilvēku grupas otrai, – soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem.
Likumdevējs ir nošķīris genocīdu no noziegumiem pret cilvēci, tāpēc genocīds tikai ļoti sašaurināti ir noziegums pret cilvēci, jo genocīds ir uzbrukums nevis jebkurai grupai, bet tikai kādai no uzskaitītajām – nacionālai, etniskai, rases vai reliģiskai.9
Savukārt Krimināllikuma 71.1 pants paredz, ka krimināli sodāms ir arī aicinājums uz genocīdu un par to soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.
Tiesu praksē izskatītajās lietās par šī panta piemērošanu personas visbiežāk noliedz, piemēram, holokaustu vai attaisno Padomju Savienības veiktās deportācijas pret Latvijas iedzīvotājiem (par Padomju Savienības īstenotajām represijām pret latviešu tautu vairāk lasiet šeit), lai paustu naidu pret ebrejiem vai latviešu tautai piederīgajiem. Piemēram, kā norādījusi ANO Cilvēktiesību komiteja, holokausta noliegums atsevišķās valstīs ir kļuvis par vienu no galvenajiem antisemītisma instrumentiem.10
1 Bleiere, D. Represijas pret zemniecību Latvijā 1944.–1953. gadā. Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 3. sēj.). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001, 549. lpp.
2 Teorija, kas apgalvo, ka cilvēka uzvedību nosaka gēni, proti, tas ir iedzimts un mantojams faktors. Saskaņā ar šo teoriju katra cilvēka intelektuālā kapacitāte, reaģēšanas veids un attīstības iespējas tiek kontrolētas ar ģenētisko informāciju.
3 Bleiere, D. Represijas pret zemniecību Latvijā 1944.–1953. gadā. Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 3. sēj.). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001, 551. lpp.
4 Turpat, 549. lpp.
5 Turpat, 550. lpp.
6 Turpat, 551. lpp.
7 Turpat, 550. lpp.
8 Turpat, 551. lpp.
9 Litvins, G. Kas ir genocīds. Jurista Vārds. 04.03.2014., Nr. 9 (811), 2. lpp.
10 LR Augstākās tiesas 2012. gada apkopojums “Tiesu prakse krimināllietās par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu”, 47. lpp.
