Trešās puses statusa nozīme Latvijai lietā “Ukraina pret Krievijas Federāciju”

Pamatojoties uz ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 63. panta 2. punktu, Latvija iesniedza ANO Starptautiskajā tiesā (Starptautiskā tiesa) deklarāciju, lūdzot atļauju iesaistīties trešās puses statusā lietā “Allegations of Genocide under the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide” (Ukraina pret Krievijas Federāciju).

Šī ir pirmā reize Latvijas vēsturē, kad tā ir īstenojusi savas Starptautiskās tiesas Statūtu 63. pantā ietvertās tiesības lūgt atļauju iesaistīties trešās puses statusā lietā, kuras pamatā ir Konvencijas, kuras dalībvalsts ir Latvija, interpretācija.

Ārlietu ministrija uzsvērusi, ka ar šādu deklarāciju Latvija pauž gatavību sniegt interpretāciju par vairākām ANO 1948. gada Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Genocīda konvencija) normām, uz kurām savā 2022. gada 26. februāra pieteikumā pret Krievijas Federāciju atsaukusies Ukraina1. Tādējādi Latvija varēs sniegt palīdzību Starptautiskajai tiesai lietas izskatīšanā, vēlreiz apliecinot nelokāmo atbalstu noteikumos balstītai starptautiskajai kārtībai.

Starptautisko tiesību eksperte un Rīgas Juridiskās augstskolas lektore Ieva Miļūna uzsver: “Šī lieta ir nozīmīga ar to, ka tiesas izvērtēšanai tiek nodots jautājums par Genocīda konvencijas pārkāpuma falsificēšanu. Krievija iebrukumu Ukrainā attaisno ar genocīdu Doneckā un Luhanskā. Minētais ir nonsenss. Ukraina savā teritorijā neīsteno darbības, kas būtu kvalificējamas kā genocīds. Latvijai šis jautājums aktualizētos, ja potenciāla citas valsts uzbrukuma gadījumā šī valsts savu rīcību attaisnotu ar Latvijas vēršanos pret tās pilsoņiem. Tādējādi Latvijai ir nozīmīgi iestāties lietā Ukraina pret Krievijas Federāciju ar mērķi mazināt citas valsts apdraudējumu.”

Kas ir “trešā puse”

I. Miļūna skaidro, ka Starptautiskās tiesas Statūtu 62. un 63. pants paredz divu veidu trešās puses, proti, Statūtu 62. pants norāda uz “tradicionālo” trešās puses izpratni, kas nozīmē, ka trešā puse ir valsts, kurai ir tiesiska interese konkrētās divu pušu lietas izspriešanā.

Ja kāda valsts uzskata, ka tās tiesiskās intereses var ietekmēt nolēmums attiecīgajā lietā, tā var lūgt Starptautiskās tiesas atļauju piedalīties lietā kā trešā puse.

Savukārt Starptautiskās tiesas Statūtu 63. pants norāda uz gadījumu, kad Starptautiskās tiesas tiesvedībā esoša lieta skar konkrētas konvencijas saturu, kas ir svarīgs ne tikai lietas pusēm, bet arī citām valstīm, kuras ir attiecīgās konvencijas dalībvalstis. Gadījumos, kad lieta skar tādas konvencijas interpretāciju, kuras dalībnieces nav attiecīgās lietas puses, Starptautiskā tiesa pati ziņo attiecīgajām valstīm par iespēju iesaistīties procesā, iesniedzot deklarāciju.

I. Miļūna norāda, ka Latvija varētu iestāties lietā Ukraina pret Krievijas Federāciju abos iepriekš minētajos gadījumos, taču šoreiz Latvija ir izvēlējusies Starptautiskās tiesas Statūtu 63. pantu, kas nozīmē, ka lieta ir īpaši nozīmīga konvencijas satura dēļ. “Genocīda konvencija ir nozīmīga ar to, ka tā satur gan normas, no kurām nav iespējas atkāpties (i. e. jus cogens), gan tādas normas, kuru īstenošanā piedalās starptautiskā kopiena (i. e. erga omnes),” uzsver I. Miļūna.

Lēmuma par trešās puses statusu piešķiršana un iesaistes nozīme

Lēmumu par atļauju lietā iesaistīties trešās puses statusā pieņem Starptautiskā tiesa, tomēr I. Miļūna vērš uzmanību, ka valstu vēlmei iestāties lietā (Statūtu 62. pants) vai iestāšanās deklarācijas (Statūtu 63. pants) pieņemamībai konkrētās lietas strīdus puses var iebilst.

Starptautiskajai tiesai saskaņā ar Starptautiskās tiesas Noteikumiem (skat. 83. un 84. pantu), pirms lēmuma par trešās puses statusa piešķiršanu pieņemšanas, ir pienākums uzklausīt strīdus pušu viedokli.

Gadījumā, ja Latvija iestātos lietā Ukraina pret Krievijas Federāciju kā trešā puse Starptautiskās tiesas Statūtu 63. panta izpratnē, tai būtu tiesības saņemt minētās lietas materiālus, iepazīties ar tiem un sniegt savus apsvērumus. Latvijas apsvērumi tiktu nodoti Ukrainas un Krievijas pārstāvjiem un citiem konkrētajā tiesvedībā iesaistītajiem. Papildus Latvijai tiktu sniegta iespēja uzstāties arī mutvārdu procesā.

Ja Latvija tiks akceptēta kā trešā puse, tas būs ievērojams pavērsiens Latvijas ārpolitikas stiprināšanā ar starptautiskās justīcijas palīdzību.

“Iesaiste lietā Ukraina pret Krievijas Federāciju būtu vērtīga pieredze starptautiskās tiesāšanās prakses veidošanā. Lieta Ukraina pret Krievijas Federāciju ir zīmīga ar to, ka tiesvedība faktiski notiek vienlaikus ar karadarbību. Ja Starptautiskā tiesa strādās efektīvi, tā var paspēt nolasīt spriedumu, pirms karadarbība tiks noslēgta. Ja Latvija tiks akceptēta kā trešā puse, tas būs ievērojams pavērsiens Latvijas ārpolitikas stiprināšanā ar starptautiskās justīcijas palīdzību,” norāda I. Miļūna.

Vai spriedums ir saistošs trešajai pusei?

Ja valsts iestājas kā trešā puse lietā saskaņā ar Starptautiskās tiesas Statūtu 62. pantu, tad tiesas spriedums tai nav saistošs. Savukārt, iestājoties lietā saskaņā ar Statūtu 63. pantu, konkrētā sprieduma saturs jeb interpretācija ir saistoša arī trešajai pusei.

“Faktiski tas nozīmē, ka trešā puse nedrīkstēs atkāpties no konkrētā sprieduma satura jeb interpretācijas tās turpmākajā praksē. Konkrētās lietas apstākļu kontekstā spriedums lietā Ukraina pret Krievijas Federāciju potenciāli būs nozīmīgs arī Latvijai. Taču jāņem vērā, ka starptautiskās tiesības attīstās un valstu pozīcijas nākotnē var nākties mainīt,” skaidro I. Miļūna.

1 Ukraina ir vērsusies Starptautiskajā tiesā ar prasību atzīt, ka, pretēji Krievijas apgalvojumiem, Ukrainas Luhanskas un Doneckas apgabalos nav notikušas tādas darbības, kas atbilst ANO Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, noteikt, ka Krievija nedrīkst veikt nekādas darbības Ukrainā, pamatojoties uz nepatiesiem apgalvojumiem par genocīdu Ukrainā, kā arī par nelikumīgām atzīt jau veiktās militārās darbības un atlīdzināt Ukrainai visus zaudējumus, kas nodarīti, pamatojoties uz nepatiesajiem apgalvojumiem par genocīdu.