Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: International Criminal Court
Reaģējot uz Krievijas īstenoto agresiju Ukrainā, Ukraina ir vērsusies Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Starptautiskajā tiesā Hāgā ar prasību saukt Krieviju pie atbildības par jēdziena “genocīds” izkropļošanu, lai attaisnotu agresiju. Savukārt 2022. gada 2. martā Starptautiskās Krimināltiesas galvenais prokurors Karims Hans paziņoja, ka uzsāk aktīvu izmeklēšanu par iespējamiem kara noziegumiem Ukrainā, kas ietilpst tiesas jurisdikcijā, pēc tam, kad saņemti 39 dalībvalstu (arī Latvijas) lūgumi saistībā ar situāciju Ukrainā. Šajā skaidrojumā apskatīts, kā tiesiski ir iespējams risināt starptautiskos konfliktus arī tad, ja tāda valsts kā Krievija neatzīst to jurisdikciju.
Nīderlandes pilsēta Hāga ir mītne vairākām starptautiskām tiesām – 1946. gadā dibinātajai, ANO pārraudzībā esošajai Starptautiskajai tiesai (ST), kuras mērķis ir izšķirt strīdus starp ANO valstīm, kā arī 1993. gadā Hāgā ir izveidots Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls, ar mērķi pie atbildības saukt tās personas, kuras veikušas starptautisko tiesību pārkāpumus, aizstāvētu upuru tiesības un sekmētu miera nodrošināšanu, un 2002. gadā tika izveidota Starptautiskā Krimināltiesa (SKT), kuras uzdevums ir izskatīt lietas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un agresiju, neatkarīgi no šo noziegumu pastrādāšanas vietas.
Reaģējot uz Krievijas īstenoto agresiju, Ukraina ir vērsusies ST ar prasību atzīt, ka, pretēji Krievijas apgalvojumiem, Ukrainas Luhanskas un Doneckas apgabalos nav notikušas tādas darbības, kas atbilst ANO Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, noteikt to, ka Krievija nedrīkst veikt nekādas darbības Ukrainā, pamatojoties uz nepatiesiem apgalvojumiem par genocīdu Ukrainā, kā arī par nelikumīgām atzīt jau veiktās militārās darbības un atlīdzināt Ukrainai visus zaudējumus, kas nodarīti, pamatojoties uz nepatiesajiem apgalvojumiem par genocīdu.
Eksperte starptautiskajās tiesībās, Rīgas Juridiskās augstskolas lektore Ieva Miļūna norādīja: “Tas, ka Ukraina pret Krieviju ir vērsusies ANO Starptautiskajā tiesā saskaņā ar Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, norāda uz Ukrainas subjektīvajām tiesībām kā cietušajai valstij pieprasīt, lai netiktu īstenoti imperatīvo normu – jus cogens – pārkāpumi genocīda jēdziena lietošanas aizsegā. Spēka lietošanas pārkāpumu un agresijas gadījumos jebkurai valstij ir tiesiska interese vērsties pret pārkāpēju valsti starptautiskajos tribunālos, lai lemtu par attiecīgās valsts atbildību.”
Savukārt, kā informēja Latvijas Republikas Tieslietu ministrija, tā kopā ar Ārlietu ministriju veic nepieciešamos pasākumus, lai sadarbībā ar vēl 37 valstīm celtu kopīgu prasību SKT ar mērķi pie atbildības saukt vainīgos par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, kas notikuši Ukrainā kopš 2013. gada un notiek šobrīd.
1946. gada 18. aprīlī Hāgā, Nīderlandē, dibinātā Starptautiskā tiesa (ST) izskata tikai starpvalstu strīdus un ir galvenā ANO juridiskā institūcija, kuras galvenie darbības virzieni ir starpvalstu strīdu izskatīšana un rekomendāciju sniegšana ANO un tās specializētajām aģentūrām.
Starptautiskās tiesas nolēmumi ir saistoši konkrētajos tiesas procesos iesaistītajām valstīm.
Starptautiskā tiesa funkcionē saskaņā ar Starptautiskās tiesas Statūtiem, kas paredz, ka visas ANO dalībvalstis ir arī statūtu dalībvalstis, un arī valstis, kuras nav ANO dalībvalstis, var kļūt par ST Statūtu pusi ar nosacījumiem, kurus katrā atsevišķā gadījumā pēc ANO Drošības padomes rekomendācijas nosaka ANO Ģenerālā asambleja.
Tomēr konkrētu strīdu izskatīšanai ir nepieciešama arī valstu piekrišana tiesas jurisdikcijai, kas var tikt izteikta vairākos veidos, piemēram, ar vispārēju ST atzīstošu deklarāciju (valstis var izmantot arī dažādas atrunas un nosacījumus attiecībā uz šo deklarāciju, t. sk. atrunas tiesības ir izmantojusi arī Latvija, vairāk skatīt šeit), ar līguma noslēgšanu konkrēta strīda nodošanai ST vai arī piekrišanas izteikšana strīdus līgumā. Tātad vienojošais elements ir prasība pēc subjekta piekrišanas strīda izskatīšanai Starptautiskajā tiesā (atšķirībā no nacionālajām tiesām).1
ST kompetencē ir skatīt strīdus starp valstīm, ja valstis pašas vēršas tiesā, un par jautājumiem, kurus paredz ANO Statūti – par teritoriālajām tiesībām, jūras tiesībām, diplomātisko aizsardzību, dabas aizsardzības, reģionālo konfliktu un citiem jautājumiem. Piemēram, jau 2017. gadā Ukraina iesniedza prasību ST, lūdzot tiesu uzdot Krievijai pārtraukt prokrievisko kaujinieku apbruņošanu Ukrainas austrumos un pārtraukt diskriminēt opkupētajā Krimā dzīvojošos tatārus, un ST atzina, ka Ukrainas prasība par terorisma finansēšanas pārkāpšanu un rasu diskrimināciju ir tās jurisdikcijā, bet Gruzijas prasība pret Krieviju saistībā ar 2008. gada militāro konfliktu tika noraidīta kā neatbilstoša ST jurisdikcijai.
ST spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams, bet attiecīgi tas ir saistošs tikai pusēm, kuras ir šīs lietas dalībnieces. Pastāvot bažām, ka kāda valsts varētu izvairīties no piedalīšanās tiesvedībā, I. Miļūna skaidro, ka gadījumā, ja valsts, pret kuru ir celta prasība, neierodas uz lietas izskatīšanu, otrai pusei ir tiesības lūgt ST lemt tai par labu.
Ja lieta ir saistīta ar tādas konvencijas interpretāciju, kuras dalībnieces ir valstis, kuras nav tiesvedības lietas puses, par to tiek paziņots visām šīm valstīm, un tādā gadījumā šīm valstīm arī ir tiesības iestāties tiesvedībā, bet, ja tās šo tiesību izmanto, tad spriedumā sniegtā interpretācija attiecīgi kļūst saistoša šīm valstīm.
Atbilstoši ANO Statūtu 94. panta pirmajai daļai dalībvalstis apņemas izpildīt ST lēmumus, bet tiem nav noteikta īpaša izpildes procedūra, izņemot minētā panta otro daļu, kas paredz, ja kāda no pusēm nepilda saistības, kas ir noteiktas ST lēmumā, tad otra puse var vērsties ANO Drošības padomē, kura, ja to uzskata par nepieciešamu, var sniegt rekomendācijas vai pieņemt lēmumu par pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu lēmuma izpildi.
ANO Statūtu 24. pants nosaka, ka ANO dalībvalstis uzliek Drošības padomei galveno atbildību par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un, pildot šos pienākumus, Drošības padome darbojas dalībvalstu vārdā (vairāk par Drošības padomi var uzzināt šeit). Drošības padomes rezolūcijas ir juridiski saistošas, un par to nepildīšanu var tikt piemērotas sankcijas.
Piemēram, ANO statūti paredz –, ja Drošības padome izmanto preventīva vai piespiedu rakstura līdzekļus pret kādu no dalībvalstīm, tad Ģenerālajai asamblejai ir tiesības pēc Drošības padomes rekomendācijas apturēt attiecīgajai dalībvalstij piederošo tiesību un privilēģiju īstenošanu (tās var atjaunot Drošības padome). Drošības padome ir pilnvarota lemt par pasākumiem, kas ietver pilnīgu vai daļēju ekonomisko sakaru, dzelzceļa, jūras, gaisa, pasta, telegrāfa, radio vai citu sazināšanās līdzekļu pārtraukšanu, kā arī diplomātisko attiecību pārtraukšanu.
Ja ar miermīlīgiem pasākumiem nav iespējams nodrošināt starptautisko mieru un drošību, tad pēc Drošības padomes pieprasījuma organizācijas dalībvalstīm ir pienākums nodot tās rīcībā bruņotos spēkus, lai uzsāktu neatliekamas militāras operācijas.
Tomēr rīcībai šādās situācijās ir arī nianses, proti, Drošības padome sastāv no 15 organizācijas dalībvalstīm, no kurām Ķīna, Francija, Krievija, Lielbritānija un ASV ir pastāvīgās locekles, un Drošības padomes lēmumi ir uzskatāmi par pieņemtiem, ja par tiem nobalsojuši vismaz deviņi padomes locekļi, bet minētajām piecām Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm ir veto tiesības par jebkuru Drošības padomes lēmumu. Līdz ar to, lai pieņemtu lēmumu, par to ir jānobalso 9 no 15 padomes loceklēm, bet “pret” nevar balsot neviena no minētajām pastāvīgajām Drošības padomes dalībvalstīm.
No minētā var secināt, ka šī ir problemātiska situācija praktiskai Drošības padomes rīcībai Krievijas agresijas jautājumā, ņemot vērā, ka Krievija ir viena no tās pastāvīgajām loceklēm. Krievija minētās tiesības arī labprāt izmanto, piemēram, nobloķējot neseno Drošības padomes rezolūciju, kurā nosodīts Krievijas uzbrukums Ukrainā.
Starptautiskā Krimināltiesa (SKT) ir neatkarīga, patstāvīga tiesa, kura izskata krimināllietas pret īpaši smagos starptautiskos noziegumos – genocīdā, noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos – apsūdzētām personām. SKT izmeklē un, ja tas ir pamatoti, cenšas panākt, lai personas, kuras apsūdzētas par iepriekš minēto noziegumu paveikšanu, tiek tiesātas un sodītas.
SKT darbību uzsāka 2002. gadā, un tās darbību regulē Romas Starptautiskās krimināltiesas Statūti. Daudzas valstis šos statūtus ir ratificējušas, tostarp Latvija. Savukārt Krievija Romas Statūtus parakstīja 2000. gadā, bet 2016. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja dekrētu, ka valsts atsauc dalību SKT, reaģējot uz to, ka SKT savā provizoriskajā izmeklēšanas atskaitē norādīja, ka situācija Krievijas okupētajā Krimā ir pielīdzināma starptautiskam bruņotam konfliktam starp divām valstīm un ir nepieciešams turpināt izmeklēšanu par Krimā pastrādātajiem noziegumiem.
Ņemot vērā, ka šobrīd SKT ir uzsākusi aktīvu izmeklēšanu saistībā ar Krievijas īstenoto karadarbību, t. sk., dodoties uz Ukrainu, lai vāktu pierādījumus lietas izskatīšanai, I. Miļūna norāda: “Ukraina ir akceptējusi Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju ad hoc, tas ir konkrētajam gadījumam, sākot no 2013. gada. Notiek lietas izskatīšana attiecībā uz Maidana notikumiem, Krimas okupāciju un situāciju Austrumukrainā. Minētajam ir pievienojama šībrīža situācija attiecībā uz iespējamajiem agresijas un kara noziegumiem, kas tiek pastrādāti Ukrainas teritorijā.”
Tomēr neskaidrības rada jautājums, kāda nozīme ir tam, ka Krievija neatzīst SKT jurisdikciju. I. Miļūna uzsver: “Lai arī Krievija nav Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalsts, tai var nākties atbildēt par tās karavīru, militāro un politisko līderu agresiju un kara noziegumiem Ukrainas teritorijā. Pašu smagāko starptautisko noziegumu gadījumos, kuru izpildē ir iesaistīta arī valsts, visām pasaules valstīm ir erga omnes tiesiska interese saukt vainīgos pie atbildības. Tādēļ arī Starptautiskās Krimināltiesas Statūtos ir nostiprinātas normas par nepieciešamību valstīm sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu lietu izmeklēšanā. Papildus tam valstu sadarbības pienākums var tikt uzlikts, pamatojoties uz ANO Drošības padomes nolēmumu.”
Arī pirmais ASV Speciālo uzdevumu vēstnieks kara noziegumu jautājumos Deivids Šefers intervijā BBC paudis, ka Krievija, pamatojoties uz to, ka tā nav SKT jurisdikcijā, nevar Ukrainas teritorijā veikt kara noziegumus. Tā kā Ukraina ir SKT jurisdikcijā, tad tiesa var veikt izmeklēšanu, vākt pierādījumus un saukt pie atbildības personas, kuras šos noziegumus pastrādājušas. D. Šefers arī atzinis, ka panākt šo personu apcietināšanu ir ļoti sarežģīti, bet jāņem vērā, ka pret Krieviju šobrīd ir piemērotas ļoti apjomīgas sankcijas un tās netiks pilnībā atceltas, kamēr kara noziedznieki, Krievijas līderi, netiks gāzti, tā viņš arī paudis cerību, ka Krievijas tauta nepieļaus šo personu slēpšanos un mūžīgu atrašanos pie varas.
Starptautiskajās tiesībās ir zināms “universālās jurisdikcijas princips”, kas paredz, ka jebkura valsts, kuras tiesību aktos ir paredzēta universālā jurisdikcija, var tiesāt personas, kuras tiek turētas aizdomās par noteiktu, sevišķi smagu noziegumu veikšanu, neatkarīgi no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietas vai noziedznieka vai upura pilsonības.
Praksē šādas tiesas prāvas ir sarežģītas, jo lietas dalībnieki var atrasties ārzemēs un izmeklētājiem, prokuroriem var nebūt pieejama visa nepieciešamā informācija, kā arī tas var radīt diplomātiskas problēmas.
Gadījums, kad tika izmantota šī universālā jurisdikcija, bija kādreizējā Čīles diktatora Augusto Pinočeta lieta. Pinočets tika apcietināts Lielbritānijā, bet pēc Spānijas lūguma nodots Spānijas tiesai, lai tā varētu viņu tiesāt par apsūdzībām noziegumu pret cilvēci izdarīšanā. Minētais gadījums simbolizēja starptautiskās justīcijas spēka nozīmi šādu smagu noziegumu izdarīšanā, pat ja, piemēram, nacionālais normatīvais regulējums personu pasargā no tiesas.
Ņemot vērā, ka par kara noziegumiem, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā tika izveidots Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls, rodas jautājums, vai Krievijas īstenoto kara noziegumu izskatīšanai arī varētu izveidot speciālu tribunālu. I. Miļūna ir skaidrojusi, ka tas būtu iespējams, bet to varētu izveidot tikai ANO Drošības padome, pamatojoties uz nepieciešamību uzturēt starptautisko mieru un drošību.
Protams, starptautisko tiesvedību procesus ir sarežģīti īstenot, bet to iznākumus – grūti paredzēt. Taču, kā intervijā LV portālam norāda ārlietu ministra padomniece, Starptautisko pētījumu centra direktore Gunda Reire: “Labā ziņa ir tā, ka šīs apsūdzības un procesi veido kumulatīvo efektu, vēršoties pret Krieviju kā agresoru. Šie tiesas procesi bija jāsāk, jo demokrātiskā pasaule nevarēja reaģēt citādi. Tie ir daļa no kopējā risinājuma.”
1 Paparinskis, M. Starptautiskā tiesa ANO 75. gadadienā. Jurista Vārds, 20.10.2020., Nr. 42 (1152), 20.—23. lpp.
