Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Jeroen Bouman
Valsts prezidents Egils Levits 24. septembrī Ņujorkā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās asamblejas laikā iesniedza deklarāciju par Latvijas pievienošanos Starptautiskās tiesas obligātajai jurisdikcijai. Šis notikums ne vien ir simbolisks vēstījums citām pasaules valstīm, ka Latvija ar vislielāko atbildību izturas pret tās starptautiskajām tiesībām, bet arī nodrošina Latvijai iespēju vērsties un būt vienai no pusēm visautoratīvākajā starptautisko tiesu institūcijā.
1945. gadā dibinātā Starptautiskā tiesa ir ANO galvenā tiesu institūcija. Tās būtiskākais uzdevums ir iztiesāt strīdus starp valstīm. Tikai valstis var būt puses Starptautiskajā tiesā izskatāmajās lietās.
“Tās jurisdikcija, t. i., tiesības skatīt konkrēto strīdu, vienmēr ir atkarīga no valstu piekrišanas. Piekrišanu jurisdikcijai valstis var sniegt vairākos veidos, piemēram, noslēdzot līgumu, kurā ir paredzēts, ka strīdus par šo līgumu iztiesā Starptautiskā tiesa; vai arī, atsevišķi vienojoties, nodot konkrētu strīdu Starptautiskās tiesas izskatīšanai. Vēl viens nozīmīgs veids, kādā Starptautiskā tiesa iegūst jurisdikciju, ir caur t. s. obligātās jurisdikcijas deklarācijām. Tieši šādu deklarāciju Latvijas Valsts prezidents iesniedza ANO šī gada 24. septembrī,” skaidro Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents, Dr. iur. Edmunds Broks.
Starptautiskās tiesas obligātās jurisdikcijas atzīšana Latvijai ir nozīmīga gan tiesiski, gan politiski. “Tiesiskās sekas deklarācijai ir tādas, ka Latvija turpmāk varēs vērsties Starptautiskajā tiesā pret tām valstīm, kuras pārkāpj savas starptautiskās saistības pret Latviju. Jāatzīmē gan, ka šādas tiesības Latvijai būs tikai pret tām valstīm, kuras arī atzinušas Starptautiskās tiesas obligāto jurisdikciju,” uzsver E. Broks.
Šobrīd tās ir 73 valstis, to vidū 23 Eiropas Savienības dalībvalstis, arī Igaunija, Lietuva, Polija, Somija, Zviedrija un Dānija. “Turklāt Starptautiskās tiesas jurisdikciju turpinās ierobežot visdažādākie nosacījumi, kurus valstis ir atrunājušas savās deklarācijās,” atzīmē LU Juridiskās fakultātes docents.
Gandrīz visas valstis, izņemot Gruziju, savā deklarācijā par pievienošanos Starptautiskās tiesas jurisdikcijai ir paredzējušas dažādus nosacījumus, un Latvija nav izņēmums.
Arī Latvijas Republikas Saeima, pieņemot likumu “Par Starptautiskās tiesas jurisdikcijas atzīšanu”, ir noteikusi vairākus nosacījumus Starptautiskās tiesas jurisdikcijas ierobežošanai un īstenošanai.
Piemēram, Latvijas likumdevējs ir paredzējis ierobežot Starptautiskās tiesas jurisdikciju starpvalstu strīdos, kas skar valsts nacionālās drošības interešu aizsardzību saistībā ar bruņoto spēku uzņemšanu un nosūtīšanu uz ārzemēm. Šis nosacījums ietverts deklarācijas 1. (iii) punktā un attiektos uz tādiem jautājumiem kā, piemēram, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalība starptautiskajās operācijās un misijās ārvalstīs vai sabiedroto bruņoto spēku atrašanās Latvijas teritorijā.
Tāpat deklarācijā iekļauta atruna, ka citas valstis nevarēs negodprātīgi izmantot Latvijas pievienošanos, jo tā neatzīs Starptautiskās tiesas jurisdikciju, ja prasītājs tai pievienojies konkrēta strīda ar Latviju dēļ. Šis nosacījums ietverts deklarācijas 1. (iv) punktā.
Tikmēr atbilstoši deklarācijas 1. (v) punktam Starptautiskā tiesa nevarēs skatīt strīdus, ja Latvijai nodoms sniegt prasību vai strīdu Starptautiskajā tiesā nav darīts zināms vismaz sešus mēnešus iepriekš. Deklarācijā ierobežots arī laika ietvars – Latvija neatzīst Starptautiskās tiesas jurisdikciju strīdos, kas izcēlušies pirms deklarācijas iesniegšanas datuma.
“Politiski deklarācija ir skaidrs signāls, ka Latvija pieder pie to valstu grupas, kas ievēro starptautiskās tiesības un vēlas tiesiskumā balstītu starptautisko kārtību,” secina LU Juridiskās fakultātes docents E. Broks. Pēc viņa domām, praktiskā līmenī obligātās jurisdikcijas atzīšana nozīmē arī to, ka Latvijai turpmāk ir jābūt īpaši vērīgai attiecībā pret savām starptautiskajām saistībām.
“Tas atbilst Latvijas interesēm,” pārliecināts ir Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Parakstot deklarāciju, viņš pauda viedokli, ka tādējādi Latvija apliecina gatavību pilnībā iesaistīties starptautiskajā sistēmā, stiprināt likuma varu un vēstīt citām valstīm, ka Latvija ar vislielāko atbildību izturas pret tās starptautiskajām saistībām.
Starptautiska autoritāte starptautisko tiesību uzraudzības un strīdu risināšanas jomā jo īpaši ir svarīga nelielām valstīm, kāda ir arī Latvija, šī gada maijā tiekoties ar Starptautiskās tiesas tiesnesi Antoniu Augūštu Kansādu-Trindādi, uzsvēra ārlietu ministrs.
Vēsture tam ir tiešs apliecinājums. Par starptautisko tiesību izšķirīgo lomu Latvijas neatkarības atjaunošanā un pastāvēšanā savā uzrunā ANO Ģenerālās asamblejas sesijas dalībniekiem Ņujorkā atgādināja arī Valsts prezidents Egils Levits: “Mēs atguvām neatkarību, pateicoties spēcīgām tautas kustībām, kuru galvenā prasība bija ievērot starptautiskās tiesības. Mēs esam viens no retajiem vēsturē atrodamajiem piemēriem tam, kā brīvība var tikt atgūta nevardarbīgā ceļā.”
Lai akcentētu valsts nepārtrauktības doktrīnu un vēlreiz apliecinātu Latvijas konsekvento nostāju šajā jautājumā, deklarācijas 3. punktā iekļauta atsauce uz Latvijas Republikas valdības vārdā iesniegto deklarāciju pie Starptautiskās tiesas priekšteces – Tautu Savienības Pastāvīgās starptautiskās tiesas – statūtiem. Deklarācija stājās spēkā 1935. gada 26. februārī uz pieciem gadiem un pēc tam bija spēkā līdz īpašai atsaukšanai, kas nekad nav notikusi. No Latvijas valstiskuma nepārtrauktības perspektīvas raugoties, šīs saistības arvien bija spēkā esošas līdz deklarācijas iesniegšanai ANO Ģenerālajai asamblejai 2019. gada 24. septembrī.
