ANO Ģenerālā asambleja trešdien pieņēmusi rezolūciju, kurā nosodīta Krievijas agresija Ukrainā. Kāds ir rezolūcijas gaidāmais politiskais un tiesiskais efekts, ņemot vērā, ka tā nav saistoša?
Rezolūcijas pieņemšana ir ļoti nozīmīgs notikums gan starptautiskajā politikā, gan, starp citu, arī pētniecībā. Proti, ANO Ģenerālā asambleja ir pieņēmusi rezolūciju, ar kuru nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Ļoti būtiski, ka rezolūcijā akcentēts, ka Krievija ir pārkāpusi ANO statūtu 2. panta 4. punktu. Ar minēto punktu tiek norādīts, ka dalībvalstu pienākums starptautiskajās attiecībās ir atturēties no spēka un spēka pielietošanas draudiem pret jebkuras valsts politisko neatkarību un teritoriālo integritāti. Tātad ar šo rezolūciju primāri ir atzīts, ka Krievija ir agresors.
Kāpēc tas ir svarīgi? Pirmie mēģinājumi pieņemt šāda veida rezolūciju bija caur Drošības padomi, kura ir galvenā atbildīgā institūcija par starptautiskā miera un drošības uzturēšanas jautājumiem ANO sistēmā. Taču starptautisko tiesību pazinēji, interpretējot ANO statūtus, norāda, ka, neraugoties uz to, Drošības padomei nepiemīt ekskluzīva kompetence nodarboties ar šiem jautājumiem, turklāt arī Ģenerālajai asamblejai ir savas pilnvaras attiecīgajā jomā.
25. februārī Krievija Drošības padomē nobloķēja tās rīcību nosodošo rezolūciju, kuru “līdzsponsorēja” Latvija un vēl 81 valsts, taču 27. februārī Drošības padomes vairākums pieņēma lēmumu par ANO Ģenerālās asamblejas ārkārtas speciālās sesijas sasaukšanu. Tas ir specifisks, ļoti reti pielietots mehānisms, kuru izveidoja 1950. gadā, Korejas krīzes laikā, kad Drošības padome bija pilnībā paralizēta, – tā ir ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija “Uniting for Peace”, kuru latviski varētu tulkot kā “Vienoti mieram”. Tātad aktuālo rezolūciju trešdien, pamatojoties uz šo mehānismu, pieņēma sasauktajā ārkārtas speciālajā sesijā, kas norāda, – starptautiskā sabiedrība situāciju uztver kā dramatisku.
Kas tajā ir īpašs? Pirmkārt, šis balsojums nepārprotami norāda, ka Krievija savā agresīvajā rīcībā pret Ukrainu ir starptautiski izolēta. Rezolūciju atbalstīja 141 valsts, tikai piecas valstis bija “pret”. Turklāt šī mazā grupa ir visai daiļrunīga – Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Eritreja, Sīrija un pati Krievija. Krievijas draugu loks ir šaurs un ļoti skaidri profilēts. Otrkārt, rezolūcija ir ļoti būtiska starptautiskajai konsolidācijai. To nedrīkst novērtēt par zemu. Nereti pietiekami nenovērtējam spārnotu teicienu, ka vienoti mēs izturam, bet sadalīti – krītam. Šis ir tāds gadījums. Kad pastāv agresija, vienotībai ir izšķiroša nozīme, jo pretējais vienmēr iedrošina agresoru. Jā, Ģenerālās asamblejas rezolūcija nav saistoša, taču tai ir nozīme. Tad, kad starptautiskie partneri viens otram ir nodemonstrējuši savu pozīciju, tālāk būs iespējams daudz vieglāk strādāt citos starptautiskos formātos.
Vairākos līdzīgos sarežģītos gadījumos, arī šajā, mēdz gaidīt kādu vienu izšķirīgo lēmumu vai darbību, kas visu uzreiz atrisinātu, – sudraba lodi, ar kuru pasakās uzvar ļaunumu. Taču realitātē tā nenotiek.
Kādas iespējas Krievijas iespaidošanai, ieskaitot veto tiesību jomu, sniedz pašreizējie ANO statūti?
Jā, šis jautājums dienaskārtībā ir parādījies gan politiskajā, gan pētnieciskajā vidē. ANO statūti paredz veidu, kā uzņem dalībvalstis, bet ne veidu, kā tās var izstāties, kā arī nosaka ļoti apgrūtinātu mehānismu dalībvalstu izslēgšanai. Praksē ir bijis viens gadījums, kad valsts pamet ANO. 1965. gadā Indonēzija pameta ANO, taču pēc gada atkal tajā iestājās. No ANO vēl nav izslēgta neviena valsts. Taču statūtu 6. pants nosaka –, ja valsts pastāvīgi, sistemātiski pārkāpj ANO principus, to var izslēgt pēc Drošības padomes rekomendācijas. Interesanti, ka Ģenerālās asamblejas rezolūcijā jau norādīts, ka Krievija tos ir pārkāpusi. Taču izslēgt Krieviju nav iespējams, jo tai kā Drošības padomes pastāvīgajai loceklei ir veto tiesības, kuras tā tūlītēji izmantotu, lemjot pati par sevi.
Runājot par lēmumu pieņemšanu Drošības padomē, statūtos ir arī teikts, ka valsts nedrīkstētu piedalīties balsojumā, kurā tā ir viena no strīda pusēm. Taču, redzot, ka Ķīna, kura arī ir Drošības padomes pastāvīgā locekle ar veto tiesībām, Ģenerālās asamblejas balsojumā nupat atturējās nosodīt Krieviju, Drošības padome, visticamāk, nepieņemtu rekomendējošu lēmumu par Krievijas izslēgšanu no organizācijas arī šādā gadījumā. Tātad Krieviju izslēgt no ANO de iure ir iespējams, bet de facto – nav.
Cik reāli ir iespējams apstrīdēt Krievijas tiesības atrasties Drošības padomē, jo 1945. gadā ANO Hartā ierakstīts, ka Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts ir PSRS?
Krievija ir starptautiski atzīta PSRS mantiniece, ko atzinusi arī ANO. Arī šī nebūs tā sudraba lode, kuru meklējam.
Reālie risinājumi ir sarežģītāki – tie ir kompleksi un kumulatīvi, sperot daudzus Krieviju ierobežojošus soļus ne tikai ANO, bet starptautiskajā vidē kopumā. Runājot par Krievijas dalību starptautiskajās organizācijās, šie centieni var būt vērsti uz Krievijas izolēšanu tajās, mazinātu vai ierobežotu aktīvu pārstāvību, piemēram, atņemot balsstiesības un imunitātes, pārtraucot sadarbību. Var rosināt, lai šīs organizācijas izskatītu Krievijas izdarīto starptautisko tiesību pārkāpumus, neatbalstīt Krievijas un Baltkrievijas kandidatūras dažādos amatos, struktūrās utt.
Tam ir konkrēti piemēri. OECD padome ir pieņēmusi lēmumu, ka Krievijas pievienošanās process šai organizācijai tiek pilnībā pārtraukts un tiek stiprināta sadarbība ar Ukrainu, kā arī tiek slēgts tās birojs Maskavā. Ierobežojoši pasākumi, visticamāk, tiks pieņemti saistībā ar Krievijas dalību Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tāpat Eiropas Padomē vairākums ir nolēmis iedarbināt statūtu 8. pantu un apturēt Krievijas pārstāvību šajā organizācijā un visās tās komitejās.
Krievijas dalību nolēmusi apturēt arī Baltijas jūras valstu padome un Baltijas jūras parlamentārā konference, kura, faktiski, pati līdz ar to pārstāj darboties, jo savulaik bija izveidota tieši dialogam ar Krieviju. Tādējādi šis ir īpatnējs gadījums starptautiskajās attiecībās, ņemot vērā, ka institūcijas parasti cenšas saglabāt savu darbību.
Diskusijas par Krievijas darbības apturēšanu notiek arī Baltijas jūras vides aizsardzības organizācijā HELCOM, ierobežojošas darbības – ITU telekomunikāciju standartizācijas asamblejā, arī Baltijas valstu regulatoru organizācija, tai skaitā Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, un Eiropas vēlēšanu asociācija, ieskaitot mūsu Centrālo vēlēšanu komisiju, izskatīs jautājumus par Krievijas izslēgšanu no šīm organizācijām.
Vai šāda izolācija nerada risku, ka Krievijas politiskajai vadībai atraisās rokas voluntārai darbībai?
Es gan tā neuzskatu. Izolācija Krieviju nodala no starptautiskās ietekmes, tādējādi ļoti būtiski paralizējot tās manevra iespējas. Bezprecedenta sankcijas un valstu konsolidācija, kāda patlaban vērojama pret Krievijas rīcību un ietekmi, ir vēsturiski nebijusi, neticama.
Vēl viens piemērs no ANO sistēmas darbības. Trešdien virkne UNESCO valstu Latvijas vadībā Otrajā vēlēšanu grupā atteicās atbalstīt Krievijas virzīto pārstāvi ekspertu panelim par klimata pārmaiņām un pasaules mantojumu. Lai arī šādas noraidīšanas gadījumā tālākai rīcībai precīzu procedūru nav, jaunā Ģenerālās asamblejas rezolūcija varētu palielināt UNESCO institucionālo drosmi.
Te jānorāda, ka ANO dalībvalstīm, lai tās varētu virzīt un ievēlēt savus kandidātus darbam kādā komitejā vai komisijā, ir jāgūst atbalsts savā reģionālajā vēlēšanu grupā. Grupā, kurā darbojas Latvija, ne visi ir mūsu domubiedri. Tajā starp 25 valstīm ir gan Lietuva, Igaunija un Ukraina, gan Baltkrievija un Krievija. Tātad mūsu grupā pašlaik ir gan abi agresori, gan to upuris. Latvijai, līdztekus sarežģītiem darba apstākļiem, ir liela atbildība grupā, kurā pārstāvētie viedokļi var būt izteikti neviendabīgi. Šobrīd atrodamies ģeopolitiski vissaspīlētākajā grupā. Salīdzinājumam – Rietumeiropas grupā visi tās locekļi ir domubiedri.
Runājot par UNESCO, šogad Pasaules mantojuma konvencijai aprit 50 gadu, un Pasaules mantojuma komitejas sanāksmei, kurā izvērtēs arī Latvijas virzīto Kuldīgas nomināciju par iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā, bija jānotiek Kazaņā, Krievijā. Pašlaik tiek vākti paraksti, lai rosinātu atcelt sanāksmes norisi šajā vietā, ņemot vērā agresiju pret Ukrainu. Tas būtu ne tikai praktisks, bet arī ļoti simbolisks solis. Kā zināms, Krievijai vienmēr ir svarīgi jubilejas pasākumi.
Tātad šādi un līdzīgi soļi, kas tiek vērsti pret Krieviju tās iebrukuma Ukrainā dēļ, veido un arī turpmāk veidos ļoti svarīgo kumulatīvo efektu, kuru jau trešdien augstā līmenī varēja novērot saistībā ar ANO rezolūciju. Tieši šādi veidojas starptautiskā doma un nostāja. Mūsu, Latvijas kā Krievijas kaimiņvalsts, atbildība un iespējas pasaulei skaidrot notiekošo ir ļoti nozīmīgas.
Ja ANO, kas izveidota miera nodrošināšanai pasaulē, nespēj veikt šo uzdevumu, būtiski var tikt apšaubīta organizācijas jēga. Parādās viedoklis, ka šis ir izšķirošs brīdis, vai ANO nepiemeklēs bēdīgi slavenais starpkaru perioda Tautu Savienības liktenis. Kāds varētu būt Krievijas iebrukumu Ukrainā iespējamas iespaids uz ANO kā organizāciju?
Šis ir ļoti pamatots jautājums. Uz to ir norādījis arī ANO ģenerālsekretārs Guterešs jau pirms diviem gadiem, runājot par četriem apokalipses jātniekiem, ar kuriem mums jātiek galā – milzīgo ģeopolitisko saspīlējumu, kuru redzam arī patlaban, klimata pārmaiņām, globālu savstarpēju neuzticēšanos un tehnoloģiju radītajiem riskiem. Tas, ka šis ir ļoti izšķirīgs brīdis ANO kā multilaterālisma citadelei un starptautiskajai kārtībai kopumā, ir redzams jau samērā ilgi. Arī Latvija savā ārpolitikā jau vairākus gadus ir signalizējusi, ka starptautiskā vide dalās un irst.
Vai ANO piemeklēs Tautu Savienības liktenis? Identisks, visticamāk, ne, jo vēsture tik precīzi neatkārtojas. Tomēr esmu optimiste, parasti glāzi redzu nevis pustukšu, bet līdz pusei pilnu. Viens no Tautu Savienības izjukšanas iemesliem bija, ka tajā beigās vairs neatradās neviena no lielvarām. Tātad kaut kur vienkopus turēt visus starptautiskās sabiedrības dalībniekus ir vērts, protams, izvērtējot, vai pārāk daudz nepieļaujam kompromisus.
Taču ANO statūtus nevar mainīt bez Drošības padomes, tātad arī Krievijas, piekrišanas.
Jā, tā ir. Šī ir ļoti smaga tēma. Taču 1945. gadā ANO bez šāda nosacījuma nebūtu izveidota. Tā bija dārgā pēckara laika cena, lai izveidotu globālu multilaterālu organizāciju, lai radītu Drošības padomi ar pastāvīgajiem locekļiem un ļoti strauji rotējošiem nepastāvīgajiem locekļiem. Tagad esam kļuvuši par šīs cenas ķīlniekiem.
ANO statūtos iekļautas daudzas lietas. Jau minētais 2. pants – suverēnās vienlīdzības princips, pienākumi, kurus valstīm uzliek ANO Harta – visu strīdu risināšana mierīgā ceļā, atturēšanās no spēka un tā draudu lietošanas. Jāsāk ar to, ka statūti paredz, ka par ANO dalībvalsti var kļūt mieru mīloša valsts. Protams, ANO statūti ir rakstīti ļoti ideālistiskā garā. Tas ir gan spožums, gan posts – ir nepieciešams izvirzīt augstus mērķus, tomēr ir viens brīdis, kad organizācijas statūti izskatās pārāk deklaratīvi.
Par to ir runājis arī ANO ģenerālsekretārs. Kā atceramies, 2005. gadā bija gigantisks mēģinājums ģenerālsekretāra Kofi Annana vadībā reformēt ANO, kas beidzās ar fundamentālas iespējas zaudēšanu, jo reforma, faktiski, beidzās bez rezultātiem, tikai ar Cilvēktiesību padomes izveidi, kas, protams, ir labi. Starp citu, piektdien šajā padomē paredzēts balsojums par rezolūciju, lai izveidotu izmeklēšanas komisiju ar mandātu izmeklēt Krievijas Federācijas cilvēktiesību pārkāpumus Ukrainā. Tomēr reformas ir vienīgais ceļš, lai uzlabotu ANO stāvokli, kurš šobrīd nav labs. Šis ir ļoti izšķirīgs brīdis.
ANO Starptautiskā tiesa Hāgā sāks skatīt apsūdzības pret Krieviju saistībā ar tai jau izvirzītajām apsūdzībām kara noziegumos. Kādas sekas būtu spriedumam, kurā tiek atzīta Krievijas vaina?
Labi, ka ir sākti šie procesi. Arī Starptautiskās Krimināltiesas prokurors ir paziņojis, ka iespējami ātrāk uzsāks izmeklēšanu. Turklāt 2. martā Hāgā tika iesniegts vairāku valstu, tai skaitā Latvijas, kolektīvs pieteikums Starptautiskās Krimināltiesas prokuroram ar aicinājumu Krimināltiesai izskatīt Ukrainas teritorijā izdarītos noziegumus. Taču Starptautiskās tiesas argumentus, procesa ilgumu un rezultātu ir grūti prognozēt. Labā ziņa – šīs apsūdzības un procesi veido minēto kumulatīvo efektu, vēršoties pret Krieviju kā agresoru. Šie tiesas procesi bija jāsāk, jo demokrātiskā pasaule nevarēja reaģēt citādi. Tie ir daļa no kopējā risinājuma.
Cik lielā mērā ir iespējams cerēt uz Ķīnas atbalstu saistībā ar starptautiskajām Krievijas agresijas apvaldīšanas iespējām?
Ar Ķīnu ir sarežģīti. Raugoties uz ANO, un tie ir vienkāršoti secinājumi, nereti tiek uzskatīts, ka Krievija ar Ķīnu cieši koordinē savus balsojumus, tā rīkojoties arī saistībā ar veto tiesību izmantošanu Drošības padomē. Taču tas nav tik vienkārši, jo nav pamata uzskatīt, ka abas valstis starptautiskajās attiecībās ir cieši partneri. Tās ir arī savstarpējās konkurentes. Ir jautājumi, kuros Krievijas un Ķīnas intereses sakrīt, visticamāk, par starptautiskās kārtības mainīšanu. Tomēr vairākos jautājumos šo valstu intereses atšķiras. Kā redzams Ģenerālās asamblejas balsojumā trešdien par Krieviju nosodošo rezolūciju, Ķīna nebalsoja pret, bet atturējās. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Ķīna būtu skaidri nostājusies vienā vai otrā pusē. Tādējādi attiecībā uz Krievijas savaldīšanu ar Ķīnu nav iespējams rēķināties.
