1945.gadā, dibinot Apvienoto Nāciju Organizāciju, par tās galveno mērķi izvirzīja tādas starptautiskās kārtības radīšanu un uzturēšanu, kas turpmāk nepieļautu kara izcelšanos. Tiešā veidā šis pienākums – galvenā atbildība par starptautiskās drošības un miera uzturēšanu – saskaņā ar organizācijas statūtiem visu dalībvalstu vārdā tika deleģēta 1946.gadā izveidotajai Drošības padomei, pastāvīgai politiskai institūcijai, kurā noteicējas ir Otrā pasaules kara uzvarētājas - Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, PSRS, kuras tiesību mantiniece pašlaik ir Krievija, kā arī Ķīnas Republika, kuru 1971.gadā nomainīja Ķīnas Tautas Republika. Vienlaikus Drošības padome bija mehānisms minēto lielvalstu priekšrocību nodrošināšanai.
Lemj par karu un mieru
ANO Statūti paredz, ka Drošības padome nosaka jebkura miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību un sniedz rekomendācijas vai lemj par to, kādi pasākumi veicami starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai. Drošības padome:
- atbild par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu;
- sniedz rekomendācijas starptautiskās drošības apdraudējumu novēršanai;
- lemj par to, kādi pasākumi, kas nav saistīti ar bruņota spēka lietošanu, jāveic starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai;
- lemj par militāru operāciju uzsākšanu pret agresoru;
- sniedz rekomendācijas jaunu dalībvalstu uzņemšanai;
- sniedz rekomendācijas Ģenerālajai asamblejai ģenerālsekretāra ievēlēšanai un kopā ar Ģenerālo asambleju ievēl Starptautiskās tiesas tiesnešus.
Drošības padome savu funkciju nodrošināšanai var izveidot palīginstitūcijas. Padomes struktūru veido:
- Miera veidošanas komisija;
- Sankciju komitejas;
- Pretterorisma komiteja;
- 1540 komiteja (darbojas saskaņā ar DP rezolūciju Nr.1540, kas vēršas pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu);
- Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls;
- Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls;
- Darba grupa par bērniem bruņotos konfliktos;
- Dokumentācijas un citu procedūras jautājumu neformālā darba grupa.
Piecas izredzētās un desmit ierindnieces
ANO Drošības padomē, kuras krēsls atrodas Apvienoto Nāciju mītnē Ņujorkā, ietilpst 15 valstis. Piecas jau minētās ir pastāvīgās padomes locekles ar veto tiesībām visu būtiskāko ar karu un mieru saistīto lēmumu pieņemšanā. Pārējās desmit valstis jeb nepastāvīgās padomes locekles rotējošā kārtībā ANO Ģenerālā asambleja ievēl uz diviem gadiem. Ik gadu Drošības padomē ievēl piecas jaunas valstis to vietā, kurām beidzies noteiktais termiņš. Nepastāvīgo padomes locekļu vietas tiek izvēlētas pēc reģionālā sadalījuma. Piecas vietas ir Āfrikas un Āzijas valstu grupai, divas – Latīņamerikas un Karību jūras valstu grupai, divas – Rietumeiropas un citu valstu grupai, un viena – Austrumeiropas valstu grupai. Latvija, kura pieder pēdējai, vēl nekad nav bijusi Drošības padomes locekle, taču tas būtu iespējams, ja Austrumeiropas valstis vienotos izvirzīt Latviju reģionālajā blokā.
"Ja Savienotās Valstis uzbruks Sīrijai, sekas, visticamāk, būs politiskas, saistītas ar citu valstu attieksmi, nevis juridiskas."
Katrai valstij Drošības padomē ir viena balss. Procedūras jautājumi tiek apstiprināti vismaz ar deviņām balsīm no 15. Substantīvos jeb ar karu un mieru saistītos jautājumus pēc būtības apstiprina ar vismaz deviņām – tostarp piecām pastāvīgo padomes locekļu – balsīm, un to dēvē par lielvaru vienprātības lēmumu. Ja kāda no šīm piecām valstīm lēmumam nepiekrīt, tā balsojumā lieto veto tiesības vai arī no balsošanas atturas. Padomei nodoto jautājumu apspriešanā bez balsstiesībām ir tiesīga piedalīties jebkura ANO dalībvalsts, ja Padome uzskata, ka šīs valsts intereses ir aizskartas. Drošības padomes rezolūcijas ir juridiski saistošas. Ja kāda ANO locekle tās nepilda, šai valstij var tikt piemērotas ekonomiskās sankcijas, piemēram, tirdzniecības embargo vai militārs spēks. ANO statūti paredz, ka konfliktsituācijas vispirms jācenšas atrisināt mierīgā ceļā.
ASV dilemmas priekšā
ANO Drošības padomes lēmumi tiek izdoti rezolūciju veidā, tāda būtu nepieciešama arī, lai par starptautiski leģitīmu varētu uzskatīt iespējamo militāro triecienu suverēnai valstij Sīrijai. Taču divas dalībvalstis – Krievija un Ķīna – iebilst pret šādu akciju.
ASV, veicot uzbrukumu, rīkotos pret ANO noteikto kārtību. Vienlaikus Savienotajām Valstīm ir arguments šādas akcijas pamatošanai: faktiskā situācija Sīrijā ir pretrunā ar citiem starptautiskiem aktiem, piemēram, ķīmisko ieroču izmantošanas aizliegumam, turklāt iespējamie triecieni pa Damaskas režīma militārajiem objektiem, kādus plāno veikt ASV, neiebrūkot pašā Sīrijas teritorijā, nav uzskatāmi par pilna mēra intervenci, skaidro Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Viņš arī norāda: ja Savienotās Valstis uzbruks Sīrijai, sekas, visticamāk, būts politiskas, saistītas ar citu valstu attieksmi, nevis juridiskas, jo, būdamas pasaules lielvara un Drošības padomes locekles ar veto tiesībām visos būtiskākajos jautājumos, ASV spētu bloķēt potenciālās sankcijas.
Latvijas pozīcija attiecībā uz iespējamu uzbrukumu Sīrijai līdz šim bijusi atbalstoša. "Latvija uzskata, ka raķešu trieciens, ja informācija par ķīmisko ieroču lietošanu apstiprināsies, ir adekvāta reakcija," paudis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Jāatgādina, ka 2011.gadā ANO sankcionēja iebrukumu Lībijā, pieļaujot tikai gaisa uzbrukumus šīs valsts militārajiem objektiem.
"Nevajag gaidīt no starptautiskām organizācijām efektivitāti, jo valstu intereses ir ļoti atšķirīgas."
Patlaban ASV ir dilemmas priekšā – veikt triecienu Sīrijai, acīmredzami pārkāpjot starptautisko tiesību normas, vai atteikties no šīs ieceres, zaudējot daļu no savas starptautiskās reputācijas, ko Savienotās Valstis ieguvušas kā brīvības, demokrātijas un cilvēktiesību aizstāves pasaulē. Visticamāk, Vašingtonai sāpīgāka ir otrā no minētajām izvēlēm, kas liktu apšaubīt tās varenību laikā, kad arvien vairāk pasaulē tiek runāts par ASV norietu jauno lielo globālo spēlētāju – Krievijas, Ķīnas, Indijas, Brazīlijas – priekšā, skaidro A.Sprūds.
Līdz šim Savienotās Valstis vienas pašas vai ar sabiedrotajiem jau ir veikušas militārus triecienus bez ANO piekrišanas. Kopš aukstā kara beigām bez Drošības padomes akcepta tas noticis 1999.gadā Dienvidslāvijā Kosovas krīzes laikā, ar NATO atbalstu dodot triecienu serbu pozīcijām bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, kā arī 2003.gadā Irākā, gāžot Sadama Huseina režīmu, kuru apsūdzēja masu iznīcināšanas ieroču arsenāla turēšanā. Visos gadījumos ASV šādu rīcību pamatojušas ar nepieciešamību pārtraukt vai novērst humānas vai militāras krīzes, kuru ātrā izbeigšanā ANO izrādījusies neefektīva. Sīrijas pilsoņu karā nogalināti jau vairāk nekā 100 000 cilvēku, taču Apvienotās Nācijas 30 mēnešu laikā nav spējušas panākt kaut cik vērā ņemamu vardarbības pārtraukšanu. ASV Senāta Ārlietu komisija un Republikāņu līderi jau akceptējuši uzbrukumu Sīrijai. Ja tam piekritīs arī Kongress, kas par šo jautājumu paredzējis balsot pirmdien, 9.septembrī, prezidentam Barakam Obamam vairs nebūs iekšpolitisku šķēršļu īstenot triecienu. Ārlietu komisijas rezolūcijas projekts paredz lietot "ierobežotu" spēku pret Sīriju, neiesaistoties sauszemes kaujās. Militārās operācijas laiks limitēts ar sešdesmit dienu termiņu, kuru prezidentam ar Kongresa piekrišanu ir tiesības vienreiz pagarināt vēl uz 30 dienām.
Daudz valstu – daudz domstarpību
Lai arī dibināta valstu sadarbības uzlabošanai un miera nodrošināšanai pasaulē, ANO darbība starpvalstu konfliktu atrisināšanā bijusi nepietiekama. Šis trūkums kā neefektivitāte vai nevēlēšanās iesaistīties izpaudusies tādos nozīmīgos aukstā kara laika konfliktos kā Berlīnes krīze, Padomju Savienības iebrukums Ungārijā, Čehoslovākijā, Afganistānā, kā arī tā dēvētās Kubas raķešu krīzes laikā, kura, ja vien situācijas mierīgu noregulējumu nebūtu savstarpēji panākušas PSRS un ASV pašas, varēja novest pie kodolkara. Mūsdienās, lai gan aukstā kara laika pretinieču ideoloģiskās pretrunas mazinājušās, situācija daudz nav mainījusies. "Nevajag gaidīt no starptautiskām organizācijām efektivitāti, jo valstu intereses ir ļoti atšķirīgas," norāda A.Sprūds.
Grūtības lēmumu pieņemšanā, kā arī ekonomiskās un politiskās izmaiņas pasaulē, tajā izvirzoties tādām jaunām lielvarām kā Indija, Brazīlija un Eiropas Savienība ar Vāciju kā ekonomiski spēcīgāko reģiona valsti, aktualizējies priekšlikums par Apvienoto Nāciju Drošības padomes reformēšanas nepieciešamību. Galvenie reformu priekšlikumi, par ko tika panākta vienošanās ANO samitā 2005.gadā, ir palielināt dalībvalstu skaitu, ierobežot veto tiesību izmantošanu, pārkārtot sankciju mehānismu, kā arī padomes darba metodes. Tomēr līdz šim, ņemot vērā Drošības padomes lielvalstu nevēlēšanos mazināt savu ietekmi, reforma nav īstenota. Tās pretiniekiem ir arī pamatots arguments pret padomes locekļu loka paplašināšanu – ja vienprātību lēmumu pieņemšanā nav iespējams panākt piecu valstu starpā, tad vēl lielāks valstu skaits šīs institūcijas darbību padarīs vēl neefektīvāku, skaidro A.Sprūds.
ANO Statūti, kas ir vienīgā vienošanās par organizācijas darbības principiem, tika formulēti specifiskos pēckara ģeopolitiskajos apstākļos pirms gandrīz 70 gadiem, tos apstiprinot 51 valstij, kas ir tikai ceturtā daļa no organizācijas pašreizējā dalībnieku skaita. Galvenās domstarpības ANO dalībvalstu vidū rada divi jutīgi starptautiskās politikas elementi, kas vienlaikus ir arī svarīgi starptautiskās politikas principi, – valstu tiesības lietot spēku un to tiesības iesaistīties cilvēktiesību vai citu līdzīgu jautājumu risināšanā citu valstu jurisdikcijā.
ANO Statūtus var grozīt ar divu trešdaļu ANO Ģenerālās asamblejas locekļu balsu vairākumu un divu trešdaļu ANO dalībvalstu ratifikāciju, ieskaitot piecus pastāvīgos ANO Drošības padomes locekļus.
