Jautājumā par sociālā dzīvokļa saņemšanas nosacījumiem jāvēršas dzīvesvietas pašvaldības atbildīgajā institūcijā (katrā pašvaldībā administratīvā struktūra var atšķirties, tāpēc nav iespējams precīzi minēt atbildīgo institūciju), kas ir kompetenta dzīvokļa jautājumu risināšanā.   

Attiecībā uz iespējām pārcelties uz pansionātu, informējam, ka saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. pantu pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir pašvaldībai, kuras teritorijā persona ir reģistrējusi savu pamata dzīvesvietu. Ja personai ir grūtības nodrošināt pašaprūpi un ir nepieciešami sociālie pakalpojumi, tai jāvēršas ar iesniegumu pašvaldības sociālajā dienestā.  

Sociālajā dienestā jāiesniedz: 

• iesniegums;
• ģimenes ārsta izsniegta izziņa par veselības stāvokli, kurā norādīts(-i) funkcionālo traucējumu veids(-i) un akūtas infekcijas pazīmes (ja tādas ir), kas var ietekmēt sociālo pakalpojumu sniegšanas kārtību. Izziņā papildus jānorāda rekomendācijas aprūpei un profilaksei, ja vēlaties saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus;
• psihiatra atzinums par psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai, ja pakalpojumus vēlas saņemt persona ar garīga rakstura traucējumiem;
• dokumenti par ienākumiem, ja jāveic maksājums par sociālo pakalpojumu un pašvaldībai nav pieejama šāda informācija;
• citi dokumenti, ja tie nepieciešami lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu.

Pēc iepriekš minēto dokumentu saņemšanas sociālais dienests veiks fizisko un garīgo spēju izvērtējumu un aprūpes līmeņa noteikšanu. Sociālā dienesta pienākums ir piedāvāt vajadzībām piemērotāko sociālo pakalpojumu. Aprūpes nepieciešamības gadījumā sākotnēji tiek vērtēts, vai situāciju iespējams uzlabot ar aprūpes mājās pakalpojumu. Ja ar aprūpi mājās nav pietiekami, personām, kurām noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis, var tikt piedāvāts ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojums institūcijā.  

Ja pilngadīga persona tiek ievietota ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā un tai nav citu ienākumu un uzkrājumu, par pakalpojumu institūcijā tā maksā 85% no pensijas un piemaksas pie pensijas vai atlīdzības, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta. Ja personai ir uzkrājumi un citi ienākumi, samaksa tiek veikta arī no šiem līdzekļiem, bet ne vairāk, kā ir pakalpojuma ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā cena. Ja persona nespēj samaksāt pati, maksāšanā iesaistās apgādnieki. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē apgādnieks ir laulātais, bērni un vecāki. 

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 5. punktu, veicot samaksu par sociālo pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu: 

• par vienas personas ģimeni – 1,0;
• par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5.

Pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt arī citu (labvēlīgāku) samaksas par sociālo pakalpojumu kārtību.  

Ja arī apgādnieki nespēj samaksāt vai pašvaldība tos ir atbrīvojusi no samaksas, par pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā līdzmaksājumu līdz pilnai pakalpojuma cenai veic pašvaldība.  

Ņemot vērā, ka jūsu jautājumā ietverta frāze “es viena pati nevaru par savām naudiņām fiziski uzturēt mājokli”, iesakām vērsties pašvaldības sociālajā dienestā, lai noskaidrotu, vai jūsu ģimenei ir iespējas saņemt kādu pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu, piemēram, mājokļa pabalstu. Lai to noskaidrotu, sociālajā dienestā jāaizpilda iztikas līdzekļu deklarācija. Atkarībā no izvērtējuma rezultāta sociālais dienests lems par atbalsta piešķiršanu un tā apjomu.