VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
05. novembrī, 2014
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
1
1

Gunda Reire: Latvijai jārada savi unikāli vaibsti ANO

LV portālam: GUNDA REIRE, politoloģe, Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Gunda Reire: „Jāņem vērā, ka tik neliela valsts kā Latvija objektīvi nespēj nodrošināt plašas pārstāvniecības visās nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās un valstīs. Neraugoties uz to, Latvija šogad atvērusi savas pārstāvniecības tādos ekonomiski aktīvos punktos kā Apvienotie Arābu Emirāti un Indija, un tas ir mūsu ārpolitiku vēl vairāk aktivizējošs solis.”

FOTO: Edijs Pālens/ LETA

Latvijas ārpolitikai ir raksturīgi koncentrēties uz reģionālām aktivitātēm, taču pienācis laiks izvirzīt globālus mērķus, brīdi pirms mūsu valsts pārņem prezidentūru ES Padomē un sāk darbību ANO Cilvēktiesību padomē, skaidro politoloģe, Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore GUNDA REIRE.

Latvija pirmoreiz ievēlēta ANO Cilvēktiesību padomē, uz kuru pretendēja jau 2006.gadā. Kādas cerības ar šo posteni varam saistīt?

Pirmkārt, tas ir jānovērtē kā liels mūsu ārlietu resora sasniegums – tāds ir katrs gadījums, kad Latvija gūst pārstāvību starptautiskās organizācijās, sevišķi globālās. Līdz šim tā bijusi vāja, pirmkārt, atbilstošu finanšu un cilvēkresursu trūkuma dēļ. Atšķirībā no rietumvalstīm, kas ar to nodarbojušās gadu desmitiem, Latvijai objektīvu iemeslu dēļ trūkst arī pieredzes savu interešu lobēšanā gan reģionālā, gan globālā līmenī, kas ir sevišķi svarīgi nozīmīgu starptautisku posteņu iegūšanai.

Vienlaikus vēlos uzsvērt - lai gan diplomātiskais dienests nevar lepoties ar ilgstošu un tradīcijām bagātu lobēšanas pieredzi, Latvija nav savu interešu aizstāvībai veidojusi plašas un drošas koalīcijas, un mēs vēl šajā jomā mācāmies, arī mūsu valstij ir pāris ļoti veiksmīgi savu kandidātu virzīšanas gadījumi. Viens no šādiem piemēriem ir Latvijas pārstāves Anitas Ušackas ievēlēšana par Starptautiskās krimināltiesas tiesnesi 2003.gadā ar termiņu uz trim gadiem un atkārtota pārvēlēšana 2006.gadā ar termiņu uz deviņiem gadiem. Savukārt spilgtākais piemērs valsts kandidātam augstiem vēlētiem amatiem ANO ir bijušās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas oficiālā kandidatūra ANO ģenerālsekretāra amatam 2005.gada vēlēšanās. Tāpat arī Nila Muižnieka kļūšana par Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru – tika ieguldīts milzīgs lobija darbs visos politikas līmeņos, un rezultāts bija veiksmīgs.

Uz pašu dalību Cilvēktiesību padomē gan pārāk lielas cerības nevajadzētu likt – Latvija šajā institūcijā atvēlētajos trīs darbības gados cilvēktiesību situāciju pasaulē radikāli neizmainīs. Problēma gan neslēpjas mūsos, bet pašā Cilvēktiesību padomē. Tā diemžēl ir pārmantojusi tūkumus, kas piemita padomes priekštecei - Cilvēktiesību komisijai, proti, tajā lielākoties ir pārstāvētas nedemokrātiskas valstis, kas pašas atbildīgas par nozīmīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un tām viens no galvenajiem mērķiem šajā institūcijā ir bloķēt pret sevi un saviem sabiedrotajiem vērstus lēmumus. Tādējādi padome lielā mērā ir disfunkcionāla. 

Kā Latvijai vajadzētu izmantot savu dalību Cilvēktiesību padomē?

Latvijai šī ir iespēja parādīt, ka esam rietumnieciska, demokrātiska valsts, kas ievēro cilvēktiesības. Tas ir svarīgi no ārpolitiskā tēla un profila viedokļa – lai gan mums varbūt tā nešķiet, taču uz Latviju pasaulē joprojām dažkārt mēdz raudzīties kā uz postpadomju telpu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Otrkārt, šī padome Latvijai svarīga tāpēc, ka tieši cilvēktiesības ir jautājumus, ar kura palīdzību Krievija jau kopš 90.gadu sākuma mērķtiecīgi cenšas iedragāt Latvijas tēlu pasaulē. Cilvēktiesību problēmu aktualizēšana attiecībā uz kādu valsti vienmēr ir spēcīgs instruments, lai to diskreditētu. Dalība Cilvēktiesību padomē Latvijai dos daudz labākas pozīcijas, skaidrojot pasaulē mūsu valsts vēsturi, okupāciju, nepilsoņu jautājumu, savu valodas, izglītības, integrācijas politiku.

Turklāt jāņem vērā, ka pārmetumus par cilvēktiesību situāciju kādā valstī starptautiskajās organizācijās uzklausa daudz nopietnāk, ja par tiem vēsta nevalstiskais sektors. To Krievija tagad izmanto ar sev pietuvinātu Latvijas nevalstisko organizāciju iesaistīšanu. Pārmetumus pret mūsu valsti vērš, piemēram, Gapoņenko un Ždanokas organizācijas, kuras Drošības policija vērtē kā Latvijas konstitucionālajai iekārtai naidīgas. Mēs, orientējoties vietējā situācijā, protams, saprotam, kas tās ir par organizācijām, taču to diemžēl nevar teikt par starptautisko vidi, sevišķi, ja tās priekšā apsūdzības cilvēktiesību neievērošanā no tribīnes nolasa labā angļu valodā. Dalība ANO Cilvēktiesību padomē Latvijai būs papildu iespēja šīs apsūdzības uzreiz atspēkot. 

Kā Latvijai būtu jāatspēko šīs apsūdzības?

Ar masīvu un precīzu skaidrošanas darbu. Varbūt šī frāze izklausās nolietota, taču tas ir jāturpina. Tāpat kā mūsu vēsture, arī mūsu pozīcija iepretim Krievijas pārmetumiem cilvēktiesību jomā ir nenogurstoši jāskaidro arvien no jauna. Zinot, ka cilvēktiesības ir galvenais Krievijas uzbrukumu akcents, Latvijai būtu jādarbojas daudz proaktīvāk. Kad šogad uz ANO Cilvēktiesību komiteju ar kārtējām apsūdzībām bija aizbraukuši Aleksandra Gapoņenko vadītais Nepilsoņu kongress un Tatjanas Ždanokas radītā Latvijas Cilvēktiesību komiteja, citas nevalstiskās organizācijas no Latvijas, kas varētu paust atspēkojošu viedokli, nebija tur ieradušās. Kāpēc tas netika noorganizēts?

Cik efektīvi Latvija ir izmantojusi savu līdzšinējo pārstāvību ANO?

Jāatzīst, ka Latvija savas iespējas ANO ir izmantojusi diezgan maz. Latvijas ārpolitikā principā ir raksturīgi koncentrēties uz aktīvāku līdzdalību reģionālajā politikā, sākot ar Baltijas jūras reģionu un beidzot ar ES un NATO. Tas, protams, ir atzīstami un līdz šim visticamāk ir bijis taktiski pareizi, taču tādējādi līdzdalība globālajās organizācijās Latvijai ir palikusi otrajā plānā. Tā, protams, prasa vairāk finanšu, cilvēkresursu un arī politisku ieinteresētību. Latvija, piemēram, nav veltījusi vērā ņemamus ieguldījumus attīstības sadarbībā, klimata politikā.

Jā, mēdzam uzsvērt, ka mūsu valsts savus karavīrus sūta uz Afganistānu un citiem karstajiem punktiem, taču tas viss ir bijis NATO darbības ietvaros. No Latvijas nekad nav bijusi neviena zilā berete – tā nav iesaistījusies nevienā ANO miera uzturēšanas operācijā. Vai Latvija tuvākajā laikā būs ANO Drošības padomē? Domājams, ka nē, ja vien ievērojami nepalielināsim savu aktivitāti miera un drošības uzturēšanā globālā līmenī. Taču Lietuva tieši tagad ir Drošības padomē.

Kā vērtējama Latvijas politika ANO un mūsu valsts pārstāvniecības iespējas šajā organizācijā?

Pirmkārt, jāuzsver, ka Latvijai īsti nav savas globālas politikas vīzijas, mērķu. Tagad, kad esam nostabilizējušies kā ES un NATO dalībvalstis un sākas Latvijas prezidentūra ES Padomē, ir piemērots laiks sākt tādus definēt.

Par Latvijas pastāvīgo pārstāvniecību ANO varu teikt tikai vienu: ir apbrīnojami, ka šī nelielā cilvēku saujiņa vēstnieka vadībā ar tiem resursiem, kādi tai tiek atvēlēti, spēj izdarīt to, ko no tās prasa. Darboties ANO – tas nozīmē piedalīties neskaitāmās sanāksmēs, būt kompetentiem dažādās jomās, jo ANO nodarbojas faktiski ar visu, kas notiek zem šīs saules, tās darbība pārklāj visas politikas jomas.

Jāņem vērā, ka tik neliela valsts kā Latvija objektīvi nespēj nodrošināt plašas pārstāvniecības visās nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās un valstīs. Neraugoties uz to, Latvija šogad atvērusi savas pārstāvniecības tādos ekonomiski aktīvos punktos kā Apvienotie Arābu Emirāti un Indija, un tas ir mūsu ārpolitiku vēl vairāk aktivizējošs solis.

Nav noslēpums, ka visā pasaulē Latvijas vēstniecībās strādājošie pilda vairāku darbinieku pienākumus vienlaikus. Tajās var nebūt tādi posteņi kā šoferis, dārznieks, apkopējs. Ir daudz valstu, kur diplomāti nodarboties ar ko tādu uzskata zem sava goda, bet mēs spējam mobilizēties pārstāvēt savu valsti godam arī tad, ja dzīvojam ierobežotu finanšu apstākļos. Atbilstošu resursu trūkums, iespējams, zināmā mērā arī izskaidro Latvijas globālās vīzijas trūkumu, jo tā būtu ne vien jārada, bet arī praktiski jāaizpilda.    

Cik lielā mērā Latvijai var pārmest politiskās gribas trūkumu līdzdarboties globālajā politikā?  

Latvijas lielās ārpolitiskās prioritātes ilgstoši bija dalība ES un NATO, tāpēc ir pilnībā saprotams, ka visi mūsu resursi tika koncentrēti tam. Un jāatzīmē, ka līdzdalība šajās organizācijās arvien prasa ieguldījumus, kuriem nāktos būt lielākiem nekā atvēlam, piemēram, divi procenti no IKP aizsardzībai NATO ietvaros. Un vienmēr, kad rodas vēlme pārmērīgi kritizēt Latvijas ārpolitiku, jāatceras, ka esam viena no tikai trim bijušajām padomju republikām, kas pilnībā demokratizējušās, kļuvušas tiesiskas, prorietumnieciskas valstis un iekļāvušās minētajās organizācijās, taču tagad pienācis laiks vairāk paraudzīties uz globālo politiku.

Patlaban Latvija ANO profilējas kā ES dalībvalsts. Tas ir saprotams, taču jāteic, ka mums ANO pietrūkst savu unikālu vaibstu. Katru gadu ar studentiem analizējam valsts vadītāju uzrunas ANO Ģenerālās asamblejas vispārējās debatēs, tai skaitā arī Latvijas pozīciju. Un gadiem ilgi ir nācies secināt, ka Latvijas prezidenta ziņojums saņem augstu atzinību, ir visādā ziņā labi sagatavots, korekts un atspoguļo aktualitātes pasaulē, taču tajā pietrūkst Latvijas vaibstu – mūsu piedāvājuma, pienesuma starptautiskajai videi. Savukārt, piemēram, Ilvesa runā vienmēr redzam kiberdrošību un Igaunijas sasaisti ar to. Atšķirībā no Latvijas, Igaunija ir atradusi nišu, kurā spēj sevi zīmolot; tā faktiski defektu strauji pārvērtusi par efektu, ja atceramies, ka Igaunijas kā kiberdrošības valsts veiksmes stāsts sākās pēc piedzīvotā kiberuzbrukuma. Tagad Igaunija sevi piedāvā kā augsta līmeņa ekspertīzi kiberdrošībā, šajā valstī ir pat izveidots NATO Kiberaizsardzības ekselences centrs. Arī Latvijai nepieciešama profilēšanās, konkrētāks redzējums par savu pienesumu starptautiskajā vidē. 

Kāds tas varētu būt?

Igaunija uzlēca uz viļņa, kas nāca negaidīti. Latvija par pamatu savai atpazīstamībai varētu izmantot kaut ko tādu, kas jau eksistē. Piemēram, mēs esam akumulējuši milzu ekspertīzi Krievijas, Austrumeiropas un ES Austrumu partnerības jautājumos. Savas vēstures, nepastarpinātās pieredzes un valodu zināšanu dēļ Austrumeiropā un Krievijā notiekošo esam sapratuši daudz labāk nekā ES valstis un ANO, kuras uz Krieviju ilgstoši lūkojās caur rožainām brillēm. Latvija jau pēc pirmajiem notikumiem Maidanā teica, ka būs slikti, ļoti slikti. Tagad, kad mums izrādījusies taisnība, ir radusies situācija, kurā varam sevi piedāvāt ekspertīzes kapacitātē attiecībā uz Krieviju un šo reģionu. Rietumeiropai pietrūkst plašāku zināšanu un uz tām balstīta ģeopolitiska skatījuma uz šo reģionu – tas ir acīmredzams fakts, kuru varētu izmantot savas unikālās nišas veidošanā.

Patlaban pasaules uzmanības centrā atkal ir ANO Drošības padome. Tā, lai gan radīta starptautisko konfliktu novēršanai, savas uzbūves un veto tiesību dēļ, kuras pastāvīgās locekles nekautrējas izmantot savās interesēs, faktiski nereti liedz šādus konfliktus apslāpēt. Kādi ir kaut teorētiski risinājumi sen briestošajai padomes reformēšanai?

No vienas puses, jāatceras, bez šiem pieciem pastāvīgajiem krēsliem ar veto tiesībām Otrā pasaules kara uzvarētājiem un Ķīnai ANO vispār nepastāvētu. Tas 1945.gadā viennozīmīgi bija priekšnoteikums, lai lielvaras vienotos izveidot globālu starptautisku organizāciju, kura nodarbotos ar starptautiskā miera un drošības uzturēšanu pasaulē.

Kopš beidzies aukstais karš, kura laikā Drošības padome biežo veto tiesību izmantošanas dēļ bija pilnībā paralizēta, tās tiek izmantotas daudz retāk. Taču padomes disfunkcionalitāte izpaužas citādi – padomes rezolūcijas, dalībvalstīm cenšoties rast kompromisus, mēdz būt tik vispārīgas un bezzobainas, ka zem tām tik tiešām var parakstīties jebkurš – kā tas bija arī Ukrainas konflikta gadījumā, kad parakstu zem rezolūcijas nebija grūti uzlikt pat Krievijai. Proti, problēma ir ne tikai pašā veto, bet arī iespējamībā jeb draudos, ka to uzliks, un rezultātā valstis, nevēloties pieļaut šo acīmredzami nedemokrātisko līdzekli, vienojas par kaut ko ļoti neefektīvu.

Pēdējais lielais ANO reformu piedāvājums bija 2005.gadā, kad ar milzīgu pārbūves projektu nāca klajā bijušais ģenerālsekretārs Kofi Anans. Attiecībā uz Drošības padomi netika rosināts likvidēt veto tiesības, jo bija skaidrs, ka tam nepiekritīs padomes pastāvīgās locekles, taču bija vairāki iespējamie modeļi, kā paplašināt padomes locekļu skaitu. Pamatojums: lielā piecnieka sastāvs atspoguļo 1945.gada realitāti, bet patlaban pasaulē sevi pieteikuši daudzi jauni spēcīgi spēlētāji – tādi kā Vācija, Indija, Brazīlija, Japāna un citi, kam arī nāktos būt pārstāvētiem Drošības padomē. Taču šis piedāvājums neguva atbalstu.

Šī priekšlikuma kritiķiem ir arguments: ja jau patlaban piecas vadošās valstis Drošības padomē nespēj vienoties, tad lielāks locekļu skaits to spēs vēl mazāk.

Jā, šī problēma ir daudzslāņaina. Ir valstis, kuras pamatoti uzskata, ka tām būtu vieta Drošības padomē, kaut vai bez veto tiesībām. Taču pat bez visām veto tiesībām piecas pastāvīgās locekles padomē atrodas nepārtraukti, nevis kā pārējās desmit – rotē. Izeju no šī stāvokļa, atklāti sakot, neredzu. Visi piedāvātie modeļi ir nonākuši strupceļā, un, domājams, arī turpmāk būs jādzīvo ar šādu Drošības padomi.

Kā šīs problēmas kontekstā, jūsuprāt, vērtējama vienpusēja valstu rīcība bez ANO mandāta – kā to, piemēram, darījušas ASV, bez starptautiska akcepta ar savu NATO sabiedroto atbalstu dodot triecienu Miloševiča režīmam bijušajā Dienvidslāvijā? Ne reizi vien rīcība bez ANO mandāta pamatota ar ANO sargāto vērtību aizstāvēšanu apstākļos, kad Drošības padome izrādās neefektīva, piemēram, lai pārtrauktu humānas katastrofas vai nepieļautu ķīmisko ieroču pielietošanu, kā tas bija Sīrijas gadījumā.

Neraugoties uz šo piemēru pozitīvajiem aspektiem, valstīm tomēr būtu jārīkojas ANO mandāta ietvaros. Iedomājieties, kas notiktu, ja katra valsts sāktu rīkoties, pārkāpjot starptautiskās tiesības.

Valstis ir tiesīgas uz vienpusēju militāru darbību pret citu valsti tikai pašaizsardzības nolūkos, nekavējoties informējot Drošības padomi, un šī rīcība ir jāpārtrauc, tiklīdz padome pieņēmusi lēmumu, kā konfliktu risināt tālāk. Uz pašaizsardzības principa pamata valstis tik tiešām ir diezgan bieži rīkojušās, tiesa, visai radoši traktējot šīs pašaizsardzības normas būtību.

Atcerēsimies: starptautiskās tiesības tur kopā pasauli, ļauj valstīm prognozēt vienai otras rīcību, sodīt un pakļaut kritikai noteikumu pārkāpējus. Starptautisko tiesību pastāvēšana un ievērošana īpaši svarīga ir mazāk ietekmīgām un mazāk varenām valstīm kā Latvija, kuras nespēj sevi aizsargāt pret spēkos pārāku agresoru. Pasaulē bez noteikumiem valdītu džungļu likumi.

Vērtējot ANO efektivitāti kopumā, savā disertācijā par šo tēmu jūs norādāt: līdzšinējie organizācijas pamati – valstu suverenitāte un konsensa politika - ierobežo ANO spēju stāties pretī mūsdienu globālajiem izaicinājumiem – starptautiskajam terorismam, cilvēktiesību pārkāpumiem, genocīdam, nabadzībai. Tādēļ valstīm ir jāvienojas par citu sadarbības modeli. Uz kādiem principiem tas varētu balstīties?

Es gan tur arī norādu, ka šādas izmaiņas pārskatāmā nākotnē nav iztēlojamas. Taču, ja vēlamies modelēt situāciju, tas principā nozīmētu fundamentālas izmaiņas starptautiskajā politikas principos kopumā. Der atcerēties, ka joprojām dzīvojam pasaulē, kas balstās 17.gadsimtā izveidotajā Vestfālenes sistēmā, saskaņā ar kuru pasaules kārtības pamatā ir suverēnas valstis ar savām nacionālajām interesēm. Tātad ANO efektivitāte var būt tikai tik augsta, cik augstai tai atļauj būt ANO dalībvalstis. 

Kritizējot ANO efektivitāti, nevajadzētu tomēr aizmirst, ka ANO ir radījusi ļoti daudz nozīmīgu starptautisku normu un veidojusi pasaules paradigmu maiņu, tā ir pārveidojusi starptautiskās kārtības pamatus. Tie joprojām balstās uz suverēnām valstīm, taču ANO ir tā, kas radīja starptautiskās miera operācijas, iniciēja, monitorēja un noslēdza dekolonizācijas procesu pasaulē. Tas ir milzīgs sasniegums civilizācijas vēsturē. ANO lolojums ir viss, kas attiecas uz starptautisko cilvēktiesību standartu ieviešanu un nostiprināšanu, padarīšanu par vispārsaprotamiem un vispārpieņemtiem. Sieviešu tiesības, bērnu tiesības, nabadzības problēmas aktualizācija – tas viss ir nācis no ANO. Arī tā ir nozīmīga starptautiskas organizācijas funkcija – būt globālās domas veidotājai, normu radītājai, diskusijas iniciētājai, paradigmu mainītājai.

Protams, ir svarīgi nedzīvot ilūzijās. Pilnībā piekrītu, ka Drošības padomes darbība buksē, ir nemitīgi sarežģījumi visur, kur krustojas lielvaru intereses. Taču ar visiem šiem trūkumiem ANO joprojām ir tas spēks, kas veido un uztur starptautisko domu un valstu sadarbības morālos principus. Daudzas tiesības, kuras tagad baudām un uzskatām par pašsaprotamām, patiesībā daudzkārt ir ilga un grūta ANO darba rezultāts.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU