Par karu Ukrainā un no tā izrietošajiem draudiem Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm šobrīd runā visi. Tas ir dabiski, jo sabiedrības diskursā gandrīz vienmēr ir kāds hiperbolizēts jautājums, kas aizņem telpu, neatstājot vietu citiem. Tāpat arī šajā gadījumā – lai arī Baltijas valstīm ir iemesls uztvert draudus, kas nāk no Krievijas, ar lielām bažām, tie nav vienīgie, kam būtu jāpievērš uzmanība. Starptautiska spriedze, kas var atstāt jūtamu ietekmi, vērojama arī Ziemeļos – pieaugošajā cīņā par Arktikas dzīļu resursiem, Rietumos – aizvien redzamākajā līderības krīzē un pretrunās attiecībā uz nepieciešamo reakciju uz karu Ukrainā, kā arī nedrošībā, kas ceļas no Rietumu sabiedrības šķelšanās.
Ne tikai politiķiem un diplomātiem, bet ikvienam cilvēkam Baltijā ir jāapzinās tiešie un netiešie iespējamie ārējie draudi. Taču no tiem ir nevis jābaidās, bet gan jāspēj atpazīt nedrošības sēšanas instrumentus, iebiedēšanas un savstarpējās uzticēšanās graušanas taktikas, vērīgi jāšķiro informācija, kā arī laicīgi jāveido stratēģijas un politikas instrumenti Baltijas valstu vājo vietu spēcināšanai.
Vienoti mēs izturam, sašķelti - krītam
Krīze Ukrainā skaidri norāda: kopš aukstā kara Rietumu demokrātijas ir dzīvojušas pašapmānā, ar maldīgu drošības izpratni, ar nepamatotu optimismu par nākotni, kurā valdīs globāla pārvaldība, multilaterālisms, liberalizēta tirdzniecība, kodolatbruņošanās, cilvēktiesības un starptautiskās tiesības. Taču pēdējais gads starptautiskajā politikā kalpo kā modinātājzvans.
Līdz ar Krimas okupēšanu un kara sākšanu Ukrainā Krievija aizvien vairāk tuvojas Eiropas Savienības robežām. Runājot ģeopolitiski, līdzšinējā Eiropas Savienības buferzona – Austrumu partnerības valstis – kļūst vājākas un vājākas. Lielbritānijas aizsardzības ministrs Maikls Felons ir pat gājis tālāk un pieļāvis, ka Krievijas prezidents var atkārtot taktiku, ko lietoja Ukrainas destabilizēšanai, taču nu jau attiecībā uz NATO alianses Baltijas dalībvalstīm. Tādējādi šobrīd Eiropas Savienības ārējā robeža būtībā ir bez bufera, un Polija, Latvija, Lietuva un Igaunija atrodas priekšējās pozīcijās – aci pret aci ar Krieviju.
Jaunākais mēģinājums risināt Ukrainas krīzi starptautiski un mierīgiem līdzekļiem bija 15.februāra Minskas sarunas, no kurām Putins ir izgājis kā faktiskais situācijas noteicējs. Proti, šķiet, ka ir notikusi piekāpšanās par separātistu (vai precīzāk – teroristu) ieņemtajām teritorijām, pārkāpjot Minska I līgumu. Tāpat nav noteikts termiņš Krievijas spēku izvākšanai no teritorijas, un Kijevai ir jāmaksā okupētās teritorijas izdevumi. Un pat šie argumenti šķiet tikai matu skaldīšana, ja ņem vērā to, ka Minska II pamiera līgums de facto nav spēkā. Kamēr valstu līderi risināja sarunas, Debaļcevē notika asiņainas kaujas, un EDSO novērotāji karstajos punktos netiek ielaisti.
"Iespējams, ka globālā starptautiskā politika kopš aukstā kara laikiem nemaz nav daudz mainījusies."
Atsevišķi eksperti uzskata, ka Ukraina ir daudz svarīgāka Krievijai nekā ASV un ka pastāvot izteikta interešu asimetrija. Tomēr tam nav iespējams piekrist, jo abām pusēm Ukrainas jautājums atrodas ģeopolitiski augstā nozīmības pakāpē. Putina agresija Ukrainā izaicina postaukstā kara drošības arhitektūru kopumā, un konkrēti, tās galvenās institūcijas – NATO, Eiropas Savienību, EDSO un ANO.
Līdzās iespējamiem tiešiem draudiem no Krievijas puses karš Ukrainā Baltijas valstīm rada arī netiešus draudus, sašķeļot Rietumu sabiedrību. Viens no galvenajiem veicinošajiem faktoriem ir nomācoša nedrošība tajā varas komponentē, ko dēvē par infosfēru. Tā iekļauj naidīgu politisko aģitāciju un propagandu, kiberdraudus, maldināšanu, pretrunīgas informācijas izplatīšanu un baiļu sajūtas veidošanu sabiedrībā. Ne velti Igaunijā ir izveidots NATO kopējās kiberaizsardzības ekselences centrs, bet Latvijā – NATO izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Tie abi nodarbojas ar jautājumiem, kas līdzās jūrai, zemei, gaisam un kosmosam tiek uzskatīti par galvenajiem varas avotiem ģeopolitikā.
Šobrīd, kad Krievija Ukrainā pieteikusi hibrīdkaru, Eiropā ar plašsaziņas līdzekļu un citu klasisko maigās varas instrumentu palīdzību notiek informācijas karš. NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks ģenerālis Adrians Bredšovs ir uzsvēris, ka NATO plānos būtu jāiekļauj ne tikai konvencionālie spēki, bet arī jāņem vērā politiskā aģitācija un politiskie apvērsumi, kiberuzbrukums, naidīga propaganda un citi destabilizējoši efekti.
Lai arī nesen publiskotie SKDS pētījuma rezultāti liecina, ka 60% vīriešu pilsoņu nepieciešamības gadījumā būtu gatavi cīnīties ar ieročiem rokās, bruņotās aizsardzības jomā tomēr vajadzētu paļauties uz NATO, taču individuālā līmenī mūsu aizsardzības spējas ir atkarīgas no mūsu vienotajām spējām stāvēt pretī naidīgai propagandai un to atpazīt. Tas nozīmē, ka Baltijas valstīm šobrīd ir uzdevums maksimāli aizsargāt savu infosfēru un rast piemērotus līdzekļus, lai slāpētu Krievijas masīvo informācijas karu, atbildētu tam un padarītu sabiedrību zinošāku par šādu instrumentu izmantošanu un ietekmi.
Kur vīzija, tur - cerība
Turpinot Ukrainas kara tematiku, jānorāda uz atsevišķu būtisku netiešo draudu veidu, kas apdraud ne tikai Baltijas valstis, bet Eiropas Savienību kopumā – tā ir briestošā līderības krīze Rietumos. Mēdz uzskatīt, ka līderis ir tas, kurš gan ikdienā, gan kritiskos brīžos zina pareizo ceļu, iet pa šo ceļu, rāda citiem virzienu un iedvesmo, neļaujot zaudēt motivāciju un sparu. Eiropas Savienības gadījumā tas nozīmē kompleksāku uzdevumu – visiem līderiem to darīt vienoti un kopā, vai arī izvirzīt vienu līderi, kas Eiropas Savienības dalībvalstu sabiedrības caur šiem neskaidrību un apdraudējuma pilnajiem laikiem vadītu droši un pārliecinoši.
Tā vietā ir vērojama līderu viedokļu dalīšanās stratēģiskos jautājumos, savstarpēji nesaskaņoti paziņojumi un neskaidras pozīcijas. Pat Baltijas valstu līderu vidū dalās viedokļi par to, vai Baltijas valstis ir apdraudētas. Daļa Gribauskaite uzskata, ka draudi ir reāli un kara gadījumā mums jāspēj noturēties vismaz trīs dienas. Tomass Hendriks Ilvess paudis pārliecību, ka Baltijas valstis nekļūs par nākamo Ukrainu. Savukārt Andris Bērziņš izteicies, ka debatējams ir jautājums par to, kas vispār ir hibrīdkarš, un paziņojis, ka Latvijai militāru draudu nav. Kam ticēt?
Eiropas Savienības mērogā situācija ir vēl sarežģītāka. Tāda Eiropas Savienības amatpersona kā augstā ārlietu pārstāve Frederika Mogerīni, kurai būtu jāpauž "vienotā Eiropas Savienības balss ārlietās", attiecībā uz Krieviju joprojām laipo, notiekošo nesauc īstajos vārdos, slēpjas aiz diplomātiskiem terminiem un runā par vajadzību stiprināt saites ar Krievijas tautu, bet nemin ne vārda par sankciju pastiprināšanas nepieciešamību pret Krievijas valsts pārvaldi un viņu ģimenēm. Pirms nedēļas Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nāca klajā ar iniciatīvu izveidot kopīgu Eiropas armiju, norādot, ka šādam solim būtu simboliska nozīme apstākļos, kad pieaug spriedze attiecībās ar Krieviju. Tomēr šī iniciatīva uzreiz izraisīja pretrunīgas debates gan politiķu, gan ekspertu vidū, pie tam tieši spriedzes apstākļos Eiropas Savienībai būtu jāatsakās no simbolu meklēšanas un jāpāriet uz vienotu un saskaņotu rīcībpolitiku. Treškārt, Eiropas Savienības līderi mērķtiecīgi tiek atšķelti no stratēģiskā partnera – ASV.
Joprojām pastāv karsti strīdi par to, vai piegādāt bruņojumu Ukrainai, kur Eiropa nostājusies pretējās pozīcijās ar ASV Kongresu. Papildus, tiekoties un atsevišķi sarunājoties ar Angelu Merkeli (de facto Eiropas Savienības līderi) un Fransuā Olandu, Krievijas prezidents Putins būtiski mazina risku, ka ASV ieroči tiks sūtīti uz Ukrainu, kā arī rada plaisu Rietumu līderu vidū. Visi minētie piemēri norāda uz Putina apņemšanos vājināt Rietumus ekonomiski, sašķelt politiski un virzīties uz Krievijas kā hegemoniska spēka nostiprināšanos Eiropas kontinentā.
Arktika – cīņa par bagātību salu
Līdzās dažādiem aspektiem, ko rada karš Ukrainā, Baltijas valstīm ir jāpatur savā redzeslaukā arī Arktika. Līdz ar pakāpenisko ledus kušanu Arktikā rodas iespējas gan veidot jaunus tirdzniecības jūras ceļus, gan paveras iespējas piekļūt dzīlēs esošajiem milzīgajiem dabas resursiem, kas mūsdienās ir viens no svarīgākajiem ģeopolitisko cīņu pamatiem. Tas ir iemesls, kāpēc uz jau notiekošo un gaidāmo teritoriālo cīņu šajā ekonomiski pievilcīgajā un daudzsološajā reģionā nedrīkst raudzīties kā uz attālinātu un Baltiju neskarošu jautājumu – tās rezultāti ietekmēs visu Ziemeļeiropu, tai skaitā Baltijas valstis.
Kā to nosaka starptautiskās tiesības, Arktikas zeme un teritoriālie ūdeņi pieder Krievijai, ASV, Kanādai, Norvēģijai un Dānijai, taču starptautiskie ūdeņi, ieskaitot Ziemeļpolu, kas ir bagāti ar derīgajiem izrakteņiem, nepieder nevienai valstij, taču teritoriālās pretenzijas uz tām ir izteikušas vairākas valstis.
Pamatā Arktikas naftas un dabasgāzes atradnes atrodas rietumu Sibīrijā un Aļaskas Prudhoe līcī, un šo resursu apjoms ir lēšams 10,5% apjomā no šī brīža globālās naftas ražošanas un 25,5% apjomā no globālās gāzes ražošanas. Tagad šie stratēģiski svarīgie un apjomīgie resursi kļūst pieejami vairāku iemeslu dēļ: ledus segas samazināšanās, pagarinātas arktiskās vasaras sezonas ledus urbumu veikšanai, jaunākās izpētes tehnoloģijas. Ilgākas vasaras arī palielina izredzes piekļūt minerālu depozītiem, savukārt ledus kušana rada jaunas iespējas to eksportēšanai. Piemēram, tiek lēsts, ka Aļaskas dzīlēs atrodas vairāk nekā 150 depozīti ar reti sastopamiem izrakteņiem, un, ja šī teritorija būtu suverēna valsts, tā daudzo minerālu dēļ atrastos globālo rezervju pirmajā desmitniekā.
"Zaudēt var tikai tas, kas baidās zaudēt."
Ņemot vērā aprakstītās zemes dzīļu bagātības, Arktiku ietverošās valstis ir izteikušas teritoriālas pretenzijas uz dažādām Arktikas daļām. Līdz 2014.gadam vadošo lomu kā apspriežu un sarunu forums spēlēja Arktikas padome, un tā kļuva vēl ietekmīgāka līdz ar Krievijas-Norvēģijas robežstrīda atrisināšanu. Tomēr Krievija joprojām izsaka pretenzijas uz teritoriju, kas iekļauj Ziemeļpolu, pie tam šīs valsts aktivitātes Arktikā kļūst aizvien pamanāmākās un agresīvākas. Krimas aneksijas fonā praktiski nepamanītas palika Krievijas īstenotās ekstensīvās kaujas mācības Arktikā pirmo reizi pēc aukstā kara beigām. Krievija šobrīd pārekipē vecās padomju bāzes, un 2014.gada vasarā no kosmodroma Tālajos Ziemeļos veica testu savām pirmajām jaunākās paaudzes raķetēm, dēvētām par "Angara".
Papildus jāmin arī jaunākās teritoriālās pretenzijas, kas rada potenciālu konfliktu. Pagājušā gada decembrī Dānija, balstoties uz ANO Jūras tiesību konvenciju, izteica pretenzijas uz teritoriju Arktikas okeānā 900 000 kvadrātkilometru apjomā, un šīs teritoriālās pretenzijas konfliktē ar Krievijas un Kanādas interesēm.
Arktikas mošanās rada jaunus drošības izaicinājumus gan to aptverošajām valstīm, gan Ziemeļeiropas reģionam un Baltijas valstīm. Jau 2008.gadā Stoltenberga ziņojums brīdināja, ka Arktika radīs gan jaunas ģeopolitiskas sekas, gan jaunus ģeopolitiskus draudus. Ar tiem jāsāk rēķināties arī Baltijai.
Noslēgums: ārējo draudu kartēšana Baltijas valstīm
Ģeopolitikas galvenais instruments ir politiskā karte, un tās metodoloģiskais pielietojums ietver raksturlielumu analīzi ar mērķi saprast fenomenus, ko tie atklāj, un procesus, kas ir radījuši tās morfoloģiju. Apvienojot visus iepriekš minētos ārējos draudus Baltijas valstīm, kļūst acīmredzams, ka trīs valstis ir draudu ieskautas – gan no Ziemeļiem (robežstrīdi, konflikti par resursiem), Austrumiem (karš, starptautisko tiesību pārkāpumi, naidīga propaganda), gan Rietumiem (potenciāla līderības krīze, sabiedrības šķelšana).
Ir vērojams, ka starptautiskajā politikā ir atgriezies jau par aizgājušu uzskatītais politiskais reālisms un ģeopolitika. Un, iespējams, visironiskākais ir fakts, ka globālā starptautiskā politika kopš aukstā kara laikiem nemaz nav daudz mainījusies. Protams, Krievija ir daļēji integrējusies pasaules ekonomikā un starptautiskajās organizācijās. Tomēr šī valsts vienmēr ir spēlējusi savu spēli un patiesībā nekad nav iekļāvusies tajā starptautiskajā ietvarā, kuram Rietumi paši sevi bija pārliecinājuši ticēt.
Ņemot vērā dažādos draudus, kas ieskauj Baltijas valstis, jāatgriežas pie raksta sākumdaļā minētā, ka zaudēt var tikai tas, kas baidās zaudēt. Tas nozīmē, ka Baltijas valstīm ir jāapzinās, kādi draudi – reāli vai potenciāli – tās sagaida, taču no tiem ir nevis jābaidās, bet jābūt gataviem dažādām darbības stratēģijām dažādos attīstības scenārijos. Otrkārt, ir ļoti svarīgi spēcināt sabiedrības drošību un palīdzēt cilvēkiem atpazīt gan hibrīdkara izpausmes, gan informācijas kara metodes. Ja Baltijas valstis būs vienotas savā izpratnē par draudiem un sabiedrība spēs kritiski izvērtēt notiekošo, būsim spējīgi arī atbildēt ārējiem nedrošības avotiem un uzturēt drošības sajūtu ikvienā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas cilvēkā.
