Pēdējā gada laikā pasauli pārņēmis šķietami jauns jēdziens - hibrīdkarš. Taču tā elementi – pretinieka novājināšana ar iebiedēšanu, informatīvām kampaņām, valsts diskreditēšanu – cilvēces līdzšinējo karu vēsturē nav nekas jauns. Ar ko uz šī fona atšķiras tas, ko pieredzam patlaban?
Te ir zināma pretruna – no vienas puses, hibrīdkara jēdzienu vajadzētu demistificēt, jo tas tiek lietots neprecīzi, turklāt saistībā ar kaut ko nesaprotamu, nepieredzētu. No otras puses, nav slikti, ka šo jēdzienu lieto, jo tas sabiedrībai paver plašāku skatījumu uz to, kas patlaban notiek starptautiski. Sevišķi svarīgi tas ir pie mums Baltijā.
Pasākumu un metožu kopums, ko mēs patlaban apzīmējam par hibrīdkaru, patiesībā ir ļoti sens un labi zināms. Visu galveno jau pirms divarpus tūkstošiem gadu par to ir pateicis Sun Dzi1 savā traktātā "Kara māksla", par kuru nekas labāks attiecībā uz kara stratēģiju joprojām nav uzrakstīts. Jāatzīmē, ka jēdzienu "hibrīdkarš", kas aptver galvenokārt dažādu politisku, ekonomisku, diplomātisku, propagandas līdzekļu pielietojumu, nav īsti korekti attiecināt uz Ukrainu, jo tur notiekošais faktiski ir karš, militāra darbība. Hibrīdkaru patlaban pieredzam šeit – Baltijā.
Attiecībā uz procesu apzīmējumiem starptautiskajā politikā jāteic: ļoti bieži daudz kas ir atkarīgs no tā, kad un kas kaut ko apzīmē ar konkrētu jēdzienu. Arī no politiskās gribas nosaukt lietas īstajos vārdos. Labi to redzam saistībā ar terorisma vai genocīda jēdzieniem, kuru attiecināšana uz kādu situāciju lielākoties ir atkarīga no politiskās gribas un pastāvošā spēku samēra. Ukrainā notiekošo par hibrīdkaru nosauca NATO.
Kādas hibrīdkara izpausmes patlaban vērojamas Latvijā?
Politiskais komponents ir milzīgs. Rīgas vadībā un Saeimā ir plaši pārstāvēta ar Kremli tieši saistīta partija. Šādas saites ir daļai no nevalstiskā sektora, sabiedriskajām organizācijām, kuras saņem finansējumu no Krievijas un tiek izmantotas ietekmes pasākumu īstenošanai. Latgales pašvaldības ir sadarbojušās ar Krievijas izlūkdienestiem saistītām nevalstiskajām organizācijām, par to nesen ziņoja Satversmes aizsardzības birojs. Kā tagad zinām no kādreizējā Krievijas vēstnieka Kaļužnija, jau 2009.gadā ir strādāts pie plāna pārņemt Rīgu, vēlāk – arī Latviju, panākot "Saskaņas centra" nonākšanu valdībā, kas gandrīz arī izdevās.
Otrkārt, tas ir informatīvais karš - ir izpētīji mediji, sabiedrības noskaņojums, kam tiek pieskaņotas mediju aktivitātes. Runājot par hibrīdkaru, nevajadzētu aizmirst arī Latvijas ciešās ekonomiskās saites ar Krieviju, enerģētisko atkarību no tās. Līdz šim esam saskārušies ar šādām nemilitārām darbībām, kuras vēlāk var novest arī pie militāra spēka izmantošanas.
No kā varētu būt atkarīgs, vai šāda spēka pielietošana notiks?
Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik pamatīgi ir sagatavoti iedzīvotāju prāti par labu kara izraisītājam. Ja sabiedrības noskaņojums ir iegūts, militāra darbība vairs nav nepieciešama.
Otrs lielais kara stratēģis līdzās Sun Dzi, ģeniālais 19.gadsimta prūšu ģenerālis fon Klauzevics, kurš ir pazīstams ar savu darbu "Par karu", uzskatīja, ka kara mērķis ir uzvarēt karā. Un labākais līdzeklis, lai to izdarītu, ir ievilināt pretinieku izšķirošā cīņā. Tādā kā Saules kauja, kauja pie Vaterlo vai D diena Normandijā. Tas gan atbilst Rietumu tradicionālajai izpratnei par karu, gan vienlaikus izskaidro, kāpēc mēs šobrīd nespējam dot pienācīgu atbildi Krievijas īstenotajam hibrīdkaram. Proti, šāda – tradicionāla pieeja nav derīga, kad nākas saskarties ar kompleksu apdraudējumu.
Un te mums būtu jāatgriežas pie Sun Dzi, kurš saka: kara mērķis nav karš, bet kontrole pār pretinieka teritoriju un iedzīvotājiem. Augstākā pilotāža – uzvarēt bez kaujas, novest pretinieka prātus līdz tādam stāvoklim, ka viņi ir gatavi pieņemt sakāvi bez kara. Tādēļ ar bažām būtu jāraugās uz to, kas Latvijā jau izskan: kaut nu beidzot viņi te iebruktu, mūs ieņemtu un varētu atkal dzīvot mierīgi. Vai arī – ja Latvijai uzbruks, NATO jau mūs neaizsargās. Patiesībā mēs nedrīkstam šaubīties, nedrīkstam arī pagurt!
ASV armijas atvaļinātais pulkvedis Džeks Makjuens aprakstījis, ka hibrīdkarā galvenais nav "uzvarēt ienaidnieka armiju" vai "gāzt ienaidnieka režīmu", bet gan "nosargāt normālu stāvokli" valstī. Cik lielā mērā Latvija ir tam gatava?
Ļoti gatavi neesam. Mēs neredzam hibrīdkara kopainu, pat baidāmies atzīt, ka hibrīdkarš te notiek. Sabiedrība joprojām nav pietiekami zinoša par hibrīdkara metodēm un izpausmēm, neprot kritiski izvērtēt informāciju, šķirot to, ko lielā daudzumā piedāvā masu mediji. Cilvēki viegli uzķeras uz tādām akcijām kā Ušakova puteņa biļetes sabiedriskajā transportā un lētu propagandu. Aiz maziem ekonomiskiem ieguvumiem nesaskatām lielus stratēģiskus zaudējumus. Tas ir kritiski, zinot, ka kara mērķis ir iegūt varu pār cilvēku prātiem un vispārējo sabiedrības noskaņojumu, arī ideoloģisko.
Ko valsts var darīt, lai sabiedrību informētu?
Demokrātiskā sabiedrībā labāku efektu par valsts radītiem instrumentiem parasti sniedz sabiedriskā līmeņa aktivitātes. Katrs, kurš ir uz to spējīgs, var kaut ko darīt individuālā līmenī, skaidrot līdzcilvēkiem situāciju, apmainīties viedokļiem, publicēt rakstus un tikties ar studentiem. Daudz var darīt nevalstiskās organizācijas un mediji. Vienlaikus mediju uzraudzībai vajadzētu būt daudz nopietnākai, jo propaganda tajos sastopama vai ik uz soļa, taču Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) turpina strādāt formāli birokrātiskā stilā, bet tā Krievijas īstenoto propagandu un hibrīdkaru ierobežot nav iespējams.
Pēdējā laikā vairāki ietekmīgi rietumvalstu politiķi izteikušies, ka Baltijas valstis ir nopietni apdraudētas. Tai pašā laikā Latvijas politiķi mūs mierina, ka viss ir droši. Iekšlietu ministrs pagājušajā nedēļā pat norādīja, ka iedzīvotāju speciāla informēšana par rīcību kara gadījumā nav nepieciešama, jo nav attiecīga reāla apdraudējuma. Kā to vērtēt?
Izskaidrojums varētu būt ļoti vienkāršs un pat cilvēcisks – šajos apstākļos mūsu valsts vadība nevēlas satraukt sabiedrību, radīt trauksmes un apdraudējuma sajūtu cilvēkiem, kuri nupat jau ir pārdzīvojuši smagu ekonomisko krīzi. Taču, vai tas ir gudrākais veids, kā rīkoties? Domāju, ka nē, jo sabiedrībai netiek stāstīta patiesība, bet dzīvošana ilūzijās nav labākais ceļabiedrs. Turklāt sabiedrība šādi tiek novērtēta par zemu – mūsu cilvēki ir gana gudri un pieredzējuši, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir piedzīvojusi padomju laikus, Atmodu, janvāra barikādes un augusta puču.
Pareizākais būtu sabiedrībai atklāt situāciju, kāda tā ir, vienlaikus dodot padomu, kā to uztvert un kā rīkoties. Skaidrībai pār notiekošo ir liels spēks, kas šajā hibrīdkarā ir viens no izšķirošajiem elementiem. Diemžēl mēs redzam pretējo. Igaunijas prezidents Tomass Hendrikss Ilvess runā, ka mēs esam gana stipri, lai Ukrainas notikumi šeit neatkārtotos. Daļa Grībauskaite Lietuvā ievieš obligāto karaklausību un skaidro, ka esam apdraudēti militāri un mums ir jāiztur trīs dienas, kamēr ierodas sabiedroto spēki. Savukārt Andris Bērziņš Latvijā vispār apšauba hibrīdkara jēdzienu un stāsta, ka mums militāra apdraudējuma nav. Tie ir trīs pilnīgi atšķirīgi skaidrojumi par situāciju Baltijas valstīs.
Cilvēki vairs nesaprot, kas vispār notiek un kā pret to attiekties. Un te der atcerēties, ka tieši maldināšana ir viens no vissvarīgākajiem uzbrukuma elementiem hibrīdkarā. Tās augstākais mērķis ir nomaldināt pretinieka sabiedrību tik tālu, ka tā sāk maldināt pati sevi, dzīvot pašapmānā. Mūs milzīgā apjomā jau tāpat nemitīgi maldina Krievija, piedevām vēl to darām paši. Ja jautā, vai valsts var kaut ko darīt savu iedzīvotāju labā, tad tā var parūpēties par vienota, skaidra viedokļa uzturēšanu par notiekošo.
Viens no hibrīdkara elementiem ir pretinieka politiskās elites, nozīmīgāko lēmumu pieņēmēju ietekmēšana. Cik lielam riskam Latvija ir pakļauta šādā ziņā?
Ietekmējamību jau labi apliecina Baltijas valstu līderu atšķirīgie vēstījumi.
Nekur nav teikts, ka šo viedokļu atšķirība ir inspirēta no ārpuses.
Bet tas jau netraucē īstenot hibrīdkaru. Galvenais ir atrast pretinieka vājās vietas. Nespēja vienoties ir ieguvums agresoram. Spēja ietekmēt valsts līderu prātus arī pieder hibrīdkara augstākajai pilotāžai, ko sauc par uzbrukumu plānam, kas mīt šo līderu prātos. Šis uzbrukums plānam jeb līderiem jau ļoti skaidri ir saskatāms visā rietumvalstu kopienā kā mēģinājums to sašķelt.
Ja visi zina, ka Krievijas mērķis ir sašķelt Rietumus, tad jājautā, kāpēc gan lai tie kam tādam ļautos? Cik reāli ir manipulēt ar kādu, kurš zina, ka ar viņu manipulē?
Tas ir pilnīgi reāli. Pirmkārt, tāpēc, ka kopš 90.gadu sākuma Rietumi ir dzīvojuši pašapmānā, runājot par vēstures beigām, demokrātijas galīgo uzvaru un tamlīdzīgi. Rietumiem šķita, ka Krievija, ja tā ir uzņemta dažādās starptautiskajās struktūrās, spēlēs pēc starptautiski pieņemtajiem noteikumiem. Patiesībā Krievijā kopš 90.gadiem nekas nebija mainījies. Tā ir spērusi tikai atsevišķus soļus, lai ļautu Rietumiem ticēt tam, kam tie gribēja ticēt. Klasisks piemērs nupat minētajai maldināšanai un pašapmānam.
Patlaban figurē gan viedoklis, ka Rietumiem attiecībā uz Krieviju beidzot ir atvērušās acis, gan ka Rietumi joprojām nospēj novērtēt situāciju. Kurš no šiem viedokļiem tad ir patiess?
Es domāju, ka patiesi ir abi. Rietumiem ir atvērušās acis, ka Krievija nav mainījusies un būtībā vazā to aiz deguna, taču tas neiet roku rokā ar izpratni par Krievijas tālākiem nodomiem un hibrīdkara būtību. Rietumi lielākoties joprojām gaida un ir gatavi reaģēt uz tiešu militāru darbību, jo tas ir vienkāršākais scenārijs.
Filozofiskā aspektā uzbrucēju uz uzvaru ved tas, ka viņš ierauga un izprot pretinieka iekšējo sistēmu. Ar to upuris kļūst paredzams un ir iespējams iedarboties uz viņa vājajām vietām. Rietumu sistēmu, principus, uz kuriem mēs balstāmies, ieraudzīt nav grūti. Tas ir demokrātiju spēks un vājums vienlaikus. Pretinieks, pats paliekot neprognozējams, zina Rietumu tiesisko sistēmu, lēmumu pieņemšanas kārtību, aizsardzības mehānismu iedarbināšanas principus, kas ir atklāti noteikti Rietumu savstarpējos līgumos.
Demokrātija, tiesiskums, skaidri starptautisko attiecību noteikumi, cilvēktiesības ir rietumvalstu galvenās vērtības un pamats tai paredzamajai un komfortablajai pasaulei, kādu Rietumi pēc Otrā pasaules kara ir radījuši. Veselais saprāts daudziem liek jautāt: vai tiešām Rietumi būs ar mieru visu to upurēt ekonomiski un arī militāri daudz vājāka pretinieka ambīciju dēļ un ļausies tā hegemonijai?
Ne vienmēr lielākais, varenākais un bagātākais uzvar. To, kā šībrīža starptautiskais saspīlējums beigsies, diemžēl pateikt nevar neviens – jācer uz labāko, bet jābūt gataviem uz sliktāko. Pirmais, ko Rietumiem vajadzētu līdz galam saprast, – Ukrainas daļu vai pat visas Ukrainas iegūšana ir Krievijas nodomu sākums, nevis galamērķis.
Man ļoti zīmīga šķita pāvesta Franciska nesenā runa Eiropas Parlamentā. Mediji daudz citēja viņa krāšņos izteikumus par to, kāda neauglīga vecmāmiņa ir Eiropa, bet pāvesta vēstījumā bija daudz nozīmīgāki uzsvari. Viens no tiem ar tādu kā mājienu uz renesanses nepieciešamību – ka Eiropa ir ieslīgusi birokrātiskā formālismā un šķietami zaudējusi savu tieksmi pēc zināšanām, pēc apgaismības. Te arī varētu būt meklējama atbilde uz jautājumu, vai Rietumi ļausies Krievijas hegemonijai. Eiropai ir jāizkļūst no formālisma radītajiem rāmjiem un ar radošu pieeju jāatrod līdzekļi, kā nosargāt savu tik ļoti atklāto iekšējo sistēmu. Ir veidi, kā to izdarīt. Pirmkārt, saprotot, ka drošība maksā naudu. Stāsts par 2% no IKP, kas īpaši attiecas uz Latviju, ir arī stāsts par nodokļu maksāšanu – ja valstij ir nauda, tā var sagādāt sev labu aizsardzību. Drošība, nodokļi, izglītošana, pretkorupcijas pasākumi valsts pārvaldē, sabiedriskā stabilitāte ir savstarpēji saistīti un valsts aizsardzības spējām ļoti nozīmīgi lielumi.
Eiropa joprojām paļaujas, ka par tās drošību gādā ASV.
Tāpēc Krievija cenšas nošķelt Savienotās Valstis no Rietumeiropas, izmantojot un kultivējot nevienprātību Rietumu līderu starpā. Uz sarunām par Ukrainu Maskavā Lielbritānija un ASV netika aicināti, bet Merkele un Olands turp aizbrauca. Tā jau ir zīme. Ja uz sarunām vienus stratēģiskos partnerus neuzaicina, bet otri šo piedāvājumu pieņem, tas liecina, ka Rietumeiropa ir uzķerta uz āķa. Patlaban Eiropu un ASV šķeļ jautājums par to - apbruņot vai neapbruņot Ukrainu. Savienotās Valstis ir par, bet Eiropa – lielākoties pret. Tātad "skaldi un valdi" politika joprojām ir aktuāla.
Ir tāds teiciens: gribas gan kūciņu apēst, gan tievam palikt. Ukrainas problēma ir tik milzīga, ka Eiropai gribas gan drošībā palikt, gan sarunās ar Krieviju līdz kaut kādam rezultātam nonākt. Šo izmisumu jau var arī saprast, jo situācija ir bezprecedenta. Eiropa mēģina sēsties pie sarunu galda ar Krieviju, lai gan jau tāpat ir zināms, ka tam nav lielas jēgas. Situācija, protams, ir ārkārtīgi sarežģīta.
Lai gan Rietumi pieļauj kļūdas, ir jautājums – vai Krievijai izdosies līdz galam filigrāna spēle? Tādas rupjas kļūdas kā, piemēram, pasažieru lidmašīnas notriekšana nav izslēgtas arī turpmāk.
Protams, ka tīru stratēģisku spēli Krievija nespēlē un neprot spēlēt. Taču sliktā ziņa – ja tā, tad kaut kur atkal līs asinis, tas vienmēr ved pie asinspirts. Te jāatgādina senā un nu jau nodeldētā frāze: Krieviju ar prātu nesaprast. No vienas puses, tas nozīmē, ka šī valsts jebkurā brīdī var izdarīt kādu sev liktenīgu kļūdu, bet, no otras puses, Rietumiem, kuri pieraduši spēlēt ar atklātiem un skaidriem noteikumiem, Krievija, tās iekšējā sistēma ir neizprotama un neprognozējama. Notikt var jebkas. Tāpēc pret Krieviju ir tik grūti spēlēt.
Ja salīdzina situāciju šobrīd un pirms gada, kopējā tendence Rietumos tomēr ir virzība uz savstarpēju konsolidēšanos.
Man joprojām bažas rada ES ārlietu pārstāve Mogerīni, kuras nostāja Krievijas jautājumā līdz galam nav izprotama un mēdz būt pretrunīga. Jā, konsolidēšanās notiek, bet galvenokārt tāpēc, ka pastāv skaidrs apdraudējums NATO 5.pantam. Proti, ja radīsies situācija, ka šis pants ir jāiedarbina, bet tas nenotiks, tās būs beigas visai pēckara Rietumu drošības arhitektūrai.
Jā, mēs sakām, ka Baltijā ir NATO spēku karavīri, taču tā joprojām ir domāšana izteikti militārās kategorijās, nesaprotot, ka hibrīdkarš ir galvenokārt karš par sirdīm un prātiem, kā to savā maigās varas teorijā precīzi ir definējis Naijs. Ir labi, ka notiek militārā mobilizēšanās, bet tai vajadzētu notikt arī mentālajā līmenī, apzinoties kas ir kas. Ne velti Igaunijā darbojas NATO ekselences centrs kiberjautājumos, bet Latvijā – NATO izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Tātad problēmas apzināšanās ir redzama, taču, ja uzbrukuma mērķis ir ikviens cilvēks, nepietiek, ka tā darbojas slepenā vai augsti militārā līmenī. Labā ziņa ir, ka mūsu cilvēki līdz šim izšķirošos brīžos ir zinājuši, kā rīkoties.
Latvijā sabiedriski politiskā situācija ir ievērojami stabilāka, nekā tā bija Ukrainā pirms gada. Kā vērtējat atsevišķu ekspertu norādīto: agresoram Baltijā daudz piemērotāks varētu šķist pēkšņs, masīvs iebrukums, nevis lienoša taktika.
Jā, diktatori allaž ir cerējuši uz ātru zibenskaru. Lienošās aktivitātes Baltijā jau notiek ar hibrīdkara metodēm, tomēr NATO klātbūtne šādu pēkšņu uzbrukumu padara maz iespējamu. Taču līdztekus šim militārajam vairogam ir jāgādā, lai mūsu cilvēku prāti nav tik viegli ietekmējami, sevišķi, ņemot vērā, ka šeit dzīvo tik daudz krieviski runājošo iedzīvotāju, kurus pastāvīgi iespaido Krievijas propaganda – gan ar mediju, gan izglītības iestāžu, gan kultūras un sporta pasākumu palīdzību. Ir jābrīnās, kāpēc tās ierobežošanai vēl tikpat kā nekas nav izdarīts. Pat, ja šie cilvēki saprot, ka Latvijā dzīvot ir labāk nekā Krievijā un nevēlas tai pievienoties, jāņem vērā, ka sabiedrības grupas, kurām nav skaidra un objektīva viedokļa par notiekošo, ir ārkārtīgi viegli manipulējamas. Baltija diemžēl atrodas buferzonā starp Krieviju un Rietumiem, tādējādi tā vienmēr lemta neskaidrībai, uzbrukumiem un berzei, kas rodas, mijiedarbojoties šiem lielajiem spēkiem. Domāju, ka militārie stratēģi to saprot, bet to nāktos saprast arī sabiedrībai. Cilvēkiem ir jāzina, kādā pasaulē viņi dzīvo.
NATO bijušais ģenerālsekretārs Rasmusens norādījis: "Putins zina – ja viņš pārkāps sarkano līniju un uzbruks NATO, mēs aizstāvēsimies." Taču, kā gan raudzīties uz apstākli, ka NATO 5.panta iedarbināšanai nepieciešams vienbalsīgs lēmums, kura pieņemšana var tīši vai netīši ievilkties ilgāk, nekā Baltijas valstis spētu noturēties pret masīvu iebrukumu?
Jā, tas ir ilustratīvs piemērs Rietumu iekšējās sistēmas atklātumam. Tomēr, domājams, ka tik klasiska situācija, lai būtu jāiedarbina NATO 5.pants, nekad netiks pieļauta. Taču nav izslēdzama grūti klasificējamu situāciju radīšana. Piemēram, kā ar humānās palīdzības konvoju iebraukšanu Ukrainā vai miera uzturētājiem Dienvidosetijā, kas patiesībā nebija ne humānā palīdzība, ne miera uzturētāji.
Ne reizi vien norādīts, ka Krievijas nolūks var būt NATO izprovocēšana uz 5.panta iedarbināšanu, lai vismaz reizi pārliecinātos par alianses spēju reaģēt?
Šāds izaicinājums varētu dārgi maksāt abām pusēm, un, domājams, tās to apzinās. Ja 5.pants tiek iedarbināts, tad, būsim reāli, tas ir trešais pasaules karš. Ja tas netiek iedarbināts, sagrūst visa Rietumu drošības arhitektūra, kas vienlaikus būtu arī daudzu citu Rietumu sistēmu sabrukums.
1Suņ Dzi - ķīniešu karavadonis, stratēģis, domātājs, dzīvojis 6. vai 4.gadsimtā p.m.ē.
