Cik objektīvi Latvijas mediji patlaban atspoguļo situāciju attiecībā uz valsts apdraudējumu un arī plašākā mērogā – attiecībā uz Rietumu un Krievijas konfrontāciju?
Tas nav tikai mediju objektivitātes jautājums; mainās informācijas vide kopumā. Tradicionālajiem medijiem konkurencē ar interneta informācijas plūsmu ir arvien grūtāk pozicionēties, lai piesaistītu auditoriju un gūtu peļņu. Ir divi faktori, kuri acīmredzami arvien visbūtiskāk to ietekmē. Pirmkārt, resursu trūkums. Turklāt Latvijā mediju tirgus ir ļoti neliels, piedevām sadalīts latviešu un krievu vidē. Otrkārt, ātrums. Ziņa ir jau izgājusi trīs četrus ciklus sociālajos medijos, pirms parādās tradicionālajos.
Lai izturētu šajā konkurences cīņā, tradicionālie mediji arvien vairāk pielāgojas tādam informācijas pasniegšanas veidam, virsrakstu manierei, kādu piedāvā sociālo mediju vidē. Manuprāt, mēģinājumi pielāgoties šiem spēles noteikumiem nav gluži prātīgi, jo tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem nav līdzvērtīgu iespēju šajā jomā, taču tiem ir citas priekšrocības, kuras varbūt uzreiz neatspoguļojas šo mediju ieņēmumos.
Cik liela ir korelācija starp draudīgu ziņu uzvilnījumiem medijos un notikumiem, kurus var traktēt kā reālu apdraudējumu?
Parasti šāds vilnis sākas pēc tam, kad kādi ārvalstu eksperti – parasti analītiķi vai atvaļinātas militārpersonas - ir kaut ko diezgan skaļu pateikuši. Interesanti, piemēram, ja divdesmit militārpersonas par kādu jautājumu mēneša laikā izsakās presē, bet astoņpadsmit no tām nepasaka neko tādu, ko varētu likt pirmo lapu virsrakstos, tajos parādās, protams, to divu militārpersonu teiktais, kuri paziņo kaut ko provokatīvāku. Tas arī visvairāk ietekmē sabiedrības viedokļus. Protams, situācija drošības jomā reģionā nav vienkārša, bet tas, kā mediji to pasniedz lasītājam, bieži vien ir krietni pārspīlēti.
Neziņa dažkārt raisa lielākas nekonstruktīvas bailes nekā skaidra apdraudējuma apzināšanās. Cik adekvāta šādā kontekstā ir ar drošības jomu saistīto Latvijas institūciju sniegtā publiskā informācija par valsts apdraudējuma līmeni un raksturu?
Tradicionālā drošības iestāžu auditorija nav vidējais Latvijas iedzīvotājs, bet gan lēmumu pieņēmēji. Tā tas ir jau gadu desmitiem arī citās valstīs. Kāpēc viņi nevar par savas darbības jomu runāt plašāk? Tāpēc, ka tiek izmantotas tradicionālas operatīvās, izlūkdarbības metodes un, atklājot šo informāciju, var tikt apdraudēts tās avots.
Tomēr es šobrīd aicinu NATO valstu dienestiem domāt, ka tiem sabiedrībai jāsniedz vairāk informācijas, jo apdraudējums un karš arvien vairāk notiek ne vien fiziskajā telpā, bet arī cilvēku prātos. Tāpēc, manuprāt, ir būtiski, ka informācija, kura nāk no drošības dienestiem, ir plašāka, nekā līdz šim tradicionāli tā bijusi, piemēram, ikgadējās atskaitēs.
Pēdējos gadus, piemēram, Igaunijā drošības iestādes sniedz arvien vairāk publiskas informācijas. Arī Vācijā parādās detalizētāka informācija. Šāda pieeja dod zināmu atskaites punktu cilvēkiem, lai tie saprastu, kā mainās situācija, salīdzinot to, piemēram, ar laiku pirms gada. Tomēr es negribētu teikt, ka drošības vai izlūkiestāžu uzdevums būtu regulāri sniegt ikdienišķo informāciju par apdraudējumiem drošības jomā.
Kā tas ir attiecībā uz jūsu vadīto iestādi? Kad to dibināja, amatpersonas izteicās, ka viens no tās uzdevumiem būs objektīvas un operatīvas informācijas sniegšana.
Jāatgādina, ka esam NATO iestāde un neskatāmies ekskluzīvi tikai uz Latvijas informācijas telpu, lai gan to redzam. Otrkārt, mūsu uzdevums ir vairāk pētīt šo informācijas konfrontācijas fenomenu, attīstīt metodoloģiju, kā ar to cīnīties, kā to izmantot NATO valstu labā. Neesam tāda aktīva komunikācijas vienība. Taču, protams, ja žurnālisti nāk ar konkrētiem jautājumiem, mēs, balstoties uz savu zināšanu apjomu, kaut kādā mērā to komentējam.
Oksfordas vārdnīca nosaukusi 2016. gada vārdu - post-truth jeb "postpatiesība", attiecinot to uz apstākļiem, kuros "objektīviem faktiem ir mazāka ietekme uz sabiedriskās domas veidošanu nekā emociju uzjundīšanai un personiskajai pārliecībai". Cik lielā mērā šo fenomenu var attiecināt uz situāciju Latvijā? Ko var darīt, lai pretotos šādai tendencei?
Arī šis fenomens ir saistīts ar mediju vides pārmaiņām. Savā ziņā tas ir paradokss: šajā informācijas pārpilnības laikmetā cilvēki izvēlas izvairīties no informācijas. Viņi arvien vairāk iekapsulējas sava veida burbuļos, kurus veido informācijas apmaiņa starp līdzīgu uzskatu cilvēkiem. Piedevām gan Facebook, gan Google, gan Youtube darbojas pēc algoritmu principa – ja cilvēks jau ir meklējis kādu konkrētu informāciju, piemēram, Google meklētājs pirmo "izmetīs" tam atbilstošu informāciju. Piemēram, ja cilvēks ir skatījies ukraiņu versiju par konfliktu Ukrainā, meklētājs to nākamreiz piedāvās kā pirmo. Ja krievu versiju – tad to. Arī tas cilvēkus arvien vairāk un vairāk iekapsulē tendenciozas informācijas burbulī, kurā viņi pamazām sāk uzskatīt, ka pasaule ir tāda, kādu to redz no šī burbuļa iekšpuses. Jebkādu citu informāciju, kas neiekļaujas burbuļa kontekstā un ir ārpus šāda cilvēka priekšstatu sistēmas, viņš noraida kā nepatiesu. Papildus tam jāmin šī fenomena straujā un vieglā izplatība. Kā viens no piemēram - Donalda Trampa it kā teiktais: ja es kādreiz balotēšos, tad no republikāņu partijas, jo tai ir visstulbākie vēlētāji.
Šo ziņu kā patiesu bija uztvērusi arī ārlietās tik pieredzējis cilvēks kā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga…
Jā, un jo sevišķi, ja šāda informācija atbilst ticamiem iepriekšējiem priekšstatiem. Brīdī, kad minētā ziņa par Trampu parādījās, tā sekoja veselai virknei līdzīgu skandalozu viņa izteikumu, kuri bija patiesi.
Kā cīnīties pret šo parādību?
Pirmkārt, jāapzinās, ka šāds fenomens pastāv un no tā dažkārt nespēj izvairīties pat ļoti kompetenti cilvēki. Otrkārt, nepieciešams palūkoties ārpus sava burbuļa – ko par vienu un to pašu lietu saka citi informācijas avoti, korelēt informāciju, noskaidrot iesaistīto pušu argumentāciju. Treškārt, lietās, kas cilvēkam ir tiešām svarīgas, pārbaudīt avotus, papētīt, no kurienes informācija nāk un kādā kontekstā ir pausta. Piemēram, attiecībā uz jau pieminētajiem ekspertiem, kuri bieži vien izsakās par kara neizbēgamību, vienmēr ir vērts paskatīties – kāpēc viņi tā saka. Varbūt brīdī, kad eksperts pauž šādu viedokli, valstī, kuru viņš pārstāv, notiek kādas specifiskas debates.
Kad BBC filmā par iebrukumu Baltijas valstīs tika izspēlēts kodoluzbrukums, uzreiz sekoja debates par kodolieroču programmas atjaunošanu Lielbritānijā. Šāda informācija parādījās tāpēc, ka BBC un cilvēki, kuri veidoja šo stāstu, uzskatīja, ka tas ir jādara. Tātad jāskatās dziļāk avotos. Saprotu, ka tas nav viegli, taču nav daudz citu iespēju. Var sekot interneta vietņu uzticamības reitingiem. Protams, arī tie ir zināmā mērā subjektīvs rādītājs, ko veido kāda institūcija, parasti - nevalstiskais spēlētājs, kurš veic atbilstošus mērījumus. Tomēr ir iespēja veikt informācijas salīdzinājumus, korelācijas.
Nupat Latvijā lielu rezonansi izraisīja darboņi, kuri ar skandaloziem, bieži vien nepatiesiem vai puspatiesiem paziņojumiem, izmantojot sociālos portālus, to apmeklētājus novada uz īpaši izveidotām interneta vietnēm, paši nopelnot no reklāmas. Ja pret tradicionālu mediju šādā gadījumā būtu iespējams vērsties ar valstiskiem, juridiskiem līdzekļiem, tad kā ir ar šādiem individuāli strādājošiem dezinformācijas izplatītājiem?
Vispirms, manuprāt, ir jārunā ar iesaistīto sociālo portālu turētājiem, jo minētais klikšķu "makšķerēšanas" bizness pastāv, pateicoties biznesa modeļiem, ko šīs vietnes piedāvā. Paralēli, iespējams, būtu jādomā par īpašu vadlīniju, rokasgrāmatu izstrādāšanu un izdošanu, kas cilvēkiem palīdzētu orientēties interneta vidē.
Šis klikšķu bizness nepastāv tikai Latvijā, Rietumu pasaulē ir cilvēki, kuri ar to pelna ļoti ievērojamas summas. Specifiski Latvijai, ka rūpals tiek nodots vai pārdots cilvēkiem ar politiskiem nolūkiem. Tiklīdz tas, neskaitot vēlmi panākt iespējami lielāku klikšķu skaitu, veido saturu, kurš nes zināmu vēstījumu ar nolūku ietekmēt auditorijas attieksmi un varbūt arī rīcību, veidojas situācija, kurā, cerams, iedziļinās drošības dienesti. Interesanti, ka, tiklīdz informācija par šāda biznesa pāriešanu no vienām rokām otrās nāk atklātībā un izraisa ažiotāžu, tas strauji pazūd. Tātad ir veids, kā šādas manipulācijas var neitralizēt. Un, manuprāt, uz tām vislabāk var norādīt nevis valdība vai dienesti, bet paši pilsoņi.
Eiropas Parlaments nupat pieņēmis rezolūciju "ES stratēģiskās
komunikācijas – pretdarbība trešo pušu propagandai", kura lielā mērā ir vērsta
uz Krievijas informatīvajām aktivitātēm Eiropā. Kā vērtējama šī rekomendējoša
rakstura apņemšanās, kādu efektu no tā varam sagaidīt?
Pozitīvs efekts ir jau tam vien, ka šis jautājums nonācis tik augsta līmeņa
darba kārtībā. Problēma, par kuru iepriekš runāja Baltijas jūras reģionā, kļūst
par Eiropas līmenī apspriežamu jautājumu. Ceru, ka no tā izrietēs arī papildu
līdzekļi ES līmenī. Apvienojot komunikācijas jomā strādājošās ES valstu dažādas
institūcijas, izveidotos ļoti ievērojams pretpropagandas resurss.
Pēdējā laika bažas par militāra rakstura apdraudējumu Latvijā un Eiropā kopumā lielā mērā saistītas arī ar Donalda Trampa uzvaru vēlēšanās. Redzam, ka viņš drošības un ārlietu amatos virza militāristus un biznesmeņus bez pieredzes politikā un diplomātijā. Nacionālās drošības padomi pamet pieredzējuši speciālisti, nevēlēdamies strādāt kopā ar Trampa izraudzīto padomnieku ģenerāli Maiklu Flinu. Cik liels ir pamats par to satraukties? Cik lielā mērā ASV prezidents saskaņā ar tam dotajām pilnvarām spēj ietekmēt līdzšinējo Savienoto Valstu ārējo un drošības politiku, uzticību kolektīvās drošības principiem?
Protams, ASV prezidents ir svarīgs spēlētājs Savienoto Valstu ārpolitikas un drošības politikas noteikšanā, taču ne vienīgais. Ļoti būtiska ir Kongresa loma. Pirms divām nedēļām biju Vašingtonā, tikos ar Kongresa pārstāvjiem. Man nav ne mazāko šaubu, ka, neraugoties uz neskaidrībām saistībā ar jaunās administrācijas prioritātēm, Kongress acīmredzami uzņemas lielāku lomu gan cīņā ar uzbrukumiem informatīvajā laukā, gan vispār attiecībā uz Krievijas ietekmi Eiropā un ASV.
Varam, protams, runāt par atsevišķām personālijām šajā jaunajā administrācijā, taču neaizmirsīsim, ka tur ir arī pavisam noteikti pro NATO, proatlantiski cilvēki, kas pietiekami labi izprot Krievijas rīcības motivācijas un instrumentus, ko tā ir gatava izmantot. Tādēļ attiecībā uz Trampu es aicinātu šobrīd neiespaidoties no skandaloziem ziņu virsrakstiem. Viņš vēl nav pārņēmis prezidenta posteni.
Man ir diezgan liela pieredze šajā ziņā – atceros, ka arī divi iepriekšējie ASV prezidenti sāka ar nodomu uzlabot attiecības ar Krieviju, taču galu galā viss pavērsās citādi. Varbūt Trampa rīcības forma ir neierasta, taču teikt, ka viņš tagad dara ko tādu, ko nav darījuši viņa priekšgājēji, būtu nepareizi. Es domāju, ka ir jānomierinās un jāskatās, kāda būs turpmākā rīcība, Trampam nonākot amatā. Domājams, vēl kādu laiku ziņas no ASV būs ļoti pretrunīgas.
Cik liels pamats ir bažām, ka Krievija ātram iebrukumam Baltijā var izmantot brīdi, kamēr šeit vēl nav nākamgad solītā NATO spēku papildinājuma? Zināms, ka Krievija gatavojas iesaistīt nepieredzēti lielus spēkus militārajās mācībās "Zapad 2017" Baltkrievijā, Latvijas pierobežā.
Mācības "Zapad" mūsu pierobežā notiek reizi četros gados. Tātad tas, ka nākamgad mums jārēķinās ar mācībām "Zapad 2017", nav nekas jauns.
Taču šajās mācībās iesaistīto Krievijas militāro spēku apjoms šoreiz ir ievērojami lielāks nekā līdz šim.
Arī tas nav nekas jauns – šis apjoms visu laiku ir audzis. Otrkārt, nevajadzētu tomēr pārspīlēt Krievijas militāro varēšanu. Ne vienmēr tas, kas deklarēts, ir tas, kas patiesībā atrodas "lācītim vēderā". Atceroties Padomju Savienību, neaizmirsīsim, ka arī toreiz deklarētā varenība ne vienmēr reāli pastāvēja, un, domājams, šī pieeja Krievijai tagad nav nekur pazudusi. Šoreiz retorikas un arī Krievijas deklarēto spēku līmenis tiešām ir augsts. Taču neaizmirsīsim, ka arī iepriekšējās mācībās bija deklarēti 100 un vairāk tūkstoši dalībnieku. Tas, ka Krievijas militārie spēki būs Baltkrievijā, tāpat nav nekas jauns – tā ir bijis arī iepriekš.
Protams, ik katrus četrus gadus, kad Krievija rīko minētās mācības, ir pamats zināmam satraukumam. Taču tas, kas patiešām šoreiz ir pirmoreiz, mums līdzās būs sabiedrotie. Pat ja Latvijā nebūs vēl pilnībā ieradušās NATO bataljona kaujas grupas, vēlos atgādināt, ka jau pašlaik katrā no Baltijas valstīm atrodas ASV karavīri. Šeit regulāri notiek mācības. Esam daudz lielākā drošībā nekā kādreiz.
