Iespējai paust viedokli anonīmi ir gan plusi, gan mīnusi. Anonīmi persona var brīvāk realizēt savas mākslinieciskās, zinātniskās un arī žurnālistiskās izpausmes. Tāpat anonīmi var ziņot par likumpārkāpumiem. Taču anonimitātes aizsegā arvien biežāk tiek aizskarts citu personu gods un cieņa, izplatīta naida runa un dezinformācija, aicināts noliegt kara noziegumus u. c.
Segvārdi sen vairs nav speciālajiem dienestiem paredzēta privilēģija, un tos kaut reizi ir izmantojis gandrīz katrs sociālo mediju lietotājs. Lai gan iespēja palikt anonīmam it kā sargā personas privātumu un sniedz lielāku izteiksmes brīvību, tomēr arī personām, kuras izvēlējušās neatklāt savu identitāti, ir pienākums ievērot platformu lietošanas noteikumus. Turklāt anonimitāte nav absolūta tiesība, jo var radīt nesamērīgu trešo personu vai sabiedrības interešu aizskārumu un ne tikai to. Kopā ar tiesību praktiķiem skaidrojam anonimitātes būtību un tiesisko aizsardzību situācijās, kad jāmeklē vidusceļš, lai sabalansētu sabiedrības un individuālās intereses.
Cilvēka anonimitātes saglabāšana sociālajos medijos galvenokārt ir atkarīga no platformu lietošanas politikas un lietotāja spējas ievērot šos noteikumus, nevis no datu aizsardzības regulējuma.
Tiesības palikt anonīmam sociālo mediju vidē:
Publiska anonīmas personas identitātes atklāšana. Kad un kam uz to ir tiesības?
Ginta Gailuma
Datu valsts inspekcijas Prevencijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste
Personas datu aizsardzība, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem, piemēram, Vispārīgo datu aizsardzības regulu, nodrošina, ka personas dati tiek apstrādāti likumīgi un taisnīgi un sniedz cilvēkam kontroli pār tiem. Savukārt sociālo mediju lietošanas noteikumi paredz, kā lietotājiem jāuzvedas un kā viņi drīkst izmantot konkrētās platformas. Šie noteikumi ietver prasības par to, kāda veida saturs ir pieļaujams, kāda uzvedība tiek uzskatīta par nepieņemamu u. tml.
Arī anonimitātes nodrošināšana sociālajos medijos ir atkarīga no katras platformas noteikumiem un – vēl jo vairāk – no lietotāju izvēles.
Tāpat saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 26. apsvērumu datu aizsardzības principi nebūtu jāpiemēro anonīmai informācijai, proti, informācijai, kura neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, vai personas datiem, ko sniedz anonīmi tādā veidā, ka datu subjekts nav vai vairs nav identificējams. Tas nozīmē, ka uz anonīmu informāciju neattiecas regulas prasības.
Sociālo mediju administratoriem jāspēj nodrošināt, ka personu anonimitāte tiek sargāta un respektēta arī tad, ja ir zināms, kāda persona zem segvārda slēpjas.
Lai gan personas datu aizsardzības regulējums aizsargā tiesības digitālajā vidē, tas primāri attiecas uz personīgās informācijas apstrādi un kontroli, nevis uz anonimitātes nodrošināšanu sociālajos medijos. Cilvēka anonimitātes saglabāšana sociālajos medijos galvenokārt ir atkarīga no platformu lietošanas politikas un lietotāja spējas ievērot šos noteikumus, nevis no datu aizsardzības regulējuma.
Kristīne Pakārkle
Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece
2015. gadā tiesībsargs veica izpēti un publicēja rakstu “Kā noskaidrot anonīmā komentētāja identitāti, ja komentārs aizskāris personas godu un cieņu?”1. Rakstā tika minēts, ka anonīmiem interneta komentāriem var būt vērtība. Lai gan daudzi no tiem mēdz būt rupji un vulgāri, atrodami arī vērtīgi atzinumi. Rakstā tika uzsvērts, ka dažos gadījumos persona nevēlas atklāt savu identitāti, bet tai ir nozīmīgs viedoklis kādā strīdīgā jautājumā. Tāpat anonīmi var paziņot par prettiesisku rīcību, iespējamu noziedzīgu nodarījumu un darba devēja nelikumībām.
Kopš šī raksta publicēšanas pagājuši deviņi gadi, un kultūra digitālajā vidē ir ievērojami pasliktinājusies. Cilvēki arvien biežāk internetā sastopas ar goda un cieņas aizskaršanu, neslavas celšanu, apsaukāšanu, vajāšanu, draudiem. Lielākajā daļā gadījumu tas tiek darīts anonīmi. Komentēt anonīmi ir iespējams gan ziņu portālos, gan sociālajos medijos. Anonimitāte šajos gadījumos ir lielisks aizsegs neētiskai, arī nelikumīgai rīcībai.
Darbojas pat veselas “troļļu fabrikas”, kuras kāda pasūtītāja uzdevumā un ar konkrētu mērķi saražo milzīgu daudzumu anonīmu interneta komentāru.
Tā, piemēram, “troļļu fabrikas” Krievijā darbojas, lai izplatītu Kremlim izdevīgus vēstījumus par Ukrainu.2 Anonimitātes aizsegā tiek izplatīta arī naida runa, proti, raisīts nacionālais naids un attaisnoti kara noziegumi.
Daudzi ziņu portāli, tostarp arī Latvijā, komentēt ļauj tikai reģistrētiem lietotājiem. 2015. gada 16. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma spriedumu lietā “Delfi pret Igauniju”3, kurā atzina, ka interneta ziņu portāls ir atbildīgs par aizskarošiem un neslavu ceļošiem interneta komentāriem neatkarīgi no tā, vai tos izteikuši reģistrēti vai anonīmi komentētāji.
Ivo Krievs
Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes dekāns, datu aizsardzības speciālists, CIPP/E, zvērināts advokāts
Līdz šim anonimitātes aspekts situācijā, kad persona pati negrib sevi atklāt, nav daudz pētīts. Vairāk runā par anonimizāciju, kad pakalpojuma sniedzējam būtu jādod iespēja pakalpojumu lietot ar pēc iespējas mazāk identifikatoriem, lai personu būtu grūtāk identificēt. Tas saskan arī ar datu aizsardzības regulējumā lietoto minimizācijas principu, kas nosaka: ja mērķi var sasniegt ar mazāk privātumu aizskarošiem līdzekļiem, tad tas būtu jādara.
Ir redzams, ka lielākās sociālo mediju platformas publiskajos profilos ļauj lietotājam izvēlēties, cik lielā mērā un vai vispār viņš vēlas atklāt savu identitāti.
Tam ir vairāki ieguvumi. Persona var brīvāk paust savu viedokli (tostarp izgaismojot kādus likumpārkāpumus) un nesatraukties par iespējamajām negatīvajām sekām, piemēram, sabiedrības vai konkrētu cilvēku nosodījumu.
Tas ļauj lietotājam pasargāt arī savu privātumu, brīvāk sekot noteikta profila lietotājiem, vienlaikus neatklājot informāciju par sevi. Piemēram, ja lietotājs seko kādam satura veidotājam par konkrētas slimības ārstēšanu, tad var atklāties, ka viņam ir šī slimība. Tāpat, ja lietotājs seko politiskām kustībām, var atklāties viņa politiskā pārliecība, kas savukārt var novest pie personas diskriminācijas.
Anonīmi persona var brīvāk realizēt savas mākslinieciskās, zinātniskās un arī žurnālistiskās izpausmes.
Respektīvi, privātumam draudzīgāka ir situācija, ja ļaujam pašam lietotājam izvēlēties, vai atklāt sevi publiskajā vidē vai ne.
Tomēr anonimitāte ietver arī negatīvos aspektus. Piemēram, tā var veicināt nepatiesas vai pat apzināti apmelojošas informācijas izplatīšanu.
Anonimitāte mazina atbildības sajūtu par paša radīto saturu, kas var novest arī pie neapzinātām negatīvām sekām.
Anonimitātes aizsegā iespējams arī organizēt un atbalstīt noziedzīgus nodarījumus, tādējādi kaitējot trešajām personām un sabiedrībai kopumā.
Tāpēc nav skaidras atbildes uz jautājumu par to, vai anonimitāte ir laba vai slikta. Viss ir atkarīgs no konteksta un mērķiem, un šajās situācijās ir jāmeklē vidusceļš, lai sabalansētu pretējās intereses.
Kristīne Pakārkle
Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece
Runājot par komentāriem internetā, būtiski ir atrast līdzsvaru starp dažādām pamattiesībām, piemēram, vārda brīvību, informācijas brīvību un komercdarbības brīvību, un personu privātuma un datu aizsardzību.
No vienas puses, ir svarīgi garantēt personu anonimitāti, ja tās, izmantojot vārda brīvību, izlēmušas komentēt anonīmi. No otras puses, ir svarīgi, lai būtu iespējams noskaidrot anonīmo komentētāju identitāti, ja ir runa par likumpārkāpumiem, piemēram, goda un cieņas aizskaršanu vai naida runu.
Jau minētajā spriedumā “Delfi pret Igauniju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņēma vērā interneta lietotāju intereses neizpaust savu identitāti, atzīmējot, ka anonimitāte jau sen ir bijis līdzeklis, kā izvairīties no represijām vai nevēlamas uzmanības. Tajā pašā laikā tiesa vērsa uzmanību uz to, cik ātri informācija internetā izplatās un cik ilgi tā tur noturas. Šajā sakarā tiesa atsaucās uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā “Google Spain SL and Google Inc.”4, kurā tika izskatīta problēma saistībā ar informācijas pieejamību internetā, kas būtiski ietekmēja personas privāto dzīvi ilgākā laika posmā. 5
Tiesa secināja, ka indivīda pamattiesības ir svarīgākas par meklētājprogrammas pakalpojuma sniedzēja ekonomiskajām interesēm un citu interneta lietotāju interesēm.
Ivo Krievs
Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes dekāns, datu aizsardzības speciālists, CIPP/E, zvērināts advokāts
Pirms anonimitātes aprobežojumu izklāsta noteikti ir jāmin, ka mūsdienās anonimitāte digitālajā vidē ir diezgan liela ilūzija.
Visas darbības digitālajā vidē atstāj kādas pēdas (piemēram, IP adrese, ierīces dati, no kuras lietotājs pieslēdzies), un persona ar lielākām vai mazākām pūlēm var tikt atklāta.
Jautājums ir tikai par to, cik daudz laika un līdzekļu tas prasīs.
Anonimitātei ir daudz pozitīvu īpašību. Ja tā netiek izmantota prettiesiskiem un neētiskiem mērķiem, tad, manuprāt, personām būtu jānodrošina vismaz publiska anonimitāte, lai dotu iespēju brīvi izpaust savu viedokli vai mākslinieciskās izpausmes un pret viedokļa paudēju mazinātu potenciālās negatīvās sekas. Ar publisku anonimitāti es domāju situāciju, kurā sociālā medija platformas uzturētājs ļauj lietotājam pašam izlemt, kurus datus atspoguļot publiski.
Tomēr, ņemot vērā faktu, ka anonimitāte var radīt arī nesamērīgu trešo personu vai sabiedrības interešu aizskārumu, būtu jābūt iespējai atsevišķos, īpaši svarīgos aizskāruma gadījumos identificēt attiecīgā satura radītāju. Tās varētu būt situācijas, kad satura radītājs, iespējams, veicis noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu (piemēram, aicinājis uz naidu un vardarbību, atbalstījis karu) vai kādu nozīmīgu civiltiesisku pārkāpumu (piemēram, izpaudis komercnoslēpumu).
Tomēr šīs situācijas būtu jākontrolē kompetentajām iestādēm, piemēram, tiesai, prokuratūrai un policijai, kuras varētu no sociālo mediju platformām izprasīt informāciju, kas identificē lietotāju. Šāda sistēma faktiski jau darbojas.
Kristīne Pakārkle
Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece
Nedz nacionālajā, nedz starptautiskajā tiesiskajā regulējumā netiek prasīts, lai komentētājs internetā atklātu savu identitāti.
Vienlaikus no iepriekš sniegtajiem piemēriem izriet, ka tad, ja tikuši pārkāpti normatīvie akti, leģitīmu interešu vārdā personas identitāte var tikt atklāta tiesībsargājošajām iestādēm vai citām iestādēm. Tādi gadījumi var būt noziedzīgu nodarījumu novēršana.
Spriedumā lietā “K. U. pret Somiju”6 (internetā tika ievietota anonīma seksuāla rakstura informācija par nepilngadīgo) Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja: “.. lai gan vārda brīvība un saziņas konfidencialitāte ir primārie apsvērumi un telekomunikāciju un interneta pakalpojumu lietotājiem ir jābūt garantijai, ka tiks ievērota viņu pašu privātā dzīve un vārda brīvība, šāda garantija nevar būt absolūta, un tai reizēm ir jāpiekāpjas citām leģitīmām prasībām, piemēram, nekārtību vai noziegumu novēršanai vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai”.
No Elektronisko sakaru likuma izriet, ka elektronisko sakaru komersantam ir pienākums bez galalietotāja piekrišanas neizpaust ziņas par galalietotāju, izņemot gadījumus, kad šī informācija ir nepieciešama likumā noteiktajām institūcijām un iestādēm, lai tās varētu īstenot normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un mērķus.
Likumā ir uzskaitītas iestādes, kurām elektronisko sakaru komersants pēc to pieprasījuma sniedz informāciju par galalietotāju datiem, tostarp interneta protokola adresi. Šie galalietotāju dati ir attiecīgo iestāžu rīcībā un nav publiskojami.
Datu izpaušana var negatīvi ietekmēt personas tiesības uz privātumu un atsevišķos gadījumos pat rezultēties ar linča tiesu.
Vienlaikus jānorāda, ka jebkuram ir tiesības lūgt anonīma konta īpašnieku personīgi sazināties ar viņu vai pat lūgt atklāt savu identitāti. Šāda rīcība nav aizliegta, un nevienam no tās nevar rasties nekāds kaitējums. Uzrunātais konta īpašnieks var izlemt, vai reaģēt uz šādu lūgumu.
Ivo Krievs
Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes dekāns, datu aizsardzības speciālists, CIPP/E, zvērināts advokāts
Ja privātpersona publiski atklātu trešās personas identitāti, lai gan pati persona to nebūtu vēlējusies, tad tiktu būtiski aizskartas trešās personas tiesības uz privātumu.
Tomēr, kā minēts iepriekš, privātums nav absolūta tiesība un tā var tikt aprobežota, ja kādas trešās personas vai sabiedrības intereses ir svarīgākas.
Tas nozīmē, ka anonimitātes atcēlējam (identitātes atklājējam) būtu jāspēj pierādīt, ka anonimizācijas atcelšana bija nepieciešama sabiedrībai būtiska mērķa īstenošanai (piemēram, noziedzīga nodarījuma novēršanai vai atklāšanai, citu administratīvi sodāmu darbību pārtraukšanai vai civiltiesiskās atbildības nodrošināšanai).
Vārda brīvība (tostarp viedoklis par personas identitāti) ir svarīga vērtība demokrātiskā sabiedrībā, tomēr, ja pēc identitātes atklāšanas personai var tikt nodarīts kaitējums (piemēram, veidojas negatīva sabiedrības attieksme), tad būtu jāpastāv zināmam pamatam, kāpēc persona ir pakļauta šādām potenciāli negatīvām sekām.
Meklējot līdzsvaru starp šīm pretējām interesēm, vajadzētu ņemt vērā dažādus apstākļus, kas var nosvērt svaru kausus uz vienu vai otru pusi, piemēram:
Tādējādi secināms, ka par anonīmas personas identitātes atklāšanas pamatotību var spriest, tikai izvērtējot konkrētu situāciju.
1 Tiesībsargs: 2015. gada pētījums “Kā noskaidrot anonīmā komentētāja identitāti, ja komentārs aizskāris personas godu un cieņu”, 01.01.2015. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/resource/ka-noskaidrot-anonima-komentetaja-identitati-ja-komentars-aizskaris-personas-godu-un-cienu/.
2 Krievijas “troļļu fabriku” darbinieki cīnās pret Ukrainu par 390 eiro mēnesī. LSM, 22.03.2022. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/krievijas-trollu-fabriku-darbinieki-cinas-pret-ukrainu-par-390-eiro-menesi.a449062/.
3 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedums lietā “Delfi pret Igauniju”, Nr. 64569/09.
4 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/TXT/?uri=CELEX:62012CJ0131
5Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedums lietā “Delfi pret Igauniju”, Nr. 64569/09, 147. punkts.
6Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 2. marta spriedums lietā “K. U. pret Somiju”, Nr. 2872/02.
