Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Signe Bāliņa, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente: “Jo vairāk cilvēkam būs zināšanu un prasmju, jo labāk un efektīvāk viņš strādās. Tas attiecas arī uz digitālajām prasmēm. Tomēr Latvijas iedzīvotāji ir kūtri mācīties visu mūžu. 2022. gadā mūžizglītībā bija iesaistījušies 9,7% pieaugušo vecumā grupā no 25 līdz 64 gadiem, savukārt, piemēram, Zviedrijā, – 35,2%.”
FOTO: Zane Bitere, LETA.
Kāpēc Latvijā ir vājas IKT prasmes un kā veicināt ekonomikas digitalizāciju, LV portāls izvaicāja Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidenti Signi Bāliņu.
Eiropas Komisijas Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā (DESI), kas atspoguļo 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs panākto digitālās konkurētspējas jomā, Latvija 2022. gadā ieņēma 17. vietu. Igaunija ierindojās devītajā, bet Lietuva – 14. vietā. Par ko tas liecina? Ko mēs neprotam?
Ja skatāmies uz DESI indeksu, tad Latvijas sniegums ir visai pieticīgs. No gada uz gadu nedaudz paceļamies, bet esam pēdējie no Baltijas valstīm, mūsu rezultāts ir zemāks nekā vidēji ES. DESI indeksā tiek vērtētas četras sadaļas – cilvēku zināšanas, IKT infrastruktūras un interneta pieejamība, publiskās pārvaldes un biznesa digitalizācija. Visās četrās jomās sniegums varētu būt labāks. Visaugstākais tas ir publiskās pārvaldes digitalizācijā, tomēr citur esam diezgan vāji.
Ja runājam par DESI indeksa datiem, viens no Latvijas “klupšanas akmeņiem” ir tas, kā digitālās tehnoloģijas izmanto biznesā.
Lielie uzņēmumi ir novērtējuši, ko spēj dot tehnoloģijas. Savukārt mazajā un vidējā biznesā rādītāji ir ļoti pieticīgi. Ko tas nozīmē? Piemēram, grāmatvedības uzskaite ir digitalizēta vai tiek izmantoti ārpakalpojumi. Taču brīdī, kad domā, kā optimizēt procesus biznesā, kā tehnoloģijas tos var atbalstīt –, vai tā ir ražošana, tirdzniecība un pakalpojumu sniegšana –, mazajā un vidējā biznesā tehnoloģijas tiek ļoti kūtri izmantotas. Kāpēc tās nelieto? Vienmēr šķiet, ka tas ir dārgi, bet ļoti bieži tā nav. Otrs iemesls – trūkst zināšanu, kādi rīki un tehnoloģijas ir pieejamas un kā tās varētu izmantot konkrētajā uzņēmējdarbībā.
Vairākus gadus lepojamies, ka Latvijā ir ātrs internets. Pandēmijas laikā izjutām, cik labi, ka iepriekš bija investēts tīkla infrastruktūrā, līdz ar to varējām strādāt no mājām. Tomēr pēdējā DESI dati liecina, ka tīkla savienojamībā esam tikai 20. vietā. Tas raksturo, kāda ir mūsu tīkla infrastruktūra. Kāpēc ir šādi rādītāji? Tādēļ, ka nepietiekami ieguldām gan mobilā, gan optiskā tīkla pārklājumā, citas valstis investē krietni vairāk.
Eiropas politikas programmā “Digitālās desmitgades ceļš” ir noteikti konkrēti uzdevumi un mērķi 2030. gadam, tostarp Latvijai, kas ir jāsasniedz un kas palīdzēs virzīt Eiropas digitālo pārveidi.
Visā ES pastāv Eiropas Komisijas noteikti mērķi, kas ir saistoši Latvijai un jāsasniedz līdz 2030. gadam. Ja nebūs vienotas valsts politikas, kā tos sasniegt, mums būs problēmas to paveikt. No struktūrfondiem investīcijas tīkla infrastruktūrā pēc būtības nav plānotas.
Privātais sektors investē, bet valsts investīcijas, kas būtu jāiegulda kopīgajā infrastruktūrā un tur, kur tirgum nav izdevīgi, piemēram, mazapdzīvotās teritorijās, nav plānotas.
Ir jābūt plānotai valsts intervencei, bez tās neko nepanāksim.
Lai uzlabotu ātrdarbīga interneta un elektronisko pakalpojumu pieejamību lauku teritorijās, valsts akciju sabiedrība “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” Latvijā ir izbūvējusi platjoslas elektronisko sakaru tīklu.
Jā, tika attīstīts optiskais maģistrālais tīkls un “vidējās jūdzes” tīkls, tomēr jautājums, kas joprojām ir aktuāls, ir saistīts ar “pēdējo jūdzi” (pieslēgumu ievilkšanu līdz klientam; šeit – red. piez.). Šajā pēdējā solī tika plānots piesaistīt komercsektoru. Tur, kur ir tirgus, tas ir noticis. Bet ir tādas vietas, piemēram, kur bizness nekad neiesaistīsies, lai gan valstiski tas ir svarīgi. Līdz ar to valsts intervence būtu nepieciešama arī “pēdējā jūdzē”, un, piemēram, izsoles rezultātā, varētu noskaidrot, kurš no komersantiem varētu to vislabāk nodrošināt.
Esat teikusi, ka par IKT jomu ir vairāki atbildīgie – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), Ekonomikas ministrija (EM), Satiksmes ministrija (SM). Kā vajadzētu būt?
Ja vērtējam digitālo transformāciju, tā ir viena no lielākajām problēmām. Kurš par ko ir atbildīgs? Par studijām un izglītību – IZM, par IT nozari – EM, par publisko pārvaldi – VARAM, turpretī SM atbild par infrastruktūru. Problēma ir tajā, ka kaut kas paliek pa vidu, nav pietiekamas komunikācijas.
Latvijā nav vienotas IKT pārvaldības, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc digitalizācijas attīstība buksē. Uz Eiropas Digitālās dekādes mērķiem būtu jāskatās vienoti. Iespējams, VARAM varētu atbildēt par visu nozares pārvaldību. Lai par to domā politiķi!
Vairākkārt esam lūguši sasaukt Informācijas sabiedrības padomi, taču tas nav noticis jau vairākus gadus.
Tā ir padome, kuru vada Ministru prezidents, tajā kopā sanāk ministri, nevalstiskā sektora un augstskolu pārstāvji, tiek diskutēts par stratēģiskajiem informācijas sabiedrības un digitālās transformācijas mērķiem, uz ko Latvijai ir jātiecas. Eiropas Digitālās dekādes mērķi ir viens no šiem jautājumiem, taču diskusijas par to nav bijis. Pozitīvi, ka notika vairākas ministru digitalizācijas komitejas sanāksmes, kurās pieaicināja arī nevalstisko sektoru. Mums visiem kopā ir nepieciešams runāt par IKT attīstību.
Starptautiskās analītikas kompānijas “McKinsey” pētījums liecina, ka Covid-19 pandēmija strauji paātrināja komercijas digitalizāciju. Vismaz 80% komersantu komunikācijas ar klientiem notiek digitāli, kas ir trīs reizes vairāk nekā pirms Covid-19. Kādas ir pašreizējās tendences sabiedrībā un uzņēmējdarbībā? Vai digitālo risinājumu nozīme pieaug?
Latvijā visu laiku bija zemi rādītāji e-komercijā. Pandēmija bija tā, kas vienā brīdī mūs piespieda sākt attālināti gan strādāt un mācīties, gan arvien vairāk pasūtīt preces un pakalpojumus internetā. Notika straujāka e-komercijas attīstība, tika pilnveidota piegāde – tagad visur ir pakomāti, dažādi kurjerdienesti. Daudziem ir pārliecība, ka e-komercija ir ātrs un ērts pakalpojums. Domāju, ka tā ir uz palikšanu, īpaši laukos.
Daudz ko ietekmē konkrētā nozare. Piemēram, pirms Covid-19 Latvijā nebija pieprasījuma pēc attālinātajām mācībām, kaut arī pasaulē tās bija attīstījušās. Tagad apmācību sniedzēji norāda, ka lielākā daļa klientu ir gatavi attālinātajām mācībām. Arī mācīšanās attālināti pie mums ir uz palikšanu. Protams, ne visu var apgūt attālināti.
Kā jūs raksturotu iedzīvotāju digitālās prasmes?
Latvijas iedzīvotāju digitālās prasmes ir zemākas nekā vidēji ES.
2022. gada rādītāji liecina, ka digitālās pamatprasmes ir tikai 51% iedzīvotāju (Eiropā vidēji 54%).
Eiropas Digitālās dekādes (2020.–2030. gads) mērķis – pamatprasmes ir 80% iedzīvotāju.
Lai gan ir pieejami dažādi atbalsta mehānismi, mācību programmas, kuras izstrādā valsts un privātā biznesa līmenī, digitālo prasmju attīstība nav pietiekama. Tehnoloģijas nepārtraukti pilnveidojas, tāpat mainās izpratne par to, kas ir jāzina, un latiņa visu laiku aug. Ja nemācāmies un neapgūstam jaunas prasmes, atpaliekam un attiecīgo zināšanu mums nav.
Līdz ar to iedzīvotāju IT pamatprasmju kāpums par 30% ir liels izaicinājums. Tas ir jautājums gan par skolām, gan augstskolām, gan mūžizglītību.
Kā vērtējat skolēnu prasmes IT jomā?
Šeit būtu jārunā par divām prasmju grupām, proti, programmēšanu un ikdienai nepieciešamajām digitālajām prasmēm. Tieši pēdējās ir tās, kuru skolēniem nereti pietrūkst.
Ļoti būtisks ir skolotājs, kurš māca IT, – kā viņš spēj ieinteresēt. Kad notika pāreja uz kompetenču izglītības modeli, bija ideja, ka digitālās prasmes ir caurviju prasmes, kas jāstiprina un jāattīsta visos mācību priekšmetos (fizikā, matemātikā, valodās u. c.), lai skolēns prastu prezentēt savu projektu u. tml.
Manuprāt, šajā aspektā izglītības sistēmā kaut kas “klibo”. Piemēram, kad tika veidots kompetenču izglītības modelis, bija noteikts, ka visi skolotāji strādās vienoti. Domāju, ka pandēmijas gados komunikācija starp skolotājiem, kādā veidā viņi saskaņoja programmas, ko un kā mācīt, nebija pietiekama.
Trūka arī atbilstošu mācību līdzekļu, grāmatu, un skolotāji bija nonākuši situācijā, kad ir jādara kaut kas jauns, taču neviens nezina, kādā veidā.
Piemēram, jauniešiem, uzsākot studijas, bieži nav lietišķo digitālo prasmju, lai varētu izveidot kvalitatīvu dokumentu, labu prezentāciju. Latvijas Universitātē ir programma, kurā studentiem tiek piedāvāti mācību materiāli un attālinātie kursi, lai to apgūtu. Tomēr, jau pabeidzot 12. klasi, jauniešiem jābūt pietiekamām digitālajām prasmēm, lai viņi spētu kritiski domāt, komunicēt un sadarboties tiešsaistē, radīt digitālu saturu un būt drošībā.
Ko skolā vajadzētu darīt, pilnveidot, lai skolēnu IT prasmes būtu labākas?
Domāju, ka jau skolā ir jāapgūst, piemēram, kā izveidot dokumentu, kas ir jāzina, lai to varētu izdarīt ātri un labā kvalitātē. Citos mācību priekšmetos ir jānostiprina šīs zināšanas, veicot praktiskos darbus. Neviena prasme, ja par to tikai vienreiz noklausās, bet nepielieto dzīvē, netiek nostiprināta un ar laiku tiek aizmirsta. Iegūtās prasmes vajag praktiski izmantot.
Minējāt mūžizglītību –, kā panākt, lai 80% iedzīvotāju būtu digitālās pamatprasmes?
Latvijā kopumā ir zems skaits cilvēku, kuri iesaistās mūžizglītībā. 2022. gadā mūžizglītībā bija iesaistījušies 9,7% pieaugušo vecumā grupā no 25 līdz 64 gadiem, savukārt, piemēram, Zviedrijā, – 35,2% (ES vidēji 11,9%).
Esam kūtri mācīties visu mūžu.
Valsts izglītības attīstības aģentūra vairākās kārtās piedāvā dažādas mūžizglītības programmas, kurās var mācīties gan klātienē, gan attālināti. Valstiski vajadzētu vairāk veicināt, ka jaunas prasmes ir jāapgūst visu mūžu, stāstot par pozitīviem piemēriem, reklamējot mūžizglītību sociālajās reklāmās.
Lielie uzņēmumi, organizācijas apmāca savus darbiniekus. Tomēr valstī ir liels īpatsvars mazā un vidējā biznesa, kur nereti nav ne resursu, ne laika. Jo vairāk cilvēkam būs zināšanu un prasmju, jo labāk un efektīvāk viņš strādās. Tas attiecas arī uz digitālajām prasmēm.
Atveseļošanas un noturības plānā galveno digitālo problēmu risināšanai Latvijā ir atvēlēti vairāk nekā 384 miljoni eiro jeb 21% no plāna budžeta. Kur iedzīvotāji un mazie uzņēmumi, ja to vēlas, var papildus mācīties?
Ievērojama daļa šo līdzekļu ir atvēlēta mācībām. Latvijā uzņēmumu digitālās transformācijas veicināšanai ir iespējams pieteikties divos Eiropas Digitālās inovācijas centros (EDIC) – “Latvijas IT klasteris” un “Latvijas Digitālais akselerators”. Katram no tiem ir atšķirīgs piedāvājums, kas ir būtiski uzņēmējiem, saņemot EDIC pakalpojumus.
Šajos centros vispirms novērtē uzņēmuma “digitālo briedumu” – jāizpilda tests, un pēc tam tiek piedāvātas konkrētas mācības darbiniekiem, ņemot vērā, kādus jaunus tehnoloģiju rīkus būtu jēgpilni ieviest konkrētajā uzņēmumā.
Līdzfinansējums ir atvēlēts gan mācībām, gan jaunu tehnoloģiju ieviešanai.
Vēl līdz šī gada beigām mazo uzņēmumu darbinieki digitālās prasmes var uzlabot LIKTA īstenotajā apmācību programmā, ES līdzfinansējums ir līdz 70%. Savukārt IKT nozares uzņēmumi var papildināt savas prasmes ES fondu projektā “Partnerībā organizētas IKT profesionāļu apmācības inovāciju veicināšanai un nozares attīstībai”.
Ir virkne filantropijas, bezmaksas mācību projektu un iniciatīvu. Piemēram, Baltijā darbojas programma sadarbībā ar “Microsoft”, kur tiek apgūtas dažādas tehnoloģijas ar praktisku pielietojumu – mākslīgo intelektu, datu analīzi, vienkāršiem programmēšanas rīkiem.
Iespēju ir ļoti daudz. Tās ir jāizmanto!
DESI pārskatā norādīts, ka IKT speciālistu īpatsvars pastāvīgi pieaug un Latvija lēnām tuvojas ES vidējam rādītājam. Kāda situācija ir saistībā ar IT speciālistu problēmu? Vai viņu arvien trūkst?
Šī problēma joprojām pastāv. IT speciālistu deficīts ir gan Latvijā, gan Eiropā. Puse no viņiem strādā IT nozarē, otra puse – jebkurā citā nozarē, jo daudzos uzņēmumos bez IT atbalsta bizness nav iedomājams.
Pieprasījums pēc IT speciālistiem ir lielāks par piedāvājumu. Ir atšķirības, kādas zināšanas ir IT speciālistiem un ko pieprasa tirgū. Arī IT nozarē nemitīgi ir jāapgūst jaunas zināšanas un tehnoloģijas, bez tām nozarē nevar darboties.
Vēl viena problēma, ar kuru saskaramies augstskolās, – apmēram puse no tiem, kuri uzsāk studijas IT nozarē, tās nepabeidz. Daļa studentu uzsāk strādāt. Savulaik Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes dekāns teica: “Nozare ir pateikusi, ka tas ir interesants darbs ar labu atalgojumu, bet līdz galam nav “nolasīts”, ka ir arī jāmācās.”
Otrs iemesls, kāpēc studijas netiek pabeigtas, ir skolu beidzēju sliktais eksakto zināšanu līmenis. Ja gadu no gada tas krītas, jauniešiem ir sarežģīti studēt IT jomā.
Augstskolām ir vairāk jādomā, ko darīt, lai jaunais students, kurš uzsācis studijas IT nozarē, tās arī sekmīgi pabeigtu.
Arī Izglītības un zinātnes ministrija ir publiski paudusi, ka šī problēma ir jārisina. Iespējams, jāmotivē darba devēji, lai darbinieki pabeigtu studijas.
Darba devējs ir jāmotivē, lai viņš ļautu darbiniekam pabeigt studijas.
Otrs aspekts –, kā ir veidota studiju programma, vai sarežģītības līmenis pieaug soli pa solim, vai pirmajā kursā uzreiz ir sarežģīti mācību priekšmeti, kurus studentiem ir grūti apgūt, tāpēc studijas jāpamet. Ļoti liels studentu atbirums ir tieši pēc pirmā kursa. Zinu, ka universitātes strādā pie tā, lai studenti, saskaroties ar pirmajām grūtībām, studijas nepamestu.
IT jomas iepirkumi. Plašu rezonansi aizvadītā gada rudenī izsauca Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) uzsāktais kriminālprocess pret IT uzņēmumu “SOAAR”, kas pēdējos gados uzvarējis apjomīgos Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) un citu valsts iestāžu iepirkumos. Vai nozarē ir nepietiekama konkurence, vai arī pastāv specifiskas zināšanas, kas nosaka, ka vieni un tie paši uzņēmumi ilgstoši uzvar iepirkumu konkursos?
IT jomā pastāv konkurence un daudz uzņēmumu, tomēr jāņem vērā, ka konkrēti uzņēmumi specializējas noteiktās jomās, ir dažādas kompetences. Piemēram, ja ir izstrādāta specifiska sistēma, esošajam izstrādātājam par to ir padziļinātas zināšanas, turpretī citi tirgus dalībnieki neredz ekonomisku pamatojumu ieguldīt papildu līdzekļus, lai gan viņiem ir vajadzīgās specifiskās zināšanas.
Programmatūrā mēdz izmantot ar autortiesībām aizsargātus moduļus, kas vienam izstrādātājam izmaksā krietni mazāk nekā citiem, vai pat tie nav pieejami.
Reizēm iepirkumu prasībās tiek noteikts neilgs programmēšanas izstrādes termiņš, un tas ievērojami samazina uzņēmumu līdzdalības iespējas iepirkumā.
Nav tā, ka viena izstrādātāja izveidoto programmu nevar pārņemt cita kompānija, tas ir izdarāms. Bet, ja sistēma nav pienācīgi dokumentēta, ir grūti saprast, kā to tālāk attīstīt. Ja tas nav izdarīts, pārņemt darbu ir ļoti problemātiski. Tāpat ir gadījumi, ka tiek izmantotas specifiskas tehnoloģijas, par kurām citiem tirgus dalībniekiem nav zināšanu.
Kā rīkoties, lai iepirkumos būtu lielāka konkurence?
Publisko iepirkumu likums noteic, ka pirms iepirkuma izsludināšanas ir jāveic tirgus izpēte. Jāsaprot, kādi risinājumi ir attiecīgajā jomā. IT nozare ir globāla, tāpēc jāskatās, kas notiek pasaulē. Ja ir veikta izpēte, pasūtītājs saprot, ko iespējams pasūtīt.
Nomainīt IT risinājumu ir sāpīgi, bet jebkurai IT sistēmai ir dzīves cikls. Tehnoloģijas mainās ļoti strauji.
Viena no izejām ir starptautiskie konkursi. Bieži lielajiem tirgus spēlētājiem ir IT risinājumi, viņiem ir partneri arī Latvijā, kuri to var nodrošināt un attīstīt.
Vēl viena tendence – arvien vairāk orientējamies uz t. s. mākoņpakalpojumiem. Izstrādātājs visu laiku to uztur un atjauno.
Kā vērtējat IT sistēmu kiberdrošību, iedzīvotāju un uzņēmumu prasmes nenonākt kibernoziedznieku lamatās?
Šīs prasmes nav pietiekamas. Latvijā ir jāveido izglītības sistēma, kurā visos līmeņos tiktu nostiprinātas zināšanas par kiberdrošību.
Ja runājam par biznesu, jautājums ir nevis, vai būs kiberuzbrukums, bet, kad tas būs.
Savukārt tad ir jautājums –, ko esam darījuši, lai pasargātu sava uzņēmuma datus.
Situācija saistībā ar visu Latvijas tīklu drošību kopumā ir laba. Taču kiberuzbrukumu ir arvien vairāk. Ja kādreiz galvenais mērķis bija bankas, tagad tas ir ikviens bizness.
Līdz ar to ir svarīgi, lai ikvienam iedzīvotājam būtu IT pamatzināšanas. Ja prasa paroles un nāk dīvaini e-pasti, neatbildam, neklikšķinām uz saitēm, neļaujam, lai personīgais dators kļūst par ieroci citu rokās. Kiberhigiēnas zināšanas ir jāstiprina un par to ir jādomā.
