NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
26. martā, 2019
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Telekomunikācijas
6
6

Platjoslas internets reģionos nodrošināts, pakalpojumu saņēmēju – maz

Lai uzlabotu ātrdarbīga interneta un elektronisko pakalpojumu pieejamību lauku teritorijās, Latvijā tiek izbūvēts platjoslas elektronisko sakaru tīkls. Kopš tika veikti pētījumi par to, kurās vietās internets ir nepieciešams, situācija reģionos ir kardināli mainījusies – iedzīvotāju skaits it visur ir būtiski sarucis. Līdz ar to sakaru operatoriem ievilkt “pēdējo jūdzi” daudzviet ir kļuvis ekonomiski neizdevīgi un viņi cer uz valsts atbalstu.

īsumā
  • Platjoslas projekta gaitā LVRTC izbūvē “vidējās jūdzes” infrastruktūru, kas savieno maģistrālo sakaru tīklu, kas saista Rīgu ar lielākajām pilsētām, ar pagastu centriem.
  • Latvijā platjoslas projektu sāka realizēt 2012. gadā. Šobrīd tiek īstenota otrā kārta.
  • Kopumā LVRTC ir noslēdzis nomas līgumus par 59 posmiem ar kopējo garumu 1131 km (aptuveni 50% no šobrīd izbūvētā tīkla).
  • Esam viena no valstīm, kas nav iesaistījušās “pēdējās jūdzes” finansēšanā. Pašlaik valdībai plāna finansēt “pēdējo jūdzi” nav.

Platjoslas tīkla izbūvi paredz Ministru kabineta noteikumi Nr. 644 “Darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” 2.1.1. specifiskā atbalsta mērķa “Uzlabot elektroniskās sakaru infrastruktūras pieejamību lauku teritorijās” pirmās projektu iesniegumu atlases kārtas īstenošanas noteikumi”. Aktivitātes mērķis ir uzlabot elektronisko sakaru tīklu pieejamību lietotājiem lauku teritorijās, nodrošinot platjoslas elektronisko sakaru infrastruktūras izbūvi teritorijās, kur tā nav pieejama un ekonomisku apsvērumu dēļ elektronisko sakaru komersanti nav ieinteresēti izvērst elektronisko sakaru tīklu infrastruktūru.

Reģionālā nelīdzsvarotība

“Platjoslas tīkls – tā ir reģionālā līdzsvarotība, lai elektronisko sakaru pakalpojumi būtu it visur Latvijā. Pat nomaļās vietās, mežā un purvā, cilvēkiem vajag sakarus, īpaši, ja nepieciešams paziņot par kādu negadījumu,” saka projekta īstenotājas valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) vadītājs Jānis Bokta.

Latvijā reģionālā nelīdzsvarotība ir visaugstākā Eiropas Savienībā (ES), uzskata J. Bokta. Pēc LVRTC pieejamiem datiem, no visas valsts iedzīvotājiem 52% dzīvo Rīgā un ap galvaspilsētu, savukārt Igaunijā Tallinā un ap to dzīvo 46%, bet Lietuvā ap Viļņu – tikai 26%. Ekonomikas ziņā Latvija atšķiras vēl vairāk – ap 70–80% uzņēmējdarbības koncentrējas Rīgā un ap to apmēram 50 km rādiusā.

2010. gadā ES apstiprināja stratēģiju “Eiropa 2020”, kas nosaka ES attīstības mērķus un to sasniegšanai īstenojamos uzdevumus. Viens no tiem bija uzlabot piekļuvi ātram un īpaši ātram internetam, nosakot, ka līdz 2020. gadam iedzīvotājiem jānodrošina piekļuve platjoslas internetam ar ātrumu vismaz 30 megabiti sekundē (Mbit/s), bet 50% vai vairāk mājsaimniecību jāapgādā ar interneta pieslēgumu ar ātrumu virs 100 Mbit/s.

Kas ir platjoslas tīkla projekts

Platjoslas projekta gaitā LVRTC izbūvē “vidējās jūdzes” infrastruktūru, kas savieno maģistrālo sakaru tīklu, kas saista Rīgu ar lielākajām pilsētām, ar pagastu centriem. Tālāk “pēdējo jūdzi”, kas savieno lielāko apdzīvoto vietu ar katru konkrētu gala lietotāju un nodrošina tam, piemēram, internetu un kabeļtelevīziju, ievelk sakaru operatori. To var izdarīt ar vara kabeli, optikas šķiedru vai bezvadu savienojumu.

2011. gadā Satiksmes ministrijas pētījumā atklājās ļoti daudzas teritorijas, kurās komersanti nav plānojuši sniegt elektronisko sakaru pakalpojumus ar jaudu 30 Mbit/s un vairāk. Nākamais pētījums tika veikts 2014. gadā, kas apliecināja izmaiņas divu apsvērumu pēc – tika ņemts vērā platjoslas projekta pirmajā kārtā izbūvētais, kā arī elektronisko sakaru operatori bija “godīgāki”, norādot savus plānus. Pirmajā pētījumā LVRTC ieskatā vairāki operatori “rezervēja” sev teritorijas, bet reālas darbības nenotika. “Sastāstīja, ka vispār plāno pakalpojumu sniegt,” stāsta J. Bokta. “Kāpēc nekas nenotiek? Urbanizācijas un depopulācijas dēļ iedzīvotāju reģionos kļūst arvien mazāk.”

Paredzēti vairāki desmiti miljonu

Latvijā platjoslas projektu sāka īstenot 2012. gadā. Pirmās kārtas laikā izbūvēti 1813 kilometri optiskā tīkla ar 177 piekļuves punktiem, sasniedzot 81 856 mājsaimniecības. No Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļiem platjoslas interneta projekta pirmajai kārtai tika piešķirti 26 miljoni eiro.

Projekta otrā kārta sākta 2016. gadā, un līdz 2020. gada beigām platjoslas tīkls tiks paplašināts līdz 3800 kilometriem. Šajā laikā paredzēts izbūvēt vismaz 220 piekļuves punktus. Kopumā paredzēts ieguldīt 46,7 miljonus eiro.  Potenciāli vēl ir paredzēti papildu pieci miljoni eiro, bet par tiem vēl nav pieņemts konkrēts lēmums.

Viena “vidējās jūdzes” optikas tīkla izbūve ar arkla metodi maksā ap 8000 eiro/km, bet ar caurduri – ap 24 000 eiro/km, liecina LVRTC dati. Platjoslas projekta īstenotājs atklāj, ka vidējās būvniecības izmaksas, ja salīdzina pirmo un otro kārtu, ir pieaugušas. Tirgū ir arī izteiktas pazīmes, ka lielākie vietējie būvnieki labprātāk strādā Vācijas optikas izbūves tirgū, jo tur par vienu izbūvēto kilometru maksā aptuveni divas trīs reizes vairāk.

Izmanto deviņi operatori

Lai gan platjoslas interneta izbūves projekts nav domāts peļņas gūšanai, tomēr ir svarīgi, lai LVRTC, tīklu uzturot, nav jāpiemaksā, lai tas atpelna visas uzturēšanas izmaksas, atzīst J. Bokta. Kopumā LVRTC ir noslēdzis nomas līgumus par 59 posmiem ar kopējo garumu 1131 km (aptuveni 50% no šobrīd izbūvētā tīkla). Patlaban pieslēgumu platjoslas tīklam izmanto deviņi operatori, no tiem seši ir reģionālie.

Priekšlīgumi par otrās kārtas tīkla nomu 540 km garumā ir noslēgti ar trim elektronisko sakaru komersantiem par vairāk nekā 24 jaunu posmu izmantošanu. Vēl papildu 1279 km platjoslas optiskās trases LVRTC ir iecerējis izmantot citos valstiski nozīmīgos projektos.

Platjoslas tīkls ir reģionālā līdzsvarotība – lai elektronisko sakaru pakalpojumi būtu it visur Latvijā. Pat nomaļās vietās, mežā un purvā, cilvēkiem vajag sakarus, īpaši, ja nepieciešama palīdzība kādā negadījumā.

Uz medijos izskanējušiem komersantu paustiem pārmetumiem par tarifu apmēru (kopš 2017. gada marta pirmā kilometra izmaksas ir 16 eiro) un to, ka vajadzētu ieviest fiksētu maksu lieliem attālumiem no maģistrālā mezgla, nevis aprēķināt maksu pēc attāluma, J. Bokta skaidro, ka tarifu pārskata vismaz reizi gadā un to apstiprina Optiskā tīkla uzraudzības komiteja. Turklāt sākotnēji jau ir bijusi fiksēta maksa, tomēr LVRTC novērojis, ka veidojusies situācija, ka operatori, izmantojot platjoslas tīkla fiksētās cenas, sāka to izmantot kā maģistrāli, pārsūtīja lielas datu plūsmas lielos attālumos, piemēram, no Rīgas līdz Daugavpilij, nevis pieslēdza mājsaimniecības.

Vai derīgs projekts?

Ar platjoslas projekta realizāciju nav apmierināts satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Viņš atzīst, ka “sākotnēji platjoslas projekts balstījās uz privāto pakalpojumu sniedzēju paaugstinātām gaidām, ka noteiktās teritorijās būs bizness un pakalpojumu saņēmēji. Tajā brīdī, kad kabeļi pie attiecīgajām pašvaldībām bija pievilkti, komersanti atzina, ka pakalpojumu sniegšana tomēr neatmaksājas. Tāpēc var uzskatīt, ka projekts ir neveiksmīgs, jo ir ieguldīti gan ES, gan valsts līdzekļi kabeļu ievilkšanā tur, kur tuvākajā laikā nebūs neviena pakalpojuma saņēmēja. Faktiski tā ir zemē ierakta nauda”.

“Zināmā mērā pie šīs situācijas ir vainīgi visi projektā iesaistītie,” uzskata T. Linkaits, “vajadzēja vadīties pēc piesardzības principa un vilkt kabeļus tur, kur ir lielākais potenciālais pieprasījums, reālistiski izvērtēt privāto komersantu nākotnes redzējumu un aprēķināt pakalpojumu saņēmēju skaitu. Ir taču kaut kāds minimālais slieksnis, pie kura projekts atmaksājas, vajadzēja uzmanīgi izvērtēt visu situāciju!”

Kad kabeļi pie attiecīgajām pašvaldībām bija pievilkti, komersanti atzina, ka pakalpojumu sniegšana tomēr neatmaksājas. Tāpēc var uzskatīt, ka projekts ir neveiksmīgs, jo ir ieguldīti gan ES, gan valsts līdzekļi kabeļu ievilkšanā tur, kur tuvākajā laikā nebūs neviena pakalpojuma saņēmēja. Faktiski tā ir zemē ierakta nauda.

Satiksmes ministrs nav gandarīts arī ar pašreizējās, otrās, kārtas īstenošanu: “Neesmu apmierināts ar kvalitāti, kādā LVRTC pašlaik organizē šo projektu. Ir sūdzības par projekta īstenošanas plānu, prognozējamību, iepirkuma organizēšanu. No tā varu secināt, ka LVRTC pieklibo projektu vadība kopumā. Tomēr ceru, ka ES līdzekļi tiks izlietoti, lai Latvijas iedzīvotājiem arī lauku teritorijās būtu pieejams kvalitatīvs interneta pakalpojums. Ceru, ka daļā pašvaldību, kur tiek vilkti optiskie kabeļi, šis projekts tiks īstenots līdz galam un ar lielāku atdevi.”

Savukārt Latvijas Interneta asociācijas izpilddirektore Ina Gudele saka, ka “platjoslas interneta ievilkšana ir Latvijai derīgs projekts. Tās ir ilgtermiņa investīcijas. Ja uzreiz šis tīkls nav noslogots par 100%, tas nenozīmē, ka turpmāk tas nebūs noslogots. Optika ir jārok zemē, lai būtu piekļuve visās Latvijas vietās, jo tas ir viens no priekšnosacījumiem, lai reģionos attīstītos uzņēmējdarbība, komunikācijas. Bez platjoslas interneta to nav iespējams attīstīt. Pašlaik šāda veida risinājums ir vienīgā iespēja, kā dažāda veida reģionālo pakalpojumu sniedzējiem tikt pie kvalitatīviem sakariem”.

Arī J. Bokta atzīst, ka sākotnēji, izbūvējot tīklu, LVRTC bija pārliecināts, ka “pēdējās jūdzes” intensitāte reģionos būs krietni augstāka, bet “tāpēc nevarētu teikt, ka projekts sevi nav attaisnojis. Projekta rezultatīvo rādītāju varēsim vērtēt, kad būs īstenots viss projekts, ne tikai pirmā kārta”.

Valstij jāfinansē “pēdējā jūdze”

“Esam viena no valstīm, kas nav iesaistījušās “pēdējās jūdzes” finansēšanā. Piemēram, Lietuva vairākus miljonus eiro atvēlēja pašvaldībām, lai fokusētos uz elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanu maznodrošinātajiem iedzīvotājiem reģionos. Par noteiktu summu tika segtas pieslēguma ierīkošanas izmaksas, pirmos divus gadus dotēja arī interneta pakalpojumu rēķinus. Tādā veidā stimulēja, līdzfinansēja “pēdējās jūdzes” ierīkošanu,” zina teikt J. Bokta.

Arī I. Gudele uzskata: “Tā kā Latvijā iedzīvotāju blīvums ir viens no zemākajiem Eiropā, bez valsts investīcijām un atbalsta komersanti daudzviet nespēs paši nodrošināt “pēdējo jūdzi”. Vietējiem operatoriem ir interese pieslēgties, bet viņi raugās uz klienta pusi. Ekonomisku apsvērumu dēļ ne visur klientu ir tik daudz, cik gribētos, lauki paliek tukši. Elektronisko pakalpojumu ierīkošana reģionos zināmā mērā ir sociāla funkcija. Operatoriem ir jāsaprot, kā katru ieguldīto eiro atgūs. Ja naudu neatgūs, viņi nav gatavi investēt.”

T. Linkaits gan saka, ka pašlaik valdībai tādu plānu – finansēt “pēdējo jūdzi” – nav.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU