Covid-19 krīze parādīja, kāda nozīme ir digitalizācijai un internetam. Lai uzlabotu ātrdarbīga interneta un elektronisko pakalpojumu pieejamību lauku teritorijās, Latvijā kopš 2012. gada tiek izbūvēts platjoslas elektronisko sakaru tīkls, t. i., LVRTC izbūvē “vidējās jūdzes” infrastruktūru, kas savieno maģistrālo sakaru tīklu ar pagastu centriem. Patlaban rit projekta otrā kārta, un šogad bija plānots to pabeigt.
Platjoslas interneta izbūve ir nozīmīgs sociālekonomisks projekts ar ilgtermiņa ietekmi, jo arī infrastruktūra tiek būvēta tā, lai kalpotu vismaz 20 gadus. Par infrastruktūras nozīmi uzskatāmi varējam pārliecināties pavasarī, kad liela daļa galvaspilsētas iedzīvotāju izbrauca ārpus Rīgas un ar tehnoloģiju palīdzību varēja turpināt gan strādāt, gan studēt, gan mācīties.
Pirmajā kārtā izbūvēta puse no šobrīd iecerētā – 3800 km garā – tīkla. Otrās kārtas laikā izbūvētais tīkls papildina pirmās kārtas laikā izbūvēto. Pirmajā kārtā izveidoti 177, bet otrajā – iecerēti 220 pieslēguma punkti, tomēr tas nenozīmē, ka operatori var pieslēgties tīklam tikai šajos punktos. Operators, balstoties uz sava tīkla, kā arī gala lietotāju lokāciju, var izvēlēties un pieslēgties platjoslas tīklam vienā no 397 pieslēguma punktiem vai arī jebkurā tīkla posmā, kur tas ir tehniski un normatīvi iespējams. Šādos gadījumos LVRTC veic pieslēguma izbūvi.
Vienojoties ar Centrālo finanšu līgumu aģentūru (projektam ir piesaistīts Eiropas Savienības fondu finansējums), otrās kārtas beigu termiņš ir pagarināts par gadu – līdz 2021. gada beigām. Tāpat plānots papildināt projektu ar trīs miljoniem eiro, lai tīklam pieslēgtu 30–40 reģionālo skolu. Līdz ar to projekta otrās kārtas finansējuma apmērs būs gandrīz 50 miljoni eiro.
Skolās arī līdz šim bija internets. Ko mācību iestādēm dos šāds pieslēgums?
Internets skolās noteiktā apjomā jau ir, bet, ja runājam par ātrgaitas internetu, attālinātu mācīšanos, mācību materiālu un citu datu pārsūtīšanu, tad vajadzīgs daudz ātrāks un ar optisko tīklu savienots internets.
Kopš tika veikti pētījumi par to, kurās vietās internets ir nepieciešams, situācija reģionos ir kardināli mainījusies – iedzīvotāju skaits it visur ir būtiski sarucis. Līdz ar to sakaru operatoriem ievilkt “pēdējo jūdzi” daudzviet ir kļuvis ekonomiski neizdevīgi.
Tīkla trase un piekļuves punkti pirmajā kārtā tika veidoti, balstoties uz iedzīvotāju skaitu plānotajās teritorijās, otrajā kārtā – ņemot vērā operatora intereses piedāvāt pakalpojumus noteiktās teritorijās. Redzam, ka mainās arī operatoru plāni, intereses un iespējas noteiktās vietās platjoslas internetu iedzīvotājiem piedāvāt. Diemžēl viens no biežākajiem iemesliem ir potenciālo klientu skaita un maksātspējas, kā arī infrastruktūras ierīkošanas izmaksu proporcija.
Taču, tā kā platjoslas elektronisko sakaru tīkla izbūve Latvijā no valstiskā viedokļa ir ļoti svarīga, cenšamies radīt tādu situāciju, lai platjoslas tīkls būtu maksimāli izmantots un lietots efektīvi. Lai veicinātu “pēdējās jūdzes” ievilkšanu (to dara komersanti – red.), esam būtiski samazinājuši tarifus vairākās komponentēs, kā arī ieviesuši atlaides gan komersantiem, kas iznomā lielu apjomu, gan uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus definētajās atbalstāmajās teritorijās.
Platjoslas interneta tīkla izbūvi labi pārbaudīja pandēmija un attālinātā mācīšanās.
Lai gan otrā kārta vēl nav noslēgusies, salīdzinot ar pirmo kārtu, kurā tika izmantoti mazliet vairāk nekā 1000 km, šobrīd komersanti ir iznomājuši un sniedz tālāk pakalpojumus platjoslas tīklos gandrīz 2000 km garumā.
Svarīgi, kā valsts risina “pēdējās jūdzes” izvēršanu un kā iedzīvotājiem tiek nodrošināts interneta pieslēgums. Protams, iedzīvotāju blīvums reģionos strauji nepalielināsies. Valsts intervencei, mūsuprāt, būtu jābūt arī “pēdējā jūdzē”, kur komersanti šobrīd nesaskata komerciālo izdevīgumu veikt investīcijas.
Iespējams, tas būtu tāpat kā bibliotēkās, kas centralizēti tiek nodrošinātas ar interneta pakalpojumiem: jāattīsta līdzīgi projekti centralizētai ātrgaitas interneta nodrošināšanai slimnīcām, skolām, utt. Neviens nediskutē, vai bibliotēkā, skolā vai slimnīcā vajag ievilkt elektrību un to finansēt. Ņemot vērā digitālo tehnoloģiju neaizstājamību, ir jāsper plats, izšķirīgs solis, lai Latvija kļūtu par digitālu sabiedrību.
Kāds varētu būt “pēdējās jūdzes” ievilkšanas risinājums tur, kur tas nav interesanti komersantiem?
Tas varētu būt kombinēts risinājums, jo aizvilkt optisko kabeli līdz katrai viensētai būtu nesamērīgi dārgi. Bet bezvadu, mobilās tehnoloģijas šobrīd paver plašas iespējas. Bez pieslēguma punktiem pagasta centros platjoslas projektam tiek pieslēgti arī mobilie torņi, kas, saslēdzoties ar optisko tīklu, var ļoti stipri paplašināt interneta piekļuves ātrumu un sniegt arī mobilos pakalpojumus. Tā ir valsts optiskā platjoslas tīkla un privātā partnerība, lai nodrošinātu maksimāli ekonomiski pamatotus un efektīvus pakalpojumus.
Vai platjoslas elektronisko sakaru tīklu projekts nākamgad beigsies pilnībā?
Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (NAP) 2021.–2027. gadam ir paredzēts finansējums vidējās jūdzes tālākai turpināšanai, jo visas reģionu baltās teritorijas nav sasniegtas. 2012. gadā sākotnējais finansējums bija plānots pāri par 100 miljoniem eiro, bet tas tika samazināts līdz 70 miljoniem eiro, tāpēc arī ir palikušas aptuveni 60 “baltās” teritorijas.
Apzinoties projekta svarīgumu, Nacionālajā attīstības plānā ir paredzēts arī finansējums “pēdējās jūdzes” attīstībai. Apzināmies, ka operatori ļoti gaida valsts atbalstu, lai varētu realizēt “pēdējo jūdzi” jeb pieslēgumu līdz galalietotājiem.
2010. gadā Eiropas Savienība (ES) apstiprināja stratēģiju “Eiropa 2020”, kas nosaka ES attīstības mērķus un to sasniegšanai īstenojamos uzdevumus. Viens no tiem bija uzlabot piekļuvi ātram un īpaši ātram internetam, nosakot, ka līdz 2020. gadam iedzīvotājiem jānodrošina piekļuve platjoslas internetam ar ātrumu vismaz 30 megabiti sekundē (Mbit/s), bet 50% vai vairāk mājsaimniecību jāapgādā ar interneta pieslēgumu ar ātrumu virs 100 Mbit/s. Kāda situācija ir Latvijā?
Kombinācijā ar platjoslas internetu un mobilajiem tīkliem, kas ir attīstījušies uz 4G tehnoloģijas pārklājuma bāzes, Latvija prasību par internetu ar ātrumu vismaz 30 Mbit/s varēs sasniegt. No infrastruktūras viedokļa Latvija ieņem ļoti cienījamu vietu ES gan tīkla izvēršanas, gan pakalpojuma sniegšanas ziņā.
Tas, ka 50% vai vairāk mājsaimniecību jānodrošina interneta pieslēgums ar ātrumu virs 100 Mbit/s, gan ir izaicinājums. Infrastruktūra šos pakalpojumus piedāvā, un tas ir iespējams, bet rodas jautājums – kas cilvēkam jādara internetā, lai būtu nepieciešami 100 Mbit/s? Piemēram, viens televizors patērē 4 Mbit/s. Manuprāt, 30 Mbit/s vienai mājsaimniecībai ir minimālā pieslēguma jauda ikdienas vajadzību nodrošināšanai.
Kopš 2006. gada Latvijā ir ieviesta iespēja elektroniski parakstīt dokumentus ar e-paraksta palīdzību, taču līdz šim šo iespēju izmantoja kūtri. Viss mainījās pandēmijas laikā, kad fiziskajām personām attālināti vajadzēja rakstīt iesniegumus pašvaldībai un valsts iestādēm, slēgt dažādus līgumus, pilnvaras utt. Šīs darbības attālināti var paveikt tikai ar drošu elektronisko parakstu, kā arī akreditētu e-identitātes apliecināšanas rīku.
Pavasarī, kad lielākā daļa klientu apkalpošanas centru gan valsts, gan pašvaldību sektorā bija slēgti, e-paraksts ieguva pilnīgi jaunu nozīmi iedzīvotāju un komersantu acīs, kuriem, par spīti sarežģītajiem apstākļiem, tiesiski un droši bija jāturpina gan oficiāla saziņa, gan komercdarbība digitālajā vidē. Tādēļ pieprasījums pēc e-paraksta pieauga. Daudzi pārliecinājās, ka tā lietošana ir pietiekami vienkārša, tāpēc arī šobrīd e-paraksts tiek plaši izmantots.
Patlaban e-parakstu identitātes apliecināšanai vai dokumenta parakstīšanai lietojuši vairāk nekā 110 000 iedzīvotāju. Parakstīšanas reižu skaits, neskatoties uz to, ka ļoti daudzi lieli procesi valstī apstājās, gada pirmajā pusgadā sasniedzis visa 2019. gada rādītāju.
Pirmajā pusgadā lietotne “eParaksts mobile” e-identitātes apliecināšanai izmantota tikpat daudz, cik pērn visa gada laikā. Turklāt starp visiem e-paraksta nesējiem tas kļuvis par populārāko e-identitātes apliecināšanas rīku, jo izmantots vairāk nekā 60% e-identitātes apliecināšanas reižu. Savukārt dokumentu parakstīšanai lietotne šī gada pirmajā pusē izmantota nepilnu miljonu reižu, kas ir teju divtik vairāk nekā pērn šajā pašā laika posmā. Līgumu par “eParaksts mobile” lietošanu ir noslēgušas jau vairāk nekā 72 000 personas.
Šogad pieaugusi e-paraksta lietošana arī ar eID karti. Piemēram, pērn pirmajā pusgadā dokumentu parakstīšanai eID karte lietota 653 000 reižu, bet šogad pirmajā pusgadā – 1,3 miljonus reižu.
Pirms dažiem gadiem aktuāls jautājums bija apraide pierobežā un atsevišķās vietās Latvijā. Kāda situācija ir tagad? Šī gada sākumā Krāslavas un Viļakas novadā sāka darboties jaunie apraides masti, lai austrumu pierobežā stiprinātu bezmaksas televīzijas un radio signālu.
Esam spēruši krietnu soli uz priekšu. Kaimiņvalstu signāli nav kļuvuši vājāki, tomēr Latvija no savas puses ir stiprinājusi Latvijas mediju telpu un informācijas pieejamību iedzīvotājiem. Iedzīvotājiem ir jāņem vērā fakts, ka uztverošā infrastruktūra jeb tehniskais nodrošinājums TV un radio signālu uztveršanai katrā mājsaimniecībā ir atšķirīgs. Aicinām iedzīvotājus vismaz reizi gadā, kā arī, piemēram, pēc negaisa, lielas snigšanas vai lietusgāzes pārbaudīt gan antenas tehnisko stāvokli, gan kabeļus un to savienojumus. Nereti tie ir atvienojušies, sarūsējuši vai bojāti un ietekmē gan signāla uztveršanas iespējas, gan kvalitāti.
LVRTC ir palīdzības dienests, uz kuru iedzīvotāji, kas izmanto bezmaksas TV apraides pakalpojumus, var zvanīt, lai konsultētos. Šobrīd jāsecina, ka visbiežāk dzirdētās problēmas ir saistītas ar mājsaimniecības uztverošo iekārtu tehnisko stāvokli. Tāpat iedzīvotāji zvana, lai noskaidrotu, uz kuru no LVRTC raidošajiem torņiem būtu visoptimālāk pagriezt mājsaimniecības antenu.
Pirms dažiem gadiem LV portāls rakstīja, ka TV un radio apraides tīkls noklāj 99,6% teritorijas. 0,4% ir tā saucamie baltie punkti, kuros uztveršana var būt sarežģītāka. Bezmaksas zemes ciparu TV apraide un atsevišķu radioprogrammu uztveršana ar standarta ierīcēm ir problemātiska ne tikai Baltkrievijas pierobežā, bet arī citās vietās – Sabilē, Kandavā, Vidzemes augstienē, Turaidā, kā arī Liepājas apkaimē pie robežas ar Lietuvu.
Nepārklātās 0,4% teritorijas ir neapdzīvotas vietas – purvi, ieplakas. Vai investīcijas šajās vietās būtu pamatotas? Domāju, ka ne.
Patlaban bezmaksas apraidē esam nodrošinājuši vietu sešiem TV kanāliem, bet no 2022. gada būs iespējams nodrošināt 7–10 TV programmu raidīšanu. Un tas jau būs Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes kompetencē, kādi kanāli tiks raidīti bezmaksas tīklā.
Kādas vēl ir LVRTC prioritātes?
Viena no prioritātēm ir strauja digitālā transformācija gan pašā uzņēmumā, gan pakalpojumu sniegšanas jomā. Mūsu mērķis ir vēl straujāk virzīties uz automatizētiem pakalpojumiem, procesu sistematizāciju un pārvietošanu uz digitālajām platformām.
Primāri, ko vēlējos sakārtot, uzņemoties LVRTC vadību (E. Beļskis amatā ir no 2019. gada 2. septembra – red.), ir procesu pārvaldība. Atklātums un pārskatāmība vislielākajā mērā nozīmē arī digitalizāciju. Piešķīrām šai transformācijai gan iekšēji, gan ārēji jaunu svaru, kas kopumā ir uzlabojis gan pakalpojumu sniegšanu klientiem, gan arī iekšēji – darba organizāciju, resursu atsekojamību un pārvaldību. Jebkura transformācija uzņēmumam ir izaicinājums, bet digitālā transformācija – vēl lielāks nekā citi.
Pateicoties mērķtiecīgai rīcībai, Covid-19 krīzes laikā bijām apbruņoti ar platformām un rīkiem tā, ka vienas dienas laikā pārgājām uz attālināto darbu. Tas nekādi neietekmēja ne darbiniekus, ne klientiem sniegto pakalpojuma kvalitāti un stabilitāti.
Šobrīd LVRTC arvien apjomīgāk iekaro kiberdrošības poligonu visdažādākajās tā izpausmēs. Vairāk iesaistāmies projektos, par kuriem publiski stāstīt nevarēsim, tostarp attīstot un izmantojot inovatīvus tehnoloģiskus risinājumus, iesaistāmies Latvijas ārējās robežas stiprināšanā, kas ir arī ES un NATO ārējā robeža.
Tikpat būtiski ir tas, kā nostiprinām savas pozīcijas valsts informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) centralizācijas jomā, nodrošinot valsts pārvaldei gan droša datu centra pakalpojumus, gan datu pārraides, gan kiberaizsardzības pakalpojumus.
Kāpēc ir būtiski centralizēt šos resursus?
Primāri tā ir kompetence un drošība, jo nevaram sagaidīt, ka ikvienā iestādē vai pašvaldībā būs savs datu centrs, kas atbilst mūsdienu drošības, pieejamības un noturības prasībām. Nereti iestādēs viena telpa, kurā ir izvietots viens vai vairāki serveri, tiek nosaukta par datu centru, tomēr pieredze rāda, ka ilgtermiņā tas ir dārgi un nav ilgtspējīgi. Tāpēc LVRTC izstrādā pakalpojumu portfeli tieši valsts un pašvaldību sektoram, kas ir apzinājis savu resursu nozīmi un izmantošanas potenciālu un vēlas izmantot ilgtspējīgu un drošu datu centru vai datu pārraides pakalpojumus. Noteikti turpināsim attīstīt pakalpojumus tieši valsts IKT resursu aizsardzībai un centralizācijai.
Darot visu attālināti, īpaši svarīga ir tehnoloģiskā drošība, nepārtrauktība.
Pandēmija parādīja digitālo tehnoloģiju nozīmību. Ir būtiski apzināties: lai nodrošinātu stabilitāti un noturību, jāveic apjomīgas un pamatotas investīcijas sakaru tīklos, datu centros, IT sistēmās, to drošībā, pieejamībā un veikstspējā. Ļoti būtiski ir nodrošināt pašreizējo datu saglabāšanu, ko ikdienā jau darām, bet papildus būtu jārūpējas par informācijas sistēmu dublēšanu un nepārtrauktības nodrošināšanu. Efektīvai resursu izmantošanai būtiska ir arī mākoņdatošanas attīstība un mākslīgā intelekta izmantošana, kā arī inovatīvu, centralizētu un koplietojamu platformu izveide.
